Divi bezpajumtnieki

Ģirts Smelters 11.08.2013 4 min lasīšanai

Ir agra un vientuļa svētdienas pēcpusdiena. Kāds melnais pašreiz ietur savu dienišķo maltīti – siera burgera komplektu, sēžot pie ar kečupu notraipīta noplukuša galda. Divi latīņamerikāņi kaut ko sparīgi pārspriež skanīgā un stiprā spāņu valodā, iespējams, nevarēdami izšķirties, kam dot priekšroku – maltītei ātrajā ēstuvē vai angļu valodas kursiem. Dzīvojot šeit Maiami ieguldījums otrajā iespējā šķiet visai bezjēdzīgs. Kāda krievu kundzīte gados ar noskūtu galvu skaļi un agresīvi diskutē ar televizoru. Īpaši uzkrītošs monologs paliek, kad sākas sporta ziņu pārraide. Dīvaini, bet neviens nepievērš tantei uzmanību, un viņa kā krievu radio turpina vervelēt tālāk. Un tā vairākas stundas no vietas, katru dienu. Vēlāk, kad redzu viņu guļam pludmalē, tad klaiņojam pa ielām, saprotu – krievietei nav kur iet, nav ar ko runāt. Tad kāds cits melnais bez viena priekšēja zoba nober ar komplimentiem kādu visai izskatīgu kundzi, un viņi uzsāk sarunu, kundzei pavisam piemirstot par mazo bērneli, kas skraida apkārt pa visu McDonalds restorānu. Ledainā kondicionētā gaisa okeānā kā siltā Golfa straume ieplūst brīze caur atvērtajām durvīm, kurās parādās divu jauniešu stāvi. Abi, nesdami mugursomas un četras lielas alkohola pudeles, ieņem savas vietas pie loga – zem tā ir piekļuve strāvas tīklam. Četras acis pārslīd pār telpai, meklējot kādu, kam varētu par saprātīgu cenu noandelēt šņabja pudeles. Vai iemainīt pret viesmīlību, jo šai naktij pajumtes nav.

Kā mazam bērnam iemirdzas acis ieraugot maisu ar gotiņkončām, tā es sajūsminos ik reizi, kad izrādās, ka zvaigžņots debesjums solās būt kārtējās nakts vienīgais patvērums. Ja man jautātu (ko arī daudzi bieži dara) par momentiem, kas izgaismojās uz pārējā ceļojuma fona, starp daudziem citiem būtu arī mirklis pirms plakstiņu aizvēršanas lūkojoties uz Piena Ceļu. Tie arī ir brīži, kad majestātiskā bijībā noliecu savu galvu visu varenā un fascinējošā Visuma priekšā. Kad apzinos, cik maza daļa no tā esmu es, bet cik milzīgs tas ir man. Šajā brīdī visas rūpes, raizes un uztraukums pazūd – svarīgs ir nevis tas, kas man nav un nebija, bet gan tas, kas ir un kas būs.

Iestājoties tumsai, nu jau ar lietpratēja aci novērtējam savas iespējas – jūra ir mierīga, debess ir skaidra, gaiss ir silts, rajons samērā drošs – esam laimes lutekļi, nudien. Atrodam kādu glābēju mājiņu no koka. Pa labi paveras maģiska panorāma uz ielokā esošo pilsētas pludmali un tās malā esošajiem izgaismotajiem debesskrāpjiem. Sāku rāpties uz glābēju būdiņas platformas, kad izdzirdu krākšanu – sadale ir jau notikusi un tur kāds saldi čuč. Dodamies uz nākamo būdiņu, bet tur skaisto skatu vērot atnākuši divi jauni mīlētāji, kuru ķermeņi sapinušies mīlas reibinošās kaisles valgos un šūpojas visai dīvainā, ar vēju nesinhronā ritmā. Kur divi, tur trešais un ceturtais lieks, vismaz spēlē, ko uzsākuši abi baudas ugunīs kvēlojošie jaunieši, tāpēc nolemjam augšā nekāpt. Pāris desmitus soļu attālumā atrodas milzīga un glauna viesnīca, pie kuras kaudzēs sakrauti stāv sauļošanās krēsli. Plāns paņemt divus neizdodas, jo visi pieķēdēti. Tad nu iekārtojamies katrs uz savas kaudzes, nofiksējam somas un zābakus, lai pa nakti nepieskatīti neaiziet, un klausāmies, kā viļņi, gluži kā siena vāli zem grābekļa zariem, veļas viens pāri otram, klusi un mierīgi sašķīstot. Nakts ir rāma.

No rīta miegu iztraucē traktorists, kurš cītīgi uzkasa pludmales smiltis, lai tās būtu gana labas krieviem. Godīgi jāteic, ka esot Maiami ‘Sunny Isles Beach’ rajonā, sajūta ir kā Jūrmalā „Jaunā viļņa” laikā mīnus maestro klātbūtne. Lielie brāļi ir ik uz stūra, slāvu alfabēta skaņas dominē, visi oficiālie uzraksti dublēti, veikali ar produktiem no bijušajām Padomju valstīm – katrā otrajā kvartālā. Un ar krievu izcelsmes ebrejiem, izgreznotiem ar čupiņu zeltlietām, pilna pludmale.

Nākamajā vakarā mūsu statuss – bezpajumtnieki – paliek nemainīgs. Toties ir plāns – tikt pēc iespējas tālāk ārā no milzīgās Maiami, lai jau no rīta ar jaunu sparu turpinātu ceļu uz nākamo mērķi. Pirms doties pie miega, gribam atrast pasaules slavenā latvieša Eda Liedskalniņa mistērijām un noslēpumiem apvīto Koraļļu pili, kas iegadījusies tieši pa ceļam. Eda stāsts īsumā ir šāds – 20. gadsimta sākumā augumā mazais latvietis pārcēlās uz ASV, jo viņa pusaudžu līgava tam bija salauzusi sirdi nakti pirms kāzām. Es gan nesaprotu Eda motivāciju precēt sešpadsmitgadīgu skuķi – tāda vēl pat zupu vīram neprastu uzvārīt. Lai nu kā, Eds kā mazs cinīti, kurš gāž lielus vezumus, atklāja, kā pārvietot tonnām smagus koraļļu bluķus ar elektromagnētisma palīdzību. Un tā nu viņš uzbūvēja akmens pili un dārzu Floridā pie Maiami. Var jau būt, ka patiesais iemesls Eda emigrācijai bija Latvenergo augstie tarifi, kas būtu sadārdzinājuši elektrības izmaksas bluķu celšanai. Lai kā arī nebūtu, sēdējām pārpildītā autobusā uz tālāko punktu piepilsētā, kur divu dolāru vērta biļete mūs varēja aizvest. Kristaps runājās ar vietējo večuku, lai uzzinātu kur jākāpj ārā, taču vienīgais ieteikums, kas tika saņemts, bija iegādāties makšķernieku nazi pie pirmās izdevības – šis esot ellīgi bīstams rajons. Tā kā cope nebija mūsu saraksta augšgalā, ieteikumam nepaklausījām, taču pārēju cilvēku teiktajam nakti pārlaist lielajā iepirkšanās centrā, nevis uz ielas blakus Koraļļu pilij. Domāts – darīts. Lielveikalā, saprotams, pa nakti palikt nevarēja, tāpēc uzmeklējām mazliet ekstraordinārāku vietu. Starp iepirkšanās centra ārējo sienu un dārza nodaļas ārā izliktajiem stādu plauktiem bija divi nelieli apaļi metāla galdiņi ar lietussardziņu pa vidu. Tad nu uz viena no tādiem arī iekārtojāmies, un, neskatoties uz nakts sijātāju un rīta slapjumu, samērā veiksmīgi pagulējām. Kristaps gan sūdzējās par cauro miegu nākamajā rītā, savukārt es kā jau allaž pieturējos pie sava moto – ja tiešām gribas gulēt, nav nozīmes kur to darīt.

Nekāda valstīšanās pa gultu nesanāca, un jau no agra rīta ar autobusu devāmies uz pāris pieturas tālāk esošo Koraļļu pili. Autobusa biļete gan palika uz pilsētas administrācijas sirdsapziņas, jo mēs personīgi tādu neiegādājāmies. Pēc apmēram divu kilometru kājamgājiena nonācām pie leģendārās vietas. Sagatavojušies redzēt ko līdzīgu Harija Potera varoņdarbiem, devāmies iekšā. Taču atdūrāmies pret dusmīgu kasieri – par kapitālisma upuri bija kļuvis arī mūsu Eda dzīves darbs, un bija jāmeklē kabatā pēc trīsdesmit dolāriem. Izmeklēju visas savas un drauga kabatas, taču šādu nominālu neuzgāju. Tika pasaukta atbildīgā menedžere, lai vienotos par izdevīgu atlaidi. Sieviete bija auksta kā ledus karaliene un paziņoja, ka nav gatava riskēt ar savu darba vietu divu bezpajumtnieku dēļ. Zinu, ka nākamais teikums varbūt izklausīsies pēc šāda subjekta leksikona, taču biju gatavs pat atdot vecenei savu pēdējo sīvā pudeli, kuru biju nopelnījis cilājot kastes (otra pudele nonāca gādīgās latviešu ģimenes rokās kā ciema kukulis). Taču ļaunās pamātes prototips menedžeres veidolā rupji atcirta, ka visi ārzemnieki, pat ja viņi ir latvieši, nekādas atlaides nesaņem. Pils ir visai maziņa, tomēr ar sētu apjozta akmeņu kopa. Netikuši iekšā, uzmeklējām augstāko stabu, kādu varējām atrast, un rāpāmies tam virsū. Izpētījuši pili no vairākiem rakursiem, neapmierināti un saīguši devāmies atpakaļ uz iepirkšanās centru, lai no turienes jau īkšķotu tālāk uz kādu ļoti speciālu vietu. Vairāki cilvēki teikuši, ka tur ir kas īpašs, kāda savāda vibrācija, kādu citur neatrast. Tā patiešām ir, un jau tajā pašā dienā mēs ar to sastapāmies. Izstiepuši savus īkšķus stāvot lielceļa malā mērķējām uz ASV galējo dienvidu punktu. Key West it is