Piezīmes no Francijas un Monako

Zane Corlett 08.08.2013 9 min lasīšanai 193 foto

Agrāk man Francija saistījās ar Parīzi, (bagetēm) un modi. Pēc ceļojuma turp man Francija saistās ar dabas bagātību un daudzveidību, cilvēku draudzību un laipnību un, diemžēl, arī ar Francūžu visai drausmīgo braukšanas stilu.

Šoreiz plānojām apskatī Provinci. Es visai naivi tiku domajusi, ka 2 nedēļās apskatīsim Provinsē visu, ko vēlamies. Izrādās, ka tur ir daudz vairāk interesantu vietu, nekā tiku domājusi, un pat 3 mēneši nebūtu pietiekami.

Mēs braucām ar savu mašīnu un izlēmām apst āties Versaļā pirms brauciena turpināšanas. Nokļuvām tur vēlu vakarā un palikām pa nakti kempsaitā 20 minūšu gājiena attālumā no Versaļas pils. Nākošo dienu pavadījām apstaigājot Versaļas pili un dārzus. Diemžēl, pēcpusdienā sāka līst lietus un mēs pilnīgi izmirkām, līdz ar to mēs Versaļu neizbaudījām tik daudz, kā būtu labākos laikapstākļos. Bet no otras puses, dārzi bija gandrīz pilnīgi tukši ar tikai pāris tūristiem. Lietus gan nesamazināja dārzu burvību un skaistumu, tie tiktiešām ir apmeklēšanas vērti.No 1.8km garā krustveida kanāla, līdz 800 ha lielajiem daudzveidīgajiem dārziem, bāgātiem ar strūklakām un statujām. Pati pils arī ir ievērības cienīga – aiz tās milzīgās un greznās fasādes ir 700 istabas, daudzas no kurām ir pārpilnas ar mākslas dārgumiem un lieliskām mēbelēm. Slavenākā istaba – Spoguļu Zāle ir 73m gara, tās viena siena sastāv no augstiem logiem, otra – no spoguļiem. Priekš tiem, kuri plāno turp doties: dārzi ir pieejami par brīvu, izņemototrdienas un sestdienas, kad tiek iedarbinātas visas strūklakas. Pils ieeja nav lēta, bet ir brīva visiem zem 18 gadīgajiem kā arī Eiropas Savienības pilsoņiem, kuri ir zem 26 gadu veci.

Nākošajā dienā turpināja līt, līdz ar to atmetām ar roku plānam doties uz Parīzi, tā vietā turpinājām doties uz dienvidaustrumu pusi. Mēs negribējām tērēt arkārtīgi daudz naudas, lai lielā ātrumā nobrauktu līdz dienvidiem pa Francijas maksas autostrādēm, priekš mums patīkamāk bija izbraukt cauri maziem ciematiņiem pa maziem celiņiem, lēnā gaitā virzoties uz Provinses pusi. Trešās dienas vidū mēs nokļuvām līdz Alpu sākumam un slavenajam N85 jeb Napaleona Ceļam, kas iet no Grenoble līdz Franču Rivjērai. Šo ceļu otrā virzienā veica Napaleons Bonaparts atgriežoties no trimdas 1815.gadā. Tas šķērso Francijas Alpu dienvidu daļu pirms nokļūšanas Provincē un ir, pilnīgi noteikti, patīkamāks veids kā noķļūt Provincē nekā maksu autostrādes, kas ir diezgan garlaicīgas.

Pirmo nakti Provincē mēs pavadījām ļoti jaukajā pilsētiņā Sisteron. Nākošajā rītā uzkāpām līdz tās cietoksnim no kura paveras fantastiski skati uz pilsētiņu, Provinci un arī sniegotajiem Alpiem tālumā. Pats cietoksnis arī ir ļoti interesants un šeit viegli ir pavadīt vairākas stundas vienkārši staigājot apkārt un izbaudot skatus. Klints, uz kura šis cietoksnis ir uzbūvēts, ir tikusi izmantota kā nocietinājums jau vairāk kā 2000 gadus.

Šajā vakarā mēs palikām Castellane – vēl vienā skaistā pilsētiņā, kas ir arī laba vieta no kuras sākt apskatīt Verdonas kanjonu – vienu no skaistakajām vietām pasaulē. Pirms tā apskatīšanas mēs gan vēl izlēmām apskatīt nedaudz no Azūras krasta. Līdz ar to nākošajā dienā devāmies uz Menton, kas ir pilsētiņa pie Vidusjūras 2km attālumā no Itālijas. Turp braucot mēs novirzījāmies no N85 un izlēmām ļaut GPS izlemt mūsu maršrutu, ko mūsu Džeina, kā mēs viņu esam iesaukuši, izdarīja ārkārtīgi labi, izņēmuma kārtā. Ceļš mūs veda pāri skaistiem kalniem, caur klintī izcirstiem ceļiem un garām daudzām skaistām Provincei raksturīgām nocietinājumu pilsētiņām. Pa ceļam mums nācās iemaldīties pilsētiņā, kurā es nebiju domājusi iegriezties – St Paul du Vince. Mēs tur iebraucām, jo maldījāmies pa visu meklējot benzīna uzpildes staciju, kuras Francijā ir tik tiešām ļoti, ļoti grūti atrast. Un tās, kuras atradām bija lielākoties automātiskās un automātiskās pieņem tikai Franču kredītkartes! Bet šajā gadījumā tas bija pat ļoti labi, jo nokļuvām pilsētā, kura bija ļoti skaista un perfekti atjaunota. Vecpilsēta likās vairāk atjaunota un pielāgota tūristiem nekā vietējiem, bet viņa bija tik jauka un perfekta staigāšanai, ka es to tūristu toni knapi pamanīju. Tiem, kuri turp dosies, iesaku ieēst Crepes, kas pārdoties pie pašas ieejas vecpilsētā, izcili garšīgas.

No Cannes līdz Mentonai braucām pa Grande Corniche, kas ir viens no 501 braucieniem manā Pasaules Skaistāko Braucienu grāmatā. Šis ceļs iet līdz pat 450m augstumam ar fantastiski skaistiem skatiem uz Vidusjūru. Diemžēl šajā ceļā nav daudz apstāšanās vietu it īpaši tādu, no kurām var redzēt tos apburušos skatus, jo ko mēs pamanījām Francijā, pie visām apstāšanas vietām viņiem ir ļoti daudz koku sastādīti. Manuprāt, labāks ceļs ir Moyenne (Vidējā) Corniche, kas iet nedaudz zemāk nekā Grande Corniche, bet skati ir tikpat neaizmirstami un ir arī vairāk vietu, kur apstāties un izbaudīt no skatus ilgāk un lēnāk. Trešā Corniche – Base Corniche iet gar krastu, tā ir pavisam atšķirīga pieredze, lēna un satiksmes pilna

Nakti pavadījām Mentonas valdības piederīgajā kempsaitā, kas atrodas gandrīz pašā pilsētas centrā. Kempsaits gan vēl nebija atvērts, bet mums atļāva tur pārnakšņot un pat atvēra tualetes speciāli priekš mums, kaut gan visus pārējos angļus, kas tur iebrauca, uzreiz atraidīja. Tas jau kārtējo reizi pierādija francūžu viesmīlību, jo, ja vien tu centies ar viņiem saprasties pat ja, kā mēs, zini tikai pāris vārdus franču valodā, viņi ir ļoti, ļoti pretīmnākoši un jauki. Pati Mentona arī ir ļoti jauka pilsēta, daudz mazāka nekā blakām esošās Nice un Cannes līdz ar to liekas daudz piemīlīgāka ar tās, Itālijai raksturīgo, arhitektūru, skaisto promenādi un jauko ostu. Nākošreiz būs šeit jāatbrauc Februāri Citronu Festivāla laikā, no kuriem tiek sataisītas dažnedažādas „statujas”.

Nākošajā rītā devāmies gar krastu pa Base Corniche uz Monako. Mēs mēģinājām nokļūt pie Monako pils pirms 11:55 kad notiek sargu mainīšanas. Bijām tur laikā, bet mēs nogarlaikojāmies to ceremoniju skatoties, nav kaut kas, kas man interesē. Bet skati uz Monte Karlo no pils ir iespaidīgi, šis ir skats, kas rādīts visvairāk grāmatās par Monako. Pēc tam mēs apstaigājām veco un arī nedaudz no jaunās Monte Karlo, neaizmirstot nopirkt un aizsūtīt pastkartītes. Viena interesants lieta, ko pamanīju Monako – visos veikalu un māju logos bija ielikta fotogrāfija ar karalisko ģimeni.

Īpaši ilgu laiku Monako nepavadījām, jo gribējām izbraukt no Cote d’Azur pirms trafika sastrēgumu sākšanās, jo ceļš veda caur Nice un tā ir viena no grūtākajām pilsētām, kurām es esmu braukusi cauri. Šajā vakarā bija arī grūtības atrast kempingu, jo lielākā daļa kempingu Cote d’Azur atveras tikai no 1.jūnija, un mēs tur bijā pāris dienu pirms. Lai arī mums patika Menton un Monako, mēs tomēr bijām ļoti priecīgi braucot projām no cilvēku un satiksmes pilnā Cote d’Azur un dodoties Provinces iekšienē, kas, manuprāt, ir tās labākā daļa.

Mēs devāmies atpakaļ uz Castellane, kas ir viena no manām mīļākajām vietām Privincē, šoreiz mēs uzkāpām apm. 180m augstajā klintī, kas slejas virs pilsētas ar mazu baznīciņu tās virsū. Es varu tikai apbrīnot, bet nekad nesaprast, tādu apņēmību, kas vajadzīga, lai uzceltu baznīcu 180m augstas klints virsotnē. Bet šajos laikos šo kapienu veic tūristi un tas ir, pilnīgi noteikti, piepūles vērts. Kāpiens pats gan nav ārkārtīgi grūts, mēs ar vīru to veicām uz maiņām nesot mūsu gandrīz 3gadīgo meitu, kura piekusa pēc pāris soļiem. Kāpiens ilgst apmēram pusstundu augšā un nedaudz mazāk lejā.

Tālāk devāmies uz Verdonas kanjonu (Gorges du Verdon), kas ir dziļākais Eiropā, un ir ļoti iespaidīgs un mežonīgi skaists. Vislabākie skati, manuprāt, paveras no cilpveidīgā ceļa kanjona ziemeļu pusē. Šis ceļs sākas no gandrīz tās pašas vietas, kur beidzas. Un ja, tajā iebrauc no Castellane puses, tad pirmā daļa ir vienvirziena, šī ir arī daļa ar skaistākajiem skatiem. Man nav nekādu šaubu, ka šī daļa ir vienvirzien, jo ik pec pāris metriem bija lielas zīmes. Šeit es arī minēšu, kad jūs iebraucat šajā ceļā vienīgā izeja ir ceļa beigās, jo viņš nesavienojas ne ar vienu citu ceļu, izņemot to, no kura sākas un beidzas. Līdz ar to, mēs protams loģiski domājām, ka viss šis ceļs ir vienvirziena un braucām pa ceļa vidu, jo viņš ir diezgan šaurs, ar klinti vienu pusē un 300m dziļu aizu otrā pusē. Bet kad nonācām nedaudz pāri pusei no šī ceļa, iedomājaties mūsu pārsteigumu, kad pēkšņi ieraudzījām vairākas mašīnas braucot otrajā virzienā. No sākuma domājām, ka viņi ir kaut kā nepamanījuši vienvirziena zīmes, bet drīz vien apjēdzām, ka mēs tikko esam pabraukuši garām vietai, kur šis ceļs mainās no vienvirziena uz divvirzienu. Kāpēc? Es to vienkārši nevaru saprast, jo tur nekā nebija tajā vietā, ne es ne mans vīrs nepamanījā divvirzienu zīmi (bet es ļoti ceru, ka tāda tur ir). Es tikai nesaprotu, ko tie cilvēki, kas sākuši braukt šo ceļu otrā virzienā darīja, kad nonāca pie vienvirziena zīmes, jo tur pat nebija vietas, kur mašīnai apgriezties apkārt.

Atgriežoties pie stāsta par pašu kanjonu – tiem, kas dodas uz Provinci, es noteikti ietektu šo kanjonu apmeklēt un veltīt vismaz dienu to apskatot. Verdonas kanjons ir tikai 25km garš, bet serpentīna ceļs tam apkārt ir kādi 130 km. Aiza pie pamatnes svārstās no 6m līdz līdz 100m platumam, pie virsotnes no 200m līdz 1,5km platumam, un līdz pat 300m dziļumam. Es varu šeit dot faktus, bet diemžēl tās skaistumu aprakstīt nav maniem spēkiem. To labāk pastāsta manas fotogrāfijas, kuras var apskatīt manā galerijā.

Kad mēs sākām cilpveidīgo ceļu, bija jau diezgan pavēls. Pa ceļam mēs redzējām daudzus cilvēkus, kuri bija sataisījušies pārnakšņot turpat savās mašīnās. Un tā kā mēs visu ceļojuma laiku gulējām savā mašīnā, kurai izņemām aizmugurējos četrus sēdekļus (7vietīga mašīna) atstājot tika meitas sēdekli, ko mē pa nakti varējām salocīt. Mums pat bija liela matracis ielikts, šādā veidā bija daudz ērtāk un siltāk gulēt nekā tentī. Līdz ar to mēs atradām klusu stūrīti un iekārtojāmies tur palikt pa nakti, ar kārtējo fantastisko skatu.

Nākošajā rītā pabeidzām braukt cilpveidīgo ceļu un nobraucām arī kanjona dienvidu daļu un atkal atpakaļ pa ziemeļu daļu, šoreiz izlaižot cilpveidīgo ceļu. Kanjons beidzās upei ieteikot Sainte Crox ezerā, uz kuru no kanjona paveras iespaidīgi skati. Gan upe, gan ezers ir visai neraksturīgā turkīza krāsā. Šādu krāsu es vēl esmu tikai redzējusi Kanādas kalnos, kur ūdens nāca no ledājiem, kas samal akmeņus savā ceļā, un šie akmeņu ‘milti’ deva ūdenim šādu turkīza krāsu.

Šo nakti pavadījām kempingā pie ezera, izbaudot skatus, garšīgos kruasānus ar sieru un lasi, sezonā esošajām zemenēm un, protams, šampanieti. Vienkārši neaprakstāmi! Nākošo dienu pavadījām staigājot pa Mousiters Sainte Marie pilsētiņu pavisam netālu no Sainte Crox ezera. Šī pilsētiņa man atmiņā palika ar to, kas ir uzcelta apkārt vairākiem ūdenskritumiem, un kārtējam garšīgajām pankūkām. Pēc tam mēs sākām braukt uz Pont du Gard pusi, nakšņojot pa ceļam, pilnīgi apmaldoties, pat, vai it īpaši, mūsu GPS dēļ. Izbraucām caur maziem ceļiem, kas pat nebija asfeltēti, cauri vīna dārziem, kamēr beidzot atradām kempingu, izlēmām tur pārnakšņot un meklēt nākošo ceļu no rīta ar skaidru galvu.

Kad beidzot nokļuvām līdz Pont du Gard, izrādās ka labāk turp tikt ir agrāk no rīta, jo ieejas maksa ir liela un tūristu ir daudz. Pont du Gard ir liels un skaisti izstrādāts, ūdensvads, kas ir daļa no sistēmas, kas stiepjas 50km cauri dienvidu Francijai un agrāk pievadāja ūdeni pilsētai Nimes, kas tolaik bija romiešu kolonija Nemausus. Celts 1.jā gs. tas ir lielisks piemērs romiešu arhitektūras un būvniecības prasmei. Pēc 15 ilgstošās celšanas ūdensvads piegādāja tik daudz ūdens, ka tas ne tikai remdēja slāpes 20000 kolonijas iedzīvotājiem, bet arī bija pietiekami priekš strūklaku un saunu veidošanas. Lai arī lielākā daļa no 50km garā udensvadu sistēmas ir pazudusi vēsturē, task as ir palicis ir izcils un apmeklēšanas vērts.

Nākošā apstāšanās vieta bija Gorges du Tarn (Tarn kanjons), kas lai ari nebija tik augsts un iespaidīgs kā Verdonas kanjons, bet bija ārkārtīgi burvīgs un ir vieta, kur es noteikti gribētu atgriezties un uz ilgāku laiku. kad man meita būs lielāka, un apstaigām šo kanjonu ar kājām, kas ir labs un populārs veids kā to apskatīt. Tuvumā apskates vērta ir Aven-Armand ala, kurā atrodas lielākais pasaulē zināmais stalagmīts. Pati ala ir 45m augsta, 60 plata un 110m gara. Mēs tur nokļuvām 10 minūtes pirms 12, pēc tam ala tiek aiztaisīta uz pusdienu laiku. Mēs bijām vienīgie tūristi, kas ieradās šajā laikā, līdz ar to mēs izpētījām alu paši gides sabiedrībā, kura ne vārda nerunāja angliski un vienkārši ļāva mums baudīt alas burvību klusumā. Alai ir arī sena ieeja tās augšā, pa kuru kādreiz cilvēki vai nu iekrita paši vai tika iemesti, bet kad šī ala tika pētīta, pētnieki atrada vairākus cilvēku skeletus. Kad mūsu gide izslēdza gaismas, lai mēs varētu just ko šie cilvēki, ja izdzīvoja kritienu, un pētnieki juta. Sajūta ir vienkārši neaprakstāma. Es neesmu no bailīgajiem cilvēkiem, bet pat man palika neērti. Tiem cilvēkiem, kas šeit iekrita un nekad netika laukā, tā noteikti likās kā elle. Bet viņi pat nezināja kāds skaistums ir viņiem apkārt, jo šī tik tiešām ir skaista ala, skaistākā kādā es esmu bijusi noteikti. Protams, tas ka mēs izbaudījām šo brīnišķīgo alu vienatnē bez ierastajiem tūrisu pūļiem padarīja šo pieredzi pilnīgi neaizmirstamu. Kādreiz es tur atgriezīšos.

Pēc tam mēs devāmies atpakaļ ziemeļu virzienā, pārbraucot pāri Millau tiltam, apstājoties pa nakti Auvergne reģionā, kas ir slavens ar saviem izmirušajiem vulkāniem. Mēs palikām pie Monts Dore, kas ir vecākais un kādreiz bija lielākais no tiem.

Francija ir fantastiska valsts, ar tik daudzveidīgu un bagātu dabu, jaukiem cilvēkiem un labiem laikapstākļiem (izņemot Versaļā J ). Es tur noteikti, noteikti atgriezīšos un ne reizi vien.

P.s. Lūdzu nekomentēt par manu rakstīšanas stilu un gramatikas un tulkošanas kļūdām, es ļoti labi zinu, ka ir to pietiekami šeit, bet es rakstu priekš draugiem, nevis priekš publicēšanas žurnālā vai grāmatā. Tāpat arī lūdzu neapvainoties cilvēkiem, kuriem ir atšķirīgi viedokļi par vietām, kuras aprakstu. Es labi zinu, ka viedokļu ir tikpat daudz, cik cilvēku. Šis ir mans stāsts, līdz ar to es rakstu par to, kas MAN patika un nepatika. Paldies.