Nakts ar savādajām svešiniecēm - stāsts no Malaizijas

Ģirts Smelters 08.08.2013 6 min lasīšanai

Pēc šķiršanās ar latviešu puisi Oskaru, nolēmām meklēt tuvējo pludmali vai vismaz klusāku vietu, kur pārlaist tuvojošos nakti. Bija gandrīz pusnakts, laukā sāka līt lietus. Apvilkām mitrumu aizturošo materiālu savām somām un turpinājām ceļu pa Džordžtaunu. Cerējām uz debesu labvēlību – lietus šeit parasti ilgi neturpinās. Pēc pāris kilometru gājiena nolēmām atpūtināt kājas vēlā ēstuvē, pie reizes uzmetot aci futbola spēlei TV ekrānos. Kristaps gan vairāk uzmeta aci savu plakstiņu iekšpusei, par spilvenu izmantojot pusdienu galdu. Nogurums pēc garā ceļa, piedzīvojumiem un negulētās iepriekšējās nakts darīja prātu gurdenu, acis miegainas un somas smagākas kā parasti.

Necik ilgi, un ēstuve jau tika vērta ciet. Bijām spiesti pamest viesmīlīgās telpas un doties atpakaļ lietū, kas mums par spīti nebija mitējies. Ieraudzījuši ko līdzīgu kuģu piestātnei, devāmies pie sarga, lai apvaicātos par vietu, kur divi ceļotāji varētu piemesties un pagulēt. Izrādījās, ka piestātne bija prāmja, kurš savienoja Džordžtaunu ar kontinentālo Malaiziju, pietura. Kaut arī bija jau stipri pāri pusnaktij, pēc apsarga teiktā, skrienot, varam paspēt uz pēdējo reisu. Prāmis šajā virzienā bija bez maksas. Mainījām plānus un skrējām, lai paspētu uz klāja. 15 minūtēs tikām pārcelti pāri. Kamēr Kristaps uz kuģa turpināja atpūtināt acis, ielaidos sarunā ar diviem vietējiem jauniešiem, kas pastāstīja visu nepieciešamo informāciju, lai ieskicētu jaunu plānu. Aptuveni 6 kilometru attālumā no piestātnes ir diennakts McDonalds, kurā iespējams piekļūt internetam, uzlādēt ierīces, kā arī norēķināties ar karti. Pēdējais faktors bija svarīgs, jo nolēmām neņemt naudu bankomātos, bet gan bankā, tādējādi nedaudz ietaupot uz komisijas maksu. Par cik bija sestdienas vakars, bankas nestrādāja. Turklāt, izrādījās, ka šī ātrā ēstuve atradās tieši automaģistrāles malā blakus degvielas uzpildes stacijai – perfekta vieta, lai līdz ar saules stariem sāktu ķert mašīnas uz galvaspilsētu Kualalumpūru.

Stratēģija bija izstrādāta, un neskatoties uz lietu, devāmies ceļā. Ejot cauri autoostai, Kristaps mēģināja sarunāt pēdējā reisa uz galvaspilsētu šoferi, lai tas divus ceļiniekus savā nepārpildītajā autobusā uzņem par velti – liekas izmaksas taču neradām. Lai arī pavīdēja neliels cerības stariņš, tomēr šoreiz nepaveicās. Atlika turēties pie plāna. Aptuveni pusotras stundas laikā ceļa gabalu līdz McDonaldam vajadzētu pieveikt, iela, kas uz to veda, bija labi apgaismota un no nelielas naksnīgas pastaigas nekad nebijām vairījušies. Taču, pašiem nenojaušot, piedzīvojumi tikai sākas.

Pēc 15 minūšu gājiena pa pilsētas vienu no galvenajām ielām, garām lēni un pētoši pabrauc tumšas krāsas pēdējo gadu Malaizijasbestsellers– vietējās auto industrijas mazlitrāžas superzvaigzne – Myvi. Pasažiera un šofera sejas gan neievērojam, bet skaidrs ir viens – lai arī ir nakts, esam divi ceļotāji svešā pilsētā, kuri ir piesaistījuši tumšas automašīnas uzmanību, briesmas nekad nebrauks ar Myvi. Dodamies tālāk, prātodami, cikos no rīta labāk uzsākt stopošanu. Te pēkšņi redzam tumšo automašīnu braucam mums pretējā virzienā, jūtam, ka tā aiz muguras apgriežas un atkal dodas mūsu virzienā. Sākam nedaudz nervozēt. Myvi, kā mazs kucēns spēlējoties, atkal lēni zogas garām, pētot divus svešiniekus. Šoreiz ieraugām seja – divu jaunu malaiziešu izcelsmes dāmu pētošie skatieni ir piekalti mums. Jūtamies, protams, glaimoti, taču turpinām ar zābakiem šķelt peļķu ūdeni lietainajā naktī. Mašīna ar abām jaunietēm iegriežas nākamajā sānu ielā, apgriežas un gaida. Pēc pāris mirkļiem šo ielu šķērsojam arī mēs, nonākdami automašīnas starmešu gaismās, taču nestājamies. Nu jau pēc pāris sekundēm ierūcas smieklīgi mazais motors, un pie mums pieripo tumšais auto ar nolaistiem priekšējiem sānu logiem. Divas aziātes skatās uz mums smaidot, līdz viena no tām uzsāk sarunu ar jautājumu.

Te nu ir brīdis, kad patiesi izbīstamies no negaidītā pārsteiguma – meitenes balss noskan rupjāk par mūsējām. Uz sekundes desmitdaļu samulstam – neviens no mums neko tādu nav gaidījis. Minstināmies ar atbildi, taču viens ir skaidrs – esam iemantojuši vietējo leidīboju (ladyboy) simpātijas. Lai arī par tiem dzirdēts daudz, Taizemē redzēti neskaitāmi eksemplāri (aptuveni 1% no iedzīvotājiem), līdz šim ne reizi neesam nonākuši ar tādu saskarsmē. Visbiežāk tie ir transseksuāli vīrieši, kas nejūtas piederīgi savam dzimumam un savu iespēju robežās to cenšas izmainīt, sākot ar ārējo izskatu, beidzot ar hormonu injekcijām, krūšu implantiem dzimumorgānu maiņu.

Uz jautājumu par savu galamērķi, rezignēti atbildam, ka dodamies uz McDonaldu pie automaģistrāles. Sarunā iesaistās arī otrs leidīboijs, ar sievišķīgu smaidu un tik pat zemu balss tembru. Nu jau smieklus grūti ir noturēt mums, taču ieaudzinātā pieklājība un tolerance neļauj to darīt. Turpinām sarunu, līdz abi jaunie paziņas piedāvā mūs aizvest līdz ātrajai ēstuvei. Nogurums, lietus, smagās somas un vēlā nakts stunda liek mums pieņemt laipno piedāvājumu. Lai arī piesardzīgi, tomēr bez bailēm kāpjam auto. Vispirms gan esot jāaizbrauc līdz kādam draugam, ja vien mums nav iebildumi. Aizdomu mākti saskatāmies, bet atbildam, ka iebildumu nav. Pēc pāris minūtēm izrādās, ka šo leidīboju draugi (vai draudzenes?) piepelnās ar ielu prostitūciju, tāpēc Myvi lepni tiek noripināts gar vietējo sarkano lukturu ielu, kur mūsu paziņas izlielās vietējai sabiedrībai ar saviem jauniegūtajiem draugiem no Eiropas. Skaudība pārējo leidīboju acīs uzliesmo kā ar benzīnu aplieta malka. Tā, lēnam vizinoties pa pilsētu, dodamies uz „MakDī”, ka to šarmanti cenšas izrunāt viens no leidībojiem, pusi. Pieklājīgi stādamies priekšā un noskaidrojam, ka laipnie ceļabiedri rupjā balsī sevi lepni dēvē par Liliju un Šašu. Un arī abi leidīboji nedēļas nogalēs mēdz piestrādāt par prostitūtām. Uz jautājumu, kāpēc šodien nav ierindā, atbilde ir loģiska – līst lietus taču.

Piebraucam pie ātrās ēstuves, taču saņemam piedāvājumu braukt paciemoties pie Šašas – viņa, izrādās, dzīvo tepat netālu. Protams, atsakāmies uzreiz. Pārmijam pāris vārdus, kad atkal jau saņemam ielūgumu paviesoties un atpūsties zem jumta, pirms dodamies tālāk ceļā. Notiek komandas apspriede latviešu valodā – ceļojot tā, kā to darām mēs, bieži vien ir jāuzticas iekšējai sajūtai. Mums abiem tā saka, ka šie cilvēki nav ar ļauniem nodomiem, tāpēc nolemjam uzticēties intuīcijai. Pie kam, ēdiens un pāris stundas miegs uz mīkstas virsmas horizontālā pozā liekas pārāk vilinoša iespēja. Turklāt, lai arī augumā visai raženi un plecos plati, cilvēkuleidīboji ir sievišķo hormonu varā, kas cīņā mums dotu priekšrocības. Argumenti ir skaidri, tāpēc pieņemam piedāvājumu.

Tik tiešām netālu no „MakDī” atrodas Šašas miteklis – 4 istabu dzīvoklis, kas tiek dalīts ar vēl trīs leidībojiem, no kuriem viena ir mājās ar savu draugu (vai klientu), bet otra – gados pavecāka būtne ar pieredzējušas prostitūtas seju, pārnāk vēlāk. Dzīvoklis ir drausmīgi atbaidošs – neskaitot tā iemītnieku radīto auru, viss ir putekļiem klāts, netīrs. Tualetē un vannas istabā nav nedz elektrības, nedz siltā ūdens, grīda gandrīz tikpat netīra kā lietas, kas tiek darītas šajās telpās. Dīvāni, uz kuriem sēžam, ir ar vietām izdedzinātu virsmu un netīriem pleķiem visur. Un sieviešu mati katrā stūrī. Bet, par spīti tam, tiekam uzņemti patiesi labi – Lilija un Šaša atstāj mūs vienus, lai pēc brīža no veikala atgrieztos ar malaiziešu ēdieniem. Izsalkumam pretoties grūti, tāpēc labprāt pieņemam draudzīgo žestu. Lai arī malaiziešu virtuvi līdz šim mēģinājuši neesam, ēdiens tiešām ir garšīgs, un maltīte tiek noslēgta ar kondensētā piena desertu. Pie galda sarunām noskaidrojam, ka abas topošās dāmas strādā normālus darbus, taču, lai nodrošinātu pienācīgu dzīvi, pa retai reizei iziet naksnīgajās ielās.

Stāstam par savu ceļojumu un, lai izslēgtu jebkādus pārpratumus, uzsveram, ka abiem mājās palikušas draudzenes. Dažu brīdi amizanti liekas abu centieni uzvesties pārspīlēti sievišķīgi, uzspēlējot žestus un emocijas. Mazliet gan samulsina abu „meiteņu” centieni iedrošināt mūs karstuma dēļ novilkt kreklus – sarunu gaitā šis ierosinājums tiek „tā starp citu” izteikt reizes piecas. Tomēr visu šī vakara piedzīvojumu uztveram ar labu devu humora un varbūt mazliet arī laužam savus iepriekšējos stereotipus. Meitenes gan ir visai vīrišķīgas, tāpēc dažu brīdi rodas problēmas ar pareizā vietniekvārda izmantošanu, laiku pa laikam lietojot gan „viņš”, gan „viņa”. Šķiet, ka tas gan mūsu jaunās paziņas nesatrauc. Vēlā nakts stundā dodamies pie miera – laipni atsakāmies no piedāvājuma gulēt vienā gultā un iekārtojamies uz grīdas matrača. Somas un zābakus gan tiekam piekodināti ienest iekšā istabā – ņemot vērā mājas iemītnieku nodarbošanās īpatnības, neesot droši ko atstāt koplietošanas telpās. Padoms ir vērtīgs un tam arī paklausām.

Garais ceļš ir darījis savu, un rīts ir diezgan vēl, kad mostamies. Tiekam vēlreiz aicināti pārbaudīt – vai somās kas netrūkst. Par laimi viss ir kārtībā un jau drīz esam gatavi doties ceļā. Šaša pat ir tik laipna, ka piedāvā mūs nogādāt uz nepieciešamo vietu – ja vien piekrītam nofotografēties kopā ar abiem leidībojiem. Pēc īsas fotosesijas sēžamies Myvi un laižam uz pēdējo pilsētas benzīntanku uz maģistrāles –labāko vietu stopošanai. Zinu, ka Šaša šodien dodas uz drauga kāzām – Malaizijā svētdienās visi precās, tāpēc ir sapucējusies, taču izskatā ir kas mainījies – mati izskatās citādāk. Kad jautāju, kurā brīdi no rīta ledīboijs paspēja aizskriet pie friziera – griezums ir manāmi īsāks kā vakardienas, izrādās, ka tā ir bijusi tikai parūka. Še tev sieviete! Katrā ziņā paskats manāmi puiciskāks. Nezinu, vai ar savu jautājumu neesmu aizvainojis jauno paziņu, bet ilgi par to galvu nelauzu, jo jāskatās kartē – lai arī ar īsiem matiem, topogrāfiskajā domāšanā vairāk dominē sievišķīgās iezīmes, un jau visai drīz nonākam uz nepareizā ceļa. Beigās gan līdz galamērķim tiekam laimīgi un, pateikušies par laipno uzņemšanu, viesmīlību pametam dzimumu izvēlē apjukušo jaunieti.

Dodamies tālāk uz „Kei El” jeb Kualalumpūru. Stopošana veicas izcili – visu pirms kāda ģimene mūs atkal uz pusotru stundu uzņem sava pikapa piekabē, kurā ķeram vēju un silto Malaizijas sauli. Tēvs, izlaidis mūs ārā, uzstāj uz pāris fotogrāfijām, kuras labprāt arī uzņemam. Tālāk kāds vīrs pāris stundās mūs nogādā līdz pašam Kei El centram, un garais ceļš dod iespēju pārdomāt pieredzēto. Lai arī no ierastajiem cilvēkiem pavisam atšķirīgi, šie vakar sastaptie cilvēki piedāvāja palīdzību tad, kad mums tā bija nepieciešama. Un mēs to pat netikām lūguši. Tas tikai vēlreiz pierāda to, cik ļoti maz par cilvēku vēsta tā izskats, nodarbošanās, nacionālā piederība, seksuālā orientācija vai dzimums. Un cik būtiski ir nojaukt savus stereotipus, lai to saprastu.

08.05.2013