Gandrīz Eirotrips jeb ceļojums starp starp „ jau var” un „ vēl gribas”..
|
Dina Zobena
|
" Jau var” - ir apakšējais ierobežojošais faktors jeb mūsu 10gadīgā Līva, kas reizēm ir pietiekoši liela fiziskiem attālumiem, bet mazliet nedavelk emocionāli. Tomēr jāatzīst, ka tika ar visu galā itin labi.
„Vēl gribas” – ir augšējais ierobežojošais faktors jeb Ieva ar Zani, kuras drīz jau labāk tusēs ar vienaudžiem nevis ar senčiem dosies „ piedzīvojumos” ;)..
Biju izlolojusi plānu par Čehiju/Slovākiju jau no vienreizīgajām atmiņām kursējot caur Eiropu ar Purva Bridējiem, un nu .. 2013ajā Tam Bija Lemts Notikt!!
22.06.2013 Latvija- Lietuva- Polija
Izbraucam agri un plāns ir rullēt cik var.. Latvija palido vēja spārniem, Lietuvas labie ceļi gandrīz iemidzina, bet tuvojoties robežai.. gan sagribas ēst, gan superkarstais laiks rosina uz atvēsināšanos kādā ūdenskrātuvē. Ceļmalā iepērkam zemenes , tomātus un lūkojam pēc piemērotas piknikvietas. Leišu ūdenskrātuves nezkāpēc nevilina, bet izmantojam pēdējo smalkās Baltijas kartes iespēju īsi pēc LT/PL robežas Szypliszki ciemā nogriežamies pa labi un pēc pāris km, īsi pirms ezera pa zemes ceļu ieripinam jaukā vietējā pludmalē. Pelde, piknikpusdienas un dodamies tālāk..
Suwalki- Augustowa- Bialystok- Varšava.. Nosaukumi pazīstami kopš agrīnajiem Eiropas iekarojumiem, bet šoreiz jau skats mazliet savādaks..eiropeiskāks. Tikai lielais daudzums ar Vides reklāmplakātiem ir uzmācīgs un laikam tikai Polijai raksturīgs. Vēlās, siltās pusdienas ieturam aizVaršavas „ nacionālajā IKEA” („nacionālajā” – tāpēc, ka ēst dod tradicionālās zviedru gaļas bumbiņas). Mazliet izmetam loku un apmaldamies, mēģinot atrast saliekamu piknikgaldu. E67 ir mūsu mājas šodien, bet ap 8ņiem vakarā ir plāns atrast kādu viesnīcu/hoteli/moteli, lai pārnakšņotu. Bet kā parasti, tik viegli vis neiet.. ar kādu 3šo piegājienu izdodas atrast vēlmju/iespēju balansu Motelī Lasuch..kautkur posmā starp Varšavu un Vroclavu.. pa 50lvl par 2+3vietīgām istabiņām. Paspējam vēl vakarā izlocīt kājas, izskrienot lociņu pa meža takām. Naktī normāli nogāž un nozibeņo – un nav jau brīnums pēc +30grādiem.
23.06.2013 Polija – Kudrowa Zdroj- Nachod- Teplicas klintis
Izguļamies, atpūšamies un iztaisāmies ne pārāk agri, bet tomēr pieklājīgi. Turpinam E67 epopeju, uz kuras ir parādījušās norādes uz Kudrowa Zdroj(CZ). Ierodamies Čehijā ap pusdienslaiku, dīvaini, bet veikali šeit uzrunā vairāk kā PL. Iepērkam sportdāvaniņas mājās palikušajiem jubilāriem, Zanītei – iešļūcenes, proviantu Jāņu vakaram. Veiksmīgi atrodam Nachod pilsētas centru, apgūstot Garmin aparatūras norādes. Pusdienās Čehu nacionālie klimptārpiņi /kāposti vai kas nu kuram trāpās.. + mazliet visiem ir jānoklausās pirmie informatīvie vāvuļi jeb apgāda Zvaigzne izdotā DK (a Dorling Kinderley book) ceļveža stāsti par Must See vietām. Centrālais laukums protams nepieviļ, dome un baznīca ir savās vietās. Īpaši ir baznīcas 40m augstie sīpolveida koka kupoli ar vārdiem Ādams un Ieva. Bet velk jau pie dabas.. Ap 20km uz ziemeļiem mūs gaida Teplices klinšu pilsēta. 35CZK bērniem/skolēniem/studentiem; 70 CZK lielajiem+autostāvvieta un dodamies civilizētajā dabā. Šis dabas brīnums bija mani jau uzrunājis un iesējis atkalredzēšanās sēklu jau tālajā 2002 gadā un neliek vilties arī tagad. Gan 400 pakāpienu trepes uz sena klinšcietokšņa augšu, gan izklaides vērojot klinšu tēlus uz kuriem pakalpīgi norādīja norādes (dažreiz saprotamā, dažreiz nesaprotamā valodā), aizas un avotiņtaciņas. Esam saģērbušies pa plānu, jo reizēm liekas, ka te sniegs tik tikko nokusis. Izstaigājušies esam un ātri jānolemj, doties tālāk vai apmesties tepat.. Nolemjam, ka nav ko ar Jāņu vakaru riskēt un paliekam tuvējā kempingā , turpat Adršpahas ielejā (435CZK par visu). Mazliet uzraujamies ar iepriekšējā sezonā aizdoto telti, kura nav labi izžāvēta un Ļoti Ļoti „smaržo” pēc pelējuma... vēdinam, piknikojam, ieJāņojam ar Čehu alu, paspēlējam spēles... cik nu vien miegabads ļauj un taisamies uz migu. Meiteņtusiņš sit augstāko vilni, visām 4trām mēģinot izdušoties pa vienu Duškuponu... lielisks sadarbības, rotācijas un jautrības treniņš ;).
24.06.2013 Teplicas klintis – Mlada Boleslav – Bezdec - Česka Kamenice 2x- Jetrichovice-U Ferdinanda
No rīta izskrienam vienu no retajām rītarosmēm, jo Toms mūs iedvesmojis ar stāstiem par Vilku taku, kura klāta ar senu milzu bruģi un vijas augšup, līdz pat vakar apmeklēto virsotņu augstumam, bet tomēr ir ne pavisam tūristiskota. Iedomājamies kā gan šeit kāpušas tās dāmas ar lietusargiem un papēžzābaciņiem senajos Hercoglaikos, kad šī taka būvēta... un elšot pūšot tiekam gan augšā, gan lejā.
Paspējam vēl novākties un lēnām sāk risināt lietus, pamazām pārvēršoties Ļoti lielā lietū... un plāns apmeklēt Mlada Boleslavu un autoražotāja Škoda muzeju, škiet laikā un vietā. Ģimenes biļete visiem 5ciem maksā mazāk kā 5lvl, bet laiks, ko pavadām apbrīnojot jaunos, vecos un pavisam vecos modeļus; sacīkšu auto; motociklus; automotora uzbūvi un Škodas vēsturi ir vērts 5kārtīgi. Līst nu jau tik stipri, ka pārvietojamies ar pārskrējieniem. No muzeja uz Škoda salonu (nopētam un izmēģinam reālus auto); no salona uz lielveikalu; no lielveikala uz Vistiņēstuvi (KFC) ; no KFC uz auto; no auto uz tualeti tanī pašā lielveikalā...un tā tā diena paiet ;))) Beidzot saprogrammējam ceļu un izkustamies prom no pilsētas. Virziens – Čehijas Šveice (Bohemian Switzerland). Pa vidam, neplānoti Toms uzraujas uz Bezdec cietoksni, kurš tiešām krīt acīs: vispārējais apvidus ir līdzens, bet brīžiem uzaug pumpaki, kalni un cietokšņi tajos..pilnīgi kosmosīgi neiederīgi vispārējā ainavā. Lietus līst, bet mēs basam kājām(vai labākā gadījumā – šļobenēs) uzkāpjam līdz pat cietoksnim, neskatoties, ka darbalaiks, naudaslaiks un komfortlaiks ir beidzies. Tiešām iespaidīgs viduslaiku cietoksnis, bet ar redzamām vandālisma pazīmēm. Vietējā strūklakā/baseinā nomazgājam sabristās kājas, par mata tiesu izvairoties no ieslīdēšanas visā augumā un sasēžam atkal siltumā, lai turpinātu ceļu uz Ziemeļbohēmijas sirdi.
Česka Kamenicē man piemetas vadātājs un nejauši atgriežamies šeit 2 reiz, kaut kā grūti salikt kopā ceļveža, kartes un GPSa informāciju. Tā kā vēl joprojām līst kā pa Jāņiem, nolemjam censties atrast kempingu ar bungalowiem. Mazie, līkumainie, caur ēnainām līkumainām aizām/ielejām vijošies ceļi liekas, ka nekad nebeigsies. Tomēr beidzot ieripinām Jetričhovice ciematā, kurš izskatās ir viena no centrālajām apdzīvotajām vietām Čehijas Šveicē. Strauji tuvojas vakars, nogurums un gribas nobāzēties. Pirmais, pie ciemata esošais kempings mūs pieviļ, jo tik vēlu tur neviena nav, telti var celt, bet mājiņas - ir gan švakas tādas, gan nepieejamas, jo Saimnieciņi jau sen prom. Braucam pa ceļu tālāk un nākošo variantu : Intercamp U Ferdinanda!! Skan smalki, griežam iekšā un izskatās cerīgi: daudz baltu mājiņu. Pirmais iespaids ne vienmēr ir pareizais.. mēģinot iztulkot cenu lapu + pakomunicējot tādā „katrs savā valodā” ar diezgan atsaucīgu, diezgan tumšādainu dāmu.. liekas, ka būs ok, dārgi ir , bet brokastis vismaz iedos. Kad nolemjam palikt, tiek pasaukts Saimnieks ;))) Interesanti būtu redzēt no malas mūsu sejas… atnāk tāds normāls Čigāns, liels, ar uzdauzītu aci, parēķina, parēķina un pastumj mums lapiņu ar ciparu, kurš gandrīz 2x lielāks par to ko gatavojāmies maksāt… Vienlaikus sašutums, samulsums, vilšanās…jo domās jau bijām zem jumta un gultiņās. Sākam skaidroties, beigās izrādās šis normāli krieviski runā un visu saskaņojam… ir nevis: „ja paliekam uz 2 naktīm, tad ir nevis +90 CZK pie vienas nakts cenas”, bet izrādās „ja paliekam uz 2 naktīm , tad jāmaksā tāpat par 2 naktīm pilnu cenu, bet par otru nakti nav jāmaksā mistiskais tūristu nodoklis 90CZK”… Pakaulējamies, atsakāmies no brokastīm un beigās tomēr vienojamies, jo vairāk par 2000ZCK (aptuveni 60ls) mums nemaz skaidrā nav… Likās jau baigā nauda, bet ja tā parēķina, tad 5 cilvēki, gultās uz 2 naktīm… ir OK;)) Šī gan palika vienīgā vieta ceļojuma laikā, kur viss notika bez čekiem, kvītīm un tādiem sīkumiem.
Pats kempings tāds diezgan nolaists beigās izrādījās, aiz Recepcijas – kūts ar visādiem brīvi klaiņojošiem putniem un dzīvnieciņiem; mājiņai aiz loga āra baseins, bet šķiet pildīts tikai ar lietus ūdeni un netīrīts veselu mūžību; jumts arī beigās neizturēja to milzīgo lietus slodzi un ik pa brīdim nolija iekšpusē gan sienu kāds ūdens strēķītis. Bet otrā dienā kempingā parādījās bērni un tad jau vairs nebija pat neomulīgi. Silto ūdeni dušās toties varēja dabūt cik vien vēlies…
25.06.2013 U Ferdinanda- Čehijas Šveice-U Ferdinanda
Lēmums palikt šeit uz divām naktīm nebija sākotnējā plānā, bet ļoti labi iederējās. Gribējās tā mazliet nobāzēties un apskatīt parku bez steigas, ka jāpaspēj vēl kaut kur aizbraukt un nokļūt. Izgulējāmies un aizbraucām uz tuvējo Infocentru, dabūjām norādes , ko vajadzētu apskatīt, vietējo bezmaksas karti un par spīti lietum, metāmies pastaigu takās.
No maršruta, kur atgriešanās ir pa upi ar laivu, atteicāmies, jo lietū iet ir ok, bet sēdēt slapjam un kūkot – diezgan neiekārdinoši. Beigās vienojāmies par aptuveni 6 km garu loku, tepat no Jetričhovices ciemata uz Ziemeļiem. Plānā 3 apskates objekti: Mariina skala; Vileminina stena un Rudolfuv kamen.. un tad pa zaļo taciņu atpakaļ uz ciematu. Vispār pārsteidzoši maz tūristu.. nezinu vai tas pēc tiem plūdiem pirms nepilna mēneša vai vienkārši vēl nav sezona, bet vismaz nekāda grūstīšanās objektos;) Līdz Marina skala nācās diezgan paieties un pakāpties, taka vijās gan caur klintīm, gan gar izcirtumiem, gan pa mežiem, gan pa milzīgiem klinšu pakāpieniem. Nolēmām, ka te dzīvo milži noteikti... Informācijas stendi mūs apgaismoja, ka 2006.gadā šeit bijis liels ugunsgrēks un daudzkas cieta un vēl nav renovēts vai atjaunojies. Ainavas tiešām brīžiem tādas spocīgas + vēl migla no slapjuma, ko zemes siltums atkal ceļ gaisā. Marina skala izrādījās būdiņa kādā klints virsotnē. Vējš mūs mēģina no turienes izdzīt , bet mēs turamies, kādu brīdi baudām skatus un tad – uz Vileminina sienu. Dīvaini, ka abos objektos izvietotas bildes/ gleznas ar kņazu un kņazieni no Kinsku famīlijas. Vēlāk izlasīju, ka šajā apkārtnē tūrisms sācies jau 18.gadsimtā, bet 19ajā vietējie muižnieki attīstīja šo nozari un veidoja pirmās tūrisma apvienības, kas nu noveda mūs te šajā gadsimtā. Vileminina siena izrādās ir klints virsotne, aizai otrā pusē.. meitenes ar saviem krāsainajiem lietus mēteļiem tēlo putnus un gandrīz vai jāuztraucas, lai vējš viņas nepaķer līdzi. Kilometri tik ātri pa kalniem un klintīm vis neskrien, bet sasniedzam arī Rūdolfa akmeni (Rudolfuv kamen) . Šeit vējš sasniedz savu apogeju un mājiņa klints virsotnē dreb pie visiem pakšiem, rokas pa trepēm augšā kāpjot arī jau nosalušas. Uz leju , uz māju jau gandrīz riksītī, lai sasildītos.
Pārgājiens paņēma diezgan daudz laika kādas 3-4h un pusdienslaiks jau klāt. Un klāt ir arī nepatīkams pārsteigums: tā kā vakar pie Čigāna Ferdinanda atstājām savas pēdējās skaidrās Čehu naudas rezerves, likām cerības uz tādu jau pie mums pierastu lietu, kā norēķiniem ar karti.. Bet kas tev dos!!?? Šajā valsts nostūrī, neskatoties , ka tas ir tāds kā tūrisma centriņš, par karšu norēķiniem var aizmirst. Tukšiem vēderiem jau gandrīz kritām panikā, kad attapāmies pajautāt vai EUR viņi atzīst un izrādās ar to gan nav nekādu problēmu. Gan vietējā veikaliņā, gan krogā – EUR ir ikdienišķa valūta un izdod pat atlikumu. Esam glābti! Meitenēm lietus, vējš un pastaigas jau bija gana, viņas baudīja palasīšanu, zem segas situmu, bet mēs ar Tomu devāmies savās gaitās. Viņš ar velo, paspējot apskatīt vēl vairāk un tālāk, izmetot pat lociņu pa tuvējo Vācijas zemīti, kur dabas parks turpinās tikai jau viņu izpildījumā. Bet es nenoturējos, neapraudzījusi klasiskāko no Čehijas Šveices ainavām : Pravičicka brana, kas laikam ir lielākā dabiskā klinšu arka Eiropā. Pie pašas arkas klinšu ielokā iesēdusies Piekūna ligzda (Sokoli hnizdo) jeb neticami skaista ēka ar arkām, dakstiņu jumtiem, baltiem rūtotiem logiem un puķēm. Kā no pasakas… Atkal jābrīnās, kā cilvēki to dabūjuši gatavu, šeit augšā klintīs. Pašreiz te atrodas muzejs, restorāns un iespējams pat naktsmājas, bet tik vēlu jau viss bija ciet. Pati taka tāda jau vieglāka un tūristiskāka kā mūsu rīta izgājiens. Tomēr smilšakmens pilis, torņi, alas nebeidz priecēt arī šeit. Laiks gan vēl joprojām neiepriecina, gandrīz visu laiku līst, bet es jau skriešanas ietērpā un uzskrienu tik … lai paspētu līdz tumsiņai ārā. Taka brīžiem tāda pat spocīga, jo koki met draudīgas ēnas, migla ceļas, liekas, ka pat akmeņi atdzīvojas. Bet kopumā ļoti, ļoti skaists šeit apvidus un iespēju staigāt, braukt ar velo pa velotakām ir milzums. Tomēr mūsu „uz vietas” dzīvojamā diena ir garām un sākam jau krāmēt peckelītes un kalt plānus rītdienai.
26.06.2013 U Ferdinanda - Decin - Labas upe - Veltrusy - Prāga - Kutna Hora
Šodien pilsētu diena. Plāniņš bija apskatīt slaveno Labas upi, kas pāris nedēļas atpakaļ appludināja lielas teritorijas ne tikai Čehijā, bet arī Vācijā. Tāda strauja, pilna un netīra, bet nekādi dramatiskie skati, slēgti ceļi utt. nesekoja. Toties plānu apmeklēt Veltrusu pili un skaistos dārzus, jau diezgan netālu no Prāgas, tie norāva. Plūdi bija izpostījuši piekrastes rajonus, izskalojuši pievedceļus, nonesuši turpat blakus esošo kempingu un laikam jau arī papostījuši parku. Viss bija apmeklētājiem slēgts. Nācās vien atgriezties uz šosejas un rullēt uz Lielo pilsētu.
Auto novietojām pazemes P, zem veikala , netālu no Vecpilsētas rātsnama laukuma un bruņojušies ar DK grāmatiņu izgājām ielās. Laiks beidzot ir uzlabojies, silts nav, toties nelīst! Man šodien vadātājs, jo blenžot apkārt ar vaļēju muti , laikam atslēdzas orientēšanās spējas. Ievedu pārējos penkā un beigās atbrīvojos no ceļrāža pienākumiem. Bet DK ceļvedi gan ik pa brīdim izvelku, lai izklāstītu, kas gan šis par pieminekli, baznīcu vai ēku. Ieķeramies mazliet pie Rātsnama, jo tuvojas pilna stunda un ir taču jāpaskatās kā uzvedīsies kustīgais astronomiskais pulkstenis. Skelets rausta striķīti, augstmaņi slīd gar lodziņiem un beigās pat gailis nodzied. Neattapīgākie gan to palaiž garām, jo skatās citur un nodomā, kas gan tā par jocīgu skaņu, kā čīkstētu durvis ;) Tūristu bari ir diezgan prāvi.. jāuzmanās ,ka viens otru nepazaudējam. Rātsnama tornī esot skatu galerija, bet kaut kā neuzlaužamies turp. Līkumojam pa ielām, līdz nonākam pie Kārļa tilta. Mazliet novērtējam, kas ar tiem plūdiem: vai nav sapostīts, applūdis… bet bez piekrastes kokiem, kas dzīvojas ūdenī un viļņu lauzējiem pirms tilta kolonnām, nekas tāds šausmīgs nav noticis. Statujas aicina mūs ar pieskārienu nopulētajām kā apzeltītajām vietām. Laikam jau, lai vēlmes piepildās? Bet mēs tik priecājamies ar acīm un stūrējam uz Prāgas Pils pusi.
Pils kompleksā laimējas noskatīties parādi, kur piedalās sardze gan uz zirgiem, gan tādās formās, gan šitādās, gan pūtēju orķestris (laikam..), gan motociklisti… glīši soļo/pārvietojas. Svētā Vita katedrāle, kas esot uzskatāma par Prāgas izcilāko ēku, šeit sākusi augt jau no 1344.gada, bet būvniecība turpinājusies turpat 600gadus. Vitrāžas laikam ir tas iespaidīgākais… gaismu spēles, kad saule iespīd ir vienreizīgas. Jau kuro reizi nobrīnāmies, kāpēc gan uz baznīcām ir dekori : dēmoni? Vai baida prom neticīgos un grēciniekus? Kaut kā piedošanu nams nesienas kopā ar saviebtajām un draudīgajām sejām. Nonākot līdz kompleksa tālākajam galam, atnāk apjausma, ka kaut kur varēja nopirkt biļetes un tas dotu pieeju savādāk ierobežotajām teritorijām, kā piemēram Zelta jeb amatnieku ieliņai, bet nu jau par vēlu… Iemetam acis arī ar S.Jura bazilikā, kas lai arī uz vispārējā greznuma fona ir pavisam askētiska, šeit atrodas tieši seno vadoņu un valdnieku apbedījuma vietas. Pilis un muzejus no iekšpuses varbūt citreiz, bet informācija vēsta, ka tepat blakus atrodas Šternbergu pils ar Nacionālo mākslas galeriju, kur ir bagātīga Eiropas vecmeistaru kolekcija. Vēl mazliet papriecājamies par pils dārziem un lēnām jau taisāmies atpakaļ, lai līdz vakaram paspētu nokļūt līdz Kutna Horai. Atpakaļceļā vēl gribēju visus ievilkt Vecajā ebreju kapsētā, laikam biju iespaidojusies no Umberto Eko romāna Prāgas kapsēta, bet vīlos… jo no iedomu tēla, kā lēnām klīstu pa koku ēnā esošu kapakmeņu kā klintsradžu jūru ( jo vairāk kā 300 gadus šī bija vienīgā vietā Prāgā, kur atļauts apbedīt ebrejus un mazajā kapsētā atrodas aptuveni 12000 kapakmeņu un atdusas aptuveni 100000 cilvēku), bet mani sagaida ieejas biļetes, kas ar savu Superdārgumu rada sajūtu, ka viņi liek Tev maksāt par savai tautai nodarītajām pārestībām. Tā nu es padodos, dodamies uz auto un dudinām ārā no pilsētas. Sanāca diezgan koncentrēti un pa populārākajām vietām tikai, bet pārējiem jau pilsētas un baznīcu bija gana..
Kutna Hora atrodas nieka 70 km uz Austrumiem no galvaspilsētas. Tā ir slavena ar savām bagātīgajām sudraba iegulām, katedrāli, vēsturisko centru, kas iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sastāvā, un osuāriju (kaulu muzeju). Uz šejieni jau pirms daudziem gadiem biju sev nosolījusies atgriezties un nu to izdarīju. Kempings Santa Barbara atrodas šeit vēl joprojām, kempinga krodziņā vietējie kolorītie večuki cauri dūmu grīstēm emocionāli vēro tenisu, bet mēs iekārtojamies patukšajā, bet zaļajā dārzā, nomazgājam dienas nogurumu un šmorējam vakariņas. Mazliet uzraujamies ar Rīgas plānu, ēst no vienreiz lietojamajiem traukiem, lai nav jāmazgā… bet izrādās trauki mēdz beigties;)) Bet vismaz meitenēm ir iemesls aiziet izpētīt apkārtni, pakomunicēt ar vietējiem un atrast vajadzīgos veikalus. Vakarā ir plāns iziet ielās, lai apskatītu Sv.Barbaras katedrāli, kas ir viena no Eiropas krāšņākajiem gotiskajiem dievnamiem. Vakarā tā ir īpaši krāšņa, jo skaisti izgaismota. Izdauzāmies pa tukšajām ielām, apraugām baznīcu, kurai uzbūvēts tikai 1 tornis, jo cēlāji sabijušies, ka sudraba ieguves izcaurumotā zeme zem pilsētas varētu iebrukt zem baznīcas svara, tā nu viņa tāda kā ar vienu roku. Sudraba raktuves un muzeju neizdodas apskatīt, jo esam nelaikā – vakarā, bet rīt jau citi plāni.
27.06.2013 Kutna Hora- Litomysla-Bouzovas pils- Javaržiko alas- Olomouca- Rožnov pod Radhoštem.
Šodien garais pārbrauciens, izbraucot no Vidusbohēmijas, šķērsojot Austrumbohēmiju un Ziemeļmorāviju un Silēziju, noapaļojoties netālu no Slovākijas robežas, lai nākošā dienā varam sākt Kalnu apgūšanu. Likās, jau , ka būs jārullē galvu nepacēlušiem un tas gandrīz nav izdarāms, tomēr tikām galā harmoniski un nepārmocoties, paspējot apskatīt gan pilsētas, gan pilis, gan alas.
Pirmā saldējuma un kāju izlocīšanas pietura, pēc apmēram 100km ir pilsēta Litomišla, kas mūs sagaida ar ilgi gaidīto sauli. Mūsu pastaiga aizved uz Pernšteina pili, turpat netālu no centra, kura ir iekļauta UNESCO mantojumā un slavena ar saviem sienu gleznojumiem jeb Sgraffito. Pils tāda interesanta: no 3 pusēm ēku sienas, no trešās arku kolonādes visu 3 stāvu augstumā, bet iekšpagalmā tika būvēta skatuve, škiet izrādei/operai par Milžiem un Īkstīšiem… jo bija jau dekorācijās dažādu izmēru krēsli un citas mēbeles, no pavisam sīciņiem līdz vairāku stāvu augstiem. DK grāmatiņa stāstīja, ka teātris šeit iekšpagalmā iekārtots jau 18 gadsimtā un ir viens no senākajiem un labāk saglabātajiem Eiropā. Iepriecināja ne tik vien skaistie zīmējumi, kas greznoja ne tikai sienas un pajumti, bet arī pārmaiņas pēc vieta, kur par visu neprasa naudu.. izstaigājām, apskatījām visu sīki un smalki, tik uz izstādēm tālāk negājām. Turpat pie pils atrodas arī slavenajam čehu komponistam Bedržiham Smetanam veltīts muzejs, bet tā kā īsti laikam neesam muzeju fani, neiekļāvām arī šo mūsu apmeklējumu sarakstā, gribējās jau vairāk no dabas kaut ko..
Nākošais posms pa ceļam uz Olomoucu (apm 65km) mūs aizveda uz Bouzovas pili, īsi pirms , ciematiņā Loštice apmeklējam vietējo krodziņu ar pusdienu piedāvājumu, gardi un pa lēto + iepērkam šādus tādus ēdamus un dzeramus krājumus. Pils ir skaista, ar tornīšiem, sakoptu parku , bet šķiet daudz jaukāk piesēst un papriecāties par skatu, nevis klīst pa telpām. Sēžam, gaidām, kad mūsu mazais buntavnieks atnāks atpakaļ no savas kreņķu un apvainošanās pasaules un dzirdam… viss gaiss zum… izrādās virs galvām zied liepas un lapotne pilna ar bitēm… Atpakaļ uz stāvvietu dodoties uzraujos uz Zanes avantūru par Lielo koka Zirgu… kam te bija jābūt gan pēc mistiskām norādēm, gan pēc Kārlīša senajiem ceļojuma aprakstiem. Izmetam pāris līkumu , pārliecinoties ka tur ir/nav zirgs, beigās atrodam: jau lejā ciematiņā tāds kā atpūtas parks ar visu ko sadarāmu + tāds kā mini brīvdabas muzejs. Tūrisma kustību nekādu nemanīja, vietējie uz uguns pagalmiņā cepa veselu sivēnu un tā aizdomīgi uz mums skatījās, sajutāmies neomulīgi un apmierinājāmies ar faktu, ka Zirgu esam atradušas ;). Skrējām pie pārējiem uz mašīnu.
Turpat, tik kādus 4-5 km uz dienvidiem atrodas Javoržīčko alas (Javoričske Jeskyne). Šeit infrastruktūra (stāvlaukums) jau piemērots ļoti lielai tūrisma plūsmai, bet atkal vien pāris mašīnu.. Visi saģērbjamies siltāk un dodamies pa norādēm uz alām. Jāpagaida līdz kopējai tūrei kāda pusstunda, jo bez gida klīst iekšā nevar. Atkal atsaucoties uz Kārlīša hailaitiem, lai arī gandrīz 10 gadus veciem, zinām, ka jāpērk garā ekskursijas biļete, nevis puse… jo ir iespējams pa īso: tikt izmestiem ārā pusceļā. Alas foršas… stalaktīti, stalagmīti un vēl vieni trešie, kas bija pirmais + otrais. Aprakstiņu angliski gan pirms tam iedeva, bet gide informēja vietējā valodā, ar lukturi norādot uz atsevišķiem veidojumiem un ko tie atgādina, drīzāk gribējās saklausīt ko pazīstamu caur krievvalodas zināšanām, nekā burties aprakstiņā. Pastaigām pieejami pat 700m no pazemes labirintiem, tā kā bija ko iet un priecāties… tiešām skaista pazemes burvju pilsēta.
Līdz nākošajai mūsu pilsētpieturai Olomoucai vairs nieka 33 km. Omomouca ir viena no Morāvijas senākajām pilsētām un klīst leģenda, ka to dibinājis pats Jūlijs Cēzars. Bet pašreiz tā ir universitātes pilsētiņa un atrodas nost no galvenajiem tūrisma maršrutiem. Pilsētas vēsturiskais centrs ir otrs lielākais Čehijā, uzreiz aiz Prāgas vecpilsētas, te tāpat var atrast gan astronomisko pulksteni , gan milzīgas katedrāles, gan rātsnamu, gan strūklakas, gan milzīgu barokālu Svētās Trīsvienības kolonnu , kas iekļauta arī UNESCO mantojumā. Daudzsološi! Astronomiskais pulkstenis liek vilties.. gan ar noformējumu, jo padomju laikos vecais pulkstenis esot pārjaunots ar „Darbaspēka” tēmu.. mācītāju, bruņinieku utt . vietā, nu darbojas slaucējas un kalēji vai traktoristi ;) ..mazliet smieklīgi. Tāpat sagaidītā apaļā stunda liek vilties, jo noskan tik viens zvaniņš un nekādas kustīgas figūras un citas izklaides. Centīgi izejam centriņu, sekodami aprakstam un grāmatiņas norādēm, baznīcas ar vitrāžām, rotājumiem un altārgleznām smukas, pilsētapskatu nobeidzam ar McDonaldu bērniem par prieku un dodamies tālāk. Nu viars tikai kādi nepilni 90km līdz mērķim: pilsētai Rožnov pod Radhoštem, kas jau atrodas kalnu pakājē un slavena ne tikai ar trekinga maršutiem, bet arī ar Valahu ( maza vietējā tautiņa, aitkopji, kas dzīvoja Morāvijā un dažos Slovākijas rajonos) brīvdabas muzeju. Šovakar gan gribas vairs tikai noparkoties un atpūsties, gara diena bijusi. Izvēlamies tematisko kempingu „SPORT” , kas gan arī bija pirmais ,kas trāpījās. Teritorijas lielas, brīvdabas baseini, tukši, bet tādi kopti izskatās… iespējams,ka te notiek nometnes. Daudzi sportisti arī kursē turp šurp.. gan skriešus, gan uz velo. Toms pievienojas sportistu pulciņam un salicis velo aizminas ievērtēt vietējos kalnu serpentīnus, bet mēs… uztaisām vakariņas un aizdodamies līdz tuvākajai bodītei iepirkt suvenīralu, jo rīt jau plānā ir Slovākija. Pārsteidz, ka kempingā ir elektrības stabiņo un WiFiks pieejams… tiek mazliet palietoti telefoni līdz ar to ;)
28.06.2013 Rožnov pod Radhoštem- Mala fatra- Poprad – kempings pie Tatranska Lomnica
Šodien ir jāizdara izvēle.. pastaigāt pa vietējiem kalniem/apmeklēt Valahu brīvdabas muzeju/doties uz Slovākiju – uz Mala Fatra masīvu. Apdomājam un saprotam, ka labāk necensties izdarīt visu, bet koncentrēties uz vienu , bet lielāku. Slovākijas kalni uzvarēja konkursā un dodamies ceļā. Drīz jau Slovākijas robeža, nopērkam ceļu karti, kas dod tiesības izmantot bāņus… cena un minimālie termiņi gan bija mainījušies, kopš ceļojumgrāmatiņas iznākšanas, bet nekas traks. Pēc 100km rīta pārbrauciena esam klāt Terchovā, uzgriežam uz augšu kalnā, kur Vratnā ceļš apraujas un tālāk tik ar kājām vai pacēlāju. Laiks šodien lai arī nav dikti karsts, tomēr pietiekoši skaidrs, mākoņi gan staigā, bet nu nekādi nevar salīdzināt ar manu iepriekšējo reizi šeit, kad viss kalns bija pelēkā mākonī un no apkārtējo ainavu skaistuma itnenieka nevarēja redzēt. Tiek izpētītas kartes un shēmas un nolemjam, ka lociņu pa korīti , ietverot augstāko Mala Fatras virsotni Velkiy Krivan un vēl kādas 4 mazākas spēsim pieveikt. Mazo kājiņu dēļ, gan izlaidām uzkāpienu kalnā, ko aizstājām ar pavizināšanos ar pacēlāju, kurš kļuva par dārgāko „ieejas biļeti” ceļojuma laikā, toties meitenēm iespaidi arī visspilgtākie. Velkiy Krivan 1708.7m pieveicam ar vienu pieturiņu, Līvai palīdz fotoaparāts, kas novērš uzmanību no tā, ka ir „grūti”. Virsotnē ierakstāmies Virsotnes grāmatā, liekas, ka šoreiz Līva savu ierakstu atstāja ne tik kolorītu kā Škodas rūpnīcas viesu grāmatā, kur uzzīmēja skaistu mašīnu un pievienoja kolorītu uzrakstu „Made in China” ..;))
Skati brīnišķīgi.. uz abām pusēm no kores kilometriem tālu var redzēt ne tikai skaistās zālainās nogāzes, bet arī nākošos kalnus un mākoņu pārvietošanos. Šķērsojam virsotni Chleb 1645m vjl. un puslokā pa korīti aizstaigājam uz Poludovy Grun , kur sākas ekstrēmais nokāpiens uz kalnu māju Grun, lai tiktu arī atpakaļ. Paldies Dievam, ka tad vēl nelija… jo kādi 500-600augstuma metri bija jānoiet pa stāvu slalomkalna nogāzi, taciņa gan itkā gāja, bet botas reāli slīdēja. Meitenes savus nošlūcienus vairs neskaitīja, Līvas bikses palēnām mainīja krāsu, bet tas viss paldiesdievam smejot un dziedot, nevis raudot par apdauzītiem dupšiem. Mēs lielie gan labāk sevi turējām kājās, bet uz beigu pusi likās, ka kājās tūlīt būs krampji, baidos pat domāt – kas būs ar muskuļiem rīt!! Sasniedzam kalnu māju, tagad tik vairs pāris km caur mežu pa +/- līdzenu taku un nu jau drīkstēja arī sākt līt … Šķiet kādas 6h rosījāmies pa šo skaisto pasaules malu, tālāk plāns atrast kādu krodziņu un tikt līdz Tatriem, lai pēdējo savu atvaļinājuma dienu uzbrauktu/uzkāptu kaut kur vēl augstāk mākoņos.
Tepat vēl izbraucot, uzraujamies vairākkārtējiem uzrakstiem: Oveciy sir; un tiešām ne kazas, bet aitas siers ir šejienes eksportprece. Paņemam divus dažādus veidus, lai panašķētos vakarā. Līdz Popradai ,kura manuprāt ir Augsto Tatru galvaspilsēta 134km, bet pa lielo bāni aizlidojam itin ātri, vienīgi tā kā līdz tam neizdevās atrast nevienu ceļmalas krodziņu, kurš uzrunātu – nākas ciesties līdz pašai pilsētai, kur ierodamies jau ļoti vēlā pēcpusdienā. Sākam ar lociņu pa centrālo gājējielu… mēģinu pēc sajūtām atrast sen atpakaļ, ziemas slēpošanas pasākumā iemīļoto krogu, bet… tomēr neizdodas. Atmiņas nebija tik spilgtas vai arī viss plūst, viss mainās. Krodziņā laboju kempingā U Ferdinanda pieļauto kļūdu, kad mēģināju visus iepazīstināt ar Česnovku.. nacionālo ķiplokzupu, bet ..tā no paciņām bija pilnīgi neēdama un sabojāja nezinātājiem visu iespaidu. Krogā - …mmmmm…pavisam cita lieta, njammīgi! Un šodienas 2 kļūdas: Nr.1 plānojot nepamanīju, ka Štrbske Pleso , kur ir skaists ezers un takas ir krietni pirms Popradas un būtu bijis prātīgi tik tālu nemaz nebraukt; Nr2. Nepiestājām pārtikas veikalā iebraucot pilsētā (jo ļoti gribējās ēst), jo izbraucot vairs neviena lielveikala, nemaz nerunājot par mazajiem ciemiem .. nāksies šovakar dzīvot no tā kas atlicis, sagrabināt drupačiņas ..tā sakot. Jocīgi arī ar kempingiem, no kartē atzīmētajām 3 izvēles iespējām uz ceļa no Velka Lomnica līdz Tatranska Lomnica , tikai viens bija izdzīvojis.. pārējie bankrotējuši. Biju pārsteigta, likās ka tūrismam te jāplaukst un jāzeļ.. Trāpījām uz vienu publisku pasākumu… kempingā dzīroja VW klubiņš, kurš te savācas katru gadu un visi kopā brauc gājienā pa augšējo Tatru šoseju. Cerējām jau ieraudzīt kādas VW pērles, vecus autiņus vai vabolītes, bet… te tādi visādi bija sabraukuši, saķīlēti arī visādi eksemplāri, bet nekas tāds, ka mutes paliktu vaļā. Bet fototapete telts fonā gan skaista….Kalni, Kalni…
29.06.2013 Tatru takas – Polija- Rīga
Rīts sākas nesteidzīgi, kamēr Toms paripinās pa vietējām takām un kalniem ar velo, mēs paslinkojam, palasām grāmatas, pasildāmies saulītē, sakasām kaut ko brokastīm… un lēnām krāmējamies. Šī bija mūsu pēdējā nakts… kārtīgi izstaigāsimies un dosimies uz māju pusi. Plāniņā ir uzbraukt uz Lomnickiy Štit 2632m, kur pati jau esmu bijusi un piedziedāju meitenēm pilnas ausis par sniegu un ledu tur augšā. Tomēr veroties debesīs, nākas mainīt plānus – viss kalns ir melnā mākonī. Arī pacēlāja biļetes nav nekādas lētās un samaksāt 100ls par iebraukšanu mākonī negribas, tāpēc ātri pārplānojamies.
Dodamies uz Stariy Smokovec ciemu, no kura kalnā iet arī vilcieniņš, bet mēs tomēr gribam būt sportiski un dodamies 3km augšup kājām. Plānošanai pilnīgi pietiek ar Jāņa Sētas Slovākijas karti, kuras mērogā 1:200 000 ir labi nojaušams, kur un kas mūs sagaida. Līvai vakardienas kāpiens un nokāpiens ir sadevis pa kājiņām un galīgi nav nekādas gribēšanas vairs nekur kāpt, bet viņa labprāt mūs palaiž pastaigāties, pati apsolot nesatraukties un palasīt mašīnā grāmatu . Reizēm viņas patstāvīgums tomēr ir ļoti iepriecinošs. Skaistākais ar ko man asociējas Tatru takas un pārgājieni ir kalnu upes un ūdenskritumi, tieši uz tiem arī koncentrējamies. Mērķis ir Sliezskiy Dom, no kurienes netālu ir divi ūdenskritumi Vodopad Sudeneho potoka un Obrovskiy vodopad. Sasniedzot augšu, saprotam, ka tūrisms šeit nav miris, cilvēku daudz.. Dīvaini kalnos uzvedas mākoņi… viņi tāda kā cepure uzsēžas tām virsotnēm un tur mitinās, augšā bijām iegājuši mākoņu un lietus zonā, bet esam jau rūdīti..uzvelkam jaciņas un ejam tik tālāk. Ūdenskritumi iespaidīgi un skaisti, sajūsmina kalnu upju enerģija un spēks. Esam atkal kārtīgi pastaigājušies uz kādām 2-3h, mazliet nemierīgs prāts par mazo gaidītāju, tāpēc nekur neaizķeramies un soļojam lejup.
Atkal izsoļojam no mākoņiem , saules zonā un uz brīdi paveras arī kārotā virsotne, bet notrāpīt šo 1 h dienā, kad uzbraukt, laikam ir diezgan neiespējami. Lejā tiekam, bērniņam viss labi un sapakojamies uz mājāsbraukšanu. Es vēl paspēju uzrauties uz reklāmu: TATRATEA dzēriens, kurš pieejams skaistās krāsainās blašķītēs, kādā nu stiprumā kurš vēlas ..22/32/42/52/62 vai 72 grādi stiprumā. Izskatās pēc vietējā Balzāma. Nenoturos un krodziņā kur ieturam atvadu pusdienas nogaršoju 62grādīgo Forest Fruit tējas liķieri… stiprs bet bezgalņammīgs… Un līdz ar to arī nopērkas mājās aizvedamais suvenīrs ;) Atpakaļ pa kalnu ceļu uz Zakopāne (PL) pusi , gar Krakovu un pie Varšavas atgriežamies uz E67, pa kuru nu varam rullēt līdz pat mājām. Nakts brauciena spilgtākie mirkļi saistās ar bezgalīgajām fūru (kravas mašīnu) karavānām… tu tā normāli brauc aiz vienas , normālā ātrumā, bet apriebjas, domā…nu re kur joslas dalās, varēsi apdzīt, bet priekšā izrādās ir ne viena, ne divas vai trīs fūres, bet 30-60….!!!! Nepatverami apjomi!!! Labi ,ka viņas ir tādas naskas un nav jau par visu varu jādzenas…var dudināt arī karavānā. Agri no rīta jau esam savās gultiņās… Ceļojums beidzies, bet skaistās atmiņas atkal paliek!
