Merhabe Turkey

  • 19 min lasīšanai
Marijai Naumovai augusta beigās (2003.gadaa:)) bija koncerti Turcijā. Mēs turējām savu solījumu, un, lai nepieviltu Līgu Robežnieci, devāmies divu nedēļu ilgā ceļojumā uz Turciju! Mēs laikam esam nolemti, jo mūsu ceļojumi nez kāpēc parasti ir tādi…nu drusku dīvaini. Arī šis nav izņēmums…! Pirmkārt, jau pārliecinājāmies, cik nelaipni pret stopētājiem ir autobraucēji. Tikai pēc gandrīz stundu gara pārgājiena kāda mašīna apstājās. Lai cik neticami tas neizklausītos, bet no Rīgas līdz Jēkabpilij braucām piena mucā! Kaut kas tiešām fantastisks! Sajūta bija diezgan amizanta, bet jo labāk. Tā vairāk nekā simts kilometrus pavadījām slidinoties pa mazliet mitro mucu un dziedot… Jēkabpilī pievienojās Santa un Jānis. Līdz Biržiem (aptuveni 12km) gājām kājām, paldies Dievam, gandrīz līdz pašai Lietuvas robežai mūs pieteicās aizvest kāds pavecāks onkulītis traktora piekabē. Laikam piekabē kādreiz tika vadāti graudi, apmētājam viens otru. Izkāpām miltaini un putekļaini. Ceļš līdz Lietuvai bez īpašiem piedzīvojumiem. Kā vienmēr nelaimīgā Lietuvas robeža. Nācās stāvēt uz vietas gandrīz divas stundas. Braucām kopā ar kādu elegantu dāmīti – biznesmeni. Kā noskaidrojām sarunu laikā, viņa devās uz Lietuvu pēc precēm savam veikalam. Lietuvā viss esot lētāks…klausot viņas padomam, tur arī sapirkām proviantu. Somas, kā par nelaimi, bija smagas, un Taņa Santu nepārtraukti tracināja ar savām piebildēm - „Beidz vienreiz čīkstēt!“, u. tml. Kā vienmēr Santa bija līdzi paņēmusi gandrīz visu savu iedzīvi – mierīgi ar to iztiekot pāris gadus prom no mājām… ”Bet nevar taču zināt, kas kurā mirklī var izrādīties noderīgs,” Santa piemetināja. Tas, ka Latvijā tagad saviesušās indīgās mušas, mums nebija pārsteigums. Par tām, uzzinājām no kādas sirsnīgas ģimenītes, kuras jaunākā atvase, mums par lielu pārsteigumu, runāja latviski. Lieliskā ģimenīte, kas piekrita mūs aizvizināt līdz Polijai, izrādās, arī bija lieli Marijas talanta cienītāji. Radās iespēja paspīdēt ar zināšanām. Tā nu mēs diskutējām par Marijas karjeras pirmsākumiem, līdz pat šodienai. Izrādās, ka ģimenes galva vārdā Saimons – pavecāks kungs ar sirsnīgām acīm - esot pensionēts mūzikas menedžeris, kurš šad tad darba darīšanās apmeklē arī Latviju. Tieši tad, kad norisinājās Eirovīzijas nacionālā atlase 2001, kur Marija piedalījās ar dziesmu „Hey, boy, follow me“, viņš bija Latvijā. Marijas dziesma Saimonam tik ļoti iepatikās, ka pēc neilga laika viņš atkal devās uz Latviju, šoreiz, lai baudītu Marijas talantu koncertā (neatceroties gan, kurā pilsētā). Marija esot uzstājusies kopā ar kādu deju grupu. Tad nu mēs stāstījām par “Dzirnām”… Laipnā ģimenīte mūs cienāja ar līdzi paņemtajām desu maizītēm un kafiju (bijām ļoti izsalkuši). Burtiski iemīlējāmies visnotaļ sirsnīgajos cilvēkos, diemžēl ātri nācās šķirties – klāt jau Polija. Diezgan lielas problēmas mums sagādāja naktsmāju meklēšana. Bija jau krietni satumsis, bet ar pastaigām naktī mums ir pieredze. Pēc pāris kilometriem gan uzgājām kādu pussagruvušu siena šķūni, kurš atradās netālu no Sēņu pilskalna. Kā par nelaimi, Veronika busiņā aizmirsa savu guļammaisu, Jānim nācās aizdot savējo. Izrādās, ka gulēšana siena šķūnī nemaz tik ērta un patīkama nav, turklāt nakts bija diezgan vēsa un mitra…ārā lija…un pa cauro jumtu vietām pret zemi pakšķēdamas ik pa laikam atsitās lietus lāses, radot skaņu, kas atgādināja soļus. Plosījās vējš un, it kā vēlēdamies iekļūt šķūnī, kratīja ierūsējušās, ķirmju saēstās durvis, kas bez mūsu palīdzības ne par ko negribēja ciet turēties. Bijām tās kaut kādā veidā sasējuši ar auklām, ko atradām karājoties pie sienas, līdzās veciem, apsūbējušiem grožiem. Baigo klusumu tālumā pārtrauca pērkona dārdi. Tuvojās pamatīgs negaiss. Nakts izvērtās biedējoša. Augstums un bailes lika mums sarauties ciešāk. No rīta stīvām mugurām, nosaluši un puņķaini ieturējām kopīgas brokastis. Diemžēl desiņas bija sasmakušas. Pat govs neēda! Iztikām ar parastāko batonu un melleņu ievārījumu, ko, protams, atradām Santas “nelielajā” somā. Iestiprinājušies un uzvilkuši siltākas drēbes, devāmies tālāk. Kārtējo reizi cenšoties kādu nostopēt, nogājām diezgan pamatīgu gabalu. Tā kā bijām liela kompānija un svešā zemē neriskējām izklīst, braukt varējām tikai ar busiņiem. Polijā pārsēdāmies, ja nemaldos, reizes četras. Te pavadījām veselas divas naktis. Pirmo, kā jau iepriekš tika minēts – Sēņos, otru – Krakovā, studentu kopmītnēs “VELICHKA”. Tur bija grūti sarunāties angliski, bet šoreiz, par labu mums. Pavisam bijām septiņi, bet tiklīdz lūdzām istabiņu, kāda pensionēta tantīte, kam viesnīca piederēja, metās mūs skaitīt. Saskaitīja piecus, jo tajā brīdi Veronika ar Kristīni atradās veikalā, kur pirka visiem grillētas vistiņas vakariņām. Protams, reģistrācijā par vēl diviem cilvēkiem noklusējām. Lētāk, kā nekā! Mums tika piešķirta liela, piecvietīga istaba, un, lai visi varētu gulēt, gultas sastūmām kopā. Nevarētu teikt, ka viesnīca bija no labākajām. Kopējā tualete un dušas, uz kurām, protams, visi gribējām tikt, tādēļ tā padarīšana ievilkās. Tikai pēc divām stundām visi iekārtojāmies nu jau lielajā, kopīgajā gultā uz vakariņām. Veronika ar Kristīni bija nopirkušas visnotaļ garšīgas vistiņas, ceptas ķiploku maizītes un ļoti stipru aplejamo kafiju. Īsāk sakot, visnotaļ “veselīgu” pārtiku. Katrs no somas izvilka visu ēdamo, ko vien varēja atrast, un lielās gultas vidū pamazām veidojās kas līdzīgs zviedru galdam. Tur bija gan vistiņas, gan ķiploku maizītes, gan liela čipsu paka, gan gurķi, gan puslīdz saspiesti tomāti, gan dažāda svaiguma maizītes, gan limonādes un minerālūdeņi, cepumi, konfektes, riekstiņi, vafeles… ...nu viss iespējamais. Bijām sagatavojušies ēst ne pa jokam, jo tā taču esot primārā bauda, bet jau pēc divpadsmitiem, istabiņā iestājās klusums. Lielie ēdāji snauda kā mazi bērni, aiz garā ceļa noguruma. Kaut kur tālumā varēja sadzirdēt cilvēku balsis, garām viesnīcai ik pa laikam aizjoņoja kāda mašīna, stāvu zemāk skanēja liega mūzika, aiz loga pakšķēja lietus… Šķita, ka nu jau pavisam drīz tas rimsies, bet tomēr, ne…Ceļā pavadīto divu dienu laikā beidzot iestājās miers… ...salds un patīkams. Nogurums mūs pieveica, bet beidzot sajutāmies tik labi! Šajā necilajā viesnīciņā tomēr valdīja dīvaina atmosfēra. Tā nelika domāt un iedziļināties, tā lika nomierināties, atpūsties… Laikam jau ar lielu mīlestību celta! Tik saldi ilgi nebijām gulējuši! Kārtīgi izgulējāmies. Pamodāmies ap 9:00, jo Veronika, guļot pašā malā, ar lielu troksni izvēlās no gultas. Tā mēs visi arī bijām aizmiguši, kur nu kurais – “zviedru galdu” atstājot pa vidu. Viss vienās drupačās, ēdienu atliekās, kas visu nakti nepatīkami dūrās sānos. Kas vēl bija ēdams, notiesājām, atlikumu sakrāmējām atpakaļ somās un sākās lielā uzkopšana. Purinājām segas un slaucījām piemētāto grīdu. Arī gultas bija jānovieto sākuma pozīcijās. Visu smuki sakopām un devāmies projām, pirms tam vecajai kundzītei atdodot atslēgas un laipni atvadoties. Viņa gan noskatījās mazliet greizi, jo beidzot pamanīja, ka mēs neesam vis pieci, bet gan septiņi, bet atmeta ar roku, un devās atpakaļ pie saviem ikdienas darbiem… Līdz Slovākijai braucām kopā ar diviem skotu onkulīšiem, kas devās uz nacionālo deju festivālu. Izrādās, ka viņi zem svārkiem tiešām neko nevelk (nepārprotiet!). Visumā onkulīši bija diezgan garlaicīgi. Viņi mūs izsēdināja kādā mazā Slovākijas ciemiņā - Bistricā. Pilnīgi zaudējuši apjēgu par to, kur atrodamies, jau tad sapratām, ka šādās avantūrās vairs nekad neiesaistīsimies. Slovākija mums nepatika. Bijām gaidījuši ko labāku. Turklāt, mums bija slikti, jo pa ceļam saēdāmies ābolus. Spēlējām spēli „kurš pirmais apēdīs…“ Atkal tie sasodītie āboli. Un sakiet vēl, ka cilvēki mācās no savām kļūdām. Nekā nebija! Vienīgais iepriecinājums, ko sniedza Slovākija, bija upe Hrona. Gājām peldēties nometnes “BRATISLAVA” teritorijā. Sapratuši, ka šodien nekur tālāk doties negribam, palikām tepat. Reģistrācija maksāja daudz nervu. Kāds jaunais cilvēks (teicās nometnes direktors) ne par ko nevēlējās mūs pieņemt, lūdza mums dažādākos dokumentus u.tml. Tad uzradās kāda diezgan simpātiska, tumšmataina sieviete, ar unikālu spēju savaldzināt vīriešus. Pat mūsu Jānisvēlāk novilka… “Nu tas tik bija kaut kas”. Tā saucamais direktors apburošo būtni ieraugot, mums nevērīgi atmeta ar roku, nomurmināja pieklusinātu “Nu manis pēc...” un pievērsās sievietei, ko mēs vēlāk nosaucām par glābējeņģeli. Par nakts mītni maksājām dolāros un tas atkal neapmierināja nometnes direktoru (viņš gan vairāk izskatījās pēc dārznieka)! “...mūsu meitenes jau māk lūgties...”, vēlāk nosprieda Jānis ar Oskaru. Vakariņas bija iekļautas cenā, tādēļ paēdām ēdnīcā. Ja godīgi, bija ļoti garšīgi… Atkal nakts, un bez jautrības neiztikām…Sākās ar kāršu spēlēšanu, tad volejbolu tumsā, tad uzspēlējām “sunīšus” ūdenī, līdz beidzot pamazām devāmies pie miera. Citu nemanītas, Santa, Veronika un Liena, lai kaut nedaudz ieriebtu nometnes direktoram, viņa laivā izlēja paku tomātu sulas… Savukārt, Jānis, to ieraudzīdams, bija diezgan dusmīgs, un tādēļ pirms kāds pamana mūsu nakts jautrības iemeslu, jau ap pulksten 5:00 no rīta devāmies projām. No laukiem, paldies Dievam, izpērāmies ar zirga pajūgu. Daži no mums nekad vēl pajūgā sēdējuši nebija, tādēļ ik uz katra līkuma skanēja spiedzieni, nevaldāmi smiekli un izsaucieni “Ātrāk, ātrāk”, bet dažs labs pajūga malā iekrampējies izskatījās gluži bāls no izbīļa. Par laimi, neviens nenositās, kaut gan uz kādas lielākas bedres pajūgs ne pa jokam “palēcās”. Onkulītis, kam zirgs piederēja, izrādījās Eiro pesimists. Centās mūs pierunāt balsot - “pret”. Santa par šo sarunu bija sajūsmā. Arī pa Slovākiju dabūjām pabraukāties ar dažādiem transporta līdzekļiem. Brauciens uz Ungāriju bija ilgs un garlaicīgs. Visu ceļu gulējām, turklāt šoferis bija mēms, mazliet iemācījāmies zīmju valodu. Ungārija arī ar neko īpašu neizcēlās, bet varbūt vienkārši nepamanījām, jo bijām ļoti noguruši, kā nekā, visa iepriekšējā nakts tika pavadīta uzjautrinoties par visu iespējamo. Vienīgais, ko paspējām Ungārjā, sakašķēties ar hot-dogu pārdevēju. Vai mēs vainīgi, ka viņa angliski nesaprata? Šī padomāja, ka mēs lamājamies! Tomēr pie saviem “karstajiem suņiem” tomēr tikām. Uz Horvātiju braucām kopā ar kādu jaunu, vēl ne īpaši pazīstamu Ungāru popgrupu. Grupas solists Sandrai iemācīja dažus ģitāras akordus. Tāda jautra kompānija. Stāstīja dažnedažādākos stāstiņus iz mūziķu dzīves par to, kā ģitārists kādā no koncertiem ielūza grīdā un bundzinieks nokrita no bungām, arī par to, kā kāda fane pēc koncerta esot atnākusi pie puišiem un sākusi dejot striptīzu... Nācās izsaukt policiju, lai no meitenes tiktu vaļā, jo, pēc atteikuma striptīzam un izmešanas aiz durvīm, nevaldāmā meitene esot sākusi histēriski bļaustīties un nomētājusi ar olām ģērbtuves logu. Horvātija bija garlaicīga. Uz turieni labāk nebrauciet. Tur mūs sagaidīja pamatīgs lietus un negaiss. Atkal salijām. Turklāt cilvēki arī nelaipni. Vienā kafejnīcā mūs neielaida tikai tāpēc, ka bijām pamatīgi slapji. Mazu gabaliņu pabraucām ar vilcienu. Pāri robežai uz Bosniju-Hercogovinu braucām ar pieminekļu meistaru, vecu kraķi, Džordža Maikla fanu. Nepietika ar to, ka mums bija jāklausās viņa apmātajos stāstos par savu elku, vēl savas sēžamvietas nācās dalīt ar pieminekļiem. Nu ļoti patīkami, ziniet… Serbijā un Melnkalnē ieradāmies ar prieku. Laiks brīnišķīgs. Tur arī pavadījām nakti. Pastaigājāmies pa vecpilsētu, pļāpājām ar tur satiktajiem cilvēkiem. Nabaga Jānis, kā par nelaimi, aizķērās aiz bruģa un iekrita peļķē. Līdz ar to Jāņa jokošanās uz kādu laiku beidzās. Nācās drusku pieklibot, bikses slapjas un garastāvoklis sabojāts… Jānis gan vēlāk atdzīvojās, jo saulriets pār vecpilsētu bija burvīgs. Tas bija tāds sarkanīgi dzeltens un atgādināja lielu, nogatavojušos pīlādzi apelsīnu sulā. Te bija daudz koku un viss smaržoja pēc svaiguma. Šur tur manāmi iedziedājās putniņi un ik pa laikam mums uzbruka knišļu bari. Bet tas īpaši neuztrauca. Laiks bija patīkami silts. Mēs klīdām pa pilsētu un “kaifojām”. Tā kā Veronika līdzi bija paņēmusi maģīti, piestājām kādā āra kafejnīciņā, dzērām kokteiļus, ēdām banānus ar šokolādi un klausījāmies Marijas franču albūmu. Vai nav romantiski? Ja godīgi, brīžiem pat raudāt gribējās. Ļāvāmies vakara sajūtām. Ar pacilātu noskaņojumu pēcāk devāmies uz kādu tuvāko tusiņu. Mūzika gan nebija no labākajām, bet, par godu skaistajai naktij, dejojām līdz rīta gaismai. Šī ir viena no tām zemēm par kuru mums saglabājušās vislabākās atmiņas. Tusiņā iepazināmies ar jauniešiem, kas izrādījās tik pat traki kā mēs, teiksiet, tāds tādu atrod! Sagribējās pasportot, kārtējo reizi. Spēlējām aklās vistiņas. Jūs pamēģiniet tagad iedomāties, kā tas varēja izskatīties. Nu kā mazi bērni. Skrējām, lēkājām, spiedzām un smējāmies, klupdami krizdami. To laikam sauc par aizkavējušos bērnību. Pēcāk mācījām Serbijas jauniešiem „Pirtiņa deg“, savukārt viņi mums iemācīja kādu savu tautas rotaļu. Mēs nospriedām, ka tā necik daudz neatšķīrās no mūsu pašu „Kas dārzā?“. Tikai tur vēl bija jārāpo un jāskrien virsū citiem…(kaut kas arī no “Kaļim bam,bam“). Meklējot kaut ko dzeramu, Santa ar Veroniku satika divus stepa dejotājus…Tie pieteicās pamācīt dejot. Protams, izmēģinājām. Tā mēs visu nakti pavadījām vienos priekos. Mums par lielu iepriecinājumu, naktī satiktie jaunieši arī nākamajā rītā bija plānojuši braukt uz Rumāniju. Šis, šķiet, bija jautrākais pārbrauciens. Nu tā izsmējāmies un iztrakojāmies… Tā kā naktī nebijām gulējuši ne mirkli, pēc pamatīgas smiešanās tomēr aizmigām. Un, kamēr mēs visi draudzīgi saspiedušies gulējām, mūsu domu biedrus apturēja ceļu policija. Par ātruma pārsniegšanu. Ilgi nācās ar policiju skaidroties, bet būs vismaz ko atcerēties. Uz Rumāniju tomēr tikām. Tā kā atkal bijām ļoti noguruši, Rumānijas dabai un kultūrai lielu uzmanību nepievērsām. Rumānijā dzīvo lielākoties tikai čigāni, katrs ir dzirdējis nostāstus par tiem, kā par zaglīgu tautu (par šo tēmu izvērsās diezgan asas diskusijas par rasismu, utt.) Savu mantību sargājām divtik, tomēr Sandrai nācās šķirties no maisiņa. Nekā jau tur īpaša nebija - Viena minerālūdens pudele un gumijotās konfektes, tomēr…. Godīgi sakot, Rumānijā valda īsts bardaks. Lielajās pilsētās pa ielām skraida vistas, visur izmētāti atkritumi, pudeles, papīri, cilvēki nevīžīgi, visās kafejnīcās galdiņi netīri un no dekorācijām ārā rāpjas tarakāni… Nu ne pārāk patīkami. Labi, ka ilgi uz to nebija jānoraugās. Drīz vien devāmies tālāk. Pamodāmies tikai Bukarestē, kur diemžēl nācās šķirties no jauniegūtajiem draugiem. Īpaši grūti bija Jānim- viņam iepatikās kāda eksotiska izskata meitene – Kristiāna. Uz Bulgāriju nolēmām braukt ar autobusu. Vienīgā problēma bija tā, ka visa nauda gandrīz iztērēta. Nolēmām pie autoostas nedaudz uzdziedāt. Laika diezgan – visa nakts priekšā un darīt tāpat nav ko! Spērām vaļā visu. Sākot no tautasdziesmām un dziesmām no Marijas repertuāra, beidzot, pat ar operu ārijām. Vietējie par mūsu visnotaļ lielisko uzstāšanos neiedeva nevienu leju, bet ārzemnieki gan ziedoja uz nebēdu. Mūsu maku papildināja 82,61 eiro. Cik tas bija vietējā naudā, jau tagad nav ne jausmas. Kāds miljons leju, varbūt vairāk... Nu ļoti sīka viņiem tā nauda. Sapirkāmies ēdamo, jo izrādījās, ka biļetes uz Varnu (Bulgārijas pilsēta pie Melnās jūras) maksāja mazāk nekā bijām gaidījuši un plus vēl visiem bija starptautiskās studentu apliecības ISIC (International Student Identify Card), tādēļ biļetes maksāja vēl mazāk. Bizmas autoostā varēja norēķināties ar eiro. Kopā samaksājām laikam 62. Turpat pavadījām visu nakti. Stāstījām jokus un pārcilājām atmiņas no iepriekšējiem tusiņiem un šajās dienās piedzīvoto. Bijām tādi pus aizmiguši, bet tomēr spēlējām kārtis līdz pat 4:47. Autoostā bija diezgan silti, turklāt tur pat atradās automāts, kurā varēja dabūt kafiju un karsto šokolādi. Visumā laiks bija diezgan drēgns, tādēļ, pienākot autobusam Bucarest – Ruse – Varna, izgājām ārā, un mūs pārņēma vieglas trīsas…Vēsi! Autobuss arī nebija nekāds luksus. Vecais labais IKARUS! Nācās salt veselas 7 ar pusi stundas! Līdz Rusei autobuss pilnībā nonāca mūsu okupācijā, jo bez mums tur bija tikai vēl četri cilvēki, turklāt, divi no tiem gulēja, vai vismaz izlikās guļam, jo tādā troksnī neviens normāls cilvēks, domāju, ka gulēt nespēj. Ui, kā mēs ālējāmies. Trallinājām Marijas krievu un angļu dziesmas, jautros gabaliņus no “Šveika” un Lienas līdz paņemtās nerātnās anekdotes. Dejojām un lēkājām. Šoferis gan centās aizrādīt, bet mēs izlikāmies viņu nesaprotam. Sākām nabadziņam kaut ko ieskaidrot latviski, aktīvi žestikulējot ar rokām, tādejādi nostādot viņu diezgan neērtā situācijā. Turpmāko ceļu viņš mums nepievērsa ne mazāko uzmanību (iespējams, domāja, ka “mums nav visi mājās”), vienīgi ik pa laikam uz mūsu pusi raidīja diezgan neapmierinātu skatienu… Dauzoties pat nemanījām, pa kuru laiku pienāca Ruse. Te nu mūsu jandāliņi beidzās, jo autobuss bija pārpildīts. Brīdi gan vēl dziedājām “Pastoj, paravoz”, bet, kad mums naidīgus skatienus sāka veltīt ne tikai šoferis, bet puse autobusa, nācās apklust. Drīz vien aizmigām no pārguruma. Šoferis varēja atviegloti uzelpot. Kad nonācām galapunktā, ārā spīdēja spoža saulīte, un laiks bija brīnišķīgs. Turpmākā diena rādījās visnotaļ jauka. Uz atvadām Santa nedaudz piktajam šoferim uz vaiga uzspieda vienu draudzīgu buču, novēlēja veiksmīgu dienu, un šķita, ka onkulītis pēkšņi aizmirsa visus mūsu jandāliņus, jo viņa seja atplauka platā smaidā. Mums tapa piedots! Diena tiešām izvērtās aizraujoša. Izkāpuši no autobusa, izlocījām kājas, kas pēc tik ilgas sēdēšanas šķita nejūtīgas un atmirušas, un devāmies priecāties. Lai papildinātu enerģijas krājumus, saēdāmies bulgāru šokolādi. Garšīgi gan bija, bet palika slikti. Pārēdāmies! Dzerot limonādi, Diānai glāzē iekrita lapsene, iekoda mēlē. Nabadzīte! Nevarēja parunāt. Devāmies uz slimnīcu, kuras personāls mūs nepatīkami pārsteidza. Sākās ar to, ka uzņemšanā mūs nemaz negribēja pie ārsta laist, jo, redz, neesam vietējie. Pēc pamatīgas vārdu apmaiņas pie ārsta tomēr tikām, bet izrādījās, ka tas nemaz nesaprot angliski. Kā mēs centāmies viņam ieskaidrot kas noticis un ko mēs vēlamies... Te nu palīdzēja mūsu aktiermāksla un mīmika. Tomēr beidzās viss labi. Turpmāko ceļu Diāna žestikulēja. Tā kā ar šo nepatīkamo atgadījumu mēs pamatīgi novirzījāmies no grafika, bija jāpasteidzas. Pat nepaspējām izpeldēties jūrā. Nu tā gribējās, bet bija taču laikā jātiek uz Turciju, jo kāda gan nozīme mūsu pārgalvīgajam braucienam, ja galamērķī nenokļūtu laikā? Devāmies tālāk. Sakumā ar kādu iedomīgu pārīti, pēcāk ar veterinārārstu, azartistu, kas mums stāstīja par to, kā papagailis raustās pirms nāves agonijā, cik lieli un kādā krāsā ir tikko piedzimuši peļu mazuļi. Pēcāk braucām ar kādu algebras skolotāju, kas brīvajā laikā nodarbojas ar koku selekcionēšanu. Tas bija kronis visam. Pilns busiņs ar koku stādiņiem! Vēlāk murgi rādījās ar beigtiem papagaiļiem koku zaros. Labi, ka tā Turcija tik ātri pienāca… Izkāpām no busiņa skaļi bļaujot un lēkājot. Tāda svētlaime! Beidzot! Jūs pat iedomāties nevarat, cik laimīgi mēs bijām. Visi uz mums skatījās, bet mums bija vienalga! Uz robežas mūs visus izsēdināja un pārbaudīja mantas. Tas nedaudz atgādināja PSRS laikus, nu cik jau mēs par tiem zinām. Turklāt, katram vēl bija jāsamaksā 10 ASV dolāri par Turcijas vīzām, un tad nu pacilāti un neiedomājami priecīgi varējām teikt: “MERHABA TÜRKIYE! „ Gandrīz apkritām gan, kad sapratām, ka tā Turcija ir neiedomājami liela, bet tomēr… Devāmies uz Stambulu! Tur satikām Oskaru, viņš uz Turciju bija atlidojis kopā ar saviem vecākiem (Tā padomājot, cik ilgi mums nācās pavadīt ceļā, bet viņš jau 3,5 stundu laikā bija Stambulā. Tomēr mums bija jautrāk. Krietni jautrāk. ). Osļiks jau iepriekš mums bija atradis samērā lētu viesnīcu ar diezgan dīvainu nosaukumu - “KOCHER”. Bija SUPER! Peldējāmies Marmora jūrā, aplūkojām divsejīgo Stambulu, Stambula ir vārti starp Eiropu un Āziju. Osļiks ar saviem vecākiem dzīvoja citā viesnīcā. Devāmies pie viņa ciemos. Ui, nu tas gan bija…Viesnīca ar milzīgu baseinu, kurā kārtīgi izplunčājāmies, nu smuki ļoti. Turklāt, tur varēja ēst visu pēc kārtas, un cik vien gribās. Rīkojām lielas svinības. Oskars mums piegādāja ēdamo, jo viņam bija kaut kāda tur īpašā karte… Nākamajā dienā devāmies tālāk, un pierunājām Oskaru mums pievienoties. Tas gan nenācās īpaši grūti. Sarežģītāk bija ar viņa vecākiem, bet tomēr visi kopīgi lūdzoties, pielauzām. Tālāk braucām ar autobusu. Tā bijām vecākiem svēti nosolījušies. Braucienu sadalījām divās dienās. Vienā braucām no Stambulas līdz Ankarai, otrā – no Ankaras līdz Alonjai, kur arī norisinājās Marijas koncerts. Šie divi pārbraucieni gan vairs nebija tik jautri kā iepriekšējie, un laikam jau arī īpaši spēka nebija kaut ko vēl darīties, bet tomēr, sūdzēties nevar. Vai tad mums maz var būt garlaicīgi? Lielāko ceļa daļu pavadījām sarunās. Osļiks mums stāstīja par to, kur pabijis ar saviem vecākiem, savukārt, mēs parādā palikt negribēdami, sīki un smalki izklāstījām mūsu ceļojuma piedzīvojums. Dikti smējāmies... Āāāāā... Nepastāstījām par pārpratumu Ankarā – Turcijas galvaspilsētā, vakarā, kādā kafejnīciņā ieturējām vakariņas. Garšīgi paēduši, it kā samaksājuši, apmierināti devāmies projām. Necik tālu neaizgājuši, aiz muguras izdzirdējām neapmierinātus un baigus kliedzienus. Palūkojāmies atpakaļ - mums pakaļ lielā ātrumā joņoja tikko apmeklētās kafejnīciņas bārmenis, izmisumā skaļi brēcot. Izrādās, ka mēs par maz samaksājām. Vajadzēja maksāt 5’230’000 liras, bet mēs samaksājām tikai 523’000 liras. Tas ir desmit reizes mazāk . Nu, bet sorry, mēs taču neesam vainīgi, ka viņiem tās banknotes visas vienādas, turklāt, viens dolārs ir 132’000 liras. Tomēr bārmenis izrādījās saprotošs. Ļoti atvainojāmies par pārpratumu, samaksājām trūkstošo naudu un smaidīdami devāmies tālāk, kaut gan, būtu jauki, ja viņš nebūtu pamanījis… Nakti pavadījām pie Ankaras autoostas, un nākamajā dienā jau bijām Alonjā. Mariju gribējām pārsteigt pirms koncerta. Izdevās! Brīdī, kad mēs ieradāmies, viņa dzēra tēju, aiz lielā pārsteiguma nabaga Marija gandrīz aizrijās un uz vairākām minūtēm zaudēja valodu, savukārt Līga, pilnīgi apstulbusi gandrīz apgāzās. Labi, ka tuvumā bija krēsls, pret ko atbalstīties… Jūs pat nevarat iedomāties, kādas bija viņu sejas izteiksmes. Pēc dažu minūšu klusuma Marija novilka pieklusinātu un lēnu: “Jammm, futbola komanda mana….” Tad piebalsoja Liga mazliet stostoties aiz izbrīna: “Jūs trakie… tiešām atbraucāt… jūs… jūs… Nu ne ko jau!” Ziniet, tā vien likās, ka viņas no izbīļa kļuva gluži bālas. Vēlāk mutēm vaļā abas uzklausīja mūsu ceļojuma atskaiti… Mēs gribējām Mariju pārsteigt… un ziniet… mums izdevās... pat labāk, nekā bijām gaidījuši. Īstenībā, tā īsti arī netikām skaidrībā, vai Marija bija priecīga, vai dusmojās. Šķiet, viņa pati tā īsti nesaprata, ko domāt, kā reaģēt - dusmoties, vai tieši otrādi… Vienu gan Marija apsolīja, ka mūsu vecākus informēs, jo redz tie par šo braucienu zināja tikai daļēji. Vecāki bija pārliecināti, ka atpūšamies pie kāda ezera Lietuvā. Varam visus nomierināt, Marija solījumu neturēja. Paldies tev, Marij! Kā jau stāstījām, Marijai ar fanu kluba biedriem ir īpašas attiecības. Arī laiku mums viņa velta vairāk, un šoreiz nekas cits neatlika. Kā nekā, tādu gaisa gabalu pērāmies uz Turciju un tikai viņas dēļ. Marija to novērtēja un visu laiku atļāva mums atrasties viņas tuvumā, ar piebildi: “Tā gan vairs labāk nedariet.” Ik pa brīdim Marija likās aizdomājusies. Viņa klusībā par mums smējās. Devāmies uz vietu, kur bija arī pārējā Marijas komanda un nebūtu lieki teikt, ka arī viņi gandrīz pamira mūs ieraugot. Kad Marija mums pajautāja: “Vai neesat izsalkuši?“, mēs kā sarunājuši gandrīz vienā ritmā piekrītoši, enerģiski mājām ar galvu. Mūs pacienāja ar banāniem, siltu tēju un garšīgām lašmaizītēm. Pēcāk izspriedām, ka Marija noteikti pati taisījusi. Nu tik garšīgas bija. Kad bijām iestiprinājušies un parunājuši gan par mūsu ceļojumiem, gan iecerēm, gan Marijas plāniem turpmākajam laikam un par to, ko viņa cer sagaidīt no ceļojuma uz Indiju, Marijai bija mēģinājums. Viņa gan piedāvāja mums arī to noskatīties, bet mēs atteicāmies, kaut vai tikai tādēļ, lai ar lielāku sajūsmu varētu vērot koncertu, turklāt, arī nebijām īsti droši par sevi. Baidījāmies, ka traucēsim mēģinājumu. Jau tā bijām Mariju ne pa jokam no sliedēm bijām izsituši. Izmantojām brīvo laiku un devāmies aplūkot pilsētu. Pirmais, sameklējām saldējumu. Nu tā gribējās. Tad nesteidzoties aplūkojām veikaliņus, sapirkāmies suvenīrus, vafeles, kečupu, baltmaizi, ar ko barojām putnus un smējāmies par to, kā Marija ar Līgu mūs sagaidīja. Nu nekad neaizmirsīsim. Un, vai tādēļ vien nebija vērts kaut ko tādu atļauties? Nopirkām Marijai puķes un devāmies atpakaļ, Marija mums bija piekodinājusi nekur tālu un ilgi neaizklīst, uzvesties godīgi un būt uzmanīgiem. Laikam jau uztraucās. Tā vis nesanāca, kā solījām. Noklīda Diāna, bet operatīvi meklējot, mēs viņu diezgan ātri atradām. Atpakaļ ceļā ēdām vafeles ar kečupu, atceroties, kā to Usmā bija darījusi Santa. Nez kāpēc tieksme mums visiem saēsties visu, no kā vēlāk paliek nelabi. Vieta koncertā mums arī šoreiz bija izbrīvēta. Ne gluži pirmā rindā, bet tomēr. Koncerts atkal burvīgs. Šoreiz gan mazliet piebremzējām un centāmies Mariju nesmīdināt. Uz mums gan atskatījās, jo mierā atrasties neesam nekad mācējuši. Turklāt, Marija pastāstīja par mūsu varoņdarbu. Kā ko tādu maz var nepieminēt? Šis koncerts gan bija krietni savādāks, nekā visi pārējie. Citāda publika, arī atmosfēra. Un kāda sajūsma pārstrāvoja cilvēkus, kad noskanēja “I wanna“ pirmās taktis… Mēs kliedzām un ārdījāmies. Mariju tiešām mīl, un ne tikai Latvijā. Pēc koncerta Marija mūs aicināja uz kopīgu pasēdēšanu. Mēs bijām nopirkuši torti. Santa pieteicās sagriezt! Atkal runājām… nu kaut ko… runājām… Jūs interesē? Paprasiet Marijai, varbūt pastāstīs. Iestājās nakts... Melotu, ja teiktu, ka uzvedāmies prātīgi un mierīgi. Sākās ar to, ka Santa ar Jānistualetē nedaudz pašļakstījās ar ūdeni. Viss pludoja. Par tualetes nopludināšanu viņus pamatīgi nostrostēja. Marija pielika slaucīt. Kamēr tie nabadziņi šansēja ar lupatām pa tualeti, pārējie vai mira no smiekliem. Veronika smējās tik ļoti, ka paslīdēja un pati ievēlās slapjajā tualetē. Beidzās ar to, ka visi bija slapji. Ātri pārģērbušies, metāmies iekšā turpmākās nakts neprātā. Ālējāmies uz nebēdu, lai izbaudītu, varētu teikt, pēdējos ceļojuma mirkļus. Santa no somas dziļākās kabatas izvilka lielu zīmēšanas bloku un dažus zīmuļus. Zīmējām dažādas smieklīgas karikatūras un ne pa jokam uzjautrinājāmies. Ik pa laikam kāds “izspēra” kādu anekdoti, kuru iespaidā zīmējām govis uz mākonīšiem ar propelleriem kā Karlsonam. Kad sākām skaļi dziedāt, atnāca Marija un teica, ka, tā kā visi taisoties gulēt, lai mēs beidzam ālēties. Negribējām īpaši kaitināt nabaga Mariju, un visi devāmies pie miera. Nekas gudrs no tā nesanāca, jo ikreiz, kad iestājās klusums, kāds nenoturējās un sāka skaļi smieties. Nolēmām, ka no gulēšanas nekas nesanāks, un Santa ieminējās, par kādreiz bērnībā nometnē sauktajiem gariem. Saucām saldumu rūķīti. Noteikumi šādi: Pāri telpai jānostiepj garš diegs, un jāsaka simts reizes “Saldumu rūķīti parādies!”. Ja izdodas, tad uz diega parādoties maza gaismiņa. Noteikti pie rokas jābūt kaut kam saldam, savādāk rūķis plēšot aiz matiem, vai kniebjot. Atliek vien piezīmēt to, ka tam jānotiek pilnīgā tumsā. Nekas jau mums no tām glupībām nesanāca. Netikām tālāk par divdesmit, kad kāds brēkdams izskrēja ārā un bija jāsāk viss no jauna. Diezgan ātri arī apnika, toties bija jautri. Nezinu, kas mūs pamudināja tā muļķoties, bet tā arī tika pavadīta visa nakts. Pēcāk stāstījām spoku stāstus. Ui... ārā gaudoja vējš un no katra mazākā troksnīša visi satrūkās. Ik pa laikam kāds pārtrauca stāstu ar: “Kuš, kas tur bija?” Un tad sekoja spiedzieni un smiekli, līdz mirklim, kad atvērās durvis un mēs visi vienbalsīgi nobļāvāmies un salēcāmies... Tā bija Marija... Viņa jautāja, vai mēs gulēt nemaz netaisāmies? Nekas cits neatlika, kā skaitīt aitiņas. “Viena aitiņa, divas aitiņas, trīs aitiņas, četras aitiņas...” un kā kāds sajauc, tā seko spēriens no tuvākā gulētāja... un, atkal smiekli... Beigās tomēr kaut kā aizmigām. Liekas, gulējām kādu stundu, ne vairāk. No rīta izdomājām, vajag pavingrot. Lakstījām kā kalnu kazas. Nu, bija jābrauc mājup. Dusmīgā Marija par mums laikam apžēlojās un piekrita aizvest uz Latviju, jo, nevarot jau ļaut tādiem bezprātīgiem vēl atpakaļ doties tādā pašā veidā. Marija laikam uztraucās, jo viņa taču būšot vainīga, ja kaut kas notiks. Vai... brauciens bija jautrs. Oskaram palika nelabi. Nabags, lielā ātrumā trausās ārā no busiņa... Paldies Dievam, botas tīras. Atkal būtu jātīra. Marija viņam iedeva kaut kādas tabletes un ik pēc dažām minūtēm jautāja, vai jau nav labāk. Bālais Oskars pēc mirkļa jau izskatījās krietni veselāks. Visi sāka stāstīt jokus. Par kādu joku Džulians tik ļoti smējās, ka aplēja bikses ar kvasu... Tā nu mums gāja, visnotaļ jautri. Uz mājām devāmies pa daudz īsāku ceļu. Oskaru izlaidām Stambulā. Viņa vecāki bija ļoti priecīgi ieraugot Mariju. Visi kopīgi paēdām un izpeldējāmies Marmora jūrā. Tālāk braucām – Turcija, Bulgārija, Rumānija, Ungārija, Slovākija, Polija, Lietuva... un beidzot, beidzot, beidzot arī Latvija! Jā, vēl kas, Bulgārijā bijām apstājušies kādā mazā pilsētiņā. Netālu pamanījām skolu ar milzīgu, ārkārtīgi skaistu rožu dārzu. Nevarējām turēties pretī kārdinājumam. Kamēr neviens neredzēja nogriezām piecas skaistas rozes un uzdāvinājām Marijai. Viņa ļoti priecājas, jo, protams, nezināja, ka mēs šī skaistuma dēļ apgānījām apstādījumus. To zinādama Marija, domājams, nepriecātos. Vispār, atpakaļceļš bija savādāks. Mēs vairs neālējāmies un lielāko brauciena laika daļu pavadījām sēžot. Tas gan pagāja ātri ar Marijas dziesmām. Tad mēs uzdziedājām savu leģendāro “Māte Marija, pieskaries man, nesaki nē un ieskaties acīs..” Marija dikti smējās par mūsu MIX SONG`u... Un klāt arī Rīga. Atvadījāmies no Marijas un pavadošās grupas. Katrs devāmies uz savu pusi, pirms tam, vēl pēdējā smieklu tūre gaidot Santas un Jāņa vilcienu Rīga – Krustpils. Pēcāk, runājot ar Līgu, izteicām ideju arī par došanos uz Indiju. Tam gan viņa mums pateica kategorisku “Nē!”, jo Marijai, redz, vajagot arī atpūsties. Un kā gan viņa atpūtīsies, ja nepārtraukti būs jāsatraucas par to, ka tik dullie fani atkal kaut ko neizštuko. No mums visu varot sagaidīt. Un pēc šī gājiena nebūtu jau brīnums, ja mēs visi arī līdz Indijai tiktu. Kas tur liels, daži tūkstoši kilometru šur vai tur… Tad gan Marija nebūtu īpaši priecīga, tā, ka lai nemaz nemēģinot. ... Bet Līga laikam jokus nesaprot ! Vispār bija jau interesanti... Bet kā saka reklāmās - „Paši neko tādu atkārtot nemēģiniet!“ Turpinājums sekos…


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais