Anapurnas vilinājums
|
Bens Latkovskis
|
Anapurnas vilinājums
Bens Latkovskis
Bērnības sapņus jācenšas piepildīt pat tad, ja tie dzīves gaitā ir nedaudz pabalējuši. Bērnībā uz mani ļoti spēcīgu iespaidu atstāja franču alpīnista Morisa Ercoga grāmata Anapurna, kurā aprakstīta dramatiskā šīs Himalaju virsotnes (8091 metri virs jūras līmeņa) iekarošana 1950. gadā. Šīs grāmatas ietekmē alku veikt kādu līdzīgu varoņdarbu. Par alpīnistu nekļuvu un Ercoga paveikto atkārtot diez vai izdosies, taču uzkāpt līdz Anapurnas bāzes nometnei (4130m), no kuras sākas ceļš uz virsotni, ir pa spēkam gandrīz katram fiziski veselam cilvēkam.
Tā saucamais ABC (Annapurna Base Camp, angļu val.) trekings skaitās viens no ainaviski iespaidīgākajiem pasaulē, tajā pašā laikā būdams vidēji vieglas sarežģītības pakāpes. Pirms brauciena uz Himalajiem lasīju, ka šis trekings esot tik viegls, ka pat septiņdesmitgadnieki to var iziet bez grūtībām un to varot veikt gandrīz vai vasaras sandalēs. Šādas frāzes iedarbojas iemidzinoši un sāka jau šķist, ka gājiens uz Anapurnu ir tāda kā pastaiga Dzegužkalnā. Jāatzīst, ka šis priekšstats izrādījās diezgan maldīgs.
ABC trekings ir pārgājiens 80 km pa horizontāli un vairāk kā 3 km pa vertikāli. Normāls pārgājiena temps nozīmē 5 dienās uzkāpt no Phedi (1060m) līdz ABC (4130m) un 3 dienās atpakaļ līdz Najapūlai. Šajās astoņās dienās zaudēju vismaz 5 kg svara, kaut ēdu kā zirgs. Populārajā ceļojumu portālā tripadvisor.com tiek ieteikts – ja ir vēlme Pokhārā vai Katmandu nopirkt sev kādu apģērba gabalu, tad tas jādara pirms trekinga uzsākšanas, jo pēc tā nopirksiet nepareiza izmēra apģērbu. Svara zudums ir tik ievērojams, ka bikses, kuras līdz tam cieši taisījās ciet, pēc trekinga burtiski krīt nost un jāsavelk ap vidukli it kā būtu vairākus izmērus par lielu.
Kaut pirmajās piecās dienās veicamais kāpums tikai nedaudz pārsniedz 3 kilometrus, patiesībā katru dienu iznāk uzkāpt vismaz vienu kilometru, jo Himalaju kaitinošākā iezīme ir ceļš augšup lejup. Tas nozīmē, ka pārvarot puskilometru uz augšu, nākas to pašu augstumu kāpt lejā, lai pēc brīžā kāptu atkal augšā. Tā kā gandrīz visa trekinga garumā stāvākie kāpumi ir izklāti ar akmens plākšņu pakāpieniem, tad ABC trekings nozīmē katru dienu vismaz 10 – 15 reizes uzkāpt viesnīcas Latvija 25 stāvā (80 m), piecas minūtes atvilkt elpu, papriecāties par burvīgajiem skatiem un kāpt tālāk.
Debesskrāpis 6 km augstumā
Pirmo reizi pamanīt Himalajus sanāk gluži nejauši pa ceļam no Katmandu uz Pokhāru. Ceļš starp šīm divām Nepālas lielākajām pilsētām vijas pa upes ieleju un skaistākajās vietās uzcelti viesu nami ar ēstuvēm, kur lielos grāpjos sagatavotie ēdieni gaida garāmbraucošo autobusu pasažierus. Vieta, kur piestāj mūsu autobuss slīgst ne tikai zaļumos, bet kā jau pavasarī pierasts – arī visdažādāko krāsu ziedos. Pēc Latvijas marta pelēcības šis krāšņums ir tieši tas, kura fonā gribas nofotografēties. Taču tikai pēc prāva brīža pamanām, ka tālumā, aiz netālajām kalnu nogāzēm redzamā baltā siena nav viss kaut kādi makonīši, bet gan sniegotu kalnu grēda, kas lielā attāluma dēļ atgādina fonā novietotu marmora plāksni.
Pokhārā iebraucam pēcpusdienā, kad pavasarī gaisā parasti paceļas dūmaka un tālumā esošās virsotnes nav redzamas. Nākamajā rītā ar taksi dodamies uz pārgājiena sākuma vietu – Phedi, kas dabā ir neliels laukums, kur ceļa malā piestāt automašīnām un dažas būdas – tirgotavas. Taču pa ceļam virs rīsa laukiem pavīd Mačapučres (Zivs astes) smaile. Lai gan Mačapučre Himalaju mērogiem nevar lepoties ar ļoti lielu augstumu (6993 m), tā ir viena no iespaidīgākajām virsotnēm divu iemeslu dēļ. No Pokhāras skatoties tai ir ļoti izteikta, smaila virsotne, taču tās galvenā priekšrocība ir labā redzamība no pilsētas, kura atrodas tikai nepilnus 1000 metrus virs jūras līmeņa. Tas nozīmē, ka augstuma starpība ir seši kilometri un salīdzinoši nelielā attālumā virs blāviem slāņu mākonīšiem pēkšņi neierastā augstumā debesīs iznirst balta, labi kontūrēta asšķautnaina smaile. Tur, kur tai nekādi nevajadzētu būt, jo apziņa neatpazīst cietu, materiālu priekšmetu atrašanos tik augstu virs horizonta, virs mākoņiem.
Mākoņi peld gar galdu
Iesākumā trekinga ceļš virzās pa vietējo apdzīvotām vietām, kas kalnu nogāzēs izveidojuši zemes terases un uz tām audzē dažādus kultūraugus, sākot ar miežiem un beidzot ar kapostiem un tomātiem. Pēdējā apdzīvotā vieta ir Čomronga (2170m). Tālāk ceļš iet gar Modi upi cauri ziedošiem rododendru mežiem un samērā nīkulīgu bambusu audzēm. Rododendri šeit ir lieli, vismaz 10 metrus augsti koki, savukārt bambusi vairāk atgādina izstīdzējušus krūmājus. Aiz Čomrongas gan pārtika, gan degviela, gan viss pārējais tiek atnests uz nesēju mugurām. Līdz ar to ēdiens ar katru nometni kļūst arvien dārgāks. Miežu putras bļodiņa maksā 2 latus, plānās pankūkas latu gabalā, kārtīgs otrais ar pieklājīgu rīsu daudzumu ap 5 latiem.
Ar Himalaju skarbumu iznāk sastapties tikai pēdējā dienā pirms uzkāpšanas ABC, kad jau priekšpusdienā noenkurojamies nakšņošanai Deurali nometnē 3300 metru augstumā. „Šodien augstāk kāpt nedrīkst, organismam jāpierod pie retinātā gaisa” mūsu porteris (nesējs) Kumari paskaidro. Drīz pēc pusdienām laiks nomācas un parādās slapja sniega pārslas. Tālu lejā, gāžoties pār granīta bluķu krāvumiem, dārd Modi upe. Gar terasē novietotajiem rupju dēļu galdiem liegi peld mākoņi. Pretējās nogāzes klāj viegli apsnigušas brūni pelēkas klintis, netīri dzeltena zāle un krūmājs bez lapām. Ja vēl pārsimts metrus zemāk visur valdīja zaļums, tad līdz šim augstumam zaļā krāsa martā vēl nebija atnākusi.
Tikai šajā augstumā sāc saprast, kāpēc visos ceļvežos kā labākais laiks, kad doties trekingā uz Himalajiem, ieteikts oktobris un novembris. Latviešu apziņā tie ir samērā tumši rudens mēneši, iepretim saulainajiem un siltumu nesošajiem pavasara mēnešiem, tāpēc pirms brauciena bija grūti šo vairākās vietās lasīto patiesību pieņemt. Galvenā rudens priekšrocība ir skaidrais laiks un vairāk zaļuma pēc vasaras musonu lietavām.
Svētā kalna dusmas
Anapurnas bāzes nometne (4130 m) nākamajā dienā mūs sagaida tinoties pelēku mākoņu villainē. Laiks ir nomācies, drēgns un neviesmīlīgs. Varbūt tāpēc, ka kāpjot gar nepāliešu svēto kalnu – Mačapučri (6993m), kurš no Pokhāras un pārgājiena zemākām vietām izskatījās varen iespaidīgs, atļāvos skaļi izteikt nepiedodamus zaimus – „tagad viņš [kalns] izskatās tāds pavisam neievērojams”. Domās gan sevi norāju un pat cenšos izlūgties kalnam piedošanu, bet izlietu zupu nesasmelsi. Kalns ir acīmredzami apvainojies un purina uz mums savu nokrišņu deķi. Gaisā uz augšu un leju šaudās retas sniega pārslas (muļķīgi būtu teikt no debesīm krīt, jo šādā augstumā daļa mākoņu peld zem tevis) un mitrums padara elpošanu retinātajā gaisā vēl smagāku. Pēdējie kāpuma metri ir grūtākie, jo organisms priekšlaikus pārstāj koncentrēties un atslābst gaidāmās atpūtas priekšnojautās. Gandrīz pēc katra soļa jāapstājas un reizes trīs dziļi jāievelk elpa, lai nodrošinātu nepieciešamo skābekļa pieplūdi organismam. Pirmās divas ieelpas gaiss kaut kā kaitinoši plaušas nepiepilda un tikai ar trešo reizi sajūti ka tiešām ievelc plaušās gaisu nevis tukšumu.
ABC ir dažas akmens plākšņu barakas ar ēdamtelpu un mazām istabiņām, kurās nav nekā cita kā vien gulta. Tualete ir ārā, barakas galā un visas telpas, protams, ir neapkurinātas. Temperatūra pusdienas laikā, kad ierodamies, ir ap nulli. Tualetes telpā uz grīdas stāvošais ūdens toveris pievakarē jau bija pārklājies ar plānu ledus kārtiņu, bet no rīta ledus bija uzsalis tik biezs, ka iesalušo smeļamo trauku bez palīglīdzekļiem nevarēja izlauzt. Siltākā telpa, kur pulcējas viesi, ir ēdamtelpa, kurā ir garš ar biezu segu apklāts galds, zem kura deg prīmuss un visi tur kājas zem šīs segas siltumā.
Augstuma slimība
Pēc vieglām pusdienām (miežu putra ar tēju) ejam uz savu istabiņu, kad Kumari brīdina negulēt miegā. Organisms vēl neesot pielāgojies retinātajam gaisam un cilvēkam miegā pazeminoties asinspiediens, kas veicina saslimšanu ar augstuma slimību. Par to, ka ar šo slimību nedrīkst jokot, liecina katru gadu vairāki reģistrēti gadījumi ar letālu iznākumu. Internets ir pilns ar briesmu stāstiem par mežonīgām galvassāpēm, pilnīgu apziņas dezorientāciju, vemšanu un citām nepatīkamām lietām. Vienīgais veids, kā šos nepatīkamos simptomus un dzīvības briesmas novērst, ir nekavējoties doties lejup. Profesionāli kalnos kāpēji apgalvo, ka no augstuma slimības visdrošāk izsargāties nepārvietojoties uz augšu vairāk kā 300 metrus dienā. Profilaksei var lietot Diamox tabletes, kuras gan pēc slimības simptomu parādīšanās vairs nepalīdzot.
Viesnīcas īpašniekam, kurš vēl Pokhārā solīja noorganizēt visu nepieciešamo, ieminējos arī par augstuma slimību, taču viņš ne par kādām slimībām vai citām iespējamām problēmām negribēja pat dzirdēt. Viņam bija svarīgi, lai piekristu ņemt viņa piedāvāto porteri un viss ko viņš piedāvāja bija vislabākās kvalitātes, par vislabāko cenu un speciāli man (Best price, high quality, specialy for you ir mantra, kuru Nepālā var dzirdēt gandrīz tikpat bieži kā Om mani padme hum, kas skan ielās un laukumos turienes populārā hita Tibetan Incantations muzikālajā versijā). Arī Kumari pirms došanās ceļā par augstuma slimību neko nevēlējās dzirdēt.
Tā nu esam nonākuši ABC ar pārliecību, ka stāsti par šo kalnu biedu ir stipri pārspīlēti un nekādi profilaktiski līdzekļi mūsu aptieciņā nav. Lai arī neesmu pirmo reizi trešās pasaules valstīs, kārtējo reizi aizmirstu tur valdošo uztveres īpatnību – nekad nedomāt tālāk par pašreizējo brīdi. Atrodoties Pokhārā nepilnu tūkstoti metru virs jūras līmeņa, augstuma slimība nebija tā brīža aktualitāte, tāpēc nulle emociju. Labi, ka porteris par briesmām atcerējies tagad – vairāk kā 4000 metru augstumā.
Istabiņā ir tāda pati temperatūra kā ārā, bet guļammaisā un zem divām biezām vatētām segām auksti nav. Toties nežēlīgi nāk miegs, lai gan pulkstenis rāda tikai divi dienā. Acis krīt ciet, tāpēc, lai neieslīgtu miegā, nemitīgi jāsarunājas. Taču arī tas nelīdz, jo vēlme ļauties miegam jau pārmāc bailes no nepatīkamās slimības. Spiediens deniņos pieaug, radot stipru galvas sāpju priekšnojautas. Sakopojot pēdējās gribasspēka paliekas raušamies ārā no migām. Mana ceļabiedre vēlāk atzinās, ka bija gatava laisties gluži vai narkotiskā nāves miegā, jo gulēt tieksme pārmāca spējas miegam pretoties.
Ēdamtelpā porteri sit kārtis un iepriekšējā nometnē iepazītais korejiešu baņķieris uztur tonusu ar ķiploku zupu. Pavaicāju, vai viņam nav kaut kas pret augstuma slimību. Kur nu korejietis bez tabletēm. Viņam esot ļoti kvalitatīvas vācu kompānijas Pfizer zāles. Izrādās tas pats pie mums vēl nesen populārais tailenols, kura aktīvā viela paracetamols pārdodas bez receptēm. Ar pateicību pieņemam šo vācu brīnumlīdzekli (pasaulē Made in Germany tiek uztverts kā visaugstākās kvalitātes zīmols). Kāds pieredzējis islandiešu kalnu kāpējs pasūta abolu pīrāgu ar šokolādes pildījumu un kustard (ķirbju) mērci. Esot varen gards un labākais ēdienkartē. Arī es pasūtu šo vietējās konditorijas brīnumu. Nometnē, kurā esam apmetušies, saimnieko trīs paskarba izskata vīri. Ja kādam režisoram vajadzētu piemeklēt pirātu kuģa komandas aktierus, tad grūti atrast piemērotākus. Visiem ir uzburbušas, sārti zilas mongoloīdas sejas, stipri panetīras, visticamāk, nekad nemazgātas dūnu jakas un pilnīga nevērība pret apkārt notiekošo. Taču ābolu pīrāgs patiešām ir labākais, ko visā pārgājiena laikā nobaudīju. Pat neskatoties uz to, ka pīrāga mīklas sastāvā nekā cita bez miltiem un ūdens nebija. Kamēr tiek gatavots pīrāgs pasūtām tēju, kas šajā augstumā nekad nav karsta, jo ūdens vārās nesasniedzot 80 grādus.
Sniegs pieņemas spēkā un ārā pamatīgi putina. Pulkstenis ir pusseši vakarā, kad no pretējās barakas portera pavadībā ārā iztenterē viens dūnu jakā tērpies baltais vīrietis. Viņu aiz rokas tur kāds vietējais un abiem pa pēdām seko nesējs ar milzu mugursomu plecos. Putina tā, ka tālāk par desmit metriem redzēt nevar un palikusi vairs tikai pusstunda līdz saules rietam. Šaubu nav, viņi dodas uz Mačapučres bāzes nometni, kura atrodas 400 metrus zemāk. Ideālos laika apstākļos vismaz stunda jākāpj. Putenī un pa tumsu divtik. „Augstuma slimība, galvas sapes, vemšana,” lakoniski paskaidro viens no „pirātiem”, raugoties kā trijotne pazūd puteņojošā sniega sienā. Ārkārtīgi negribētos būt viņu vietā.
Anapurna atklājas rītausmā
Ēdamtelpā ir salīdzinoši silts un prīmuss zem biezās galda segas patīkami silda kājas. Ar korejieti aprunājamies par ekonomisko situāciju pasaulē un Ziemeļkorejas vadoni Kim Čenunu. Pasaku, ka pēdējam ļoti glīta sieva. Baņķierim tas diez kā nepatīk, lai gan pa aziātu modei viņš to cenšas neizrādīt. Ap astoņiem apnīk nīkt ēdamtelpā un jāiet uz savu istabiņu. Ārā ir piķa melna tumsa, joprojām puteņo. Ir lasīts, ka retinātajā gaisā grūti gulēt, tāpēc sagatavojamies smagai naktij. Par laimi nakti izdodas pārlaist salīdzinoši viegli. Tikai dažas pamošanās reizes, kad rodas sajūta, ka esi aizmirsis elpot. Vairākas dziļas ieelpas līdz trešajā ieelpā jūti, ka beidzot izdodas iedabūt plaušas gaisu. Tieši tas pats pavelkot uz augšu noslīdējušo segu. It kā būtu uznesis malkas klēpi otrajā stāvā.
Rīts atnāk ar skaidru laiku. Skatam paveras 4 kilometrus augstākā Anapurnas grēda ar virsotni – pašu Anapurnu (8091 m). Grēda vairāku kilometru platumā ir gandrīz vienādā augstumā bez vienas īpaši izceltas smailes, tāpēc ainaviski šī Himalaju virsotne nav tā, kuru producēt skatu kartiņās. Dienvidu Anapurna (7219m), Mačapučre (6993m), Hinčuli (6434m) un Gangapurna (7454m) izskatās iespaidīgāk, jo ir vientuļākas un paceļas augstu virs apkārtnes. Viss ir pārklājies ar žilbinoši baltu sniegu un lēcošā saule vispirms apspīd virsotnes, ielejai paliekot ēnā. Skati ir iespaidīgi, taču ir samērā auksts – vismaz – 10 C, līdz ar to ilga jūsmošana nesanāk. Esam atnākuši uz savu galamērķi – Anapurnas bāzes nometni, taču tā ir vieta, no kuras citi tikai sāk savu ceļu augšup – uz Anapurnas virsotni 4 kilometrus augstāk.
