Gambijas piedzīvojumi

  • 7 min lasīšanai
  • 34 foto
Nedēļu pēc ceļojuma uz Gambiju sēžu rindā mūsu pašu Infektoloģijas centrā ar vairākiem aizdomīgiem izsitumiem uz kājas un domās vēl kavējos piedzīvotajās emocijās. Ideja aizceļot uz kādreizējo Kurzemes hercogistes koloniju Gambiju radās pirms pāris mēnešiem, vai precīzāk aprīļa beigās. Kāpēc tieši uz turieni? Šķiet, iemesls varētu būt latviskā ziņkāre, apvienojumā ar vēlmi pasildīties saulītē un arī fakts, ka šī vieta Latvijas tūrisma maršrutos vēl pagaidām ir „Terra Incognito”. Tā nu mēs, ar to es domāju draudzīgs ceļotāju pulciņš 7 cilvēku sastāvā - 2 puiši un 5 dāmas, paklausīgi sadzērāmies zāles malārijas profilaksei, iečekojām britu un holandiešu tūristu atsauksmes mājas lapā www.tripadvisor.com, mazliet nošausminājāmies un devāmies ceļā. Maršruts Rīga – Banjul, ar pārsēšanos Londonā. Pēc piecu stundu visnotaļ patīkama lidojuma no Londonas ar interesi vēroju savdabīgo ainavu, kas paveras pa lidmašīnas logu – sarkani putekļainās palmas un māla būdiņas ar nenosakāmas izcelsmes jumta segumu. Piezemēšanās pusotru miljonu iedzīvotāju apdzīvotās valsts galvaspilsētas Banjul lidostā izvēršas nervus kutinoša. Sajūta, ka esam nolaidušies kartupeļu laukā nevis uz skrejceļa. Pa lidmašīnas logu redzams, kā turpat netālu kādu kustoni gardi tiesā maitu lijas. Nevilšus prātā iešaujas doma: jācer tā nav iepriekšējā tūristu grupa. Pie lidostas, kas no ārpuses atgādina vēl Padomju laikā celto Bauskas autoostu, bungas rībinot un svilpes pūšot, ar improvizētu koncertu mūs sagaida krāšņi tērpti iezemieši. Tikai vēlāk mums pieleca, ka tas jau bija pirmais mēģinājums no mums izdiņģēt naudu. Vietējā tūrisma īpatnības, kuras nepieredzējušam ceļotājam var likties dīvainas, seko arī tālāk pie bagāžas saņemšanas. Bez liekiem jautājumiem, vienā acu mirklī tavs koferis ir jau kādam melnītim rokās un tiek nests, kā vēlāk izrādās uz tuvāko autobusu. Ņemot vērā apstākli, ka nedēļā lidostā nolaižas tikai kādas 5 - 6 lidmašīnas, tad nupat kā ieradies „naudas maks” no Eiropas izraisa vietējo neviltotu interesi un jārēķinās, ka kofera atgūšanas procedūra var ieilgt un izmaksāt kādu eiro vai pat vairākus. Viesnīcu šeit nav daudz, visbiežāk tās ir 3 vai 4 zvaigžņu un pieder ārzemniekiem. Mēs apmetāmies viesnīcā „Kombo Beach”, kuru es raksturotu kā veļas pulvera reklāmā – kvalitāte par pieņemamu cenu. Atsaucīgs personāls, ēdienu un dzērienu izvēle gana plaša - sākot ar zivīm un cūkgaļu un beidzot ar svaigiem augļiem, starp citu, nemaz nezināju, ka mango var tik labi garšot. Vienīgais trūkums - divvietīgajos numuros pārsvarā ir tikai viena gulta. Šī iemesla dēļ mēs - abi mūsu grupas vīrieši, veselu nedēļu bijām spiesti dalīt „laulības” gultu, uz kuras ik pusdienlaiku mūs pārsteidza svaigu ziedu virtene un gulbja formā salocīts dvielis. Kā papildus bonuss viesnīcas teritorijā gandrīz ik vakaru nacionālos tērpos ģērbti „performē” vietējie muzikanti un ar enerģiskajiem deju soļiem un ugunīgajiem priekšnesumiem atstrādā katru eiro, ko viesi pēc tam samet viņu cepurēs. Ja runājam par apkārtējo vidi, tad pirmās pāris dienas nepameta tāda kā „Getliņu” sajūta, izņemot piekrastes zonu, kur vietējie rīko ikmēneša talkas un reiz pēc nostāstiem pat pats valsts prezidents esot lasījis tukšās pudeles. Mājas sanaglotas no visa, kas turas kopā, apkārt vispārēja nabadzība, netīri bērneļi rotaļājas turpat ceļmalā, tomēr pēc pāris dienām pieradām un pozitīvi iespaidi ņēma virsroku. Pirmkārt, jau fantastiskais laiks – temperatūra dienā ap 30 – 35 grādi, okeāna viļņi, šķiet, katra sērfotāja sapnis un ūdens silts kā piens. Otrkārt, vietējā flora un fauna – dīvaina paskata koki ar vēl dīvainākiem augļiem, „dzīvi” kokosrieksti, zili sarkanas ķirzakas, pērtiķi, termīti. Visbeidzot paši cilvēki – iesākumā pārlieku uzbāzīgi un kaitinoši, bet iepazīstot viņus tuvāk - sirsnīgi un atsaucīgi. Vietējie iedzīvotāji ir pārsteidzoši talantīgi un izdomas bagāti uz visu, kas attiecas uz tūristu naudasmakiem - gandrīz katrs otrais nodarbojas ar kokgriezumiem, audumu apgleznošanu, bizīšu pīšanu, masāžas veikšanu, rotu un dažādu pinumu darināšanu, vai, vismaz mēģina to visu pārdot. Tā vien liekas, ka pārdošanas prasme viņiem ir iedzimta, jo bija jāpaiet vismaz pāris dienām, lai saprastu, ka par krellēm un auskariem draudzenei, ko pirku pirmajā dienā, ir pārmaksāts vismaz reizes trīs. Visaktīvākā dzīve norit tieši piekrastes rajonā, kur koncentrējas tūristi un vietējiem tas nozīmē praktiski vienīgo iespēju nopelnīt. Interesanti, ka viņiem nav ļauts tuvoties viesiem viesnīcas teritorijā, tāpēc šie turas atstatus un ievēro zināmu distanci. Lai piesaistītu sev uzmanību vīriešu kārtas iezemieši izpilda pietupienus, palēcienus un citus akrobātiskus trikus, vai arī ar dažādiem žestiem aicina sievietes uz „pārrunām”. Jāpiebilst, tas arī reizēm izdodas – ik pa brīdim kāda pavecāka eiropiešu dāma redzama pastaigājoties pa pludmali muskuļota gambieša sabiedrībā. Par tālāko notikumu gaitu vēsture klusē... Sievietes, savukārt, pulcējas nelielās grupiņās un bez iepriekš jau minētās tirgošanās, bizīšu pīšanas un masāžas pakalpojumiem, piedāvā uzšūt Gambijai tik raksturīgos nacionālos tērpus. Mūsu dāmas nebija izņēmums un man, protams, pāris reizes dienā bija jāiet palīgā izvēlēties pareizo toni un nokaulēt cenu. Svārki un topiņš izmaksā apmēram 800 dalasus (Gambijas nacionālā naudas vienība), kas mūsu naudas izteiksmē būtu apmēram 15 lati, un jaunais tērps ir gatavs valkāšanai jau nākamajā dienā. Kas mani patiešām pārsteidza, tās bija Gambijas sievietes. Viņas nevar neievērot. To īpašo spēju vienmēr izskatīties pēc balles karalienēm - krāšņās kleitās, spožām rotām, savdabīgi safrizētiem matiem, visbiežāk sev uz muguras lakatā ietinušas kārtējo mazuli, viņas nesteidzīgi un graciozi dodas savās ikdienas gaitās. Neskatoties uz to, ka apkārt valda nabadzība un mājās viņas visticamāk gaida vēl kādu 8-10 bērnu pulciņš, vīrs un iespējams vēl 2 citas sievas. Valstī oficiālā reliģija ir islāms un kā daudzās musulmaņu valstīs ir atļauta daudzsievība Šo reliģiju piekopj apmēram 85% no visiem iedzīvotājiem, ar savdabīgu, manuprāt, Gambisku izpratni par islāmu. Vēl kāda nacionālā īpatnība, kas sastopama gandrīz uz katra stūra, ir gandža, jeb mūsu valodā zālīte (marihuāna). Neatņemama tradīcija vakaros ir kopā sanākšana pie īpašā veidā pagatavotas stipras un saldas tējas, kas tiek uzvārīta vairākas reizes un pasniegta mazās glāzītēs. Kamēr tēja gatavojas, vīri nesteidzīgi izkūpina kāsīti un apspriež dienas notikumus, kas visbiežāk sastāv no tā, cik koka bļodas un krelles ir pārdotas, kādas daiļavas un no kurienes ir ieradušās viesnīcā ar pēdējo lidmašīnu. Cik varēja noprast, tad īsti legāla šī gandžas padarīšana nav, taču šeit nevienu tas īpaši neuztrauc. Ik vakara rituāls iet roku rokā ar simbolisku higiēnas ievērošanu, proti, lai zobi nepaliktu dzelteni, gambieši zelē zīmuļa izmēra sprunguļus ar, pēc viņu domām, zobus baltinošu efektu. Mūsu ceļojuma mērķis bija ne tik daudz pasildīt sānus saulīte, cik pēc iespējas vairāk pašiem iepazīt šo vēstures grāmatās aprakstīto un senču izdaudzināto zemi. Jāsaka, ka iespējas nemaz nav tik plašas. Populārākās ekskursijas un ceļojumu maršruti – putnu vērošana, vēlams izbraukt agri no rīta, jo pusdienlaikā, kā tas bija mūsu gadījumā, atliek vienīgi ticēt gidam, ka putni te nupat kā esot bijuši; izbrauciens ar laivu un makšķerēšanas tūre; vergu forta apmeklējums Džeimsa salā un, cik sapratu, tad forta tapšanā arī mūsu Jēkabs ir savu roku pielicis, lai gan oficiālajā versijā tas ir kāds Baltvācu kolonists bez sīkākiem komentāriem; savvaļas safari, lai gan lauvas un ziloņus ieraudzīt gan būs pagrūti, jo viss, kas lielāks par pērtiķi, esot jau sen nomedīts, tomēr izbrauciens ar džipu sniedz gana plašu ieskatu gan par nacionālajām īpatnībām. Viesnīcas teritorijā piedāvātās ekskursijas visbiežāk mēdz atšķirties gan pēc cenas, gan satura, tāpēc izlēmām noriskēt un ļāvāmies konkurējošas tūrisma firmas pārstāvim vārdā Buba, kurš turpat uz ielas piedāvāja arī savus pakalpojumus. Pēc Bubas domām, viņa piedāvātās aktivitātes esot daudz lētākas un foršākas. Par labu šai izvēlei viņa spēcīgākie argumenti bija turpat netālu, viņu tā saucamajā ofisā, pie sienas piestiprinātas „fotogrāfijas ar sievieti un meža kuili” un stipri nospeķota klade ar britu tūristu atsauksmēm, kuri jau esot bijuši un palikuši „more then happy”. Par šīm ekskursijām, manuprāt, ir vērts pastāstīt sīkāk. Kā pirmo mēs izvēlējāmies ceļojumu uz kaimiņvalsti Senegālu, ar garantētu iespēju tuvumā apskatīt degunradžus un žirafes. Nākamajā rītā, kad ceļojums jau pusceļā, Buba pēkšņi paziņoja, ka vispār jau mums neesot Senegālas vīzu un tāpēc visas pases būs jāatdod uz robežas un tikai atpakaļceļā varēsim tās saņemt. Pirmā ideja, kas ienāca prātā – visi mudīgi safotografējām savas pases, gadījumam, ja tās vairs nekad neredzēsim, bet tad gids apžēlojās un acīmredzot robežsargam iemaksāja lielāku „algu aploksnē” un pases palika pie mums. Lai vai kā, incidents beidzās labvēlīgi un varu apstiprināt, ka Senegālā vēl tiešām dzīvo vismaz 3 žirafes, pāris degunradži, mežacūkas un bariņš antilopju. Nākamais, pēc Bubas domām, ievērības cienīgais apskates objekts esot vietējā rūpnīca. Minētā „ražotne” atradās pilsētas kvartālā, kur balto tūristu var redzēt tik pat bieži kā „Galileja komētu” pie debesīm un tieši tā mēs arī jutāmies. Foto aparātus un naudasmakus paslēpām dziļi somās un devāmies apskatīt, kā tiek izgatavoti alumīnija trauki - katliņi un bļodas. Tehnoloģija ir sekojoša – netīru bērnu pulciņš piķa melnā toverī uz improvizētas krāsniņas ber tukšas skārdenes, toverim otrā pusē pa reni alumīnijs satek uz sagatavēm un tālāk jau redzam kā saulē žāvējās gatavā produkcija, kuru turpat uz vietas apstrādā ar āmuru un vīli. Par Latviju vietējie praktiski nezina neko, nu varbūt tik daudz, ka esam no Eiropas un to, ka mums ir saldējums TIO, kas nopērkams viņu vietējā bodītē. Īpaši arī necentāmies uzstāt, ka esam kādreiz šeit bijuši kolonisti un vergturi, jo cik varēja noprast, tad šī tēma joprojām ir tabu. Vēl viena lieta, kas vieno mūsu tautas ir tas, ka arī viņiem ir prezidents. Gambieši tur lielā cieņā savu prezidentu Jammehu, kurš nonācis pie varas militāra apvērsuma rezultātā, nu esot uzbūvējis valstī vienīgo asfaltēto ceļu no lidostas līdz pilsētas centram, nopircis iedzīvotājiem prāmi un atvēris vairākas slimnīcas, taču neskatoties uz prezidenta aktivitātēm, zobu ārstu vai traumatologu es tomēr šeit neieteiktu apmeklēt. To, ka viņu prezidentam patīk reklamēties nevar nepamanīt, ik uz stūra no krāsaina lielformāta plakāta tevi sveicina smaidošs vīriņš baltā cepurē. Tā vien nāk prātā kaut kur dzirdēts sauklis – „kurš gan cits, ja ne ....!” Brīdī, kad Infektoloģijas centra daktere šķirstot biezu medicīnas enciklopēdiju, uzmundrinoši paziņoja, ka šādi aizdomīgi izsitumi kā manējie ir bijuši viņas praksē vēl vismaz kādas 4 reizes, atviegloti uzelpoju. Tad sekoja dakteres piebilde, ka, visticamāk, man kājā ir iekodis, tālāk sekoja latīniskais nosaukums, bet saprotamā valodā, tārps, kas dzīvojot sālsūdenī, mēdzot ieperināties cilvēka organismā un aizklejot līdz aknām un nierēm. Tālāk detaļās neiedziļināšot, tik piebildīšu, ka viss beidzās laimīgi un ja kāds man šobrīd jautātu, vai ir vērts apmeklēt Gambiju, es nešauboties teiktu: uz priekšu!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais