DeJaVu Spain

12.07.2008
17 min lasīšanai
72 foto

SPAIN 2008 (deja vu) Darbojošās personas: Es-Dinčiks-69.vsk.; Ilze-Ilzīte; Vineta-Vinčiks-69.vsk.; Una-Tusiņš-Mans Mazais Draugs; Ieva- Ieviņa- Kāpējkomanda; Edgars-Edžiņš-Visu meiteņu draugs; Andris-Vilnis-Māris (kurš nokavējis lidmašīnu); Visi kopā: Kāpējkomanda. Kas gan mums darāms Spānijā, tajā pašā laikā kā pagājušogad, tajās pašās vietās kur pagājušogad?? Laikam jau brīnišķīgās atmiņas, sajūta, ka TUR ir palikusi daļiņa no mūsu sirdīm, vēl kas nepabeigts, nepieveikts. Lai vai kā, šogad esam uz strīpas pagājušā gada sastāvā, dažs varbūt ar citu (labāku) formu un sagatavotību, cits ar vienkārši atvērtu Sevi notikumiem, sasniegumiem, daži ar vienkāršu Just Be. 28.04.2008 Nedēļas sākumdiena sākas agri. Ierodamies lidostā kā nu katram mums diktē iekšējā balss vai aprēķini, cits ar mierīgu pasēdēšanu pie kafijas tases jau pēc visiem „apčamdīšanas, staipīšanas, bagāžas caurskatīšanas pasākumiem”, cits ar mazu rezervīti. Sākums tāds mierīgs, ar jociņiem, bet vēl jāpieslīpējas Komandasbiedriem. Lidojums ir Easy..nekas ārkārtējs nenotiek. Jau pēc pusotras stundas nosēžamies Berlīnē, seko lidostas traverss ar lielajām somām un ierastā paņemšanās pie biļešu automāta, kas vainagojas ar Edžiņa nosūtīšanu uz kasēm, izmantojot veco labo komunicēšanas taktiku. Lai gan Berlīne neļauj zaudēt modrību.. 7 biļešu vietā mēģinot iepārdot 7dienu biļeti.. uzmanīties vajag!!! ;) Seko pārbrauciens uz Dzelzceļa centrālo staciju, lai paglabātu somas un aizdotos īsajā izskrējienā pa Berlīnes skatupunktiem, kuri gan nevienam vēl skaidri nav. Šeit, kā arī daudzreiz vēl šajā ceļojumā, iezīmējās mūsu „Punktu pielikšanas tehnika” : uzraujamies uz Reigstāga apmeklējumu, kurš iepriekšējās viesošanās reizēs vairumam no mums palicis neiekarots. Ir Rinda, kura iet lēnāk kā gaidīts, toties iepriecina bezmaksas ieeja, kura mūsu tēvu zemītē jau ir piemirsts lielums. Mani aizrauj spirālveida celiņi augšup un lejup gar kupolu, ko pavada centrālās ass spoguļbruņu atspīdumi . Panorāmas efekts : Berlīne kā Berlīne;)..-nekas īpašs. Maza vilšanās, ka neredzu kā strādā viņu parlaments.. biju dzirdējusi, ka būves koncepcija ir tautas modrā acs virs tautas kalpiem, bet sēžu zāle nav novietota zem kupola, paslēpušies – baigie;)... Toties laiks ir veiksmīgi aprīts un atliek vien piesēst kautkur uzēst siltu ēdienu un doties ceļā. Laikam, lai sāktu integrēties Silto zemju sajūtās , izvēlamies Beach Krodziņu tb vietējo pludmali, kur gar kanālu, pa kuru nepartraukti kursē dažāda kalibra tūristu kuģīši, izvietoti sauļošanās krēsli , daži dīvāniņi un galdi aizvējā. Ēdiens nu tāds.., bet alus labs un oficianta īpašā interese pret mūsu Andri , izraisa vispārēju jautrību un sāk rasties Atvaļinājuma sajūta;)) Kārtējā lidostas ņemšanās vainagojas ar nopirktu Konjaku, lai tā vieglāk viss pārdzīvojas. Viss notiek kautkā aizdomīgi raiti. Laikam mani bija pievārējis kārtējais miega bada kompensēšanas mehānisms, jo īsti neatceros, kā pārvarējām 3 lidojuma stundas. Malagas lidostā maza parosīšanās, pagaidīšana, bet viss beidzās ar divu Honda Civic iegūšanu un došanos ceļā uz Mājām. El Chorro. 29.04.2008 Pirmais rīts. Mostamies. Rīta rosme līdz serpentīnam, pastaigu augšā, taciņu uz mājām, maza sirdsklauve, pirmā citronu raža un debeszilais baseins.... mmm..kas gan var būt labāks par šo, ja nu vienīgi viss tas pats bez galvas sāpēm un maza nelabuma :). Bet nu palēnām rosamies, rosamies un aizrosamies līdz kāpšanas sektoram pie Valle de Abdalajis ar plānu pēcpusdienā aizdoties līdz Antequera pilsētiņai. Sakāpjam šo un to, novedam Tusiņu līdz ienaidam pret bezdarbibu, sauli un klintīm un dodamies uz Balto ciematu pusdienu, Flamenko veikala un skaisto skatu meklējumos. Apavu veikali viens pēc otra burtiski iesūc meiteņu vājās dabas pusītes sevī, knapi atdodot līdzgaitniekiem pēc laba laiciņa. Centrālās ielas vadātājs un vēl nepierastais spāņu ēšanas cikls ( no 3jiem līdz 9viņiem vakarā aizmirsti par ēšanu) , diezgan nogurdina mūs un nekas cits neatliek kā atklāt Cruzampo (vietējā populārākā alus šķirne) sezonu . Beidzot iestājies vakariņu laiks un uzraujamies uz restorānu gida stāstiņiem un ieklīstam kādā „Home made food” vietiņā, kur Marija apsoklās pagatavot VISU. Tusiņš pārsteidz visus ar pārnopietnu vīna izvēli (nogaršošanu), pēc mākslinieka cienīgas pauzes dodot zaļo gaismu vīna sadalei pārējo nešoferīšu glāzēs. Marijas virtuve mūs mazliet pieviļ, piedāvājot gaidītā siltā ēdiena vietā salātus ar ļoti nopietnu tunča devu ( kas bistami apdraudēja iespēju tunci iekļaut ēdienkartē turpmākā brauciena laikā, neatraujoties pa mici). Toties krodziņa vide, vietējie vecīši, kas aizrautīgi (brīžiem aizraujot arī mūs) skatījās futbola maču starp Barselonu un kādu no anglijas klubiem (piedodiet...atkal pieviļ manas sporta jomas zināšanas) .. emocijas sita augstu vilni. Fonā karājās Iberian sālīti/kaltētās liellopu kājas pie griestiem..ar iedurtiem maziem apgrieztiem lietussardzinjiem šķidrumu savākšanai. Feelings bija, mājās devāmies jau ar ļoti Andalūzisku noskaņu. Labi, ka no vietējās bodītes iespējams sagādāt kādu labu vīna pudeli...sajūtas paildzināšanai, tomēr.... laikam jau māju vai garās dienas nogurums dara savu.... salienam pa midziņām;). 30.04.2008 Oj..atkal rīts;) .. neviens agri nemostas, nesteidzas, citus nesteidzina, var bez stresa izbizot rīta aplīti, ieelpojot mazliet dzestru, bet pēc briestošām vārpām, ziedošām puķēm smaržojošo ElChorro gaisu, pārbaudīt vai pārdošanā bijušās mājas ieguvušas īpašniekus, vai Dons Rodrigo vēl rosas ;)... Samāties ar Tusiņa precinieku vai viņa kalpu, kurš izglāba mani no apelsīndārzu sargājoša rejošā briesmoņa..,nopeldēties ..un vispār daudz to darbiiņu sakrājas tā.. No rīta ātri lemjam par dienas plāniem un pārsvaru iegūst „Caminito del Rey / King Walkway/ Grand Canyon” apmeklējums (tautas valodā runājot Kamīns). Šogad esam sagatavojušies un apgādājušies ar informāciju. Un pretēji pagājušam gadam, kad staigājām pa vilcienu tuneļiem uz kāpšanas sektoriem un domājām ,ka jābūt trakiem, lai līstu uz tās laipas , kas itkā, kautkad ir iebūvēta kanjona sienai pa vidu. Šogad diezgan pārliecinoši lienam uz laipas un domājam, ka mazliet aptaurēti ir cilvēki, kas gatavi maksāt 600EUR sodu par pastaigu pa tuneļiem ;) . Viss plūst viss mainās. Vispār Kamīns bija mans TOP notikums. Puiši iet pa priekšu izlūkos vai Via Ferratas (jau sagatavotas vietas un troses, kur iedrošināties) ir reāli ņemamas, meitenes pa to laiku mazliet raustas un tēlo vājo dzimumu. Beigās visi tiek pie darīšanas un atpakaļceļa īsti vairs nav. Takas sākums ir viena no ekstrēmākām vietām, jo nav pierasts pie augstuma un mazliet patrīc kājiņa, ja nevar aizsniegties tur kur gribas..un uz leju jau labāk neskatīties ;) Ejam taku no ElChorro puses. Mūsu Mājas Huans (mistiskais Huans, jo redzēts viņš pēdējo reizi pirms pusotra gada) esot šīs Takas/ Via Ferratas atjaunotājs, paldies viņam! Bez ekipējuma nepieejamais sākums ir kā vārti uz talāko, lai saglabātu šo vietu nepieejamu ierindas tūristam. Tas tā mazliet priecē, dodot tomēr tādu kā izredzētības sajūtu. Pēc satraucošā sākuma virs bezdibeņa, seko maza parāpšanās pa bluķīšiem uz augšu un betona taka, kas balstās uz vilciena sliedi, kas nostiprināta kādu metru no klints sienas – ir sasniegta....un kadus +/- 100m uz augšu un leju paveras kanjons. Ja ir dota iespēja Ferratoties...to arī daram, diezgan labprāt..jo betona taka brīžiem ir mazliet izbirusi. ElChorro esot bijus pati krutākā ūdens apgādes sistēma, kas nodrošinājusi ar resursiem pat Malagu: aizsprosti, tuneļi, ūdens noteces vietas un arī ši taka, kas nodrošinājusi pieeju kanjonam un šeit izvietotajām tehnoloģijām. Patiesībā šeit ir pat divi kanjoni.. pirmais – kas veido klasisko ElChorro ainavu, tam seko tāda paliela ieleja ,kurā ir noskatīta Tusiņam māja un kur upē dzīvo mūs atklātais reptilis (2-3m garš), un otrs kanjons, kur nav vairs ViaFerratas, bet jāsaņemas uz tādu pašauru mūrētu starpsienu, tiltiņu šķērsošanu, bet skati ir arī tik pat iespaidīgi. Galā taka beidzas, jādodas atpakaļ. Tagad viss sokas jau raitāk, tik sāk reibt galva, jo dīvaini, bet dažados ātrumos skrien garām, klints – labajā pusē, aiza kreisajā pusē, taka zem kājām... un nogurums jau arī dara savu. Smieklīga ir nokļūšana no takas (laipa beidzas klints vidū) uz zemi. Andris uzņemas atbildību un pārbauda mūsu zināšanas un drošibu. Tusējot un gaidot savu nolaišanās kārtu tomēr piedrošinamies pie kada metāla izvirzījuma. Īsti neatceros, kas bija tik smiekligs, bet tāda jauka, atvieglojuma, pēcadrenalīna sajūta... joki bira ārā kā no pārpilnības raga. Protams sekoja pasēdēšana ElChorro stacijas bufetē, ar Cruzampo un dalīšanās ar iespaidiem. Šovakar atkal nogurums... bujānis nav paredzams. 01.05.2008 Ai punkti , komatinji, punktiņi... Šodien ļaujamies to aicinājumam. Ļaujam Kāpējkomandai attīstīt savas iemaņas un piepildīt savus mērķus, bet paši dodamies apskatīt pāgājušogad līdz galam neiepazīto, toreiz necaurredzamas miglas ietīto El Torcal dabas parku, jeb „Pankūkklintis”. Mazliet prieku sabojā Latvijas Zelta Rudens Siguldā sajūta, kad liekas ,ka 1.maijā – brīvdienā uz šo parku sataisījusies pusvalsts, bet saņemamies, ar sarkasmu un paātrinātu soli apslāpējam apkārt čalojošos skaļās spāņu ģimenes un kompānijas. Baudam klintis, kas ar savu neparasto formu..kā akmens plānksnes/pankūkas , kas sakrautas piramīdā viena virs otras, grēda aiz grēdas,- aicinot aicina kāpt, aizkāpt , uzkāpt ..kā pa trepēm, bet vienlaicīgi dodot sajūtu, ka esi uz citas planētas. Fočējam bez jēgas, kā tādi aptaurēti japānīši.. Tik skaisti un neparasti. Laikam ne velti tā ir vietējā Sigulda;) . Atpakaļceļā jauks kempinga krodziņš, kur dod ēst arī mums piemērotā laikā, Cruzampo vispār atver čakras... un esam laimīgi. Eiforijas sajūtā uzraujamies uz plāna atpakaļceļā piestāt un uzkāpt El Pilarito..maršutiņā, kurš atrodas "Eskalera Arabe" (Arābu trepes) sektorā. Piegājienā izceļamies ar pāris orientieristu trikiem, kā : srezkas, paralēlie varianti , grēdas šķersošana un nākamais/iepriekšējais ieloks, bet viss beidzas labi... Atrodam mazo, fifīgo klinšu spici, kas atstatu no lielās klints sienas ar savu vilinošo plaisu gaida mūs. Edžiņš pārliecinoši pierāda ziemas treniņu efektu un ar apakšējo drošināšanu burtiski uzlido virsotnē, Ilzīte arī eleganti, pa ceļam nopozējot nākamajai krekliņa bildei, uzkāpj, bet es sekojot pagājušā gada ieradumiem.. efektvi izmantoju plaisu..ieķīlējoties, kad sāk kļūt baisi...;) Bet par prieku sev.. otrais piegājiens izdodas drošāks, tehniskāks un pārliecinošāks. Iemūžinam vēl rietošas saules ēnas uz paralēlās grēdas un El Chorro, un dodamies uz iemīļoto Stacijas bufeti. Bufete vispār ir atsevišķa romāna vērts stāsts, kuru Tusiņam droši vien iznāktu stāstīt vislabāk;) .. Katrā ziņā visa komunikācija šeit notiek spāniski... Bufetē mēs pārķeram Kāpējkomandu, ieņemam pa Cruzampo... sajūtai, un kopā ar Andri , pieveicam kāpienu „Uz Mājām ar Kājām”. Šis atkal bija punkts, ko pāgājušoreizi neizdevās pielikt, jo pirmā brauciena(bez auto) stāsti bija mani savaldznājuši, bet pagājušogad vienīgo mēģinājumu izjauca stiprs lietus un Saimniece, kas izglāba un uzveda mūs augšā ar busiņu. Vakarā iekarojam Koptelpu, atdzīvinot galda tenisa tradīcijas (atvedot savas galda tenisa bumbiņas) ... izskatās ka no pagājušā gada šai jomā nekas nav mainījies, iespējas ir , bet ar reālu inventāru ir švaki. Spēlējam visi ,kam ir gribēšana.. šovakar triumfē Tusiņš!! Visu cieņu!.., bet es gaidu revanšu;))) 02.05.2008 Oj, cik īsi.. Šodien pēdējā pilnā diena ElChorro apkārtnē, dienas izvēle krīt sektoru Ardales jeb pareizāk būtu Turonu, labu gabaliņu aiz Ardales pilsētiņas un galīgi ne tur kur Ardales ezeri...šī informācija, gan nāca pārāk vēlu , aizvilinot Tusinju jau otro reizi mums līdzi un mēģinot pavisam sanaidot ar klintīm.. (labi ,ka ne ļaunprātīgi). Šeit klintis nav visapkārt un visur, bet grēda iekritusi lielu plašumu, olivlauku un citu lauksaimniecības platību vidū. Lai līdz tai aizstaigātu nākas izlauzties caur aitu pulkiem, nošķersot kādu sētu un atrast ceļu starp zemo palmu biezokņiem pie klintīm. Šeit tiešām bija vērts atbraukt, atkal savādākas klintis.. gludākas, ar mazām, mazām aizķerītēm (caurumiņiem), ļoti atgādinot Kaķu maršutu Sardīnijā, kur vienīgais ceļš augšup ir ātras kustības uz priekšu, nemēģinot apstāties un nostabilizēties uz vienas vai divām 10 santīmu lielēm iedobēm. Netika skādēti pat rožu krūmi , kas likās daudz drošāki par šo to uz kā atbalstīties. Vējelis pavilka uz dziesmu, pievienojoties Tusiņam, kurš jau labu laiku mēģināja piedziedāt ieleju ar Latvju valodu .. Vinetiņa izglāba Tusiņu aizvedot uz māju pusi (kur viņas bija paceļam, Dies’vien zin’). Pārējie vēl ņipri pakāpās. Vakarā atkal atzīmējāmies ar galda tenisa un galda futbola uzrukāšanu, šoreiz veiksme bija manā pusē ;).. 03.05.2008 Ikrīta skējiens, bet nu jau ar smeldzi..un domu, cik skaisti un diez vai kādreiz šeit vēl atgriezīsimies? Randiņš pie citroniem neizdevās, jo Vinetiņa un Edžinš bija iebriduši tik dziļi citronu dārzā, ka paskrēju garām ij nemanot.. Seko krāmēšanās un ļoti emocionālas atvadas no mūsu Mājām. Pie baseina iedzeram vīnu, iegrāmatojam šo vietu un izjūtas mūsu Sirds Virsgāmatās un dodamies ceļā. Šogad pārbaucienu uz mūsu iecienīto Vēju pilsētu-Tarifu izvēlamies ‘ar līkumiņu’. Braucam pa skaistiem līkumainiem ceļiem, apliecam Rondu, kas pagājušogad bezgala mūs sajūsmināja, bet šogad dosimies citu iespaidu medībās. Pa ceļam ar acīm pavadam Grazelmas nacionālo parku, vietējo gaisu gan ieelpojam, bet takas un kalnus nekādus nemēģinam pievārēt. Arcos de la Frontera ir mūsu šodienas galamērķis. Noparkošanās šai pilsētiņā mūs labi sabiedē, bet Tom Toms mūs ievelk pazemes autostāvvietā un labi vien ir, pati pilsētiņa ir pamatā nebraucama. Īpaši šodien, jo šodien pilsētā svētki: baznīciņas, klosteri, dziednīcas, iespējams skoliņas, saieta nami utml. ir izgreznoti ar neļķu krustiem cilvēku augumā, dažādās košās krāsās un rakstos..kā tādā floristu parādē. Pilsētiņā vesels balagāns ar orķestri, dejojošām, dziedošām spānietēm, televīziju, vietējiem, tūristiem un vienkārši bezdjeļņikiem , klīst pa šiem krustiem un veic vien viņiem zināmus rituālus. Mazliet pavelkamies līdzi, bet.... vēlme noparkoties viesnīciņā un Ieviņai arī paēst, spiež uz savējām pogām un dodamies uz otru pilsētas galu meklēt norezervēto Casa Blues. OOOUUU!! Un viens labs pārsteigums, viesu māja ir vienreizēja. Koptelpa atgādina kādu labi iekārtotu blūza privātklubu, pati māja atrodas uz klints malas, paveroties brīnumainam skatam uz laukiem, vairākas terasītes, balkoniņi, no jumta var vērot rosību uz ielas. Saimnieki ārzemnieki, bet tik inteliģenti un ... ne no šīs planētas, ka pat nemanot visi pārejam uz pusčukstiem savstarpējās sarunās. Bet ilgi nečukstamies, dodamies pilsētas apskatē, krustu apgaitā, flamenko meklejumos un kā nu bez Cruzampo un kāda krodziņa. Šodien gan noskaņa baigi pavelk uz Latvju Balzāmiņu, turpinam baudit vakaru, skaisto skatu no terases un savstarpējās sarunas vēl ilgi. 04.05.2008 No rīta šķiramies no šīs , patiešām skaistās pilsētiņas un dodamies pretīm Okeānam. Kadiza (Cadiz) ir mūsu pirmais mērķis. Mūsu ekipāžas sadalās un skata šo pilsētu katrs ar savām acīm. Kadiza esot iespējams vecākā Eiropas pilsēta, ko paturam prātā vācot Must See punktiņus. Vizuāli Kadiza atrodas uz tādas kā lapas formas pussalas. Iebraucam kārtējā pazemes autostāvvietā lapas viducī un dodamies meklēt Unas grāmatiņā ieraudzīto klasisko Kadizas bildi, kur okeāna malā slejas dažādu laiku un reliģiju dievnamu sajaukums. Un tiešām: vienuviet ir seno romiešu drupas ar amfitātri, turpat romānikas stila būve un gotiski kupoli, dažnedažādas statujas un man jau likās ka arī mošeja tur bija. Turpat netālu noplukušas pamestas mājas, bet okeāna mala ar plato ielu atgādina puspamestu promenādi. Virzoties pilsētā iekšā, šis nesaprotamais iespaids zūd un Kadiza pamazām apbur ar savu šarmu. Pilsētā izmantojām, „ja nesaproti kur esi, ej kur iet citi „ metodi, kas skaisti mūs aizveda līdz puķu tirdziņam (arī bija atzīmēts kā MustSee vieta), kā arī ļāva sameklēt vienu no centrālajiem krogu laukumiem, lai iekļautos Spāņu ēšanas paradumos un tiktu pie agrajām pusdienām. Krodziņš tāds kolorīts pagadījās, saimnieks - vecs vecīts, kurš reizēm iznāca arā nokontrolēt situāciju, bet mēs baudījām vīnu, gardas zivjveidīgas pusdienas un ļāvām atnākt Ommmmmm... Laikam jau sasūcāmies ar enerģiju, jo pamanījāmies atrast īsto tūrista zelta bedri: Informācijas punktu. Un beidzot viss kļuva skaidrs!! Ilgi brīnījāmies (pirms tam) kāpēc Kadizieši svītras savilkuši krāsainas pa visu pilsētu, bet izrādās viņi ir sagatavojuši mājas darbu gaidot mūs: Pieejami vairāki maršuti, kuri bukletiņā ir iezīmēti kartē, norādīitas skaistākās un interesantākās vietas uz šiem maršutiem, bet paši - atbilstošajās krāsās iemarķēti ar uzvilktu līniju pa pilsētu. Iekarsām un izvēlējāmies Dzelteno maršutu, gar okeānu un atpakaļ caur pilsētu... un tiešām šādi ieraudzīt var krietni vairak ... vienīgi var nejauši paiet garam savējiem (Tusiņam un Vinetai). Un šitas gan bija pa skaisto!!! Dārzi ar fantastiskiem megakokiem, citi ar mākslinieciski apcirptiem dzīvžogiem, pieminekļi, forti un pat mols, kurš noteikti bija jāpievar. Bet bija jau jābeidz, jo Tarifa mūs jau sauca! Vakarpusē ierodamies , mums jau pazīstamajā, Casa Mare Jonico, mūsu trīsstāvīgajos apartamentos un paspējam vēl apraudzīt Okeānu un pasveicināt sauli pirms Lielā Plunkš. 05.05.2008 Tarifas rīts. Šeit rīti pat savādāk smaržo. Rītarosmes tradīcijas tiek turpinātas un izdodas pat ielīst viļņos, lai aizskalotu miegu un ļautos Okeāna glāstiem. Visi apņēmības pilni kāpt. Dodamies uz 12 km attālo Betis ciematu, uz San Bartolo kalna Tajo El Buho zonu "Sector Los Bordillos", jeb kā mēs to saucām- "mēles malu". Tā ir gigantiska, pār San Bartolo kalnu noslīgusi, akmens strēmele, pa kuru pagājušogad veicām uzgājienu „līdz pirmajām bailēm”. Mēles sākums atgādina platu vieglu pastaigtaku, kur var sastapt ganoties govis, bet augstāk akmens plāksnes kādu senu procesu rezultātā ir sabīdījušās, uzbīdījušās,iespiedušās viena otrā, veidojot dziļas plaisas un pārkares. Šodien izplosījāmies pa īsajiem Mēles malas maršutiņiem gan ar augšējo, gan apakšējo drošināšanu (IV+ līdz 6a (puišiem)), atsaucām atmiņā pagājušā gada mīļākos un nemīļākos uzgājienus. Es priecājos, ka izdevās samotivēties un pakāpt ar apakšējo.. saķērās arī adrenalīns ;). Pagājušā gada nemīļāko Marihuānas maršutu, tā arī neatradu motivāciju censties pievārēt. Tuvojoties vēlai pēcpusdienai , mēs meitenes pavelkamies uz īso sauļošanās kursu uz mēles plato, bet puiši pamanās vēl iznesties un dažs labs palidot ar galvu uz leju.. ek mācība!!!, labi ka pa lēto sanāca;) .. es kā par laimi uzvedos pārāk apdomīgi un drošinātāji man tik rūpīgi, ka uz sliktām mācībām neuzraujos. Vakarā iegrillējam zivtiņas, uzcepam dārzenīšus, saēdam vēl visādas labus un gardus mūsu Saimniecīšu sagādātos našķus, nobaudam pa kādam piekrastes vīnam un .. krītam saldā miedziņā. 06.05.2008 Šodien atkal kāpšanas diena. Turpinām ķemmēt Mēles malu. Pēc iesildīšanās, pabīdamies mazliet tālāk, līdz savdabīgajam "Sector Mosaico". Puiši ir ļoti apņēmīgi un ievilina mūs visos savos slazdos, bet pateicoties viedajiem padomiem uzkāpjam vairākus skaistus, pavisam atšķirīgus no iepriekšējiem maršutus. Šoreiz atkal saķeru adrenalīnu, pat ar apakšējo.. Maršuti ir augsti, no apakšas izskatās, ka aizķeres ir, lielas un drošas, bet uzkāpšanai tomēr nepieciešami visādi triki, kā iekāršanās taisnās rokās, stūru izmantošana (kur noderēja Bolderinga zālīte atstrādātais „uzpīpēšanas vingrinājums”), svara pārnešana utml. Vispār jau neticēju, ka to pieveikšu. Sajūsmas iespaidā un Komandasbiedru labajos padomos klausoties, izdodas pieveikt ari negatīvu karnīzīti, piedzenot gan rokas, bet dodot Perspektīvas sajūtu , ka to visu ir iespējams izdarīt;) Bet nogurums tomēr ir sakrājies, laikam jāpadomā par atpūtu. Dodoties lejup no klintīm tieši deguna priekšā spārnos paceļas kāds milzīgs putns, kura spārnu atvērums pilnīgi noteikti ir plašāks kā cilvēkam ar izstieptām rokām. Šo putnu reidi pavada mūs arī turpmākajās dienās San Bartolo klintīs, izraisot „tautas” nostāstus, ka šie vaktē neveiksmīgos kāpējus vai nomaldījušos ceļotājus. Jau vēlāk pēc bildēm tas tiek identificēts kā ne pārāk bieži sastopamais baltgalvainais grifs. Vakars mūs atkal sagaida ar ilgi gaidītajām tīģergarnelēm un mīdijām, hmm.... atkal viens baudkārs DejaVu. 07.05.2008 Un kā jau gaidīju..nogurums ir atnācis. Šodien valdošie ir Lielie Vēji, kas izvilinājuši simtiem kaitborditu pūķu pludmalē, bet kāpējiem sagādā dažu labu bīstamu mirkli, mēģinot nopūst no sienas. Esam atbraukuši uz Zona de Arriba "Los Cernicalos" sektoru, kur arī pagājušogad iekrita atslābuma diena, šoreiz pat necenšos pūlēties. Pabildēju pārējos, kas rosās augšup, lejup un iekārtojos klints bluķu mājīgā aizvējā, vienlaicīgi mēģinot aizsauļot strīpaino iedegumu un pabaudīt islandiešu puiša orģinālo skatu uz dzīvi grāmatā „101 Reikajvika”. Jau pāri pusdienslaikam, mani no nirvānas izvelk Tusiņš ar Vinetu, piesolot vest Kautkur Nezin Kur, ja nokāpšu lejā. Mani jau divreiz nav jāmudina, sakrāmēju peckelītes, atvados no pārējiem un kātoju lejup pa taku un pa serpentīnu pretīm savam liktenim. Aizraujos ar dabas skatu, augu, zirgu utml. labu lietu baudīšanu EJOT... gandriz jau piemirsies, ka pārvietojoties ar mašīnu viss skrien garām ātrāk, virspusējāk.. bet ejot tu paspēj izbaudīt ik mirkli, tā aizraujos, ka aizsūtu meitenes apgriezt mašīnu, apsolot iekāpt ekipāžā atpakaļceļā. Un iekāpju. Dodamies uz priekšu.. rodas aptuvens plāns par pieokeāna ceļu, dabas parku un Trafalgāra ragu. Mazie pieokeāna ciematiņi un pilsētiņas norāda, ka dzīvība te ir. Apsveram pat domu pashopingot, bet..tomēr dodamies tālāk.. uz Zemes malu. Zemes mala mūs sagaida Trafalgāra ragā. Vējš šodien plosās tā, ka izejot ūdens malā rodas sajūta, ka viņš ieskrējies aš pat no Amerikas krastiem.. Es ar savu Goratex jaciņu un Bufu, ko pārvilkt pār acīm, jūtos kā tāds īsts ekstrēmists un baudu vēju, Vinetiņa izbauda SPA procedūras ar smilšu strūklām, bet vispār sajūtas ir vienreizējas. Trafalgāra rags pats ir vēsturiska vieta, kur pirms diviem gadu simteņiem risinājās 19. gadsimta nozīmīgākā jūras kauja, vienacainā admirāļa Nelsona vadītās angļu burinieku flotiles sakāva apvienotos franču un spāņu jūras spēkus, piepalīdzot arī Mātei Dabai ar pamatīgu vētru. Šobrīd tur atrodas bāka, garš asfaltēts ceļš uz to, kuru jāpieveic kājām, piemiņas zīmes un koka laipas apkārt un pāri ragam. Pie raga peldēties gan nav rekomendēts, jo satiekas dažādas straumes. Akmeņains (ar bluķiem) stāvkrasts, no kura paveras skaista viļņu spēles ainava , kas notur savā varā jo ilgi. Debešķīga ir arī pieokeāna flora, kas neauglīgajās smiltīs spējusi iediedzēt tik krāšņas krāsas un daudzveidību. Dodamies atpakaļ ar tādu kā apgarotības sajūtu un plānu ieteikt aizbraukt tur mūsu pārējiem Komandasbiedriem. Dabas parks, kuru šķersojam ar mašīnu, izceļas ar jocīgajiem kokiem – zemajām priedēm, kuras paveroties virs tām, atgādina kunkuļainu paklāju. Teritorija gan ir ierobežota ar sētām, tāpēc īpaši nemēģjinam piestāt un iekļūt tajā. Toties piestājam zvejnieku ciematiņā Zahara de los Atunos, pielasam pilnas ķešas ar lieliem gliemežvākiem un iepērkam Mandeļu cepumus vietējā konditorijā, lai pieklusinātu izsalkumu un iepriecinātu arī mūsu kāpējus mājās. 08.05.2008 Ikdienišķā rītarosmīte. Peldēties gan nav izdevies saņemties vairs. Šodien plānos Zona de Arriba "El Cancho", jeb "ačgārno aizķeru sektors", un mazliet arī relaksējošais "Pared Del Sol". Jau iepriekš ir ieplānots beigt plkst. 2vos, kad Andris solās izvilkt virves, tāpēc visi šodien tādi naski un rosīgi , tik pulkstenī ik pa brīdim pablenž (lai neuzrautos plkt.2 palikt augšā kautkur karāties). "El Cancho" atkal piedāvā ko mazliet savādāku kā ierasts. Vai ar lielām pakāpienveida plāksnēm, vai ar sīkām aizķerītēm, bet visi "rokturi" un "rokturīši" ir apgriezti kājām gaisā un tverami no apakšas. Šeit sastopos ar savu otru iemīļotāko Plaisu, bija jauki atkal sajust aizmuguri. Pēc atpūtas atkal kāpjas ar jaunu jaudu un prieku. Pēc 2viem nu ir diezgan laika un saplānojam pablandīšanos pa apkārtni: Kā pirmais pieturas punkts ir Vejer de la Frontera, kas saskaņā ar tūrisma ceļvežiem sevī iekļauj visas Andalūzijas maoru kultūras kvintesenci, un līdz pat Spānijas pilsoņu karam šīs pilsētiņas sievietes valkājušas hidžabus. Pilsētiņa atgādina citas Andalūzijas pilsētiņas, tikai atrodas nevis iekšzemē ,bet pietiekami tuvu okeānam un uzkāpusi augsta kalna virsotnē un laikam jau tieši tāpēc bijusi viena no Frontera/Frontes/Pēdējiem atbalsta punktiem. Uzbraukšana pa šauro, stāvo ceļu atkal sagādā stresiņu (jau aizmirsto). Atkal satiekam Andalūzijas suvenīrus, pamielojam acis ar klasiskajām flīzītēm un pasēžam pie centrālas strūklakas ar neiztrūkstošajām vardītēm. Tālāk laižam un manis jau vakar apskatīto Trafalgāru. Pārējiem Komandasbiedriem tač arī Tas ir jāparāda. Bet.. cik jocīgi.. Lielais Vējš radīja pavisam savādaku šis vietas iespaidu, šodien..bezvējā šeit vēl vairak pārņem tāda kā Zemes Malas sajūta, jo ir tik neparasti kluss . Bet šodien ir ceturdiena. Un kā jau ceturtdienā un Tarifā, neiztikt bez krodziņa "Al Medina" apmeklējuma, kur notiek iknedēļas flamenko vakars. Šoreiz jau drošāk iejūkam pūlī, iegūstam pa vīna glāzei un mērķtiecīgi virzamies pretī dziedātājiem kroga dziļumā, kā nekā pieredze ar šīs vietas paradumiem jau ir. Neraugoties uz burzmu un bezgaisu, ir kaut kā labi. Kaut kā no sirds. Priekšnesuma otrajā daļā neiztiekam bez sajūsmas spiedzieniem ieraugot kāpjam uz skatuves mūsu pērno paziņu Antonio Carassco, kurš nu kļuvis par krodziņa māksliniecisko vadītāju un piedalās arī priekšnesumā.. Vēlāk ievelkam Antonio nelielā fotosesijā, viņš izmanto izdevību un mēģina notirgot savu CD. Nekā nebija vecīt, mums jau tādi ir! Bet ja ceturtdienas vakarā esiet Tarifā, nepaejiet garām "Al Medina". Un noteikti sveiciniet Antonio! 09.05.2008 Ir iestājies Piesātinājums. Kāpšanas vietā izvēlamies baudīt Sauli. Bet kā jau pierasts pie visādiem Dabas likumiem, ne vienmēr Dabūn to ko Vēlies. Jaukas pasauļošanās vietā iegūstam šai piekrastei visai raksturīgo Vēju, kas nes smiltis tieši sejā. Esam gan uzstājīgi un mirkli papūlamies pasauļot kautko, paralēli ielasot kādu rindkopu, bet ilgi šādi Pļudmaļoties mums neizdodas. Mazliet labāks ir Uno Cerveza, bet turpinam ar plānu apmeklēt "Baleo Claudia" romiešu drupas, kurām tepat kaut kur jābūt. Negaidām neko vairāk par nelielu akmeņu kaudzi. Spriežot pēc necilajām uz šosejas esošajām norādēm, nekas dižs nav paredzams. Bet… acis pārsteigumā ieplešas jo lielas. Neievērojamo gruvešu vietā mūs gaida iespaidīgas nelielas pilsētas atliekas un milzīgs, par Eiropas naudu uzbliezts, informācijas centrs. Vesels muzejs ar trīsdimensiju grafikām, videofilmām un visādiem brīnumiem, kas ļauj virtuāli paviesoties tūkstošiem gadu senā pagātnē. Mūsējiem nudien derētu no spāņiem pamācīties, kā lietderīgi izmantot ES līdzekļus. Pie kam Eiropas Savienības iedzīvotājiem ieeja kompleksā ir bez maksas. Pastaiga senās pilsētas teritorijā ir gana interesanta, ar nelielu nerealitātes piegaršu. Ziedošu pļavu ieskautās romiešu kolonnas uz baltu kāpu un zila okeāna fona izskatās pēc mirāžas. Pa Skaisto! Pēcpusdienā vēl viens parasto tūristu plāns – netālās ostas pilsētas Algeciras apmeklējums. Pa ceļam vēl izbaudam Vēja ģeneratoru burzmu un iespaidu, kā arī skaisti aplūkojam Āfrikas formas. Atkal dzirdam „gandrīzdzimto” krievu valodu un atbilstošu ņemšanos;) Iepirkšanās izdodas jo šerpa, jo arī Latvijā dzirdētie brendi ir ņemami un skatāmāki. Pieliekam punktus suvenīru (dāvaniņu) jomā. Un Pēdējais vakars. Protams gards vīns, neaprakstāmi baudkāra maltīte un gājiens uz Oušenu. Es sajūtu savu OMMMMMMMM punktu, brāzmaina vēja, šalcošu viļņu, zvaigžņota debesjuma iespaidā Atzīstos Mīlestibā Visumam, pārfrāzējot tiktikko klausīto Reiganu dziesmu „Es eju kost”..dziesmu - par- „I Love You”.. mmmmmmmmmmm.. līdz asarām. Un cik jauki, ka ieilgušais Ommm, tiek izprasts, esmu sagaidīta atgriežamies realitātē. Un Mani Draugi Ir Šeit, Noslauka Asaru, iesēdina metāla iepirkuma ratiņos un pa koka laipu izvizina mājup.... Seko protams arī atkārtots gājiens ar iebridienu Oušenā ar visām dēbēm, bet tas jau pieder pie lietas ;) Un svētki tikpatkā beigušies, tikai vairs ceļš uz mājām ar naktsmājām Berlīnē. Kas vien atliek, kā vien Ilgoties Būt Tur!!!

DeJaVu Spain

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem