neseni notikumi iekš Kurzemes ārēm pagājšnovembr!

  • 12 min lasīšanai
[b]Angīnas meklējumos (29.10.-30.10. Kurzeme)[b] [b]Darbojošās personas:[b] [b]• Es • Sarkanā mugursoma Jermak • Vaivods • Antra, Agrita un Maija • Ķesa un Helvis • Ziba • Sildierīces • + vēl” miljons” cilvēki...[b] Sestdiena, plkst. 02:23 – pamostos pirmo reizi. Ļoti negribas aizgulēties. Sestdiena, plkst. 04:08 – pamostos otro reizi. Bail, ka aizgulēšos. Sestdiena, plkst. 05:46 – pamostos trešo reizi. Līdz celšanās brīdim vēl 14 minūtes. Sestdiena, plkst. 06:10 – jau 10 minūtes esmu pamodies un esmu sasniedzis ievērojamu stresa pakāpi, jo izrādās, ka ar 50 minūtēm ir par maz, lai saģērbtos, paēstu brokastis, sakrāmētu Jermaku, sataisītu maizītes līdzņemšanai un izdarītu vēl šo un to... Sestdiena, plkst. 07:ar-kapeikām-minūtes. Sēžu pustukšā trolejbusā un ripinos uz centra pusi. Vēl ir baigi tumšs. Bet Rīga tomēr ir skaista naktī (nu, labi – no rīta, bet tumšs vēl ir kā peklē). Kāds onkulītis sadomājis, ka viņam ir jāapsēžas blakus tieši man, par spīti tam, ka es jau tā apmēram 15 minūtes bezcerīgi cīnos ar Jermaku par ērtāku pozīciju. Centrā esmu tik laicīgi, lai paspētu lēnā garā aiziet līdz centrālajam pastam, nopirkt ūdeni un visam pa vidu arī nosalt. Satieku Vaivodu. Apspriežamies par šo un to un vēl viskautko. Pie pasta stāv mežonīgi daudz dažāda gadagājuma cilvēku, kā arī 2 autobusi, no kuriem izrādās neviens nav mūsējais. Pamazām sarodas arī citas pazīstamas sejas un vēl vairāk nepazīstamas. Plkst. 08-os ir paredzēts autobuss. Plkst. 08:30 no autobusa vēl ne smakas nav. Tikai visādi trolejbusi un mikriņi garām braukā, bet ar tiem līdz Kurzemei īsti labi laikam tikt nesanāks. Aizdzenam Keišu pēc „sildierīces”, jo viņš muļķīgā kārtā nav ar to nodrošinājies jau iepriekšējā vakarā, bet paši ieņemam pastu, jo ķermenis sāk izteikt pretenzijas par sasniegto ķermeņa temperatūru. Apsveram ideju sūtīt autobusam bandroli vai ierakstītu vēstuli, lai tas ātrāk brauc šurp, bet mums un pasta darbiniekiem par laimi autobuss tomēr ierodas. Autobusam uz sāniem daudzsološs uzraksts „Vanags”. Pasprūk jociņi – spociņi par „mazo, divlitrīgo vanadzēnu”. Mums ar Vaivodu rodas jauna problēma – ņemt „sildierīci” autobusā, vai nē. Manas (ne)apzinīgās nostājas rezultātā tomēr atstājam to somās, jo „šodien taču jāiet”! Savas minstināšanās dēļ autobusā iekāpjam kā vieni no pēdējiem un – kāds pārsteigums – visas vietas jau ir aizņemtas. Mēs tomēr apņēmības pilni laužamies uz autobusa beigām, kur jau kaut kā sev vietu ir izbrīvējusi Antra, bet Agrita bez sirdsapziņas pārmetumiem sēž uz grīdas un Vaivods daudz nedomādams arī novietojas turpat. Pēc brīža kājās stāvētājiem (arī man tai skaitā) tiek padoti dēlīši, uz kuriem sēdēt ejā starp krēsliem. Bet atkal kaut kā sanāk tā, ka priekšā man sēž, aizmugurē man sēž, tikai man jāstāv kājās ar dēlīti rokās! Kas tad man – varu arī pastāvēt, jo vismaz es tagad iekļaujos to stilīgo jauniešu pulkā, kas apkārt staigā ar dēļiem, jo nav jau svarīgi, vai tas ir skrituļdēlis, sniega dēlis, gludināmais dēlis, gaļas dēlītis, vai vatever-kāds-tur-dēlis. Jau pašā ceļojuma sākumā ar Vaivodu zīmīgi saskatāmies, jo blakus sēdošie jaunieši bez kādiem kompleksiem izmanto „sildierīces”, bet mēs kā tādi neprašas stāvam (vai sēžam) un skatāmies. Lai gan es jau nevaru sūdzēties – jaunietis, kas veiksmīgi iesēdās manis nolūkotajā vietā, atvainojas par savu rīcību un sacienā arī mani. Bet citādāk brauciens atgādina 5.b klases ekskursiju – visi uz nebēdu klaigā, divas jaunietes neatņemdamās smejas nepārtraukti, kāds runā mikrofonā, bet viņam uzmanība pārāk netiek pievērsta, citi atkal izmanto laiku, lai pievārētu miega badu, tiek meklēta labākā vieta zaļajai pieturai (pirmā tika izbrāķēta, jo tur mednieks esot bijis, otrā atkal vairāk atgādina purvu, nekā vietu kur „relaksēties”) utt. Kādā brīdī no autobusa tumbiņu puses sāk skanēt nevaldāmi smiekli – tur grupas vadītājs Mārtiņš stāsta savus piedzīvojumus ar gultu sadali Nepālā (vai kādā citā zemē, bet tas nav tik svarīgi). Man gan šķiet, ka neviens īsti tā arī nesaprata par ko bija stāsts, bet nu smējās visi – Mārtiņš visgardāk Mirkli vēlāk viņš mēģina sarunāties ar kādu no aizmugurē sēdošajiem, bet aizmirst, ka tad, ja ir mikrofons, kliegt nevajag Katrā ziņā jautrība sit augstu vilni (nabaga Vilnis – vienmēr viņam jācieš kopējās jautrības vārdā...)!!! Lai cik tas dīvaini arī nebūtu, galā tomēr nonākam. Izrādās, ka nevajadzīgās mantas var atstāt autobusā. Vaivods uz jauno ziņu noreaģē ātrāk un svarīgākās lietas no savas mugursomas iekrāmē manējā. Vēl tikai „atskaites fotogrāfija” un tad jau var sākt arī iet. Mēs ar Vaivodu un vēl dažiem indivīdiem, neskatoties uz senseno patiesību, ka pēdējos apēd vilki, atpaliekam procesijas beigās. Bet nu par to daudz nesērojam un: „Nu tad... uz pārgājiena sākumu!” un dodamies pakaļ pārējiem. Un tad nu sākās... augšā↑, lejā↓, augšā↑, lejā↓... Es domāju kalnā augšā, no kalna lejā,... Un tā kādas ašpadsmit reizes. Uz kādas stāvākas nogāzes, kur jāpārvietojas sāniski, es sapratu, kā jūtas vabole, kad viņu apgāž uz muguras. Man paslīd kāja un es palieku bezpalīdzīgi guļot uz muguras. Jermaks ir sagriezies tā, ka es nevaru izdarīt neko prātīgāku par histērisku smiešanos. Taču ar Vaivoda palīdzību atgūstu vertikālu stāvokli. Drīz nonākam pie kaut kāda Dižkoka (kas pēc skata nedaudz atgādina dibenu), kur mūs gaida pārējie. Mums ar Vaivodu nav divreiz jāsaka – stiepjamies somā pēc maizītēm. Vaivodam gan ir īpatnēja izpratne par matemātiku – „man ir četras maizītes, tev sešas – tātad katram pa piecām”. Taču izrādās, ka te nemaz nav paredzētas ēšanas izpriecas. Bet mēs izliekamies to nedzirdam un mierīgi pabeidzam iesākto un lēnā garā turpinām ceļu atkal kā pēdējie. Turpinām ceļu pa Kurzemes kalniem un lejām. Pēc pavisam neilga laiciņa sasniedzām izcirtumu, kurā atkal priekšskrējēji bija piesēduši. Ko mēs? Mēs arī piesēžam un velkam ārā maizītes, par spīti neizpratnei: „Kā? Atkal jāēd?” Bet nu neko darīt – ja jau jāēd, tad jāēd. Kad attopamies, saprotam, ka fiksi jāiet, jo pēdējos no gājiena vairs knapi var saskatīt. Un pie visa vainīga Agrita – tieši tad viņai savajadzējējās doties ekspedīcijā pa izcirtuma vientuļākajām vietām! Un tad nāca Lielais Pārbaudījums. Autobusā Mārtiņš bija piedāvājis forsēt upi, bet cik es atceros, tad neviens īpašu sajūsmu par šo priekšlikumu neizrādīja. Tā nu es nolēmu, ka tas tik tāds jociņš nervu pakutināšanai „jauniņajiem”. Nekā nebija!!! Jau kārtējo reizi panācām pārējos sastājušus jautrā bariņā... pie upes... Un ne jau nu visus vienā upes krastā. Sākumā domāju, ka kaut kur ir kāds koks vai cita materiāla priekšmets, pa kuru var mierīgā gaitā upi šķērsot. Bet tad, kad daži indivīdi ar man neizprotamu sajūsmu vilka nost apavus un smaidu sejā brida upē iekšā, es nojautu, ka drīz sapratīšu kur un kā vēži ziemo! Kad lielākā daļa no pārgājiena dalībniekiem jau bija otrā upes krastā un neizrādīja īpašu vēlmi mūs gaidīt, arī es sāku atbrīvoties no apaviem un zeķēm. Piegāju pie upes, pārmiju ar viņu pāris niknu acu skatienu, atslēdzu domāšanu un bridu iekšā... Upes vidū vairāk par to, ka ir auksti, manu prātu nomāca tas, ka upes dibenā ir pilns ar akmeņiem, uz kuriem sagriezties, paslīdēt utt. Bet kā jau teicu, domāšanu biju atslēdzis un nevienu brīdi neapstājies otrā krastā tiku gan. Protams, ka man līdzi nebija ne dvieļa, ne kaut kādu salvešu, ar kādām izlīdzējās citi, ne fēns, ne vēl kāds priekšmets, kas varētu palīdzēt manām kājām atgūt sausu agregātstāvokli. Tā kā biju atkal atguvis domāšanas spējas, sāku just aukstumu, kas no kājām virzījās uz augšu, tāpēc kaut kā izlīdzējies ar koku lapām vilku vien apavus kājās. Vienīgais kā varēja mēģināt atgūt nedaudz siltuma, bija pielietot „sildierīces”, ko arī bez īpašiem iebildumiem izdarījām. Drīz pēc tam panācām ar daļu no pārējās grupas, kurā visskaļāk uzvedās Ķesa un Helvis. Helvis vispār izpildījās pēc pilnas programmas – viņš bija paspējis līdz viduklim iejaukties upē, pēc tam kaut kur noziesties ar dubļiem un manā acu priekšā līdz gandrīz ceļiem vēlreiz iejaukties apmēram 1 metru platā strautiņā, kuram pārējie bez grūtībām pārkāpa pāri. Viņš vispār pārgājienā gāja kā īsts profesionālis – ar vienu ne pārāk liela tilpuma pudeli un 2 Fantastikas Kolas pudelēm, bet bez somas. Izgājuši cauri mežiņam nonācām pļavā, kurā beidzot bija paredzēta īstais ēšanas „pitstops”. Tā kā mēs ar Vaivodu savus maizīšu krājumus jau bijām normāli patukšojuši, tad nācās iztikt ar citu labo cilvēku dotajām ēdamlietām. Uztaisījām „čilautu” nedaudz nostāk no citiem un normāli atpūtāmies (ņemot vērā, ka mēs bijām „ļoti” noguruši visu laiku ejot aizmugurējās rindās). Tālākajā ceļā pārāk ekstrēmi piedzīvojumi vairs negadījās. Pa ceļam „aizņēmāmies” pilnas kabatas ar āboliem no ceļā sastaptajiem kokiem. Kādā pēc skata pamestā dārzā (jāpiebilst, ka lielākā daļa no ceļā redzētajām mājām bija (vai vismaz izskatījās) pamestas un/vai nopostītas) atradām vagoniņu, uz kura krieviski bija rakstīts, ka tas ir „kaut-kāds-tur hazaijstvo”. Iekšā bija pāris grāmatas un vēl šādas tādas sadzīves lietiņas. Man šis vagoniņš iepatikās un, ja tas nebūtu aizslēgts, mēs noteikti būtu tur aizkavējušies un atpalikuši vēl vairāk. Pēc kāda laika nokļuvām uz zemes seguma, no kura jau domās biju paspējis atvadīties uz divām dienām – uz asfalta! Tikai tagad mēs varējām pa īstam novērtēt attālumu, kas mūs šķīra no pārējās grupas. Bet par spīti tam mēs jautrā bariņā izveidojām savu personīgo Baltijas Ceļu apmēram 5 cilvēku garumā, nodziedājām dziesmu „Atmostas Baltija” un devāmies uz priekšu – veikala virzienā. Kad tajā nokļuvām, lielākā daļa no ļaužiem bija jau iepirkuši trūkstošo provīzijas daļu. Arī mēs nespējām atturēties no vilinošās iespējas notērēt naudas pārpalikumus kaut kur ellē ratā lauku veikaliņā. Veikala nosaukums bija „Pūcītes”, un laikam tāpēc Maija nespēja atturēties un nenopirkt pudeli ar uzrakstu „Ūpis”. No veikala necik tālu atradās nākamais apskates objekts – dzirnavas. Šeit dažs labs ne bez ēdiena palīdzības bija nodibinājis ciešu kontaktu ar vietējiem – suni un kaķi. Mēs savukārt no jauna iestudējām „Kaķīša dzirnavas”, tikai „riekstu ganģi un putraimu ganģi” mūsu literārajā versijā kļuva par „riekstu gandžu un putraimu gandžu”. Nedaudz patrinuši par to mēlītes gājām tālāk. Nācās „forsēt” kaut kādus agrokultūras laukus. Kad kāda meitene pajautāja, kāpēc mēs ejam pa kartupeļu lauku, neko prātīgāku par atbildi: „Tāpēc, ka burkānu lauku tuvumā nav” neviens viņai sniegt nespēja. Kādā brīdī Vaivodu savā varā pārņēma Eiterpe –lirikas un mūzikas aizgādne – un mēs sākām diezgan (es pieļauju) nebaudāmā balsī vilkt „Dažu skaistu ziedu, Gaujā kaisīju...”. Es atklāju, ka ja mēģina dziedāt un reizē pūst mutes ermoņikas, tad apkārtējos cilvēkus pārņem neliela deva jautrības. Tā, jautrojoties uz nebēdu, pagājām garām kapiem un pēc kāda laiciņa nonācām Buses pilskalnā. Pārējie jau bija diezgan gabalā, bet mūsu uzmanību piesaistīja pilskalna virsotnē izveidotie apļi no akmeņiem. Antra un Agrita mēģināja mani pārliecināt, ka te noteikti ir kaut kāds enerģētiskie lauki vai kosmiskas enerģijas, bet vienīgais, ko es sajutu bija, tas, ka, ja mēs nepasteigsimies, mēs neglābjami nomaldīsimies. Attapāmies mēs pilskalna piekājē 2 ceļu satikšanās punktā un diezgan normālā neizpratnē uz kuru pusi jāiet tālāk. Kādas 5 minūtes lūkojušies kopētā un saburzītā kartē, it kā nolēmām. Ka jāiet pa kreisi, bet tad no nekurienes iznira meitene, kuru, ja mēs dzīvotu indiāņu ciltī, noteikti sauktu par Meiteni – Kas – Nepārtraukti - Smejas vai kaut kā tamlīdzīgi. Viņas bija aprīkotas ar modernajām tehnoloģijām – mobilo telefonu un ceļu zinošu personu otrā galā. Tā nu mēs sapratām, ka mūsu nolūkotais ceļš ir bijis nepareizs un aizgājām pa pareizo. Necik ilgi nebija jāgaida līdz pie apvāršņa parādījās mūsu sarkanais „Vanaga” autobuss. Bet apmīļot mēs viņu nemetāmies, bet gan piesēdām uz „vēlmju soliņa”, kā viņš tika nokristīts brīdī, kad apsēdos uz tā, un mierīgu sirdi sagaidījām pārējos, kas neizprotamu iemeslu dēļ bija nevis kalnā augšā, bet nodarbojās ar kaut ko mistisku ielejā. Naktsmājas „Buses” mēs sasniedzām vienlaicīgi ar mašīnu, no kuras izvēlās otra Smejošā Meitene, Ķesa un Helvis. Šie bija „nostopējuši” kādu vietējo māju saimnieku ieejot pagalmā, lai tas viņus aizved līdz galam. Interesanti vajadzētu būt „iet pārgājienā” ar mašīnu. Pēc brīža Mārtiņš „iegruzīja” Agritu un lika savākt ekspotīcijas dalības maksu no visiem. Šīs darbības rezultātā noskaidrojās, ka pārgājienā piedalās ap 70 cilvēkiem. Izrādījās, ka mans vārds sarakstā figurē divreiz, bet Agrita tam spītīgi negribēja noticēt un šo faktu pieņēma tikai nākošajā dienā. Pēc finansu operācijām devāmies ieņemt sienaugšu, kurā siena bija diezgan jau nu maz. Tūlīt tika saplosīti daži siena ruļļi un siens izklāts pa kailākajām grīdas vietām. Mēs nolūkojām vietiņu sienaugšas stūrī, kurā jau bija iemitinājies Miks un skaļā balsī uzjautrinājās ik pa brīdim savu monologu pārtraukdams ar vargāna spēlēšanu. Atdevuši „desmito tiesu” vakara zupai, sākām domāt par tālākajām izklaidēm. Izspēlējām vienu klusā telefona maču 4 cilvēku sastāvā. Bet tas netraucēja teicienam „Bundža rullē!” pārveidoties līdz nepazīšanai par kaut ko pie skaidras saprašanas neizrunājamu Tad ķērāmies pie „Akmentiņ, lec laukā!”, kurā Vaivods, būdams „akmentiņš”, nodemonstrēja ļoti slaidu lēcienu pie kādas meitenes kājām. Man šķiet, ka pēc horoskopa viņš ir vai nu delfīns, vai lēcējpele... Kad bērnības mīļākās spēles bija apnikušas, izveidojām personīgo sienaugšas „chill-out” un atlaidām pēc pilnas programmas. Keišs bija paspējis atrast sev līgavu, un mēs apspriedām arī gaidāmās kāzas. Piemēram, par brīdi, kad mācītājs prasa vai kādam ir iebildumi – vai līgavainim ir iespēja pacelt līgavas plīvuru un teikt: „Iebilstu!”? Kādā brīdī sākās neliels stresiņš, jo līdz mums atklīda ziņa, ka zupa ir gatava. Es tiku deleģēts ar divām bļodiņām atnest zupu visai mūsu draudzīgajai brigādei. Nezinu vai man kaskadiera iemaņas ir iedzimtas, vai arī vienkārši man veicās, bet mēģinājums uzkāpt pa koka trepēm uz sienaugšu ar karstas zupas bļodiņu katrā rokā beidzās bez savainojumiem un cietušajiem. Kādā brīdī Meitenes – Kas – Nepārtraukti – Smejas ļoti skaļā balsī mēģināja atcerēties manu vārdu. Tika piedāvāti dažādi varianti – Alberts, Alfrēds un citi vārdi uz „A” burta. Kad pateicu, ka īstenībā mani sauc Valters, viņas nekādi negribēja tam ticēt un piedevām nosauca mani par „keksu”. Es nesaprotu... viņas nebija pirmās, kas tā mani ir nosaukušas... Vai man pie sejas būtu pielipušas rozīnes un pūdercukurs, ka es atgādinu šo konditorijas izstrādājumu?! Tālāk vakars ieguva diezgan lielu brīvgaitu. Kādā brīdi Ķesa atnāca un paziņoja, ka jāiet pie ugunskura dziedāt. Neskatoties uz ģitāras trūkumu dziedājām diezgan ilgi. Kādā brīdī Ķesam zvanīja mamma, bet viņam nebija pārāk liela vēlme ar māti runāt, tāpēc viņš iedeva telefonu man un mēs ar Zibu nodziedājām viņai dziesmu „Mātei”. Viņai esot paticis Pēc tam jau cilvēki paklīda kur nu kurais – kurš pirtī, kurš sienaugšā, kurš ķerrā... Leģendas stāsta, ka Ķesu nogurums pārsteidza nesagatavotu un viņš sākumā esot atlūzis pie ugunskura, bet pēc tam ar ķerras palīdzību nogādāts uz vienu no istabām, bet no ķerras ārā viņš neesot bijis dabonams. Tā viņš nakti arī pavadīja. Nakts vidū es pamodos otrā šķūņa galā nekā biju iekārtojis savu guļvietu un nolēmu doties uz sev paredzēto vietu. Aizgājis līdz tai, es piedzīvoju nelielu šoku – tur nebija ne mana guļammaisa, ne tirelīša. Sāku celt Antru un Maiju, lai tak viņas pasaka, kur ir manas mantas, bet viņas neko sakarīgu pastāstīt nevarēja. Tad es atmetu ar roku, nospriedu, ka manas mantas ir nozagtas un ar zagļiem izrēķināties no rīta, un devos atpakaļ no kurienes biju nācis. Un kur bijis, kur ne tur mani gaidīja i’ guļammaiss, i’ tirelīts! Laikam „zagļi” bija nobijušies no manas atriebības... Nākamajā rītā 10 minūšu laikā izdzēru vismaz 3 tējas krūzes. Kad man brokastu laikā, kas sastāvēja no vakardienas konserviem un maizes, man kāda meitene pateica, ka es izskatos pēc tipiska ģeogrāfa - tieši tā kā viņa esot iedomājusies, kā ir jāizskatās ģeogrāfam – es ilgi domāju vai apvainoties, vai nē. Necik ilgi nebija jāgaida, kad atkal bija jādodas ceļā. Jau tradicionāli izgājām kā pēdējie un lēnā garā (jo kājas nedaudz juta vakardienas gājiena sekas) devāmies uz galapunktu, kura koordinātes bija mainīgas – te Sabile, te Pedvāle. Kādā brīdī izgājuši pļaviņā sastapām vēl dažus apjukušus ekspotīcijas dalībniekus, kas nezināja tālāko ceļu. Bet atkal ņemot talkā modernās tehnoloģijas šī problēma drīz tika atrisināta. Drīz vien mēs nonācām uz civilizēta ceļa, kas veda rodeļu virzienā. Nu bija īstais brīdis atcerēties, ka manā provīzijas krājumā bija arī saulespuķu sēklās (tautā sauktas par semuškām). Ziba gan teica, ka, ja mēs ēdam semuškas, mums visu laiku ir jālamājas. Kādu brīdi mēģinājām tā darīt, bet drīz vien aptrūkās lingvistikas krājums, jo mūsu vidū nebija Ķesas, kas nakts vidū pamodies, esot nodemonstrējis izcilas svešvalodas zināšanas, un turpinājām grauzt semuškas runājot par daudz patīkamākām lietām. Mēs ar Zibu, piemēram, vienojāmies, ka, ja mēs nedabūsim angīnu pēc šitā pasākuma, mēs prasīsim naudu atpakaļ, jo izbrienot cauri ledainai upei un nakti pavadot „ledusskapī” sauktu par sienaugšu, mēs gribam dabūt kaut ko pretī Kad mēs beidzot sasniedzām gandrīz – vai – galapunktu, sapratu, ka viena pareizā ceļa uz to nebija, jo kad mēs ar Antru zvanījām Vaivodam, lai noskaidrotu, kur viņš ir, saņēmām atbildi: „Eju pa asfaltu.” Diezgan interesants notikumu pavērsiens, ņemot vērā, ka mēs gājām pa zemes ceļu. Jau stāvot pie autobusa noskaidrojām, ka daži personāži atrodas Sabilē, jo domā, ka autobuss aties no turienes. Citu atrašanās vieta vispār nav zināma. Galu galā, kad autobuss jau bija iedarbināts un gatavs doties ceļā, ieradās Ķesa, Helvis&Co, bet no Pedvāles ar mašīnu Meitenes – Kas – Nepārtraukti – Smejas. Tā nu nepazaudējot nevienu dalībnieku, devāmies atpakaļ uz Rīgu. Atpakaļceļš vismaz man atgādināja braucienu uz nevis no pārgājiena – sastājuši jautrā bariņā atvērām vietējo autobusa bāriņu. Zaļajā pieturā un benzīntankā Ķesa gandrīz pamanījās atstāties. Kad bijām nokļuvuši Rīgā, jau bija dzimusi ideja par tūlītēju āfterpārtiju Silakrogā, bet cilvēki laikam bija pārāk noguruši un pārāk lielu aktivitāti neizrādīja. Tā nu āfterpārtijs sanāca mums trijatā – es, Ķesa un Meitene – Kas – Nepārtraukti – Smejas. Bet tas jau ir cits stāsts PS Naudu laikam atpakaļ neprasīšu, jo rakstot šīs atmiņas ik pa brīdim klepoju un iesnu klātbūtne arī ir jūtama. Bet nebūtu jau tāpat prasījis, jo pārgājiens bija vienkārši IDEĀLS!!! PS2 Iespējams notikumu secība ir nedaudz neprecīza un darbojošās personas notikumos nemaz nebija iesaistītas, bet tas jau nav svarīgākais...  lai Valters dzied... 04.11.2005.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais