Austrumtimora: Komoro mistērijas

  • 3 min lasīšanai
Katru reizi, kad kādam ārzemniekam stāstu, kur dzīvoju, saņemu šausmās savilktas uzacis un ar izbrīnu sejā uzdotu jautājumu: "pie Jums vai tad nav baigi bīstami? Tur taču regulāri mētājas ar akmeņiem!". Parasti atbildu, ka viss ir forši un mēs neesam tie, pret kuriem tiek izdarīta jebkāda veida vardarbība. Tas, gan, pamazām sāka mainīties pēdējā mēneša laikā. Viss sākās aptuveni pirms mēneša, kad kādu vakaru pārskaitīju naudu un sapratu, ka ir pazuduši pāris dolāri. Sākumā domāju, ka esmu to naudu iztērējis. Pēc divām nedēļām notika tas pats. Šoreiz gan prāts vairs nebija tik mierīgs, jo skaidri zināju, ka vienīgais reālais aizdomās turamais ir mūsu mājsaimniece. Tā kā viņa ir mājas īpašnieces radiniece, negribēju celt traci un nolēmu, ka turpmāk kārtīgāk sekošu līdzi saviem tēriņiem, un naudu turēšu aiz atslēgas. Nepagāja ne nedēļa, kad mana dzīvokļa biedrene uztaisīja sacēla haju par nozagtām nagu šķērītēm un auskariem. Viss beidzās ar to, ka uzaicinājām mājas īpašnieci, kurai pateicām, ka vēlamies pārtraukt mūsu sadarbību ar šo mājsaimnieci. Diezgan tizla sajūta, kad viņa ir turpat blakus un tajā visā klausās. Man gan bija prieks, par to, ka mana Kolumbiešu mājas biedrene palika nelokāma. Viņa ir pieradusi pie šādiem pakalpojumiem, un vairāku gadu pieredze Kolumbijas valsts pārvaldē viņu ne reizi vien ir nostādījusi līdzīgā situācijā. Darbā sarunāju Ditas (bijušās mājsaimnieces vārds) aizvietotāju. Man godīgi sakot jau pamazām aizmirstas kā ir tīrīt pašam savu māju. Šeit mājkalpotājas pakalpojumi maksā 10 Ls mēnesī no katra. Viņa nāk 2x nedēļā, mazgā visu veļu, traukus un slauka grīdu. Šis darbs gan ir ļoti pieprasīts, jo darba spēks pārsvarā ir mazizglītots. Aizvietotājas raksturojums: aptuveni 50 gadus veca, ļoti īsa Timoriešu kundze vārdā Džoanna. Viens no pieklājīgākajiem cilvēkiem šeit, ko esmu saticis. Tai pat laikā viņa bija partizāne Timoras pilsoņu kara laikā (noslēdzās 2002. gadā), kurš ilga 26 gadus, slēpās džungļos un cīnījās ar citiem par valsts neatkarību. Dili (galvaspilsēta) patiesībā sastāv no ļoti daudziem maziem ciemiem. Iedomājies, ka Pļavinieki, Jugla, Purčiks vai Zolitūde katrs būtu savs ciems, ar savu tradicionālo vadītāju un cilvēkiem, kuri to pamet labi, ja reizi mēnesī. Mūsu rajons saucas trenta de augosto (Comoro) - iedzīvotāju skaits ~10,000. Cilvēkiem ir komūnas domāšana. Ģimenes pazīst viena otru un arī mūs. Visi zināja par to, ka esam atlaiduši Ditu, kas viņas ģimenei, protams, bija liels kauns. Cilvēki arī sagaida, ka, ja rajonā parādās darbs, tad darbā pieņems kādu vietējo (to gan uzzināju tikai pēc tam). Džoanna ir no cita Dili rajona. Pirmajā dienā, kad viņa nāca uz mūsu māju viņu nomētāja ar akmeņiem. Viņa paspēja laikā aizslēgt vārtus (mūsu māju ielenc liela mūra siena ar dzeloņdrātīm). Viņai gan neviens netrāpīja un viņa paslēpās mājā , līdz brīdim briesmas pārgāja. Man darbā vēlāk pastāstīja, ka tādā veidā komūna sūta signālu, ka ir neapmierināta. Atkal runājām ar mājas īpašniekiem un šoreiz jau sekoja teiksti: "Vat za hell? Vī vant sikjuritī". Īpašnieki solīja noskaidrot lietas apstākļus (līdz šim brīdim gan nezinam, kas konkrēti veica uzbrukumu mūsu mājsaimniecei). Pagājušonedēļ, visi bijām ārpus mājas. Atgriežoties, katrs automātiski migrējam uz savām istabām. Pēc 3 minūtēm no otras istabas izdzirdu: "Eu, man ir pazuduši 200 dolāri!". Nauda stāvēja dzīvokļa biedrenes aizslēgtajā skapī. Viņa vēlreiz pārmeklēja visas savas lietas. Naudas nav. Katram no mums ir 4 skapja atslēgas (2 katrām durvīm). Kimberlijai 1 no 4 atslēgām ir savādāka un durvis vaļā never. Tas nozīmē , ka kāds tās ir meistarīgi nomainījis, lai varētu atvērt viņas skapi. Tad sākām likt puzli kopā. Pēdējo dienu laikā mājā notika dīvainas lietas: vienu vakaru atnākot mājās, kāds bija salicis visas drēbes mazgājamajā bļodā; kādu citu vakaru mūsu metāla kāpnes atradās citā vietā kā ierasts. Trešo vakaru, Kimberlijas vannas istabā bija atvērta viena jumta flīze uz bēniņiem. Tad vēl atcerējos, kad vienu dienu kaut kāds džeks bija uzlīdis uz mūra un skatoties vai kāds ir mājās un lēnām līda pāri dzeloņdrātīm. Protams, ieraugot mani viņš noleca atpakaļ kaimiņu mājas pusē. Tad sākās izmeklēšana mēģinot saprast, kā kāds varēja iekļūt mūsu mājā. Mēģinājām no āras atvērt visus logus (elementāri), līdām uz jumta, skatīties vai tur nav kāda sprauga (nebija). Beigās pat zem Lauras (kolumbiete) gultas atradām flīzi, kura kustās. To atverot, atradām kāpnes, kas ved uz kaut kādu mistisku pagrabu. Pagrabā atradās ūdens sūknis un žurkas. Tā kā pagrabam nebija neviena redzama loga vai ieejas, nolēmām, ka tas nav variants kā iekļūt mājā. Sēžot lielajā istabā un domājot, kā atrisināt situāciju, nonācām pie slēdziena, ka tam ir jābūt kādam ar atslēgām uz mājām: līdz ar to 2 aizdomās turamie: Dita, kura varētu būt nokopējusi vecās atslēgas, ar kurām viņa regulāri varēja iekļūt mājā, vai arī mūsu mājas īpašnieki, kuri mūs apzog. Džoanna gan no šī aizdomās turamo loka tika veikli izslēgta: 1. jo viņa mājā bija bijusi tikai vienu reizi (un toreiz arī ar akmeņu uzbrukumu); 2. viņai no mums zagt ir pārāk liels risks, jo viņa tādā veidā varētu zaudēt divus darbus; 3. Pastāv maza iespēja, ka viņa zin, kur atrodas nauda. Nākamajā dienā devāmies pie mājas īpašniekiem sūdzēties un draudējām , ka vāksimies ārā. Pie tam teicām, ka šī ir pēdējā reize, kad paciešam kaut ko tādu. Nemaksāsim līdz mēneša beigām. Ja mums pat būs nojauta, ka kāds ir bijis mūsu mājā, viņi naudu neredzēs. Aizvakar viņi atnāca uz māju un nomainīja visas atlsēgas. Pie reizes viņi bija uzaicinājuši vietējo šamani, kurš noņēma no mājas lāstus. Tagad liekas, ka ir drošāk, bet nu visas iespējamās durvis tiek slēgtas regulāri. Katru vakaru, pirms gulētiešanas gan ir tā nedroši. It sevišķi vakaros, kad dzirdu kā kaimiņi atkal 45 minūšu garumā ar mačetēm kauj savu kārtējo cūku. Tiešraide: https://twitter.com/MiksMuizarajs


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais