Vasara Tatros.

  • 6 min lasīšanai
Vasara Tatros. 07.07.2005. PL.17.00. Ceļojumu sākām divu vīriešu un divu sieviešu sastāvā. Grupa bija nokomplektēta no cilvēkiem, kuriem kalnu aicinājums nebija svešs. Pirmās nedienas sākās , jau vēl pašā starta vietā- Tukumā. Kad trīs no dalībniekiem jau bija ieradušies un iekārtojušies, konstatējām, ka automašīnas izpūtējs pēkšņi nepiedodami pārāk skaļi lika par sevi manīt. Nācās ņemt rokā telefonu un zvanīt pazīstamus meistarus. Mums palaimējās un pēc 2,5 stundu metināšanās darbiem bijām gatavi doties ceļojumā. Lai gan pats sākums par neko labu neliecināja, tas mūsu noskaņojumu nenomāca. Jelgavā mums piebiedrojās ceturtais dalībnieks. Ceļā triecām jokus un dalījāmies iespaidos par iepriekšējiem ceļojumiem , līdz ar to nelielās grupas dalībnieki sapazinās savā starpā. Neaprakstīšu pašu ceļu, jo izmantojām iepriekšējā brauciena maršrutu un kartē tikai retumis ieskatījāmies. 08.07. pl. 17.10. iebraucām Zakopanē. Iepriekš biju rezervējis vietas. Iekārtojāmies mājiņā ar divām istabām. Apsildījuši degunu pēc ceļojuma un noskalojuši putekļus, devāmies uz pilsētas apskati. Nogaršojuši saldējumu, lēnā garā iepazināmies ar tirgus piedāvātajām precēm. Devāmies uz tuvējo kalnu , paralēli vagoniņa ceļam. Pirmais kāpiens un kāju ievingrināšana visiem veicās labi. Gubalovkā tikām pēc 55 minūtēm. No šīs vietas varēja itin veiksmīgi rast priekšstatu par šo kalnu masīvu, jo pie kājām bija izpletusies Zakopanes pilsēta, ko no trijām pusēm ieskāva masīvas kalnu grēdas. Kafejnīcā ieturējāmies ar „Kebabiem”, kas garšoja tīri labi. Visu sejas rotāja apmierinājums par sātīgo maltīti. Lejup ceļš pagāja jautrās runās, bet jāuzmanās bija no kāju slīdēšanas, kas ejot pa mālainu augsni, slīdēja katra uz savu pusi. Pirmie iespaidi par šo vietu visiem bija labi. Devāmies uz gājēju ielu, kas mudžēt mudžēja no tūristiem un atpūtniekiem. ”Fudži” bodītē papildināju savu atmiņas karti Codakam(AGFA-128 Mb-86 PLN). Kā jau parasts uz ielas notika dažādi pasākumi; trīs poļu reperi demonstrēja virtuālus breikdace trikus mūzikas pavadījumā, vīrs ar savu meitu vijoles pavadījumā dziedāja krievu dziesmas. Dziesma par „katjušu” visiem patika, brīvmākslinieki nodarbojās ar portretu zīmēšanu, izmantojot ogli. Alus dārzā trīs no mums pārbaudīja savas spējas lēkāšanā uz batuta , iekārtiem gumijās. Labs pasākums un pēc 2 minūtēm spēki bija izsīkuši, toties pavērās iespēja apskatīt apkārtējos no 7m augstuma. Kas var būt labāks, kā kūleņi šādā augstumā. Pa ceļam uz mājām papildinājām savus pārtikas krājumus un šim vakaram veltījām krietnu našķu devu. Kempingā, ēdamzālē, mielojoties ar saldumiem un kapijām dalījāmies ar šīs dienas pirmajiem iespaidiem. Atlika precizēt nākošās dienas maršrutu un varēja doties pie miera. Tas pienāca 24.40. 09.07. pl. 07.00. Rīta apkope un brokastis. Laiks mūs nelutināja un lija lietus. Sagatavojusi dienas pārtiku līdzņemšanai, devāmies ceļā. Līdz pilsētas robežai ar auto un , novietojot to stāvlaukumā(piez. stāvlaukumi šeit visi ir maksas), pl. 09.10. jau devāmies ceļā pa Čočolovskas ieleju. Fotoaparāti sāka klikšķināties, bet ceļš kalnup vijās lēzens un , lai gan bija asvaltēts, seši kilometri pagāja ātri. Tālāk nogriezāmies uz meža celiņa un kāpiens kļuva stāvs. Jo augstāk kāpām, jo lietus pieņēmās spēkā, bijām spiesti pavilkt zem lietus plēvēm jakas. Ceļš bija ilgs un stāvs. Kad tikām pa Starobočianka ieleju līdz Siva pārejai 1812m , lietus pastiprinājās, savu darbu papildinot ar lielām vēja brāzmām. Nācās meklēt vēl papildus siltās drēbes. Tomēr no sejas un roku salšanas nekas nepasargāja, bet cimdus un cepures ( aplam) bijām atstājuši kempingā. Lai nu kā, tikām līdz Rožkovas pārejai 1959 m ,kur atradās robežlīnija ar Slovākiju. Virzījāmies uz Starobočianksa virsotni 2176 m, tālāk jau uz Konczustu virsotni 2002 m . Vējš bija mežonīgs un tam visam piedevām vēl migla bija mūs apņēmusi, tā, ka mūsu fotoklikšķi varēja dusēt mierā. Kā jau paredzēts virsotnēs, našķojāmies ar šokolādēm. Spēkus bijām kārtīgi paplucinājuši un šī saldumu deva piešķīra jaunas enerģijas rezerves. Lietus mazinājās un devāmies lejup, pa ceļam apmeklējot Trzudniavocianski virsotni 1765 m. Nu jau pa retam kadram gan bildējām, gan kamerā iemūžinājām. Ceļš lejup nebija viegls un nācās piepūlēties, lai kājas neaizietu pa gaisu uz slidenajiem akmeņiem. Kad jau secinājām, ka drīzi jābūt lēzenajam tūristu ceļam, izvilkām līdzpaņemtās maizītes un ar labu apetīti notiesājām. Tikuši līdz asvaltētajam ceļam 1,2 stundu laikā bijām jau pie auto un laikrādis jau bija 17.15. Kempingā –karsta duša un siltas drēbes atjaunoja ķermenī normālu asinsriti. Pēc neliela launaga, devāmies uz pilsētu. Tirgū iepirkāmies suvenīrus un vietējos sierus- gan kazas, gan liellopa, gan aitas, gan jauktos. Ejot garām vienai no daudzajām ēstuvītēm, noprovējām kartupeļu pankūkas. Gana labas. Pārējo laiku klīdām pa naksnīgo Zakopani, kas tumsā izskatījās savādāka, romantiskāka. Kempingā ieradāmies jau visai pavēlu. Pie, nu jau tradicionālās kafijas ar cepumiem baudīšanas , izvērtējām šodienas veikumu. Domas visiem bija pozitīvas un kā gan var nebūt tādas. Pie miera devāmies 24.40. 10.07. 06. 45. celšanās. Parastais rīta solis un brokastis. Šai dienai sagatavojāmies rūpīgak, jo maršruts bija visai nopietns. Bijām iecerējuši pieveikt Rušu virsotni, kuru man pavasarī neizdevās pievarēt. Bijām paņēmuši pārtiku vairāk kā iepriekšējā dienā, siltās drēbes, cimdus, cepures, lietu aizturošus apmetņus, ledus cirtņus vīriešiem, katram pa gurnu sistēmai, karabīnes un virvi. 08.30. Devāmies ar auto ceļā uz Poroņinu, tālāk uz Lusa Poļana.(ieejas maksa 16 PLN) Pl. 09.00. novietojām auto stāvvietā un devāmies pa asvaltētu ceļu uz Morskoje Oko. Tas ir pasakains ezers, izvietojies augstu kalnos un ir ļoti iecienīts tūristu apskates objekts. Lija lietus, bet tas nespēja pazemināt mūsu noskaņojumu un apņemšanos. Jo ilgāk čāpojām, jo siltāk mums kļuva un ar katru noieto kilometru mums kļuva jautrāk. Visi bijām uzvilkuši zābakus, bet maiņas apavi(krosenes) mierīgi atdusējās mugurenēs. Jau 11.30. bijām sasnieguši pirmo ezeru, kurā laiski peldēja foreles un nemaz nepriecājās par mūsu ierašanos. Bijām nosoļojuši 10 km. Te nu sāka intensīvi darboties klikšķi un viss tika iemūžināts, vienīgi māca neliels sarūgtinājums par apmākušos laiku. Pēc nelielas atpūtas, devāmies uz otru ezeru- Czarnu Stavu zem Rušu virsotnes. Apgājuši šim ezeram uz otru pusi, atradām akmeņainu un šauru taku, kas veda uz augšējo ezeru. Pēc pusstundas jau bijām pie ezera. Ezers kā pasaka rāmi atdusējās vareno kalnu ieskauts un ļāva vientuļiem ledus gabaliem slīdēt pa savu gludo virsmu. Pēc nelielas atpūtas, devāmies apkārt ezeram uz otru tā pusi. Takas nebija, bet iet bija viegli, jo kāpums bija niecīgs. Gāju un atcerējos, ka pavasarī šeit biju bridis pa sniegu, kura segas biezums varēja būt ap 2 m. Apgājuši apkārt, strauji uzņēmām augstumu. Slepus vēroju savu ceļa biedru izturēšanos, bet lai gan visiem bija smagi, neviens neizskatījās ne sapīcis ne nomākts, bet ar fiziskajām grūtībām visi tika galā. Jo augstāk kāpām, jo vairāk parādījās sniegi un migla. Pie kārtējās atpūtas, uzvilkām cimdus un cepures. Ejot pa priekšu, centos ieturēt mērenu kāpšanas ātrumu un laiku pa laikam, vēroju savus dalībniekus. Lai gan bijām gatavi iet sasaistē, to tomēr neizmantojām. Pēkšņi nosacītā taka izbeidzās un tālāk devāmies pa stāvu akmens sienu, turoties pie klintī nostiprinātām ķēdēm. Neievērojot to, ka no augšējo sniegu kūstošais ūdens mērcēja mūs, virzījāmies augšup. Migla sabiezēja un redzamība apmierinājās ar 20-30m. Acīmredzot novirzījāmies mazliet pa kreisi, jo tā vairs nebija parasta kāpšana, bet rāpšanās pa klintīm un tomēr, neviens pat nepieļāva domu- griezties atpakaļ…Rāpāmies un daudz neiedziļinājāmies par to , cik augstu esam. Puslīdz migla mums palīdzēja, noslēpjot skatam to, pa cik stāvu klinti virzamies. Pēc trijām stundām bijām uz vienas no korēm, bet tā nebija Rušu. Apskatoties kartē, secinājām, ka bijām uzlīduši Ņižne Rušu- otrā virsotnē, kas ir par 14m zemāka- 2430 m. Ainas skatam pavērās pasakainas. Virsotnes otrā pusē migla uz brīdi pašķīrās un tikai tagad tā pa īstam varējām apjaust ,kur esam uzrtāpušies. Vietas bija visai maz. Mani trīs dalībnieki jautri čaloja, kamēr es nodarbojos ar skatu iemūžināšanu. Protams, ka tradicionālā mielošanās ar gardumiem neizpalika. Pēc atelpas , devāmies lejup, kas bija daudz sarežģītāka nekā kāpiens uz augšu. Tas bija ilgs un grūts. Kad bijām tikuši līdz klintī nostiprinātajām ķēdēm, tad secinājām, ka viens no ledus cirtņiem bija pazaudēts. Neveiksme, bet bijām grūto posmu pieveikuši un tas mazināja rūgtumu par zaudēto inventāru . Kad tikām līdz sniega klājumiem, tad saīsinot nokāpšanu, šļūcām uz zābakiem pa sniegu uz leju. Jautrība un sniegs , apmierinājums par paveikto…tas viss sajaucās 100% kokteilī un deva papildus stimulu tālākai darbībai. Migla izklīda un pamanījām daudzus kalnu tūristus, kas bija sapulcējušies pie otrā ezera, bet tikai retais atļāvās doties augstāk! Tikuši līdz ezeram, uzņēmām zaudēto šķidrumu un pa šokolādes devai. Slapjie zābaki pamazām lika par sevi manīt un katrs pie sevis klusībā skaitļoja , cik nu katram būs noberztu tulznu. Tikuši līdz kafejnīcai, izmantojām piedāvātās ērtības un sasēduši ap galdu ieturējām novēlotas pusdienas. Bijām izbēguši no traumām un, ja neskaita noberztās kājas un sāpošo celi vienai no daiļā dzimuma pārstāvēm, tad visumā bijām ar veikumu vairāk kā apmierināti. Pie auto bijām 20.40. Bijām pavadījuši turpat vai 12 stundas. Pēc nepilnas stundas jau bijām kempingā. Pēc karstas dušas un kārtīgām vakariņām varēja doties pie miera . 23.30. iestājās naktsmiers. 11.07. Gulējām ilgi, jo bijām to nopelnījuši. Laiks bija noskaidrojies un rotājās ar saules stariem. Pēc brokastīm devāmies uz tuvējiem kalniem un veicām mazu ekskursiju pa kalnu korēm, apejot puslokā ap pilsētu. Laiks nepielūdzami tuvojās izskaņai un mums bija drīzi vien jādodas projām no šī jaukā –kalnu ieskautā ”paradīzes stūrīša”. Bijām iepazinuši nelielu daļu no Zakopanes un kalniem ap to. Un neprasījās uzdot nevienam no dalībniekiem jautājumu: „Vai esi ar ceļojumu apmierināts”, jo visu acīs bija lasāma nožēla par to, ka laiks projām steidzina. Pēc nelielām pusdienām un atvadīšanās no saimnieces, pl. 16. 50. devāmies mājup. Ceļojums bija veiksmīgi noslēdzies, ja vien…..vienā no kalnu nogāzēm, braucot lejā pēkšņi radās problēmas ar bremzēm. Pēc 30 km, sameklējām auto servisu. Katastrofālas vainas nekonstatēja un ar cerībām, ka līdz mājām auto izturēs, devāmies mājup. Braucām visu nakti, reizēm pamainot šoferus un pl. 06.00. jau šķērsojām Lietuvas robežu. Mājas mūs sagaidīja ar saulainu un jauku laiku. Jauks ceļojums!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais