Darba diena un šņabis ar braļuku

Ģirts Smelters 30.07.2013 5 min lasīšanai

Turpinājums no iepriekšējā stāsta.

Diena sākās ar agoniju. Saules stari pār Floridu sārtojās gluži tāpat, kā āda uz mūsu miesas no jostas vietas uz augšu. Mana iepriekšējā nakts bija sastāvējusi no divu stundu miega un degšanas uz sārta pārējā laikā. Ja kādā no iepriekšējām dzīvēm biju bijis katoļu baznīcas noķerta ragana, tad naktī izbaudīju pagātnes ciešanas vēl vienu reizi. Mazliet ar bailēm ielīdu vannas istabā, lai šoreiz ne narcistisku nolūku vadīts apskatītu savu augumu. Ja ādu būtu jāsalīdzina ar zāli, tad viss ķermenis, kuru nebija sedzis apģērba gabals (ieskaitot galvas ādu) bija kā saulē izdedzis dzeltens mauriņš, turpretim uz pleciem bija tuksnesis. Āda tur bija iedzeltena, čulgās un suloja, un, kad mēģināju to aptaustīt, tās gabaliņš kā ķīseļa plēve palika man rokās, atstādams nelielu caurumu. Iedeguma vietā biju ieguvis piedegumu. Manu tā jau ne smalko snīpi viegli varēja sajaukt ar marinētu sarkano bieti, un pat neandertālieša kājas, kuras es vienmēr uzskatīju par pārāk grūti sasniedzamām pat lodei, bija cūciski iesārtušas. Viegli biju ļāvies pašapmānam, ka pieci mēneši zem tropu saules jau nu noteikti būs atstājuši pietiekamu rūdījumu. Nedaudz simboliski un arīdzan mistiski, ka pirmo reizi svinot citas valsts neatkarības dienu, tiku iekrāsots savas dzimtenes nacionālajās krāsās. Bija sajūta, ka nostājoties pie kādas no izglītības iestādēm Latvijā, aiztaupītu viņiem rūpes gādāt karogu.

Smaids no manas sejas izdzisa brīdī, kad mugurā mēģināju uzstīvēt kreklu. Lielo mugursomu no pleciem noņēmu Olijara ātrumā – diezgan lēni un prātīgi. Bet šīs nedienas uz kopējā fona bija kā smilšu grauds zābakā – jūtam, bet skatu nebojā. Jau rīta agrumā ieradāmies Tampā, lai satiktu latviešus, tomēr nesekmīgi. Nākamajā dienā bijām sarunājuši pirmo nopietnu muskuļu darbu visa ceļojuma laikā.

Divi Orlando latviešu spēka vīri – izbijušie basketbolisti Jānis un Uldis nodarbojas ar mantu pārvadāšanas biznesu. Jānim pieder smagā mašīna, ar kuras palīdzību tiek pārvietotas amerikāņu mantas tiem pārvācoties no vienas dzīves vietas uz nākamo. Ģeogrāfiskās specifikas dēļ bizness šeit ir labs, jo ASV ir milzīga valsts, kurā visi runā vienā valodā, līdz ar to tās iedzīvotāji ļoti biežai maina dzīvesvietas no viena štata uz citu. Un katru reizi, kad tas notiek, viņiem vajadzīgs mantu pārvietošanas pakalpojums. Ierodoties objektā abiem ar Kristapu tiek piešķirti kompānijas krekli, lai izskatāmies kā viena komanda. Spēles uzdevums ir samērā vienkāršs – jau sapakotas mēbeles un kastes no vienas mājas dzīvokļa trešā stāva dabūt iekšā furgonā, aizvest uz nākamo vietu un uznest augšā – arī uz trešo stāvu. Darbs tik tiešām kaulus nelauž, bet ir vesels lērums ar detaļām, kas jāņem vērā, lai to precīzi izpildītu – sākot no mantu pareizas salikšanas, beidzot ar muguras noturēšanu taisni pie lielas fiziskas piepūles. Abi latvieši iejūtas treneru lomās un pamīšus liek nodarbināt te rokas, te kājas. Jāatzīst, ka krietna deva muskuļu spēka atstāta ceļmalās, ātrajās ēstuvēs un bezmiega naktīs. Tomēr, kad darbs ir galā, gandarījuma sajūta ir milzīga, rokas no cilāšanas un nešanas ir mazliet stīvākas un vēders galīgi tukšs. Esam godam nopelnījuši pusdienas un atpūtu.

Esam jau atpakaļ ceļā uz Orlando, lai nakti vēlreiz pārlaistu pie turienes letiņiem, kad plāni izmainās. Jaunības maksimālisms, nepieciešamība pēc papildus monetārajiem instrumentiem un vienreizējā iespēja neļauj apstāties pie sasniegtā. Uldis saņem piedāvājumu no kāda lietuvieša vārdā Orientas, kurš darbojas šajā pašā biznesā, palīdzēt izkraut palielu kravu. Un, kā reiz, leitis ir no Maiami un uz turieni taisnā ceļā dodas uzreiz pēc kravas izkraušanas. Jauna organisma priekšrocība ir tāda, ka tas ātri atjaunojas pēc fiziskas slodzes. Norijuši pēdējo amerikāņu sviestmaizes kumosu jūtam spēkus atgriežamies, un, lai tiktu līdz Maiami pēc iespējas ātrāk, esam gatavi strādāt pat vēl sešas stundas. Ātri vien tiek sabīdītas lietas ar Orientas – palīdzēsim izkraut mašīnu, saņemsim naudu par nostrādātām sešām stundām, pat arī, ja pabeigsim ātrāk, plus tam visam, tiksim aizvesti līdz Maiami. Jau kārtējo reizi viss sakrīt labāk, kā būtu varējuši cerēt, tāpēc jau pavisam drīz uz atvadām sitam saujā latviešu čaļiem, un sasveicinoties roku spiežam brāļukam.

Darbs veicas raiti – esam seši vīri un staipīšanu pabeidzam nepilnās četrās stundās. Šoreiz gan tikai pāris mēbeles jādabū otrajā stāvā, pārējais viss tikai jāienes garāžā vai istabā. Lielākās problēmas sagādā flīģelis, bet arī ar to tiekam galā. Tikai vēlāk izrādās, ka izpakojot televizoru viens no strādniekiem ar papīra nazi ievilcis milzīgu švīku uz plazmas ekrāna. Bet tās jau viņa problēmas. Vīrs, kurš pārvācās, ir bārmeņu skolotājs, un burtiski pusi no visas kravas sastāda alkohola pudeles. Vīrs neskopojās, un pēc labi padarīta darba katram tiek pa vienai vai divām augsta klases grādīgā pudelēm. Kristaps priecīgs somā noslēpj brūnas konsistences šķidrumu, kamēr es tieku atalgots ar ko tuvāku tīram ūdenim. Tam visam pa virsu tiek piešķirta arī piecdesmit dolāru dzeramnauda. Pie sevis saskaitām šīs dienas kopējā darba augļus – ap četriem simtiem zaļo, neatsverama pieredze un četri litri smagā alkohola, pie kam, esam ceļā uz Maiami. Un nepārtrauktā aizņemtība nav devusi vaļu domām par sāpīgo ādu.

Orientas ir pirmais lietuvietis, kuru ceļa laikā satiekam – atbraucis uz Ameriku pirms padsmit gadiem, lai pelnītu naudu. Jau no sākuma mājas radis saulainajā Maiami, krievu rajonā, kurā mitinās virkne lietuviešu, ir nopērkami produkti no Baltijas valstīm un iespējams dabūt krievu un lietuviešu ēdienus. Atradis savu sapņu līgavu – stipri jaunāku krievieti. Un uz Lietuvu braukt atpakaļ negrib ne par ko. Ir jau vēla nakts, šoferis nav gulējis vairākus desmitus stundu, tāpēc piestājam smago automašīnu stāvvietā, lai nomazgātos, paēstu un nakti pārlaistu tur. Smagās mašīnas kabīne tiek pārveidota par mazu virtuvīti ar četriem krēsliem un galdiņu. Leitis ir parūpējies par vakariņām mums visiem trijiem – kaut arī esam transporta līdzeklī, šīs ir tālbraucēja mājas, tāpēc arī tiekam uzņemti kā viesi. Lai arī Orientas ir krietni vecāks par mums, paaudžu starpība tiek nolīdzināta pēc vissmalkākajām mūsu reģiona tradīcijām – ar litru labas vodkas. Plānotais vienīgais tosts par satikšanos pārvēršas sarunās par dzīvi, kam jau seko otrais, trešais un ceturtais tosts, paceļot gan par saviem vecākiem, gan skaistumu, gan citām vērtībām, kas stāv pāri laikam. Alkohols tiešām ir labākais sociālais lubrikants, un tā patērēšanas process ceļ tiltus, nojauc robežas un rada brālības ilūziju. Kad vasarīgais sausums un gravitācija spēki pudeles saturu tuvina arvien vairāk klāt zemes centram, braļukas stāsta, ka arī viņa vecvecāki pabijuši Urālu kalnu viņā pusē. Bez savas gribas tur nokļūt, ar dzelžainu vēlmi atgriezties. Bet ne visi no senčiem vēlreiz redzējuši tēvzemi. Vienus un tos pašus laikmeta pātagas cirtienus esam jutuši gan mēs, gan mūsu dienvidu brāļi. Tomēr Orientas netur ļaunu prātu uz nāciju, kas kā mēslus no kūts centās izmēzt baltus no to senču krastiem un ganībām. „Ne jau cilvēki to darīja, bet režīms. Krievi zaudēja vairāk kā divdesmit sešus miljonus savējo 2. Pasaules karā. Dēli un vīri vienkārši nekad nepārnāca. Karā nav uzvarētāju.” Jūtu kaklā to žulti, kuru gribētos spļaut ārā – par visu netaisnību, par necieņu un apspiešanu, kuru gan pats nekad neesmu izjutis, bet guvis mantojumā. Laiku, kas pēc Māra Zālītes teiktā stiepjas līdzi kā siekala. Kas kā aizdzijusi rēta uz sejas atgādina par brūci ik reizi, kad ieskaties spogulī. Tomēr zinu, ka lietuvietim, kuru dzīve nejauši mums iedalīja kā kārtis pirms spēles, ir taisnība. Noriju pēdējās glāzītes saturu, ļaujot tam kā uguns lavai no vulkāna izdedzināt visu nemieru un žulti manī. Lai dzīst.

Kādam varētu likties, ka trīs vīriem sagult vienā smagajā automašīnā nebūt nav vienkārši. Tā tik tiešām ir taisnība, taču ne pie lietuvieša, kurš savā mašīnā pārvadā citu cilvēku iedzīves un dzīves. Tiek atpogāts vaļā pustukšajā treilerī esošais kāda nezināma labdara divguļamās gultas matracis un novietots brīvajā laukumā treilera iekšpusē. Lai ari pārvilkts ar plēvi, matracis diviem ceļotājiem ir kā Dieva auss. Garais ceļš, pilnā darba diena un šņabja seduktīvā iedarbība acu plakstiņus aiznaglo kā zārka vāku, un līdz rīta saules stari pārvērš metāla treileri par siltumnīcu tuksnesī, guļam kā nosisti, lai jau nākamajā pēcpusdienā sasniegtu Maiami. Pēdējās dienas pagājušas negaidītības zvaigznājā, sākot ar necerēti sārto iedegumu, necerēti nesatiktajiem latviešiem Tampā, neplānoto, bet patīkami ienesīgo darbošanos, pavisam negaidītu nokļūšanu līdz Floridas dienvidiem un beidzot ar nekad sapņos neredzēto satikšanos ar pirmo lietuvieti mūsu ceļā. Bet to, ka Floridas zvaigžņotās debesis nākamās divas naktis iepazīsim daudz tuvāk, šobrīd mums nenāk ne prātā. Sekojiet!