Vilkači, akači un Bigači!!

  • 6 min lasīšanai
Vilkači, akači un Bigači!! Agrs rīts (ap plkst. 7iem), samiegojies es un nesakārtota soma – tas nevarētu liecināt par gatavošanos pārgājienam. Bet tā nu reiz ir taisnība! Jau kuro (šķiet, ceturto) esmu apņēmības nedēļas nogali pavadīt nepārtrauktā kustībā. Jau tradicionāli mana somas kārtošana izpaužas kā 10 minūšu laikā atrasto drēbju un mantu neorganizēta samešana somā. Apmēram pēc 15 minūtēm kopš mājas pamešanas saprotu, ka esmu bijis ļoti neapdomīgs ne tikai krāmējot somu, bet arī apģērba izvēlē – sasniedzis staciju esmu jau paspējis nosvīst tā it kā būtu gājis veselu dienu. Arī zābakus esmu uzvilcis izcili nepiemērotus pārgājienam – tie ir gandrīz tik pat smagi kā es, kādus 17 izmēru par lielu un no malas droši vien izskatās, ka es nevis eju, bet šļūcu uz priekšu. Bet nu jau ir par vēlu nožēlot, un es cenzdamies nedomāt par savu „blondo galvu” notērēju pēdējo naudu vienā no retajiem veikaliem, kas šādā rīta agrumā ir vaļā. Man gandrīz paveicās veikalā pazaudēt savus vienīgos līdzi paņemtos cimdus, taču diemžēl tos pamanu pie dzērienu plaukta pirms veikala pamešanas. Pārējiem pārgājiena dalībniekiem, izmantojot savas dzīvesvietas priekšrocības, pievienojos Ogrē. Kad vilciena konduktore, ieraugot manu biļeti, iesaucas: „Kas tajā Atašienē šodien būs?? Pilns vilciens ar Atašieni!”, saprotu, ka laikam pārgājienā dosies ievērojams skaits ar cilvēkiem. Veiksmīgi atrodu savus biedrus, kas šoreiz ir mazāk nekā iepriekšējās reizēs, jo nav ieradušies ne Chakademus klana pārstāvji (klans, starp citu tika nodibināts iepriekšējā pārgājienā pa Ložmetējkalna apkārtni), ne vairāki 1. kursa pārstāvji no ĢZZF (Bigacis un Santa u.c.). Pārgājiens var sākties. Nokļūstot Atašienē, Mārtiņš paziņo, ka mūs līdz purvam aizvedīs autobuss. Taču autobuss nav viss nekāds Ikarus vai cits smalkāks braucamais, bet mazs busiņš, kurā nezinu kādus fizikas likumus pārkāpjot vienā reizē spēj iespiesties 15 cilvēki + šoferis. Mēs braucam pirmajā tūrē. Tā kā Mārtiņš mums novēlēja pagaidīt arī pārējos un sildīties, kamēr atbrauc pārējie, to arī bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem darām – pikojamies (ar sasalušu sniegu), graužam semuškas (jeb veidojam kultūrslāni, kā visu laiku atkārto Miks) un vēl šo to. Ideja spēlēt „Pēdējais pāris šķirās” diemžēl atsaucību negūst. Kad ierodas pārējie, zeme ir ieguvusi tādu izskatu, it kā te kādu laiku būtu uzturējies papagaiļu vai mērkaķu bars! Bet nu tā kā semuškas ir vairāk vai mazāk dabiskas, tad pārāk par to nepārdzīvojam. Mārtiņš izveic pēdējo face - control (vai pareizāk sakot feet – control), jo jāiet tomēr būs pa purvu. Kāda meitene ir ieradusies ar kedām. Par sodu viņai tiek piešķirtas plēvītes, ko daži nezkāpēc sauc par bahilām, un varam doties medīt vilkačus. Izrādās, ka esam 43 ļauži un visi, izkārtojušies smukā rindā, virzās uz priekšu kā tāda purva čūska. Jāsaka gan, ka purva ceļu mikroreljefs galīgi nav parocīgs iešanai, jo visu laiku kājas šļūk nost no kukuržņiem, ciņiem un vēl sazin kādiem pacēlumiem. Apkārt jau skaisti (kā jau ziemā), bet īpaši apkārtnei uzmanību pievērst nevar, jo tas draud ar ciešāku ķermeņa un zemes kontaktu nodibināšanu. Ir arī atpūtas brīži un viss, kas tajos pienākas. Vienā no tādiem mums sabiedrību sastāda arī novērošanas tornis, kurā gan lielākā daļa no dalībniekiem nekāpj. Es gan uzkāpju, taču neko TĀDU neieraugu. Visapkārt kaut kas līdzīgs tuksnesim, tikai viss ir balts ar zaļiem koku pleķīšiem. Vienveidīgs skats, tāpēc ātri vien kāpju lejā, kur Miks sniedz vargāna spēlēšanas pamatu apmācību. Es ar pamēģinu. Nedaudz sanāk Tālāk ejam jau pa labāku (jo lielāku) ceļu. Taču tas netraucē Andžam vienā no „zaļās pieturas” meklējumiem uz dzeloņdrātīm uzplēst bikses diezgan intīmā vietā. Taču par laimi (un man par lielu pārsteigumu) gana drīz sasniedzam Murmastienes pamatskolu, kurā paredzētas nakts izklaides. Mūsu bariņš 6 cilvēku sastāvā ieņem vietu netālu no ēdnīcas. Pārējie okupē sporta zāli. Taču vienprātība valda par to, ka jāiet papildināt vietējā veikala budžets. Pārdevējs priecīgs gan par tiem, kas nopērk tikai biezpiena sieriņu, gan par tiem, kas veikalā atstāj savus pēdējos skaidrās naudas (un varbūt arī saprāta) paliekas. Drīz jau arī vakariņas, kas ieturētas labākajās skolu ēdnīcu tradīcijās. Ēdnīcas tantes gan ir ļoti atsaucīgas un izpilda visas mūsu kaprīzes – gan pēc tējas un cukura, gan karsta ūdens no rīta utt. Nu un pēc vakariņām var sākties arī vakara neoficiālā daļa. Daži iet uz pirti. Mūs gan šāds process īsti neinteresē, tāpēc apmetamies savā čilautā un uzjautrināmies uz nebēdu. Vakara plānā bija paredzētas manas un Ievas kāzas, taču tālāk par gredzena izveidošanu no maizes maisiņa aiztaisāmajā plastmasiņa netiekam. Kad vienveidīga sēdēšana apnīk, dodamies ārā, kur kāds jaunietis cītīgi ceļ telti. Es jau neesmu stumjams un bez uzaicinājuma metos palīdzēt. Telti uzcēlām, bet kur tā palika pēc tam nezinu... Prieku gūstam arī šūpojoties bērnu šūpolēs un lecot pāri „suņu trenažierim”. Tā mēs nodevējam kaut kādus koka veidojumus krūšu augstumā, kas nekam citam kā vien lēkšanai tiem pāri nav piemēroti. Kad atgriežas cilvēki no pirts dažus no tiem uzaicinām uz mūsu pasākumu. Ar Miku izveidojam neliela mēroga orķestri, kas sastāv no vargāna un mutes ermoņikām, kuras gan ir diezgan dramatiskā stāvoklī. Tad vēl visam pa starpu nodibinām sakarus ar vietējo māju iedzīvotājiem, tiesa gan tikai caur aizvērtām durvīm. Taču mūsu jautrais pulciņš samazinās proporcionāli pulksteņa rādītāju kustībai uz priekšu. Galu galā paliekam tikai mēs ar Ievu. Artu esam ar savām izdarībām aiztriekuši uz sporta zāli, Rūtiņu uz 2. stāvu, un vēl kādu droši iedzinuši izmisumā, taču virsū neviens nekliedz. Taču galu galā arī mūs nogurums pievārē... No rīta ceļamies ne pārāk mundri, taču savu stūrīti savācam tā, lai, Mārtiņa vārdiem runājot, „pēc mums paliek tikai smiltis”. Visu nokopuši un mantas sakrāmējuši sasēžam un pārrunājam vakardienu, tādējādi gandrīz pazaudējot pārgājienu, jo, kad paskatāmies pulkstenī, tas rāda 09:10, bet jāiziet bija 9:00!! Steidzīgi iznesamies no skolas un redzam, ka pārējie jau tikuši diezgan tālu. Bet nu tomēr neizdodas viņiem no mums aizmukt un mēs viņus panākam pie kāda vīra, kurš laikam bija viens no galvenajiem Teiču purvā (īsti precīzi nezinu, jo iepazīstināšanu ar viņu es nokavēju). Viņš mums laipni izstāsta visu par dzērvēm, lāčiem, vilkiem un citiem zvēriem, taču informāciju par vilkačiem no viņa nevar izdabūt. Nu kā tad lai es kādu nomedīju, ja jau pat galvenais purva vīrs neko nevar pastāstīt...? Pēc informatīvās lekcijas turpinās pārgājiens. Diezgan jocīga sajūta, kad iet 43 cilvēki, bet neviens nesarunājas. Kaut gan tas tā kā puslīdz saprotams – akustika cauri cepurei un kapucei nav pārāk laba, bet kliegt atkal ir pārāk nogurdinoši. Pa ceļam beidzas ūdens, kas mani diezgan uztrauc, jo slāpst diezgan normāli. Taču kaut kur pusceļā nokļūstam pie kaut kā, kas attāli atgādina strautiņu. Taču ūdens pārāk aktīvas tecēšanas pazīmes neizrāda, bet tas mums netraucē uzpildīt pudeles un arī dzert to. Nebija nemaz tik slikts. Vienubrīd gan bija tāda šķērma sajūta, bet tā ar laiku pārgāja. Drīz pēc strautiņa nogaršošanas nonākam pie grāvja 2 lēcienu platumā. Bet otrā pusē taču vajag tikt! Dodamies gar tā malu uz priekšu, bet Rutiņš vilkdamies pa aizmuguri kaut kādā veidā ir atradis vietu, kur ledus tāds biezāks, un jau priecīgs deso pa otru grāvja malu. Tā kā sniegs gandrīz līdz ceļiem, tad viņam izdodas arī slaids kritiens. Man pa to laiku kājas sapinās kaut kādās saknēs vai vells viņ’ zin’ kur un arī es steidzos apkampt zemi. Diezgan ātri tiek izgatavots improvizēts tilts no baļķa un striķa. Es eju kā pēdējais, otrā krastā stāv meitene ar fotoaparātu rokā un cerību sejā, ka kāds tomēr iekritīs ūdenī. Bet nekā. Taču lai dabūtu striķi atpakaļ kādam jāšķērso grāvis vēlreiz un to dara jaunietis, kurš naktī cēla telti. Atpakaļceļā viņam cenšas palīdzēt kāds, kurš TOMĒR veiksmīgi iešļūc ar vienu kāju gandrīz visā garumā ūdenī, bet meitene fotoaparātu jau ielikusi maciņā. Nepacietīgā! Pēc bikšu apmaiņas jaunietim, kuram nepaveicās, dodamies tālāk. Tad pēkšņi zem kājām jūtu stingru pamatu, bet sirdī tādu saldu priekšnojautu, ka tūlīt būs Stirniene (galamērķis). Tā arī ir. Vietējā ģimenes uzņēmumā (veikalā) izrādās, ka dažam labam vēl tomēr ir nauda, bet toties veikalā nav gandrīz nekā, tikai dažas vientuļas ūdens pudeles ledusskapī savukārt plaukts pilns ar visādiem stingriem dzērieniem. Taču ar to vēl prieki nebeidzas. Izrādās, ka vilciens ir tikai pēc 2.5 stundām. Tiesa gan autobuss ir gana drīz, taču mani sāk mākt šaubas vai mēs visi varēsim tajā ievietoties. Kad pienāk autobuss, izrādās, ka manām šaubām bija pamats, jo autobusā nav vairs nevienas brīvas sēdvietas. Daži uzreiz atmet ar roku nodomam tikt tajā iekšā, taču es, Arta un Ieva nekaunīgi ielienam visiem pa priekšu. Šoferītis ir ļoti neapmierināts un visu laiku burkšķ un steidzina. Laikam nesaprot, ka ar mugursomu pilnā autobusā operēt nav diez ko viegli. Taču kaut kā līdz autobusa beigām aizkļūstam. Daļa no pārgājiena dalībniekiem gan vispār nemaz netika autobusā iekšā. Apstājoties autobusa ejā, saprotam, ka gaidīt vilcienu laikam būtu bijis patīkamāk. Karsts, neērti un stāvēt arī nav nekāda bauda it sevišķi tāpēc, ka autobusam ir nelāga tieksme drausmīgi kratīties. Apkārtējie sēdošie cilvēki skatās uz mums kā zoodārzā un ik pa brīdim smīn. Nezinu vai mūsu sagumzītā izskata dēļ vai iemesls ir cits. Mēģinu sēdēt uz somas, taču nav pārāk ērti. Pēc 3 stundu nogurdinoša brauciena tomēr izveļos no autobusa Ogrē un saprotu, ka neesmu īpaši attapīgs. Manas mugursomas metāla rāmis ir saliecies 90 grādu lenķī. Nevajadzēja laikam sēdēt. Bet man viss vienalga, jo nogurums tāds, ka liekas aizmigšu tur pat pieturā. Taču mājās nokļūstot un aizmetot prom milzīgos zābakus saprotu, ka bija jau laikam baigi forši. Tas nekas, ka neapprecējos Lai Valters dzied... 27.02.06. PS. Vārdi un notikumi nav mainīti vai izdomāti, kaut gan varbūt vajadzēja...Autors: Valters Melderis P.S. Nakamais Piedzīvojumu pārgājiens ABAVAS SENLEJĀ 25. UN 26.03.2006. Droši rakstiet un jautājiet, ja ir interese. :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais