Lauztie Turcijas Stereotipi jeb Turquality

Annija Apsīte 25.07.2013 9 min lasīšanai

Šis nebūs sajūsmas pilns stāsts par piedzīvoto Turcijā, bet gan drīzāk manas pārdomas par piedzīvoto un redzēto. Jāatzīst, ka emocijas ir sākot no vilšanās līdz pat fantastiskām atmiņām, kuras nekad nevēlētos nolikt tālākā plauktā. Tad nu par visu pēc kārtas tiem, kuri interesējās, kā man gājis. Apsveicu tos, kuri tiks līdz galam. :) )

Turcijas cilvēki

Sākšu ar to, ka esmu bijusi stereotipu upuris un, dodoties uz Turciju, negaidīju viesmīlību, atvērtību, gādību, jo par turkiem radītais apkārtējo iespaids man bija ne tas labākais. Tomēr šobrīd esmu atbrīvojusies no “klapēm uz acīm” un varu teikt, ka turki, tāpat kā jebkura cita tauta, ir ar saviem plusiem un mīnusiem, taču manā ceļā satiktie bija vienkārši lieliski. Tādu dāsnumu, nesavtību, viesmīlību, gādību un rūpes es nebiju jutusi nekad un ne no vienas tautas tik lielā dozē kā Turcijā. Ierodoties pie Kristapa drauga, jutos kā ierodoties pie sava brāļa vai sena drauga. Lai arī redzēju viņu pirmo reizi mūžā, pozitīva enerģija šļācās mums virsū un jau pirmajā vakarā, atstājot čemodānus mašīnā, redzējām Istanbulas vakara burvību. Atzīšos, ka pirms brauciena, nebiju pētījusi absolūti neko par šo pilsētu, taču visi “must see” punkti atnāca pie mums paši, pateicoties Erhanam.

Turcija un islāms

Līdz šim nekad nebiju bijusi mošejā. Godīgi sakot, nespēju iedomāties, ka tā (īpaši naktī) izskatās tik skaista! Ievērojot islāma tradīcijas, uzliku uz galvas lakatu un ap gurniem tika apsiets “lakats”, lai arī kājās bija necaurspīdīgi legingi un svārki. Mazās pilsētiņās reizēm ļauj ieiet arī neapsedzot galvu, taču aiz cieņas pret reliģiju un pastāvošo kultūru, man šķita korekti lakatu uzlikt arī mazo pilsētu mošejās. Par lūgšanām un tradīcijām varētu stāstīt ilgi. Patiesībā šie rituāli ir patiesi interesanti un līdz šim braucienam neko daudz par to nezināju. Tagad zinu, ka sievietes vienmēr lūdzas atsevišķi no vīriešiem un ka ir 5 veidu islāms un atšķirības esot ievērojamas, atšķiroties arī mošejas.

Tāpat uzzināju, ka konservatīvajās pilsētās (jo vairāk uz Austrumiem, jo trakāk), joprojām pastāv uzskats, ka sieviete, kas ir nav nevainīga ir padauza, taču vīrietis līdz savai “īstajai un vienīgajai” drīkst kaut vai armijai pāriet pāri. Tad nu turki zina stāstīt, ka dāmas, lai saglabātu savu “šķīstību”, nododas ļoti plaša veida izvirtībām, izmantojot citas…hmm… ķermeņa daļas. Šis, protams, ir viens no tiem aspektiem, kur parādās absolūtā tumsonība un nevienlīdzība. Trakākais ir tas, ka lielākie ” ticētāji” korānu nemaz bieži vien nav lasījuši un vēl daļa no radikālajiem islāmistiem lasīt nemaz nemāk. Korāns patiesībā ir plaši interpretējams un neviennozīmīgs, taču pastāvošajai varai kā senāk tā mūsdienās labpatīk uzspiest radikālākās islāma puses, lai spētu tautu ganīt kā aitas un rotaļāties ar cilvēkiem kā ar marionetēm. Jā, arī Turcijā izglītotās aprindās apmierinātība ar pastāvošo varu nav. Valdība ar katru gadu cenšas pastiprināt islāma ietekmi sabiedrībā, sākot ar pārspīlētiem nodokļiem beidzot ar muļķīgiem, ierobežojošiem noteikumiem.

Runājot par to pašu islāmu, interesanti, ka konservatīvajās pilsētās, ja pāris vēlas palikt viesnīcā un viņiem ir atšķirīgs uzvārds, vienā numuriņā palikt netiks atļauts. Tātad vai nu ir vien jāprec sava mīļotā vai jācer uz veiksmīgu sagadīšanos un uzvārdu sakritību. Absurdi, bet fakts!

Ak, jā, viens gan ir mīts. Tā kā Turcijā ir islāms, tad daudziem šķiet, ka ir turki nedzer. Dzer…un kā vēl. :) Taču, jāatzīst, ka dzert Turcijā ir dārgi. Alus, piemēram, maksāja 3,75 turku liras (1lira = 30 sant) (lētākais), bārā šāds prieks ir sākot no 9 lirām.

Ak, jā, nemaz nepieminēju, kāpēc devāmies uz Turciju. Eiropas Savienība, kā zināms, piešķir vērienīgus līdzekļus Jaunatnes neformālajai izglītībai, tad nu priecājāmies par iespēju apmaksāt vien 30% no ceļa izdevumiem un padzīvot 10 dienas Eiropas un Āzijas šķirstā. Jāpiemin, ka šī projekta laikā sapratu, cik ļoti gudra tauta mēs esam, taču to neapzināmies vai nenovērtējam. Sākot jau ar to, ka angļu valodas zināšanas latviešiem, salīdzinot ar projektā esošajiem rumāņiem un spāņiem, ir ideālas, beidzot ar elementāru spēļu saprašanu, atjautību un loģiku, kas mūsējiem izrādījās ievērojami spēcīgāka puse. Lai nu kā, pirmās divas dienas tika pavadītas fantastiskā Erhana un viņa draugu kompānijā, kas patiešām bija smieklīgas, izglītojošas un elpu aizraujošas. Tālāk devāmies uz Turcijas pilsētu Bolu, kas tiek dēvēta par Turcijas ēdienu šūpuli. Pirms tam patiesi biju aizrauta par domu, ka varēšu iedvesmoties un smelties idejas jauniem virtuves šedevriem. Te tev nu bija – 7 dienas viens un tas pats, pie tam nevarētu teikt, ka līdz ārprātam garšīgi. Diemžēl organizatori šajā projekta pretēji manai un Kristapa iepriekšējai pieredzei, diez gan ievērojami skopojās, taču tam bija arī labā puse – nevajadzēja uztraukties par pieņemšanos svarā. :)

Tātad…Ēdiens

Brokastīs organizatori radīja iespaidu, ka notiks maizes kaujas (jā, atgādināšu, ka maizi neēdu, kur nu vēl tādos kvantumos). Tātad baltmaizes kalni (15 sant par kukuli, cik manīju), tomāti, gurķi, zaļā paprika, zaļais pipars, olīvas, džems… ak jā un klucītis siera uz 25 cilvēkiem, kas, protams, bija smieklīgi. Nu, nevarētu teikt, ka biju priecīga, tāpēc izlēmu sevi glābt, iegādājoties Musli un ar citu dalībnieku palīdzību izdīcot piena paku uz brokastīm. Lieliski. NOT. Pusdienas un vakariņas 7 dienas bija vienā un tajā pašā vietā ar iespēju izvēlēties ēdienus no ierobežota un vienveidīga klāsta. Jāatzīst, ka veģetāriešiem izdzīvot projektā grūti, nemaz nerunājot par vegāniem.

Kopumā Turcijas ēdiens man patika ar savu pikantumu un vienlaikus lielo mīlestību pret viņu nacionālo dzērienu Ayran, kas garšo pēc atšķaidīta kefīra ar sāli, bet man, ja godīgi, garšoja, ko nevarētu teikt par daudziem citiem. :) ) Kas attiecas uz turku kafiju – sākumā pie sevis nodomāju, kas gan tur var būt citādāks. Pieredze rādīja, ka īstu turku kafiju pat Turcijā reti kur var saņemt, nereti tā garšo pēc parasta espresso, taču kārtīgās vietās kafija ir mazliet tumīga un patiešām ļoti garšīga (lai arī neesmu baigā kafijas fane). Tad nu ar to turku kafiju ir – kā paveicas. :) Attēlā var redzēt, ka arī pasniegšana ir dažāda. Daži pasniedz vienkārši mazās krūzītēs, taču vienā vietā, piemēram, kafijas trauks bija apsegts ar salveti un pasniedzot aizdedzināts, lai kafija būtu īpaši karsta.

Populāri, protams, ir arī kebabi… un vispār maize visos tās izpausmes veidos. Ak, nevarat iedomāties, cik ļoti biju sailgojusies redzēt NE maizi. Tā kā esmu atteikusies no tās lietošanas, paēst bez tās Turcijā nav viegli, manuprāt. :)

Par saldumiem – neesmu lielākā fane, jo tā želeja, kurā ir rieksti, diez gan ātri piegriežas, taču ir diez gan garšīgi tāpat. Arī halva (pūkainā jo īpaši) ir ļoti laba. Mans favorīts ir baklawa, kuru, cik saprotu, vislabāk gatavo Turcijas dienvidaustrumos, kur cukuru klāt neliek vispār, bet gan, kā saprotu, stēviju. Tas izklausās stipri veselīgāk,ņemot vērā, ka baklawa, kuru ieguvu es, sulot suloja no cukura sīrupa. Veiksmīga kārtā baklawu pirkt man nevajadzēja, bet gan to vinnēju mūsu projekta ietvaros, izpildot visātrāk loģisku uzdevumu, ar kuru varu padalīties arī ar jums. Tātad kvadrāts (kā attēlā redzams), kuram izņemta 1/4 daļa ārā. Atlikušais ” kvadrāt” ir jāsadala 4 vienādās daļās (pēc formas un izmēriem). Varat sevi pārbaudīt, cik ātri to varat izdarīt. :)

Vēl – uz ielas var iegādāties raušus ar sezama sēklām, kastaņus, kukurūzu, ziemas mēnešos ir plaši pieejams arī dzēriens salep, kas atgādina sakultu olu ar pienu, medu, kanēli un maģisko sastāvdaļu, kuras nosaukumu neatceros. Garšīgs un ļooooti ilgi saglabā karstumu mistiskā kārtā.

Ā un jā, tējas dzeršana… nu tā, šķiet, viņiem ir ik uz soļa un ik pēc pāris metriem. Nesaprotu, kā tik daudz tējas var dzert :D Melnā tēja nenormāli stipra, izvēlējos saudzēt kuņģi un no tās atteikties, ābolu un granātābolu tējas gan ir labas.

Ak, jā, blakus, protams, vienmēr tiek pasniegts arī ūdens. Viņiem nezinu, kāpēc, ļoti populāri ir plastmasas trauciņi ar ūdeni. Manuprāt, diez gan neekonomiski, ņemot vērā, ka īsti padzerties pat nevar no tā (~110 ml). Lai nu kā, uz Turkish Airlines ūdens trauciņa bija rakstīts Turquality un tieši tur arī atradu iedvesmu šī stāsta virsrakstam.

Serviss

Turquality. Neapstrīdami.

Turkish Airlines – precīzi, lētāk kā AirBaltic, ar iekļautu bagāžu cenā. Iekāpjot lidmašīnā, tiek pasniegts turku gardums, tālāk seko dzērieni (svaigi spiesta apelsīnu sula, ūdens, tēja, kafija, alkoholiskie dzērieni (!) utt.). Pusdienās – es, pasūtot biļetes internetā, norādīju, ka vēlos Gluten-Free Meal. Tad nu tieši tāds ēdiens man arī bija – tīģergarneles, rīsi, salāti, augļi un pats galvenais – man izdevās beidzot pagaršot bezglutēna maizi. Pēc konsistences tā ir stipri cietāka un, saskaroties ar mēli, tā ir visai graudaina, taču garšas ziņā – ne ar ko sliktāka par parastu baltmaizi. Maltīte un serviss kopumā Turkish Airlines ir vienkārši fantastisks. Protams, iespēja arī skatīties filmu lidojuma laikā vai klausīties mūziku (~8 kanāli).

Autobusi - Izmantojām uzņēmuma KamilKoč pakalpojumus. Sākumā šķita, ka mums vienkārši ir paveicies ar labu izvēli starp autobusu kompānijām. Nē, tā esot visos. Tad nu tā – jutos kā lidmašīnā. Bet nevis AirBaltic, kur pat ūdeni par brīvu nedod, bet labas aviokompānijas lidmašīnā. Ik pa neilgam brīdim caur autobusa “klāju” cilpo puisis, kas piedāvā dažādus dzērienus (ūdens, sulas, kafija) un uzkodas (cepumi, vafeles u.c. gardumi) . Ik pa brīdim atnest konfektes un iedod tās pat tad, ja saki, ka negribi (:))) ). Protams, neiztrūkstošas ir mitrās salvetes. Tāpat autobusa krēsli ir ļoti ērti un ērti būs arī cilvēkiem, kas aizņem vairāk par vienu vietu savu auguma aprišu dēļ. Priekšā monitors – lai arī tas nefunkcionēja ideāli, tomēr piedāvā iespēju spēlēt spēles, skatīties filmas, TV, klausīties radio, izsaukt apkalpojošo cilvēku, noteikt atrašanās vietu un lietot internetu. Jā, arī wi-fi, protams, ir pieejams bez maksas autobusā. Ar wi-fi Turcijā problēmu nav vispār. Tam visam piedevā vēl autobusa kompānijas piedāvā savākt pasažierus noteiktos punktos, lai nebūtu pašiem jābrauc uz autoostu un tāpat dara arī, nogādājot pasažierus mērķa pilsētā. Par 4h “ceļojumu” ar šādu servisu samaksājām 12 eur. Ņemsim vēl vērā, ka Turcijā ir neiedomājami dārgs benzīns – 2 EUR litrā šobrīd.

Kopumā iespaids par Turcijas pakalpojumiem ir tāds pats kā par cilvēkiem – rūpēsies par to, lai nekas netrūkst. Žēl, ka Latvijā pietrūkst kā viens, tā otrs.

Attēlā redzama mana un Kristapa maltīte lidmašīnā, bezglutēna maize un mazliet ” ne pa tēmu” maize ar zivi. Nezinu, kāpēc viņiem tas ir tik populāri starp vietējiem, bet tā nu viņi ēd. Garšīga zivs starp citu, bez maizes kluča gan varēja iztikt. :) )

Daba, klimats, pilsēta

Ceļojuma laikā bijām Bolu un Istanbulā. Laiks šajās pilsētās bija kā diena pret nakti. Istanbulā bija saulains, patīkams, silts, taču jārēķinās ar samērā lielu vēju. Ar laiku Bolu mums nepaveicās – lietus lija gandrīz katru dienu, vienīgi rīti vienmēr bija saulaini un silti.

Bolu reģions ir ļoti kalnains un skaists. Būtībā man atgādina Latviju ārkārtīgi daudzo mežu dēļ. Varbūt, ja Latvijā būtu paveicies ar kalniem, tad pie mums izskatītos līdzīgi. Kalni, kas ir 2000m viņiem neskaitās nekas īpašs. :) )

Bolu kā pilsēta ir samērā garlaicīga, tajā mīt daudz studenti un kopumā tājā ir ap ~120 tūkstošiem iedzīvotāju, salīdzinot ar Istanbulas daudzajiem miljoniem (katrs saka citu skaitli, sākot no 15-20 miljoniem :D ), Bolu ir kniepadata, taču Jelgava un Ventspils tāpat salīdzinot liekas mirušas pilsētas.

Istanbula savukārt ir…metropole. Dzīvot es, šķiet, tur negribētu. Tāda burzma & satiksme manām acīm bija redzēta pirmo reizi. Lai nonāktu no punkta A uz punktu B vajag drošības pēc ierēķināt vismaz 1,5h. Kamēr saprot pilsētas izmērus, izvietojumu un sabiedrisko transportu, domāju, ka paiet labs laiciņš. Interesanti, ka turki, ja viņiem pajautāsi ceļu, nekad neteiks, ka viņi nezina. Viņi pajautās apkārt vai kaut vai samelosies, bet neteiks nekad, ka nezina. Tāpēc drošības pēc ceļš jājautā vismaz diviem turkiem.

Paviesojāmies pie vairākiem ezeriem, redzējām Mudurnu pilsētu, kas bijusi vēsturiski nozīmīga Zīda ceļam. Redzējām, ka arī Turcijā ir Gaismas pils dvīnis… ak, cik unikāli un oriģināli gan mēs esam.

Kultūršoks?

Kamēr palikām pie Erhana, mēs tikām lutināti ar savu istabu un elpu aizraujošu skatu uz Stambulu no 12. stāva, kur bonusā katru vakaru nāk saulriets. Bolu naktsmītne bija katrai valstu grupai sava, tā nebija slikta – tīra ar ļoti ērtu gultu, taču pie viena gan pierast ir neticami grūti. Kā zināms turkiem vēl mūsdienās lielā cieņā ir tualetes kādas Latvijā bija padomju laikā…tātad caurums.

Turki zina stāstīt, ka ” caurumam” ir vairākas priekšrocības.

1) tas ir higiēniski, jo vairāki cilvēki nesēž uz viena poda. Es gan gribētu redzēt, kurš vispār sēž uz poda publiskā tualetē. Pē. Bet par higiēniskumu labs arguments

2)Pozīcijā, ar kādu jānokārtojas, tiek saspiests urīnpūslis un zarnas, tādā veidā vēdera izeja ir labāka…t.i. kvalitatīvāka? :)

Visgrūtāk bija pierast pie domas, ka ir jāmazgājas…uz poda. Jā, duša bija tur pat, kur pods, kā redzams attēlā. Tā kā netīrai staigāt negribējās, nācās vien pielāgoties.

Raki dzeršanas rituāls

Raki turkiem ir ļoti svarīgs. Visi to slavē, dievojas un nebeidz teikt, cik tas ir garšīgs. Lai arī ar alkoholu pēdējā laikā esmu uz ” Jūs”, tomēr laist garām Raki rituālu ar turkiem būtu grēks. Protams, ka man interesēja, kā garšo izslavētais, dievišķais dzēriens.

Liela bija mana vilšanās, kad uzzināju, ka tam ir anīsa smaka. Jēziņ, kā man negaršo lakrica… un tagad tā vēl bija jādzer. :) )

Raki pudelēs ir caurspīdīgs, to ielej ~50-100 gramus un pārējo klāt lej ūdeni. Saskaroties ar ūdeni, tas kļūst balts. Maģija! Raki drīkst sākt dzert no plkst. 11 vakarā, tā ir pieņemts. Līdzi raki dzeršanai jānāk klāt uzkodām, obligāta ir melone un turku siers, tāpat arī visādas jogurta un sarkano piparu uzkodas (ko noteikti izmantošu savās turpmākajās receptēs), tāpat bija arī garneles un mīdijas. Cepuri nost – viss bija garšīgi izņemot raki. :)

Jā, vēl svarīgi ir tas, ka Raki nekad nedzer shotos. Tas ir jāmalko lēni!

Paldies Erhanam un Onuram par visu – par viesmīlību, ēdieniem, dzērieniem, smiekliem un pozitīvismu.

Gaidām ciemos arī viņus, lai parādītu, ka arī pie mums ir, ko redzēt. :)