Otrā daļa. Ar auto uz Dienvidiem. Rodas sala.
|
Romans Sams
|
Ar auto uz Dienvidiem. Turpinājums. Otrā daļa. Rodas sala.
Pirmajā daļā – ceļš no Rīgas ar Audi A5 caur Bratislavu, Sofiju, Stambulu līdz Marmaris ostai, kas pavisam tuvu Antālijai. Tur biļetes uz prāmi, lai pārceltos uz Rodas salu, jau iepriekš bija rezervētas.
Gads jau pagājis kopš ceļojuma – pēdējais laiks uz papīra sakārtot prātā saglābātās atmiņas.
Mūsu nokļūšana Rodas salā Latvijas tūristiem netradicionāla – bijām tālu ceļu pa ātrām maģistrālēm cauri Polijai, Slovākijai, Serbijai, Bulgārijai, Turcijai veikuši. Par šo ierašanos visvairāk izbrīnīts bija grieķu muitas vīrs, Rodas ostā mūs izkratot , nobraucot no prāmja. Savu nesapratni, kāpēc ar auto tik tālu ceļu braukuši, ja visi lido ar lidmašīnām, viņš mēģināja izskaidrot ar bezcerīgo vandīšanos pa mūsu mantām. Grieķu izslavētā viesmīlība tika aizmirsta – muitnieks ieraudzīja, ka kādai no ceļa somām bagāžniekā apakšējā nodalījumā ar atsevišķu rāvējslēdzēju ceļā valkātā veļa glabājās. Kāda varētu būt interese dāmas apakšveļu pavalkātu pārkrāmēt, ja pat padomju robežsargi šai lietai piegāja ar cieņu... Kontrbandu veļā neatradis, jautājumu uzdeva – cigaretes, alkohols? Mašīnā ne viena, ne otra līdzi vadāt nedomājām – nav. Tas viņu darīja vēl aizdomīgāku – sāka DVD disku vāciņus vaļā vērt un Artrostop tabletīšu pudelīti atkorķēt, sataisījās tabletītes pārskaitīt. Uz aizmugurējā sēdekļa ledus skapi ieraudzīja – kas tas tāds? Aukstuma mašīna - vai vaļā vērt? Te muitas vīrs pēc padsmit minūšu vandīšanās pēkšņi sakautrējās – nē, nē. Bet par alkoholu Rīgā lēmumu kļūmīgu bijām pieņēmuši – Rodā konjaks praktiski nav nopērkams. Metaxa Reserve vai 12* - maz pazīstama. Kādā mazā universālveikaliņā izdevās noputējušu Martell Noblige vienu pudelīti sameklēt, lai pie vakariņām baudītu. Bet problēmas pie vakariņu galda tikai sākās – korķis Rodas karstumā, veikalā pāris gadus nostāvot, tā sakaltis, ka ārējā daļa nodrupa..., bet bārmeņi tik viesmīlīgi, ka ar vīnu pudeļu štoporiem mazo korķīti izvilkt nav spējīgi. Sadrupinājām, iekšā iespiedām (kā studiju gados Rīslingiem) un virtuvē atļāvām caur cietiņu pudeles saturu ar korķa drupačām izfiltrēt. Tā kā – citu reizi jāņem no mājām līdzi! Un vēl par līdzi ņemšanu – visu ceļu (10 300 km) līdzi pilnu benzīna kannu izvadāju, no muitas vīriem bagāžniekā ietītu. Nevajadzīgi. Vecās tradīcijas aizmirst nespējot – nākamajā ceļojumā benzīnu atkal līdzi ņemšu. Katram gadījumam.
Prāmja ceļš no Marmaris Turcijā līdz Rodas salai patīkami īss – no klintīm jūrā izbraucot, nedaudz saulītē iedegot, jau Rodas mols ir klāt. Salas piestātne atbilstoša – vecpilsētas mūri un šaurās ieliņas pavisam tuvu pie ostas vārtiem. Uz prāmja tikai trīs bija mašīnas – vēl divas grieķu. Un ceļā atpakaļ – līdzīgi.
Benzīns Rodā, tāpat kā Turcijā, padārgs. Ceļi – ciešami. Satiksme, salīdzinot ar Krētu, manāmi mazāka. Daudz mazāk tūristu, kas auto ir iznomājuši, jo arī daudz mazāka ir salas platība. Nedēļā, ko Rodā dzīvojām tikai vienu citu negrieķu auto manījām – Allroad ar Maskavas numuriem. Ceļi īsāki, kalni zemāki – tas ar Krētu salīdzinot. Arī apskatei ir vietas pamazāk. Pieminamas, kas skatītas, - Prasonisi, Lindos, Rodas vecpilsēta, Tauriņu ieleja.
Prasonisi – sala, kas dažu akmens sviedienu attālumā no Rodas salas tās dienvidos. Gūgles kartē, ceļojumu plānojot, bija ceļi uz šīs salas saskatāmi. Dzīvē – jūras šaurums nav pārbraucams. Kur ceļi radušies? – varbūt tad, kad labvēlīgi vēji smiltis uz sēkļa saskalo, varbūt tad, kad Mēness ūdeni uz citu pusi Vidusjūrai aizvelk. Pārbraukt nebija mums iespējams. Rodas – Prasonisi jūras šaurums Vidusjūru divās zonās sadala. Vienā mazi vilnīši, otrā viļņi milzīgi un lūzt kā okeānā. Viss dažu simtu metru attālumā, dēļ vēja virziena un jūras straumēm. Šī vieta – paradīze kaitotājiem un vēju dēļiem, kas kopumā tur simtiem. Daudzi nomas punkti un liela auto stāvvieta, kas pludmales smiltīs iekārtota. Bezmaksas!
Lindos – dabas klinšu varenības un baltās arhitektūras saskaņa. Labas viesnīcas, jauks rajons – dēļ novietojuma salas austrumu krastā dažu līcīšu pludmalēs ir tīkamāk baudīt saules starus kā Rodas, Ialisos, Kremasti ziemeļu piekrastē. Dzīvojot D’Andrea Mare Beach viesnīcā Ialisosā izjutām kā ir gulēt pludmalē ar galvu pret jūru. Skati un domas dažas - izpaliek.
Grūti ir izvērtēt vai šāds mūsu viesnīcas novietojums salas ziemeļos ir neērtība, salīdzinot ar augstas klases servisu, ēdienu, it sevišķi saldo, daudzveidību, dažu soļu attālumu no jūras un tuvumu Rodas vecpilsētai. Līdz vecpilsētas centram no viesnīcas, kurā dzīvojām, stunda un četrdesmit minūtes pastaigā, ko tikai reizi intereses pēc veicām, lai dabu, celtnes un dzīves stilu vietējo pavērotu. Domājot par to, ka jānāk arī atpakaļ. Bet tad paņēmām taksi. Taksisti stāvvietā savā garlaikojas – tūristi Rodas salā samērā mierīgi un pie savām viesnīciņām pielipuši, mazkustīgi. Varbūt tāpēc uz viesnīcu braucot ceļš taksistam bija priekšā jāsaka, bet varbūt tāpēc, ka tāpat kā pie mums taksistu paaudze nomainījusies.
Bet ar savu mašīnu no viesnīcas līdz vecpilsētai – padsmit minūtes. No rīta, kad pie mums ir sastrēgumi, tur tikai lēna satiksme – 10-15 km stundā, bet visu laiku kustībā. To projām braucot ievērojām, lai uz prāmi laikus paspēt varētu.
Nokļūstot Rodas vecpilsētas iekšpusē, senatne pārņem izjūtas – biezo aizsargmūru varenums, mazajos veikaliņos pārdodamo preču daudzveidība, kur veclaicīgas mantas mijas ar lietām modernām. Preces ne tikai vietējās, bet ir arī itāļu veikaliņi ar itāļu pārdevējiem un ķīnas mantiņas, kas visās bodītēs. Nekādas uzbāzības no pārdevēju puses. Bet pie katras ieejas vecpilsētā, kas platībā ir grūti izstaigājama, mazs ubadziņš ar sunīti. Dizaineris – noformētājs visiem viens, tātad visi strādā vienā kooperatīvā un uz darbu šefs atved „Landkruizerā”?
Tauriņu ieleja. Neticams vēsums Rodas salas karstumu nomaina, koku paēnā arī mitrums iespaidīgs. Pretstatā mūsu tauriņiem, kas tikai pāris dienas masveidīgi lidinās, tur viņi miljoniem. Un arī lidinās. Bet pārsvarā uz vēsajām klintīm pie avotiņa sasēduši. Lai masveidīgi lidotu, vajag labi pabaidēt – bet neērti ir dabas mieru iztraucēt. Tāpēc nedaudz pabiedējām, bet tā kautrīgi.
Gads pagājis, bet Rodas salas medus vēl sacukuroties nedomā. Vai sintētisks? Vai bez piebarotā cukura? Rodā tāpat kā Krētā pa mazajiem celiņiem cauri ciemiem braukājot, daudzi augļus un medu pie mājām uz galdiņiem tirgošanai izlikuši. Medus plastika mazās burciņās sapildīts, kas kā pēc stikla izskatās, bet pārvadāšanai labi – nav nejaušības dēļ tik viegli saplēšams. Vai Krētas medus arī cukurā nepārvēršas? Tas nezināms, jo pēc mēnešiem četriem tas negaidīti zuda.
Māju aicinājums. Kā parasti – no vietas tālas, kas tuva kļuvusi, prom doties paskumji..., bet mājas aicina. Zinot to, kas mājupceļā sagaida, pārņem jauna iedvesma, jo objekti, kas apskatei ir plānoti – Horvātijas piekraste, ūdenskritumi Krkā, Venēcija un Alpu kalnu pāreja Stelvio kā daudzi ceļojumi vienviet salikti. Tā nedēļas laikā no plus 33 līdz nulle grādiem nokļuvām un 2780 metru augstumā ar auto pa asfaltu uzbraukuši, slapju sniegu baudījām. Bet tas – daļā trešajā. Ar auto uz Dienvidiem. Rodas sala – ceļš mājup.
