Amerikas Neatkarības diena Floridā

Ģirts Smelters 24.07.2013 6 min lasīšanai

Turpinājums no iepriekšējā stāsta.

Rīts iesākas pēc pāris gulētām stundām kāda meksikāņa mašīnā. Pulkstenis ir kaut kur starp sešiem un septiņiem rītā, laiks pelēks kā žurkas pēcpuse, pie kam – līst. Ne pārāk laimīgs latīņamerikāņa ģīmis pavīd pie mašīnas loga. Dzīves svinēšana skurbulī pirms pāris stundām ir atņēmusi visu darba dienas rīta smaidu no labsirdīgā puiša sejas. Bet vēl pirms darba viņš, kā apsolījis, ved mūs uz lielceļu, kas gan nav pārāk tālu. Cilvēkus, kā šis meksikānis, ir viegli mīlēt, jo, kā izteicās jaunākais brālis – sirds viņam ir lielāka par galvu. Un tā ir laba.

Pirmais uzdevums dienas plānā ir apmeklēt tualeti tuvākajā benzīntankā, lai iztīrītu zobus un no sejas nomazgātu vēl no vakardienas aizķērušos ceļa putekļus. Tālāk jau seko maģiskais rituāls – laimes spēle uz lielceļa pleca ar uz priekšu izvirzītām krūtīm, uz kurām braši zaigo uzraksts „ARMY”. Spēlē tukšo ložu nav, ir tikai biļetes uz nezināmu vietu ar nezināmu pienākšanas un atiešanas laiku. Un tas arī ir tas, ko darām – mēs izlozējam biļeti un tad braucam. Kad kādam jauniegūtam draugam no Panamas stāstījām par lēcienu ar gumiju no vairāk kā 200 metru augstuma, viņš bija sajūsmā. Taču ne tik ļoti par pašu lēcienu pirms vairākiem mēnešiem. “Katra jūsu diena ir lēciens ar gumiju. Un tas ir apbrīnojami. Es tā nevarētu.” Ir atkal jauns rīts. Un atkal speram soli pāri malai. Lai ļautos brīvajam kritienam.

Dažreiz es brīnos, cik perfektā ģeometrijā sakārtojas nejauši pieņemtu lēmumu sekas. Bet laikam jau tomēr šādu uz nejaušībām balstītu lēmumu nemaz nav. Jo, ja ko esi iekārojis, ja esi reiz nospraudis mērķi un uz to apņēmīgi ej, prāts zemās apziņas līmenī pieņem lēmumus, pār kuriem apzinīgajam prātam nav varas. Un eventuāli viss sakrīt savās vietās, gluži kā meistarīgi izlikts pasjanss. Tāpēc mēs, nokļuvuši pie uzbrauktuves uz vajadzīgā ceļa, nevis pacietīgi gaidām ar izstieptu roku, bet nolemjam doties gar maģistrāles malu cauri lielceļu zirneklim uz vairāk kā jūdzi attālu mums nezināmu vietu, kur pēc aplēsēm stopošanai vajadzētu būt sekmīgākai. Kad esam jau gandrīz nonākuši vietā, tieši pirms mums apstājas divas smagās mašīnas, lai ko salabotu. Kamēr turpinu ķert vieglās mašīna, Kristaps dodas veiksmi izmēģināt pie smago šoferiem. Pēc pirmā atteikuma, otrais šoferis – kubietis – piekrīt mūs aizvest gandrīz līdz pašam Orlando. Lai arī kabīnē ir tikai viena pasažieru vieta, salienam divi, katrs ar pus dibenu sasēžoties uz krēsla. Tas pēc Amerikas likumiem ir aizliegts, tāpēc kontrolpunktiem braucam cauri ar Kristapu sēžot uz grīdas un somām sakrautām virsū – lai policijai nerastos liekas aizdomas. Mūsu šoferis kubietis ir apbrīnojams cilvēks – labsirdīgs un laipns, pirms vairākiem gadiem aizbēdzis no komunistu režīma Kubā uz Kanādu, kur mērķtiecīgi dzīvojis piecus gadu, lai tiktu pie uzturēšanās atļaujas Amerikā. Beidzot, ieguvis to, vīrs pārcēlies uz Floridu, kur viņu jau gaidījuši citi ģimenes locekļi un draugi. Pašam ir trīs bērni no trīs dažādām sievietēm, kuru visu fotogrāfijas viņš joprojām tur savā telefonā. Šķiet, joprojām mīl vēl visas trīs. Dzirdam daudz stāstu par Kubu, dzīvi Havannā, režīmu, kas tikai mazliet vairāk, kā divus gadu desmitus atpakaļ pameta mūsu valsti. Pateicoties Kubas sliktajām attiecībām ar ASV, kapitālisms šo zemi vēl nav samaitājis. Un meitenes esot tik skaistas.

Kad šķiramies, kubietis apsola mūs aizvest līdz pašam Orlando, ja vien pēc stundas vēl te stāvēsim, jo vispirms jāuzkrauj krava. Bet jau pēc piecpadsmit minūtēm braucam džipā, kur vada kāds floridietis – vairāk kā gadu savā jaunībā viņš ļāvies ceļošanas burvībai, ar draugu apskatot vai visu Eiropu, šur tur arī piestrādājot, neprātīgi iemīloties un dabūjot salauztu sirdi. Labākais laiks viņā mūžā, kā pats atceras. Orlando pilsēta iepatīkas jau no pirmā acu uzmetiena – centrs ir skaists, sakopts, parkos kaudze ar cilvēkiem, zvēriem un putniem, kuri viens no otra nebaidās. Vietējā Star Bucks kafejnīcā tiekam pie uzaicinājuma uz tikko atvērtu mākslas galeriju un bezmaksas kafiju, kuru uzsauc vietējais oficiants, mūsu ceļojuma iedvesmots – viņa sapnis vienmēr ir bijis apceļot Eiropu. Vēlāk vakarā uzmetu iespējamo un lētāko maršrutu un aizsūtu to viņam kopā ar iedrošinājuma vārdiem. Jo zinu pēc sevis – ja reiz šī dzirkstele ir tevī, jāļauj tai liesmot. Jo apdzēšot tā pārvērtīsies nožēlā par neizdarīto. Par vilšanos sevī, par neticību saviem sapņiem. Par bailēm sapņot milzīgi. Turpretim, ļaujot aizsvilties, liesmas ļaus tev lidot. Brīvajā kritienā.

Šķiet, pirmo reizi mūžā ir tas gods sagaidīt kādas citas valsts neatkarības dienu. 4. jūlijs amerikāņiem ir kas tiešām liels – notiek svinības, tiek šautas raķetes māju pagalmos un rīkotas grandiozas uguņošanas pilsētu parkos. Mums atkal veicas nokļūt īstajā vietā īstajā laikā, tāpēc svētkus atzīmējam jautrā letiņu kompānijā. Vispirms 3. jūlija vakarā dodamies uz kādu mājas ballīti, kurā spraigiem brīžiem ir parūpējies kāds tradicionāls amerikāņu tēvs, sanākušajam bērnu baram par prieku maniakāli laižot augšā vienu petardi pēc otras. Kad dažas no tām neuzsprāgst, bet dažas aizlido negaidītos virzienos, trāpot pa plecu arī kādai pirmsskolas vecuma meitenītei, uz meitenes vecāku aizrādījumu piromāns tētis tikai atsaka, ka meitenes brālis reiz esot ko nodarījis arī viņa puikam. Laikam jau dzīvē tomēr netaisnības nav, pie kam pārējie sīči pieprasa turpinājumu. Pēc šī šova dodamies uz kādu parku, kur solās būt patiesi īsta uguņošana, kuras priekšā Ušakovs Rīgas svētkos šķitīs vien padsmitgadnieks ar plaukšķenēm. Kad nokļūstam pie parka, 3. jūlija vakars Orlando pārvēršas par 23. jūnija vakaru Latvijā, un sāk gāzt kā pa Jāņiem. Ironiski, ka mūsu namatēvs pats ir Jānis, tāpēc tiek nolemts doties pie viņa – gaisā virmo vēja brīzes, un cilvēki uz ielas mēļo par tuvojošos vētru, dēļ kuras salūts nenotikšot. Nonākuši mājās sēžam pie TV ekrāna un gaidām ārkārtas rīkojumus līst bunkuros, alās un zem segām. Līdz brīdim, kad pienāk īsziņa no kādas citas latvietes ar izsmeļošu pārstāstu par tomēr notikušo salūtu – tas esot bijis brīnišķīgs. Ar mierinājumu, ka Jāņa alus nebija par matu sliktāks, dodamies pie miera – rīt paredzēta spraiga diena, jo esam pieņēmuši namatēva mesto izaicinājuma cimdu sacensties par pludmales karaļa titulu smilšu volejbolā.

Rīts iesākas ar nopietnu gatavošanos – vispirms pāris jūdžu krosiņš pa apkārtni, muskuļu un saišu izstaipīšana svaigā gaisā, pievilkšanās pie stieņa, vēdera preses, pietupieni, iesildīts tiek pat lēciens un gremdes kustība. Un tad es pamostos no balsīm virtuvē. Cīnos ar dilemmu –vērt ciet acis un izskriet vēl paātrinājumus, vai tomēr patiešām celties augšā un ripot uz dušu. Par cik šī ir sportiska diena, izvēlos par labu otrajam, un jau pavisam drīz mašīnas motora dūkoņa mijas ar bērnu klaigām un jūras šalkoņu. Latvijā mēs jau sen būtu atvadījušies no pārdesmit ozola gabaliem, taču šeit, Deitonas pludmalē braukt ar auto ir ne vien atļaut, bet arī ieteicams. Jo paiet labs laiciņš, līdz nokļūstam vietā, kur ir gan smiltis, gan jūra, gan volejbola laukums ar tīklu. Un pludmale vairāku jūdžu garumā liekas kā izstiepta „Alfas” stāvvieta dienu pirms Ziemassvētkiem.

Ātri iekārtojamies, iesildāmies ar amerikāņu futbola elementiem (pēc gandrīz 2 mēnešiem ASV joprojām neesmu sapratis, kāds sporta viedam, kur ar rokām tiek mētāta gumijas ola, skars ar futbolu?!?) un drīz jau tiek dalītas komandas. Sadale ir visai godīga un komandu raksturojums ir aptuveni: jaunie, īsie letiņi pret vecajiem, garajiem amīšiem. Tas nozīmē, ka sacensība smiltīs būs starp trīs Latvijas latviešiem un trīs Amerikas latviešiem. Visi klātesošie bez ierunām atbalsta sarkanbaltsarkanos, līdz ar to, lai arī tiek zaudēts pirmais sets, tiek svinēta uzvara visā spēlē. Netrūkst ne emocionālie saspīlējumi, ne prieki un asaras, ne alus un meitenes. Tālākā cīņa tiek pārnesta uz futbola laukumu. Lai ļautu reabilitēties mājinieku acīs, Amerikas letiņiem tiek atļauts spēlēt skaitliskajā pārākumā, pie kam, pēc viņu vārtu guvuma ar galvu, šāda veida trāpījums tiek traktēts kā divu punktu vērts. Tēvoča Sema aizbilstamie pateicoties alterācijai noteikumos, svin pelnītu uzvaru. Pēdējā un izšķirošā cīņa tiek atkal pārnesta uz karstajām Floridas volejbola smiltīm. Atkārtojas Londonas Olimpisko spēļu scenārijs, un amerikāņi tiek izslēgti no sacensībām pateicoties agresīvām servēm uz saules nogurdināto bloķētāju. Nemanot ir pagājušas gandrīz septiņas stunda karstā Floridas saulē, un fizkultūrieši nolemj atsildīšanos veikt kopīgi tās dienas vārdadienas jubilāra nelielajā rančo.

Diena pavadīta ļoti produktīvi, un ir iestājies patīkams un sen nebijis spēku izsīkums. Tomēr divi latviešu komandas pārstāvji – šī stāsta autors un viņa pazemīgais biedrs Kristaps – ieguvuši karoga nacionālā karoga krāsas toņus un proporcijas arī uz sava atlētiskā auguma. Iedzimtā latvieša kautrība un maldīgā pārliecība, ka saule jau mūs vairs neņem, lika ar skepsi raudzīties uz aizsargkrēma nepieciešamību. Tagad skeptiska liekas ideja nākamajā rītā uzvilkt kreklu un uzlikt plecos mugursomu. To, ka turpmākās trīs dienas būs kā viesošanās pie sātana ellē, vēl neviens no mums pat nenojauš. Taču 4. jūlija vakars tiek pavadīts smieklos, sarunās, vēlāk arī kopīgās dziesmās un dejās. Un, kas pats svarīgākais – tikai latviešu sabiedrībā. Orlando letiņi ir viena draudzīga un jautra banda, taču jau nākamajā rītā pirms saullēkta ir jādodas ceļā. Brīvdienas ir beigušās gan Jānim, gan viņa ciemiņiem no Latvijas. Un arī mums – ir sarunāts kārtīgs muskuļu darbs. Mums vajag abus – gan pastrādāt, gan pavingrot, tāpēc bez minstināšanās piedāvājumu pieņemam. Bet par to visu – nākamajā sērijā!