Šķērsot Atlantijas okeānu 15m laivā.
|
mārcis pļaviņš
|
2009. gada 31. decembris. Rīts. Pamodos pēc iepriekšējā vakara atvadu ballītes no jaunajiem draugiem, kuri tāpat kā es Las Palmas jahtu piestātnē centās nostopēt (jā - nostopēt) laivu, kas tos nesīs paari dziļajiem Atlantijas okeāna ūdeņiem.
2009. gada pēdējā diena Las Palmas de Gran Canaria pilsētā bija neparakstāmi klusa – satiksme ielās pieklususi, cilvēki steidza pielikt punktus pēdējiem aizejošā gada darbiem. Tāpat kā viņi, arī mēs ar jahtas kapteini Čadu un viņa ceļabiedru Jogiju veicām pēdējos sagatavošanās darbus, lai dotos trīs nedēļu ceļojumā ar jahtu uz Barbadosu.
Iepriekšējā dienā bijām pielādējuši laivu ar pārtiku un dzeramajiem, tika novērsts neliels elektronikas defekts, un izbraukšanas dienā bez lieka satraukuma bijām gatavi pacelt buras.
Čads ar Jogiju bija uz laivas, kad tā viegli nodrebēja un klusi sāka dziedāt tās motors. Pēc Čada pavēles atsvabināju virvi no doka, uzlēcu uz klāja un sākās mana lielā ceļojuma satraucošākā daļa – trīs tūkstoši kilometru pa neizmērojami plašo ūdens lielceļu. Tā bija mana pirmā reize uz šādas jahtas – es devos ceļā ne vien ar prieku par jaunu zemju iekarošanu un patīkamo uzbudinājumu par atrašanos uz laivas, bet arī ar vieglu satraukumu un neziņu par to, cik viegls vai smags būs šis ceļojums.
Izgriežoties no doka, Benedikts – vācietis, kurš uz liela katamarāna tipa jahtas veica pēdējos sagatavošanās darbus, lai tanī pat dienā atstātu Las Palmas Karību jūras virzienā, ar skaļiem atvadu sveicieniem pavadīja mani un Pisces (tā sauca laivu. Tulk. no angļu val. - Zivs) tālajā ceļā.
Aptuveni piecas minūtes vēlāk jau bijām ārpus ostas – cilvēki vēl bija labi saredzami un sala likās nebeidzami liela. Buras joprojām klusi gulēja uz masta un klāja – pirms to pacelshanas viegla dzinēja dūkoņa mūs nesa aizvien tālāk no krasta. Stundas sāka lēni ritēt uz priekšu un katru reizi, atskatoties uz salu, tā kļuva aizvien niecīgāka, cilvēki pārvērtās par maziem stāviem, kas klusi kustējās uz priekšu un atpakaļ. Vēl pāris stundas vēlāk automašīnas kā mazas skudriņas tālumā skraidīja pa iemītajām taciņām un sala sāka izskatīties pēc salas, kad abus tās tālākos galus apskāva zilie okeāna ūdeņi.
Laiva lēni šūpojās vieglajos viļņos, nemanot saule bija pietuvojusies horizontam, un biju pavisam tuvu savam pirmajam saulrietam uz jahtas. Lai gan sauszeme vēl bija labi saredzama, es zināju, ka esam prom un šeit vairs neatgriezīsimies. Aiz muguras palika divas piedzīvojumiem pilnas nedēļas, runāšanās ar jahtu īpašniekiem un burātājiem, cenšoties atrast kādu, kuram nepieciešama palīdzība okēana šķērsošanā. Jauni paziņas un iepazītas jaunas dvēseles, kuras meklēja ceļu uz brīvību, stopējot jahtas Gran Canaria jahtu piestātnē. Tas viss palika aiz muguras un sākās jauna nodaļa manā ceļojumā.
Mākoņi tanī dienā bija noslēpušies – viss apkārt mirdzēja zilos toņos – ūdeņi dzirkstīja visos iespējamajos zilās krāsas toņos, viļņu galotnes kā mazas, sniegotas kalnu virsotnes cēlās aizvien augstāk, lai pēc brīža izgaistu kā nebijušas. Saules pēdējie stari horizontu rietumu pusē sāka iekrāsot sārtajos saulrieta toņos. Mēs sēdējām uz klāja, skatienus pagriezuši gar laivas labo pusi, uz vietu, kur okeāns centimetru pa centimetram aprija planētu sildošo zvaigzni, kuras kontūras nu jau bija skaidri saskatāmas. Putni apkārt plivināja savus spārnus un tāpat kā mana dvēsele tanī mirklī.
Nedaudz vēlāk tanī pašā dienā biju virtuvītē, atvēris ledusskapi, lai sniegtos pēc vēsas alus bundžas, kad Jogijs skaļi iesaucšs “dolphins!” (delfīni). Pa septiņiem koka pakāpieniem, kas veda no virtuvītes, izskrēju uz klāja, kur laivas visās pusēs dzīvespriecīgi spēlējās aptuveni 20 delfīni. Sadalījušies lielākos vai mazākos bariņos, pāros vai vienatnē, tie lēkāja, skraidīja no vienas laivas puses uz otru, peldēja ar vēderiem pret debesīm. Lai gan neredzēju to sejas, likās, ka tie visi nepārtraukti smaidīja. Es apsēdos uz krēsla laivas aizmugurējā stūrī, kas bija nedaudz izvirzīts uz āru (sēžot tajā likās, ka esi ārpus laivas un šūpojies viļņu šūpolēs – šī vieta kļuva par manu iecienītāko vietu uz laivas) un ļāvu šīm radībām spēlēties metra attālumā no manām pēdām. Dziļi ieelpoju un baudīju mirkli.
Katru dienu vienam no mums bija jāveic “mājas darbi” – ēst gatavošana un uzkopšana. Pirmajā dienā to uzņēmās Čads – nepilnus divus metrus garš amerikānis – izskatīgs, skaļš un izaicinošs – viens no tiem, ko biju redzējis amerikāņu filmās – populārs, runīgs, vienmēr uz mēles glabāja jokus, ko iestarpināt jebkurā sarunā – viens no futbola-komandas-kapteiņa tipa zēniem. Amerikāņu laipnība un smaids viņu pavadīja ik uz sola, taču arī ugunis spļaut vinš prata tīri labi.
Mēs paēdām garšīgas vakariņas (ēst gatavošana uz laivas, kas šūpojas okeāna viļņos nebūt nebija vieglākais uzdevums) un bijām gatavi jaunā gada sagaidīšanai.
Vējš pieņēmās spēkā un mēs, uz klāja sēdēdami, attaisījām šampanieša pudeli. Īsi pirms pusnakts Kanāriju salu gaismiņas bija grūti saskatāmas un šis bija pirmais jaunais gads bez ģimenes, bez draugiem un bez ierastās vides vai gadskārtējās ballītes. Es jutos labi un pa īstam sajutu, ka esmu prom no rutīnas, prom no ierastā un paredzamā, nedomājot par to, ko biju ziedojis šīs brīvības sajūtas vārdā.
Katru nakti no astoņiem vakarā līdz astoņiem rītā bija naktsmaiņu laiks – katram četras stundas jāpavada uz klāja, vērojot vēja virziena maiņas, satiksmi ap laivu, un attiecīgi reaģējot uz notiekošo. Vakara maiņa bija parocīgākā, jo no astoņiem līdz divpadsmitiem bija viegli palikt nomodā, turklāt laiks skrēja ātrāk kā pārējās maiņās. Maiņa no pusnakts līdz četriem rītaā man patika vairāk par rīta maiņu – neaprakstāmi skaistas, zvaigžņotas naktis, kad varēja stundas pavadīt vienkārši veroties debesīs, filozofējot un domājot par to, cik esam mazi uz šī neaizmērojami nebeidzamā fona. Pēc-pilnmēness naktīs pirmajās janvāra dienās mēness padarīja ūdens laukus gaišus un pārredzamus. Vēlāk, kad mēness vairs nerotājās debesīs, naktis kļuva baisākas – tumsā vienmēr likās, ka laiva traucas ātrāk kā dienā. Tumšajās naktīs pāris dienas pēc tam, kad bijām atstājuši Las Palmas iepazinos ar planktoniem – dienā tie bija mikroskopiski, tos nebija iespējams ieraudzīt, taču naktīs tie pārvērtās par mirgojošām, zaļganām zvaigznēm ūdenī visapkārt laivai. Brīdī, kad laiva ar 19 tonnu svaru triecās pret ūdens virsmu, planktonu armijas bailēs uzliesmoja, radot tūkstošiem spilgti zaļu eksploziju pāris centimetrus no ūdens virsmas visapkārt laivai. Es pavadīju stundas vienkārši vērojot šo brīnišķīgo daļiņu dabas, kuru nekad iepriekš nebiju redzejis – nebiju pat dzirdējis par to. Visapkārt vienas vienīgas zvaigznes.
Rīta maiņa, savukārt, bija pati smagākā – no četriem rītā līdz astoņiem acis negribot vērās ciet, lai pēc sekundes gara miega atkal strauji atvērtos. Taču kā jau visām lietām pasaulē, arī šai bija sava skaistā puse. Cilvēki to sauc par saullēktu. Rīta stundās austrumu puse sāka kļūt aizvien gaišāka liidz vienā brīdī saules augšējā maliņa kautrīgi izcēla galvu no horizonta, vēstot par jaunas dienas sākumu. Tā vien likās, ka šī bija pirmā un vienīgā vieta pasaulē, kur ausa saule.
Dienas, kad Jogijs gatavoja ēst bija sevišķi satraucošas. Viņš bija piecdesmit astoņus gadus jauns kungs no Vācijas, kurš pēdējos pāris gadus bija pārvācies uz dzīvi Maljorkā, kur bija iegādājies skaistu mazu mājiņu pašā okeāna krastā. Viņš daudzus gadus bija strādājis kā operators. Astoņpadsmit gadu vecumā bija sācis ceļot pa pasauli un bija pabijis gandriiz visās pasaules malās. Viņš labi atcerējās vietu nosaukumus, notikumus un skaitļus. Mēs pavadījām daudz laika runājot par ceļošanu, par reliģiju, vēsturi un citām aizraujošām tēmām. Viņš runāja daudz vairāk kā es un tā bija labi – viņam bija daudz, ko stāstīt un es gribēju to visu dzirdēt. Jogijs bija arī ļoti emocionāls – viņš satraucās par mazām lietām un viegli spēja aizsvilties. Kamēr viņš gatavoja, mēs ar Čadu uz klāja baudījām alu karstajos saules staros un centāmies cik spējām nesmieties, kad no virtuvītes līdz mums atplūda trauku sķindoņa un Jogija skaļie “Scheise, scheise, scheise!” (Tulk. no angļu val. - Sasodīts!)
Bija pagājushas vairāk kā desmit ceļojuma dienas, kad, visiem sēžot uz klāja, Čada acu skatiens pievērsās dziļajiem ūdeņiem un jau pēc brīža viņa balss vēstīja par ciemiņiem.
Pieci milzīgi, metrus četrus līdz sešus gari vaļi ar spilgtiem vēderiem bija ieradušies mūs pavadīt. Pusotru stundu tie rotaļīgi peldēja ap un zem laivas, ik pa brīdim parādoties virs ūdens virsmas, izpūšot ūdeni caur mazajiem atvērumiem uz muguras. Tie bija karaliski, graciozi un neaprakstāmi mierīgi un draudzīgi. Tāpat kā delfīni tie priecājās redzot mūs tāpat kā mēs priecājāmies par viņu apciemojumu. Es, Čads un Jogijs kā mazi bērni skraidījām no viena laivas gala uz otru, kliegtami, bļaudami un priecādamies katru reizi, kad vaļi iznira virs ūdens virsmas, itkā sveikdami viņus ar ierašanos. Jutāmies kā sevišķi svarīgas personas, kuru pavadīšanai nozīmēti skaistākie vaļu valstības pārstāvji.
17. janvāra pievakarē Jogijs, kurš pārsteidzoši labi spēja saredzēt lietas, kas atradās tālu tālumā, ieraudzīja salas aprises. Gandrīz astoņpadsmit dienas nebijām redzējuši zemi, citus cilvēkus, nebijām staigājuši pa zemi, kas nešūpojas. Bijām priecīgi par izdevušos ceļojumu, tachu tanī pat laikā priecīgi ieraudzīt civilizāciju. Barbadosas kontūras kļuva aizvien skaidrākas un, iestājoties tumsai, gaismas no māju un pludmales bāru logiem, laternām un automašīnām vēstīja par galamērķi.
Jauna pieredze un sajūtas cilvēkiem vienmēr atver acis nedaudz plašāk. Tā liek priecāties par dzīves krāsainību, liek apzināties, ka dzīve neaprobežojas ar to, kas ir tavā redzeslokā, tavā istabā, dziivoklī vai pilsētā. Pasaule ir pilna ar lietām, par kurām mums nav ne mazākās nojausmas – atliek vien iet un tās atklāt!
Fragments no gadu gara ceļojuma apkārt pasaulei ar 105 latiem kabatā. Vairāk lasi www.papasauli.wordpress.com
