Pēc kultūras - uz Londonu!

23.07.2013
6 min lasīšanai
100 foto

Pagājušajā nedēļas nogalē Londona uzmanības lokā, protams, bija britu jaunā prinča dzimšanas gaidās, taču tālab jau kultūras dzīve Londonā neapstājās. Viens no tādiem bija Pučīni par "klasisko trilleri" dēvētās operas "Toska" izrāde Londonas Karaliskajā operā ar mūsu izcilā tenora Aleksandra Antoņenko (Mario Kavaradosi) piedalīšanos. Un šādu iespēju nedrīkst laist garām! Ko tikai nevar atrast internetā... Bet pie visa, protams, kā vienmēr vainojams internets un tur atrodamā informācija. To, ka jūlijā ROH (Royal Opera House) notiks "Toskas" izrādes, janvārī uzzināju, meklējot pavisam kaut ko citu. Taču, uzklikšķinot uz attiecīgās saites un ieraugot, ka tur dzied mūsējais, pirmā doma ir - JĀBRAUC! Izpētu biļešu cenas un šķiet, ka "augšējā amfiteātrī" sēdēšana nav pārāk lēta (pēc mūsu kritērijiem), bet nav arī pārāk dārga - tieši 44 GBP. Tātad jāņem ciet! Pateicoties maniem Londonā dzīvojošajiem draugiem, pie biļetes beigās tieku bez maksas - tā man tiek uzdāvināta. Labi, ka ir tādi draugi, vai ne?... Tagad vēl atliek izdomāt, kā nokļūt Londonā, un atkal jau talkā acīmredzot nāk apstākļu sakritība, jo tieši nākamajā dienā sākas "airBaltic" lidojumu lielpārdošana, un jau pavisam drīz man rokā ir biļete Rīga-Londona-Rīga, kas kopumā izmaksā 55 latus. Ļoti saprātīgi, vai ne? Protams, tas nozīmē līdzi ņemt tikai rokas bagāžu, bet, galu galā, trim dienām jau pārāk daudz mantu arī nevajag. Savukārt par naktsmājām varu arī padomāt pēc tam (gluži kā Skārleta). Tikai šķiet, ka janvārī jūlijs vēl ir tik tālu... :) Arī naktsmājas ir! Mēnesi pirms došanās uz Londonu beidzot ķeros pie naktsmāju jautājuma risināšanas. "Daugavas vanagos" šoreiz negribas palikt, tāpēc rakstu e-pastus teju visiem saviem Londonas paziņām - cerībā, ka gan jau gultasvieta kādam atradīsies. Un secinu, ka Koelju, kurš teica par pasaules sadošanos rokās, lai palīdzētu īstenoties labām lietām, tiešām ir bijusi taisnība: lidmašīnas biļete man ir, biļete uz operu arī, un tieku arī pie itin pieklājīgas naktsmītnes - maza jumtistabas dzīvoklīša jeb, smalki izsakoties, studijtipa dzīvokļa Īslingtonā (paldies saimniekiem!!!). Pa vienu logu redzu "Arsenāla" stadionu, pa otru - kaimiņmājas pagalmu; līdz vienai metro stacijai ir 6 minūtes, līdz otrai - kāds mirklis vairāk. Tuvumā ir arī "Tesco" veikaliņš, ja nu sagribas ēst. Pašam rajonam, kur mitu, arī nebija ne vainas - tas tika raksturots kā kluss un mierīgs. :) Tā arī bija, ja neskaita nakti no piektdienas uz sestdienu, kad kādā nu netālajām mājām gāja vaļā ĻOTI skaļa ballīte - tā ka gandrīz gribējās pārvarēt slinkumu un iet pievienoties :) Vienīgais, kas mani drusku atbaida no Londonas vasarā, ir tur jau ilgu laiku valdošie plus 30 grādi, kas nav mana mīļākā temperatūra... Taču to izbaudu tikai pirmajā dienā, kad, izkāpjot no Gatwick autobusa, sajaucu puses un uzreiz nespēju atrast Viktorijas staciju. Taču londoniešiem vienmēr var pajautāt ceļu, un laipns kungs mani ātri vien aizsūta pareizajā virzienā, trīsreiz izstāstot, kurp jāiet un novēlot labu veiksmi. Jau pēc dažām minūtēm esmu Viktorijas stacijā, uztopoju savu "oyster card" un ar metro dodos uz Īslingtonu, kur jāsatiek dzīvokļa saimnieki. Skaidrs, ka pēc šī ceļojuma uz centru atpakaļ braukt negribēsies, turklāt visi Londonas paziņas izsaka vēlmi tikties sestdien un svētdien, tālab piektdienas vakars paiet neticami rāmi, tikai mazliet pastaigājot pa apkārtni un papriecājoties par britu vēlmi pavisam mazā piemājas pleķītī mājas priekšā izaudzēt rožu krūmu un vēl visādus krāšņumaugus. Rozes pašlaik Londonā zied pilnā sparā, tādēļ viena otra manas ielas māja izskatās patiešām grezni! Esot lielās mākslas tuvumā Lai gan operas izrāde sestdienā sākas tikai plkst.12.30, nemiers mani dīda jau kopš paša rīta, tālab uz Koventgārdenu dodos jau tā paagrāk, un, tā kā tas ir tikai četru pieturu attālumā, centrā esmu ļoti laicīgi. Tiesa, man vēl operas kasē jāsamaina uz e-pastu atsūtītais rezervācijas apstiprinājums pret "īsto" biļeti, tāpēc labi vien, ka esmu ieradusies tik agri - pie kases stāv diezgan pamatīga cilvēku rinda. Acīmredzot viņi kāro iegādāties aizskatuves tūres biļetes, jo uz "Tosku" visas vietas jau sen izpārdotas. Taču izrādās, ka tie, kam ir rezervācijas papīrs, var doties pie cita lodziņa, tālab jau ātri vien, ļoti laipna angļu kunga apkalpota, esmu tikusi pie savas biļetes. Super, tagad var doties ielās! Un Koventgārdenā tiešām darāmu un skatāmu lietu netrūkst: kādas desmit minūtes vēroju masveida jogas mācībstundu, pie sevis secinot - jā, gandrīz neko no rādītajiem vingrinājumiem es izpildīt nevarētu (to gan nevar krietna daļa nodarbības dalībnieku) un atceroties jogas masu pasākumu Rātslaukumā, pēc kura pasākuma rīkotājiem lika maksāt par tur atskaņoto mūziku. Tad vēl apstaigāju "Apple Market", kur ļaudis tirgo dažādus pašdarinātus priekšmetus: fotogrāfijas, rotaslietas, apģērbus u.tml. Turklāt visos stūros kaut kas notiek: tirgus paviljona pagrabstāvā kāda meitene dzied populāras operu ārijas, turklāt tas izklausās patiešām labā līmenī (nekādi "brāļi Ilmāri" tur netiek pielaisti, kā saka londonieši), ieliņā blakus operas namam izvērsušies "cilvēki - skulptūras", turklāt šoreiz viņi nevis stāv uz zemes vai kāda postamenta, bet gan karājas gaisā... Kā tas iespējams, man nav laika pētīt, taču izskatās gana interesanti. Ar vienu kungu, noziedojot mazliet naudiņas, pat nofotografējos, lai gan parasti to nedaru. Tikmēr ir pienācis laiks doties uz izrādi! Laipna biļešu pārbaudītāja man iesaka uz augšējo amfiteātri doties ar liftu (laikam viņa novērtējusi mani fizisko formu :D), taču pa ceļam izkāpju stāvu ātrāk. Un labi vien, jo varu nogaršot kādu operas kūku un kafiju (jāteic, ka Operas viesi itin naski tiesā kūkas un sviestmaizes, un uzdzīvo uz nebēdu), aizstaigāju arī līdz Operas terasei, kur paveras skats uz "Londonas acs" augšdaļu un māju jumtiem, un izvietotas kastes ar garšaugiem. Tas mazliet man atgādina Rīgas kā 2014.gada Eiropas kultūras galvaspilsētas tematisko līniju "Izdzīvošanas komplekts". Te samanu lavandas, piparmētras un, šķiet, pētersīļus. Kad uzbraucu augšā uz savu vietu un atrodu, kur būs jāsēž, secinu - tā kā roku balstu krēsliem (tie tomēr ir visai ērti sarkana samta sēdekļi) nav, ar kaimiņiem nāksies būt ļoti ciešā saskarsmē... :D Pirms izrādes vēl patērzēju ar divām anglietēm, kuras ir ļoti pārsteigtas, uzzinot, ka esmu atlidojusi no Rīgas, lai noskatītos "Tosku", kas esot ārkārtīgi populāra un skatītāju iecienīta izrāde... Savukārt par pašu izrādi neizteikšos, jo neesmu kritiķe, taču pavisam neliela īsrecenzija man, protams, ir: Londonas "Toskas" iestudējums ir vērienīgs, iespaidīgs un ļoti skaists!!! Martina Serafina (Toska) šajā lomā te uzstājusies jau vairākkārt, savukārt Aleksandram Antoņenko tā laikam ir šīs lomas debija Londonā. Arī pārējie solisti dzied izcili (protams, mūsu pašu LNO "Toskas" iestudējumam nav ne vainas, un tomēr...), ik pa brīdim izpelnoties vētrainus publikas aplausus un pašās beigās - pamatīgas ovācijas. Varu tikai iedomāties, kā jūtas mākslinieki, iznākot paklanīties un dzirdot, kā auro gandrīz divarpus tūkstoši skatītāju (ROH esot 2250 skatītāju sēdvietu). Un trīs stundas garā izrāde paskrējusi kā viens mirklis, bet man atkal ir lepnums par latviešu - šajā gadījumā dziedātāja Aleksandra Antoņenko - panākumiem pasaules operteātros... :) Laižam dzīvē!!! Savukārt svētdiena negaidīti izvēršas par īstu dzīves baudīšanu, un tas viss - atkal jau pateicoties vienam manam ļoti labam Londonas draugam. Kad ap pusdienlaiku tiekamies centrā, viss sākas gaužām nevainīgi - ar pusdienošanu ļoti stilīgā un kičīgā krodziņā turpat netālu no Operas (krodziņa nosaukumu gan neatceros, bet tas ir turpat vien - Drury Lane Street). Divreiz dienā krodziņā uzstājās mūziķi un pat operdziedātāji, un jāteic, ka viņu priekšnesums ir patiešām augstā līmenī! Mūziķi pusstundu ilgajā priekšnesumā pamanās nospēlēt Vivaldi "Gadalaiku" fragmentu un Brāmsa "Ungāru dejas", savukārt dziedātāju repertuārā ir viss, sākot no "Traviatas" un beidzot ar populāriem mūzikliem... Iespaidīgi! Pēc ļoti garšīgām un sātīgām pusdienām domājam, kurp doties tālāk. Kad saku, ka gribu kārtīgi izpētīt Kemdentaunas tirgu, plāns tiek akceptēts, turklāt uz turieni dodamies ar komfortu - mazā jaukā "Fiat" mašīnā... :D Jau braucot pa šo rajonu, acis skraida uz visām pusēm, bet, ejot cauri slavenajam tirgum, šķiet - vai esmu nokļuvusi kādā Austrumu tirgū? :) Kādu brīdi klīstam pa tirgu, izbaudot atmosfēru, līdz aizklīstam līdz kanālam. Tur atiešanai gatavojas šīs dienas pēdējais upju tramvajs (varbūt Londonā to sauc citādi?), tādēļ izlemjam doties apmēram stundu garā kruīzā. Atklāti sakot, man pat nebija ienācis prātā, ka Londonā ir sava "Mazā Venēcija" un vēl jo vairāk - ka šeit, tāpat kā Parīzē, Amsterdamā un citās lielajā Eiropas pilsētās, ir sava liellaivu kolonija - interesants rajons, kur tiešām reāli dzīvo cilvēki... Jāteic, ka ļoti kolorīti! Dažas liellaivas iekārtotas ļoti spartiski (starp citu, tādu var nopirkt vai noīrēt par 30 tūkstošiem GBP), dažas "appuķotas" un izskatās visai eksotiskas. Un, starp citu, publika kanāla malā nav mazāk eksotiska: redzam ainiņu, kas atsauc atmiņā "Trīs vīrus laivā" (vai varbūt kādu citu literāru darbu?), un ne to vien. Brauciens beidzas apmērm pie Padingtonas stacijas (ja nekļūdos), bet izrādās, ka mums vēl jānokļūst atpakaļ Kemdenā, kur atstājām mašīnu. Skaidrs, ka ar kājām vairs nevienam nav spēka iet, tādēļ tiek noķerts īstais melnais Londonas taksometrs ( "cab" ;) . Jūtos kā lēdija... :D Tikmēr mans ceļabiedrs stāsta, ka kurš katrs nemaz nevar tā vienkārši kļūt par melnā taksometra vadītāju: pirms tam vairākus gadus (šķiet, četrus) topošajam šoferim ar motorolleru jāizbraukā visa Londona, iepazīstot to līdz pēdējam sīkumam un sīkākajai šķērsieliņai. Nekādu karšu un tom-tomu - ja klients pasaka, kur grib nokļūt, vadītājam ir jāzina, kā uz turieni aizbraukt, un āmen. Manuprāt, šī sistēma nenāktu par ļaunu arī Rīgā, kur dažkārt uz Ķengaragu tiek braukts caur Bolderāju... Turklāt taksometra vadītājs zina stāstīt, ka šodien Londonā norisinās kriketa mačs starp Angliju un Austrāliju, un, protams, Anglija ir uzvarējusi, jo "austrālieši jau neprot spēlēt kriketu". Lai laime būtu pilnīga, es vēl kā karaliene tieku mājās (Londonas, protams) nogādāta ar mašīnu, aiztaupot mīcīšanos metro - tas prieks man paliek uz pirmdienas rītu, kad nāksies doties uz lidostu. Secinājums: absolūti ideāla un perfekta Londonā pavadīta svētdiena... :) Starp citu, arī pirmdienas rīts, kad jālido mājās, nav mazāk eksotisks: pār "Arsenāla" stadionu aust saule, savukārt no rietumiem nāk virsū milzīgs negaisa mākonis ar pamatīgiem zibeņiem un ducināšanu. Tomēr liktenis ir joprojām man labvēlīgs: tas (negaiss) aiziet vairāk centra virzienā, ļaujot man līdz metro stacijai tikt bez mazākās lietus lāsītes. Tātad; paliec sveika, Londona! Uz tikšanos nākamreiz! :)

Pēc kultūras - uz Londonu!

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem