Nedēļa Romā...

  • 16 min lasīšanai
04.06.2008. pirmā diena Pēc pulksten sešiem no rīta mūs pamodināja drauga un ceļojumbiedra satrauktais zvans – vai vecās pases ir derīgas līdz 01.06.08. vai tomēr 01.07.08. Ap septiņiem tika ieviesta skaidrība, ka ar pasi līdz 01.07.2008. viss ir kārtībā un lidot varam. Lidostā nokļuvām bez problēmām, iečekojāmies un ieturējām brokastis numur 2 LIDO un jau pēc nedaudz vairāk kā stundas kāpām uz lidmašīnas klāja. Man tas bija pirmais lidojums dzīvē, tādēļ kā mazs bērns ar sajūsmu tvēru katru niansi un sīkumu, kas pieredzējušam lidotājam liktos smieklīgi. Nebiju informēta, ka drošības kontrolei ejot cauri liks noņemt arī bikšu siksnu, tādēļ nedaudz samulsu, jo kājās bij platas džīnas, kuras uz mana dibengala turējās tikai pateicoties jostai. Lidot man patika, arī pārtika aļa „airbaltic-kichen” bija OK. Tiesa, manas garās kājas juta diskomfortu šaurajā beņķi un liedza priekšā sēdošajai personai kaut nedaudz atliekt krēsla atzveltni. Debesis bija fantastiskas, diemžēl daudz mākoņu, tādēļ Itālijas kalnus nesanāca apskatīt. Nolaidāmies Fiumicino pēc 3 stundu lidojuma un biju pārsteigta par lidostas izmēriem, pēc nosēšanās kādu brīdi lidmašīna brauca un brauca kā tāds autobuss, bet izkāpjot no tās, secināju, ka nekur tālu neesam aizbraukuši, jo nu jākāpj vēl autobusā un jāturpina braukt. Jau šajā autobusā manu uzmanību pievērsa itāļu kundzīte, kura par spīti saviem gadiem 70, bija tērpta neapšaubāmi dārgā un modernā kostīmā, ar sievišķīgu cepurīti, pērļu kaklarotu un auskariem un pat tīkliņcimdiem. Perfekts manikīrs, make-up un frizūra. Turpmākajās dienās es sāku pierast pie šāda skata – itāļu sievietes ar gadiem izskatās tikai labāk, koptāk. Pat WC apkopējas lidostā, tērptas kombinezonos un armijas zābakos ir parūpējušās par spilgtu make-up un manikīru. Mūsu bagāžu gaidījām ar bažām, jo braucot tai pat autobusā redzējām kā itāļi pārvadā bagāžu no lidmašīnas uz lidostu un otrādāk – nenormālā ātrumā ar straujiem pagriezieniem, ignorējot no kravas izkritušos čemodānus, kuri vientuļi un sadauzīti paliek uz lidlauka, kā arī lidostā redzējām dusmīgu sievieti ar sapļackātu koferi skaidrojamies ar lidostas darbiniekiem. Mums paveicās un somas dabūjām veselas, saņēmuši bagāžu nolēmām ievilkt dūmu pirms vilciena uz Romu meklējumiem. Nepagāja ne minūte, kad pie mums pienāca onkulis, kurš piedāvāja par 15eur no cilvēka mūs tūlīt pat aizvest uz mūsu noīrēto villu, kuras atrašanās vietu mēs zinājām tikai teorētiski – mums bija adrese, bet kartē šo villu sameklēt mums nebij izdevies. Cena tikai sākumā likās liela, bet vilciena biļete no lidostas uz Termini (Romas centrālo dzelzceļa staciju) maksā 12eur, Termini ir jākāpj ārā un ar visiem čemodāniem jāmeklē metro(nedēļas biļete metro maksā 16eur), no kura pēc tam 800m bij jāiet kājām, tādēļ kopumā ņemot 15eur no cilvēka bija normāla summa un mēs piekritām. Onkulis mūs aizveda pie kāda tīra un salīdzinoši jauna busiņa, iepazīstināja ar vadītāju Luca Papa – solīdu puisi ar auskaru ausī, baltā kreklā, kurš apsolīja, ka, ja piezvanīsim dienu iepriekš, viņš aizvedīs mūs atpakaļ uz lidostu jau tikai par 10eur no cilvēka. Brauciena laikā Papa klausījās kādu itāļu repa dziesmu, par kuru likās varen sajūsmināts – no sērijas Timoti „V klube”, tikai „v klube” vietā bij „in Italia” un piedziedājumā feinas meiču balsis dziedāja „la-la-la-la....pederastiiiiiii” un „la-la-la...pederastoooooo” un Papa nekādīgi nevarēja saprast mūsu sajūsmu par šo dziesmu. Villu Papa atrada ātri, jo mašīnai bija GPS. Vārtus atvēra vecs feins onkulītis, kurš ne vārda nesaprata angliski, jo es sazinājos un rezervēju villu ar vienu no viņa dēliem (beigās tā arī nesapratu kuru, jo abi nāca pie mums runāties un abi runāja angliski bez problēmām), tomēr ar žestiem un tā tālāk ierādīja mums mūsu apartamentus, kas izrādījās labāki nekā www.homelidays.com bildēs apskatāmais. Onka lika aizpildīt arī kaut kādas veidlapas policijai ar mūsu datiem. Tad nu ap pieciem pēcpusdienā beidzot devāmies apskatīt apkārtni. Vispirms devāmies uz supermārketu, kas atradās mums tieši līdzās. Tika iepirkta provīzija apmēram divām dienām. Nelielajā pastaigā konstatējām, ka šoferi ir bezgala pieklājīgi, it sevišķi tas attiecas uz blondām sievietēm, visur ir nopērkamas Dena Brauna grāmatas (itāliski, protams) un pēdējā Harija Potera grāmata arīdzan. Uz ielām tirgotavas, kur pārdod apģērbu, apavus, viltotās brendu somas, saulesbrilles. Ieklīdām kebabnīcā, kur nedomājot neko sliktu pasūtījām pikantos kebabus, kuri svilināja lūpas un iekšas kā sērskābe, kaut arī pārējā ziņā bija gardi un nogaršojām visa turpmākā ceļojuma favorītu un draugu – itāļu alu PERONI. Starp citu, runājot par alu – itāļi ir baigi feinie, viņiem pudele alus ir nevis 0.50l, bet 0.66l un mazais „nultrīs” alus ir nevis 0.30l, bet godīgi – 0.33l. Ēstuvēs var dabūt alu da jebkādos daudzumos, sākot no 0.20l, beidzot ar litra kausu. Paēduši, devāmies uz villu, lai nosvinētu atbraukšanu, divu ceļojumkolēģu dzimšanas dienas un manu vārdadienu. Vakars izvērtās ilgs, vētrains un bezgala feins. 05.06.2008. otrā diena Šodienas programmā Vatikāns un tā apkārtne. Ceļamies laicīgi, lai nebūtu jāstāv garās rindās. Brokastīs auksta apelsīnu sula, mocarella un tomāti. Tomāti viņiem ir dievīgi, mocarella tāpat. Laiks silts – nedaudz pāri 20 grādiem. Jau ejot uz metro, secinu, ka Parīze NAV netīrākā Eiropas pilsēta, Romas ielas pārspēj jebkuru Parīzes nomali, kaut arī atkritumu urnas ir visai bieži sastopamas. Vēl paspēju ievērot, ka itāļu sievietes šajā siltajā vasaras dienā nēsā garus ādas zābakus, ja itālietei nav zābaku, tad noteikti ir vasaras kurpes, kuras ir divus izmērus par lielu, vai arī zelta, sudraba krāsas kedas, botas un snikeri ar kristāliem un citiem spīdumiem. Un pīpē visi. Tik daudz smēķējošas sievietes neesmu manījusi nekur citur. Izkāpjot netālu no Vatikāna, apstulbstu – tā mūri ir mega lieli, augstums kā 5 stāvu mājai, tiesa, ne visapkārt šai valstiņai, bet no muzeju puses. Muzejā ieejot ārā sākas lietus, kas beidzas tik pat pēkšņi kā sācies, pēc pusstundas nekas neliecina, ka tāds vispār ir bijis, ielas sausas, peļķu nav. Vatikāna muzeju gaidīju ar lielām cerībām uz kaut ko grandiozu, ņemot vērā informāciju par viņu īpašumā esošajām mākslas un senatnes vērtībām, bet vīlos. Salīdzinājumā ar Luvru...labāk apskatīt Luvru divreiz nekā Vatikāna muzeju kaut reizi. Liela daļa eksponātu manā izpratnē ir atliekas un pārpalikumi no kādreiz kaut kā skaista un vērtīga, kam sen jau vajadzēja būt miskastē, nevis muzejā, kura biļete maksā 14eur. Vesela istaba ierādīta uz dzelzs stieņiem uzmauktām akmens galvām to dabīgajā lielumā, kurām tikai retajai varēja saskatīt sejas vaibstus, pārsvarā tās bija tik apdauzītas un satraumētas, ka nebija redzams nekas izņemot ovālas formas akmeni. Skulptūras bez rokām, kājām un ķermeņa augšējās daļas līdz nabai, respektīvi tikai apdauzīts dibengals tur bija pārpārēm. Pie katra eksponāta tikai pliks numurs, lai uzzinātu, kas tas par „objektu” par papildus samaksu, ja nemaldos kādi 6-7eur jāpērk audiogids, kurā nospiežot attiecīgos ciparus ierakstīta balss izstāstīs KAS TAS IR. Siksta kapelas meklējumos ieklīdām tīri feinā senās Romas muzeja daļā, tur eksponāti tiešām bija normālā stāvoklī un acij baudāmi, arī ēģiptiešu nodaļa bija normāla, tiesa, tiem, kas bijuši Luvrā, Berlīnes ārvalstu muzejā vai Kairas nacionālajā muzejā, Vatikānā atrodamais ar Ēģipti saistītais liksies vājprātīga niecība. Siksta kapelu meklējām vairāk kā stundu, kad atradām, tur esošais sargs niknā balsī pieprasīja pilnīgu klusumu, dzina visus zāles vidūt ciešā pūlītī, lai izslēgtu iespēju kaut ko nebūt nofotografēt. Tiem, kuriem izdevās uzņemt kādu foto, aparātā uzņemtās bildes tika pārbaudītas un Siksta kapelas foto pašrocīgi izdzēstas. Tajā burzmā bij grūti aptvert un novērtēt Siksta kapelas ģeniālos griestus, pastarās tiesas gleznojumu, tādēļ pēc stundas meklējumiem, mēs jau pēc 5 minūšu apskates devāmies prom. Ejot uz Sv.Pētera katedrāli, piesēdām iedzert pa alum (Peroni, protams) un paklīdām pa suvenīrbodītēm, neko tā īsti nepērkot, bet, tā teikt, izostot gaisu  tikai beidzamajās dienās mēs secinājām, ka tieši Vatikāna apkaimes suvenīrbodēs ir vislētākie suvenīri. Sv.Pētera laukums nekādu dižo iespaidu neatstāja, pat obelisks, kuru tā gribēju redzēt, jo pasaulē ir tikai trīs lielākie Ēģiptes obeliski – Parīzē, Konkordijas laukumā, te, Sv.Pētera laukumā un trešais Karnakā, Ēģiptē. Parīzes obelisku biju jau redzējusi un tas man pavisam noteikti likās skaists, majestātisks un noslēpumains, Ēģiptes obelisku plānoju redzēt šogad novembrī, un cerēju, ka Romas obelisku obelisks(jo obeliski viņiem te ir daudz un dažādi) būs kaut kas grandiozs. Diemžēl šis obelisks atgādina vien betona stabu, bez neviena hieroglifa vai citas norādes uz tā izcelsmi. Nemanīju arī Dena Brauna „Eņģeļos un dēmonos” aprakstīto „Dieva elpu” Bernīni skulptūru, kurai it kā te bija jābūt. Rinda nebija gara, tikām iekšā ātri. Kaut arī pie ieejas ir dresskoda pārbaude un somu rentgens, iekšā tika miera vējos mūsu grupas biedre ar asām manikīra šķērītēm un cilvēki ar mini svārkiem un šortiem virs ceļa. Katedrāle bija iespaidīga, drūma, tumša, bet grandioza. Diemžēl nesanāca apskatīt slaveno Pietu, jo, vienkārši, to neatradu, bet citi grupas biedri pēc tam teica, ka esot bijusi. Iespaids palika tāds nedaudz skumjš, jo, lai arī šī ir visu kristiešu citadele, avots, no kura plūst viņu ticība, neviens no katedrāles apmeklētājiem neizrādīja ne mazāko dievbijību , pat nepārmeta krustu ienākot, kā biju gaidījusi, visi izturējās kā parasti tūristi, parastā apskates objektā (nē, nu es atzīšos, ka es jau ar uzvedos tapat, bet tomēr neesmu kristiete, bet sanāk, ka neviens tur tāds nebija). Lai gūtu papildus iespaidus, uzaicināju visus doties augšā uz pašu katedrāles kupolu. Biļete maksā 5eur, ja gribi pusceļu braukt ar liftu – 7eur. Mēs nolēmām, ka esam spējīgi to izdarīt paši. Teikšu atklāti – ja tev bail no augstuma vai šaurām telpām, labāk paliec lejā. Jākāpj bij ilgi, tuneļi kļuva šaurāki ar katru metru, vietām tie bij nevis vertikāli, bet slīpi, trepes dažkārt vijās tik pārdrošās spirālēs un bija tik šauras, ka tām pa vidu karājās aukla, pie kuras pieturēties, lai nenokristu. Skats no augšas bij labs, laukums tikai no kupola izskatījās tiešām meistarīgs un skaists, arī tā elipses forma atklājās tikai no tāda augstuma skatoties. Atpakaļceļā gāja vēl grūtāk, jo man no pārpūles trīcēja kājas. Nokāpuši lejā, konstatējām, ka rinda ir desmitkāršojusies. Iestājās patīkams apmierinājums, ka bijām tik apzinīgi un ieradāmies laicīgi. Ļoti gribējās ēst un devāmies kādas tavernas, krodziņa meklējumos. Tālu netikām, jau otrajā šķērsielā uzstājīgs oficiants pierunāja mūs ienākt. Apskatot cenas, likās, ka būs padārgi, bet normāli – 18eur par vienu silto ēdienu. Oficiants piedāvāja alu, puišiem lielo kausu, meitenēm mazos, bet es, kā jau izslāpis letiņu alusdzērājs, pieprasīju lielo kausu (kas manā izpratnē ir 0.5l un mazais 0.3l), oficiants manāmi izbrīnījās un izteica piezīmi par Latvijas sieviešu izturību. Kad man atnesa un nolika priekšā litrīgu alus kausu, es sapratu viņa izbrīnu. Šāds kauss maksāja 13eur. Bet es tomēr to izdzēru, nu, labi, palika kādi 100grami pašā dibenā, bet tikai tāpēc, ka negribējās apčurāties pa ceļam uz mājām. Pasūtījām silto ēdienu un oficiants, tā starp citu pajautāja, vai vēlamies arī sēņu mērci un kartupeļiem, divi mūsu puiši piekrita, diemžēl, nepaprasot cenu. Meitenēm tas pats oficiants piedāvāja maizi, mēs nolēmām, ka normālā ēstūzī maize ir vai nu pa brīvu vai maksā kapeikas un pat nedomājot, pasūtījām 9 maizes šķēles uz sešiem cilvēkiem. Arī, diemžēl, nepaprasot cenu. Ēdiens bija normāls, nekas pārdabisks, bet tā maize......viņiem tā saucas „brušet” – itāļu baltmaize, grauzdēta olīveļā ar baziliku un citām garšvielām, ko neatpazinu, pa virsu maizei sīki sakapāti tomāti.......dievīga. es tiešām roku uz sirds liekot varu teikt, ka NEKO gardāku nebiju ēdusi. Bet tad pienāca brīdis norēķināties. Un atklājās, ka katra sēņu mērcīte maksājusi tieši tikpat cik pats ēdiens – 18eur!!!! Maize jeb brušeta maksāja 30eur!!! Kopā par 6 cilvēkiem mēs samaksājām pāri par 200eur, apmēram 40eur no cilvēka. Sēņu mērce mums deva labu mācību – neēst tuvu pie tūristu iecienītajiem objektiem, noskaidrot cenu par katru sīkumu, ko piedāvā kā pašu par sevi saprotamu un deva vielu anekdotēm visa ceļojuma laikā. Cik tas štrunts maksā? Ha! Salīdzinājumā ar SĒŅU MĒRCI, gatavais lētums, pērc tik nost! :D Pilniem vēderiem, bet tukšiem makiem devāmies mājās. Saguruši, bet jau ap plkst. Pieciem bijām savā villā, nopirkām divas kastes Peroni un izdzērām par godu superīgajai sēņu mērcei! 06.06.2008. trešā diena Šodien paredzēts Popolo laukums, spāņu kāpnes, Trevi strūklaka, Barberīni pils. Ar metro nokļūstam Popolo laukumā, atkal obelisks, kas izskatās krietni labāk par vakardien redzēto, maza strūklaka laukuma vidū un bezgala skaistas skulptūras tā sānos. Laukuma kreisajā pusē ir necila baznīca Santa Maria del Popolo, kurā abglabātas daudzas prominentas personas un vienu no kapelām ir projektējis pats Rafaēls – Kidži kapela. Diemžēl tieši šī kapela bija remontā, bet baznīca iespaidīga, kaut maza, sienās iestādāti pāris skeleti un pārējās kapelas arīdzan ir kā mākslas darbi. Blakus baznīcai ir Leonardo da Vinci muzejs, pie kura ir arī normālas WC. Tālāk kāpām kalnā, no kura paveras skaists skats, tur atrodas Pinchi laukums, tad devāmies Trevi strūklakas meklējumos. Strūklaka patiesi iespaidīga un skaista, tūristu bari un saldējuma kafejnīcas. Iesaku, saldējums itāliem padodas ekselenti, it sevišķi augļu. Liels saldējums 3 bumbas, maksā no 2.50-3.00eur, klāt tiek dota arī karotīte un kāds vafeļu rotājums. Satikām latviešu tūristu bariņu. Trevi strūklakā jāmet monētas īpatnējā veidā – atmuguriski ar labo roku pār kreiso plecu. Spāņu kāpnes izrādījās kaut kas necils un mazs. Biju vīlusies. Blakus tām ir krutā iela ar Brendu veikaliem. Dodamies jau pēdējiem spēkiem, jo diena ir karsta meklēt Barberīni pili, un apskatām arī pāris dārzus tai tuvumā, nekas īpašs un apmeklēt šo pili neiesaku. Staigājam pa centru, ēstuves meklējumos, cerot neatkārtot vakardienas pieredzi, ielas mazas, bet satiksme liela, visur mocīši, skuteri, mopēdi, gājēji, milzīgi žogi aiz kuriem slejas koku meži un senatnīgas villas, gluži kā Holivudas zvaigžņu mitekļi. Atrodam picēriju, no vārda „ristorante” izvairāmies, lai neuzrautos uz mega cenām. Picērija maza, jauka, galdiņi cieši cits pie cita, turpat mazi bērni, turpat cigāri kūp un cigaretes. Pasūtu šoreiz mazo alu, uzsverot, ka nevēlos grande bet tikai pikolo, oficiants sāk smaidīt un stāstīt, ka tur tak nav no dzert, tik mazs esot, bet tā kā nevarēja piedāvāt Peroni, uzstāju, ka vajag man to mazo alu, atnesa 0.2l, tiešām mazs, bet negaršīgs, līdz ar to nemaz neprotestēju. Picas bija kā kura, manējai bija tik asas un cietas malas (picu pasniedz nesagrieztu), ka nevarēju sadalīt to gabalos, nolēmu nokost no malas un ar aco picas stūri savainoju smaganas, ar to tad arī pieliku punkti picu baudīšanai, Latvijā itāļu picas garšo daudz labāk, kā mans vīrs apgalvo – arī Milānā picas garšo super. Bet vismaz pieredze ir gūta. Atkal saldējums mazā gelateria netālu no trajāna kolonas, apskatam kolonu un piesēžam speciāli tūristiem paredzētā nelielā parciņā, kuru veido tādi kā lieli pakāpieni. Tieši pretī atrodas kaut kas liels un balts. Monuments par godu nezināmajiem karavīriem, celts 19.gadsimta beigās. Izskatās galīgi nepiemērots senatnīgajai vietai, bet šis baltais, kā beigās iesaucu „ķēms” principā ir Romas centrālais punkts, lai kur tu ietu, vienmēr uzdursies tieši šim monumentam. Dodamies pa via del Corsa, kas ir viena no iepirkšanās ielām Romā atpakaļ uz Popolo laukumu, pa ceļam nopērkot dēlam spančboba lelli, kuru Latvijā ar uguni nesameklēt, un tad uz villu. 07.08.2008. ceturtā diena Šodienas plānā pati interesantākā diena (nu vismaz man) – Kolizejs, Forums, Palatīns. Lai tiktu uz Kolizeju ir jābrauc ar metro līniju B, kad mēs no savas skaistās, tīrās un modernās metro līnijas A pārgājām uz metro līniju B, iestājās neliels kultūršoks, jo šīs līnijas metro stacijas un paši metro izskatījās kā no melnādaino geto – viss netīrs, noķēpāts ar uzrakstiem, pat metro griesti bija aprakstīti, paši metro veci, grab pa gabalu un durvis nevis smuki aizveras, bet aizcērtas ar tādu spēku, ka, liekas dīvaini, ka gar sliedēm nemētājas amputētas pasažieru rokas, galvas vai kājas. Kolizejs atrodas turpat pie metro stacijas, pirmais iespaids, kas nepāriet arī turpmāk – tik mazs! Biju savā galvā izfantazējusi to kā grandiozu MEGA celtni. Rinda jau no paša rīta bij liela, bet kustējās ātri. Ieejas biļete derīga gan uz Kolizeju, gan Palatīnu, gan forumu!!!! Un maksāja tikai 11eur. Pēc Kolizeja apskates dodamies uz Palatīna ieeju un satiekam garu rindu, nolemjam atpūsties, iedzeram alu un paspēlējamies ar ķirzakām, kuras sildās saulītē Palatīna malā. Tiekot līdz rindai uzzinām, ka ar savu Kolizeja superbiļeti varam mierīgi doties iekšā, jo rinda gaida uz biļešu kasi. Ļauni nosmejamies par „lūzeriem” un lepni dodamies iekšā. Daudz drupu, vecu ēku, pagalmu, kā riktīgā pilsdrupu kolekcijā, staigājot sagurstam ne pa jokam, puiši izmisīgi mēģina atrast WC, bet tāda ir tikai priekš dāmām  no to drupu daudzuma un daudzveidības griežas galva, sāk gribēties ēst, bet laukā jau netiek, jāizstaigā vēl forums un tikai tad ir izeja. Tādēļ man par lielu apbēdinājumu šobrīd (jo tobrīd bads krietni mazināja manu interesi par forumu) apskatījām visai maz. Konstatējām, ka Romieši ir varen taupīga tauta, forumā mētājās milzum daudz marmora sadrupušu, salūzušu un savādāk sabojātu kolonu, no tām palikuši vien neliela laukakmeņa izmēra gabali, bet ārā tos neviens nemet, tik pastumj maliņā, lai jau stāv. Toties tūristam ērti pakaļu nomest  Pēc foruma daļējas apskates (bet tas bij tiks skaists, riktīga senatnes elpa) turpat pie izejas atrodam Marmetīnes cietuma celli, kurā saskaņā ar leģendu ir turēts Sv.Pēteris un Sv.Pāvils, viņi ar savām lūgšanām esot panākuši, ka no grīdas sūcas avots un ar tā ūdeni nokristījuši cietuma sargus, ieeja par ziedojumiem. Dodamies meklēt ēst un netīšām ieblandamies slavenajā Puķu laukumā Campo de Fiori, kura centrā 1666.gadā sadedzināts Dž.Bruno, kurā notikuši dažādi dueļi un kur jau gadsimtiem ilgi ir tirgus. Netīrība vājprātīga, pa zemi mētājas viss, sākot no drēbēm, beidzot ar veciem kāpostiem vai salātiem. Vienā no laukuma stūriem paēdam pastu ar itāļu šķiņķi. Tā bija mana pirmā iepazīšanās ar itāļu pastu. Bija gardi, porcija milzīga, bet, diemžēl, šķiņķis bija labi ja trīs zirņa lieluma gabaliņi. Nedaudz iepērkamies tirgū (es nopirku dievīgas tumšās vīnogas un kazenes), kur tūristiem domātie krekliņi, topiņi un jakas ar uzrakstiem ROMA vai ITALY ir krietni lētāki nekā citur, arī stikla rotaslietas, kuras ir katrā suvenīrbodē (Venēcijas, Milānas stikls tāda pati „ekstra” kā mūsu māla izstrādājumi tūristiem Latvijā), te ir pa 3eur gabalā, citur tie maksā no 7-12eur. Dodamies paklejot pa mazajā ielām uz metro pusi, nonākam pie baltā monumenta un nolemjam to apskatīt no iekšpuses, bet izrādās darba laiks jau beidzies (ieeja bezmaksas), neteikšu, ka bijām dikti saskumuši un devāmies uz savu Villu. 08.06.2008. piektā diena Manu 6to kāzu jubilejas rītu sākam ar Panteona meklējumiem, kad tas burtiski iznirst aiz stūra, tāds milzenis iespiests mazā laukumiņā starp māju mājām ar kārtējo strūklaku un obelisku laukuma vidū, jūtos iespaidota. Šī celtne mani paņēma pilnīgi un galīgi, tāds majestātiskums, tāda arhitektūra!!! Nespēju aptvert kā turpat 2000 gadus atpakaļ ko tādu spēja uzbūvēt, kamēr mūsu senie letiņi dzīvoja zaru būdās?! Oculis tā jumtā koncentrē saules gaismu tādā kā starā, skats satriecošs. Marmora grīda, no kuras iedvesmu smēlās būvējot Sv.Pētera katedrāli, Rafaēla kapa piemineklis. Fantastiski! Nākamais pieturas punkts ir Navona laukums, kurā ieejot uz mirkli sajutos kā Parīzes Monmatrā, gleznotāji, mazas mājiņas...diemžēl četru upju strūklaka bija slēgta un apjozta ar stalažām, tik vien kā obeliska smaile rēgojās to virsotnē un smailes galā, ierastā krusta vietā dūjas skulptūra. Agneses Agoniju Baznīcu apskatījām tikai no ārpuses, jo svētdienā baznīcas tūristiem slēgtas, notiek dievkalpojumi. Parādījās izsalkums un devāmies uz jau apciemoto Puķu laukumu paēst, jo cenas tur ir draudzīgas. Laukums svētdienā izskatās pavisam savādāk – nav tirgus, novāktas pat visas tirgotāju būdiņas, Bruno statuja labi saskatāma, spēlē dažādi muzikanti. Paēduši devāmies apskatīt Tibras salu, uz kuras tiešām nav ko redzēt, tad turpat pretī tiltam pāri salai ieraudzījām Marcello teātra drupas, ieeja par brīvu, drupas smukas, tur pat kāds bija iestiepis klavieres un spēlēja, skats bija interesants. Iznākot no šīm drupām, nokļuvām kādreizējā Ebreju Geto. Bija laiks, kad visus ebrejus dzina uz šo rajonu un vienīgi te viņi drīkstēja dzīvot. Diemžēl īsti skatīties tur nebija ko, tādēļ devāmies gar Tibru uz Vatikāna pusi, uz metro staciju, pa ceļam iepazināmies ar Eņģeļu tiltu, tiešām smukākais no visiem viņu tiltiem, Eņģeļu pili apskatījām tikai no ārpuses, neradās vēlme tur ieiet, jo tikpat neko nezināju par šo pili, tikvien, ka tur turētas pāvestu mīļākās, pili ar Vatikānu savieno slepena eja un Dens Brauns bija izdomājis, ka tur ir ļaunā iluminati centrālais štābs. No pils līdz Vatikānam Tibrai pieguļošā iela pilna ar citas krāsas cilvēkiem, kuri tirgo da jebko, tai skaitā ķīniešu papīra saulessargus, lakatus, basenes, JYSK redzētas koka figūriņas un „brendu” somas. Saguruši esam ne pa jokam, kamēr tiekam mājās. 09.06.2008. sestā diena Iepriekšējā vakarā esam apkopojuši domas par to, ko neesam paspējuši apskatīt un šodien noteikti vēlamies redzēt. Sākam ar kriptām – baznīcā turpat pie tritona strūklakas ir kripta ar 4000 mūku skeletiem, kuri ir saveidoti dažādās figūrās, ieeja par ziedojumu, skats baiss, fotografēt nedrīkst, bet mēs iepriekšējā vakarā esam satrenējuši savējo fotogrāfu, līdz ar to dažas bildes uztapa. Bet iesaku apskatīt, skats tiešām baiss. Nedaudz paklīstam pa veikaliem, apskatam beidzot to balto monumentu, kuram katru dienu staigājam garām, konstatējam, ka tiešām tur nekā nav, turpat blakus ir Kapitolijs, ieejam pagalmā, ieeju apsargā lielas Kastora un Poluka statujas, bet nav spēka un vēlmes iet uz tur esošajiem muzejiem tādēļ noejam gar Forumu, kuru fotografēt iesaku tieši no Kapitolija kalna, jo tikai tad tu vari aptvert tā varenumu un skaistumu, vienkārši staigājam pa ielām, līdz uzduramies Bocca della Verita jeb Patiesības mutei – akmens veidojumam – tāds kā plācenis ar sejas vaibstiem un atveri mutes vietā, ja tajā ieliek roku melis, tad saskaņā ar nostāstiem, mute to sevī ievelk, tūristi stāv garā rindā, lai pie tās nofotografētos, mēs aprobežojāmies ar bildi no sāna, caur žogu. Lēnā garā šo to iepērkot aizstaigājam apģērbu un rotaslietu tirgum netālu no Vatikāna Tibras krastā, konstatējam, ka te kaulēties nevar, šo to iepērkam, aizsoļojam līdz Vatikānam, aktīvi pērkam suvenīrus, es ieblandos kāda apģērbu bodītē un paķeru šo to. Villā atgriežamies agri, bet tik un tā jau saguruši. Dzeram grappu ar kolu – ideāls dzēriens, pēc tā nekādu pohu nav vispār. 10.06.2008. septītā diena Pēdējā pilnā diena Romā. Negribējās nekur braukt, skatīties, tāpēc ap pusdienlaiku devāmies uz Vatikāna virzienā, nedaudz iepirkāmies, papusdienojām, ieklīdām kāda tirgus rajonā, kur uz ietvēm saceltas tirgotāju būdas, kurām jāiet cauri, ja vēlies doties pa ielu uz priekšu. Sazvanījām savu „šoferi” Papu, sarunājām braucienu uz lidostu nākamajā rītā un pēc pāris stundām jau devāmies uz savu Villu, pa ceļam iekožot kebabu un iedzerot aukstu Peroni. Fiziski noguruši, bet morāli nenormāli atpūtušies laicīgi devāmies gulēt. 11.06.2008. astotā diena Cēlāmies agri, jo pusdesmitos jau Papa ar busiņu bija klāt, braucot ar 140km/h lidostā nokļuvām 15 minūšu laikā. Gaidot čekingu uzzinājām, ka reiss kavēsies par pusstundu. Pēc iečekošanās klīdām pa tax free veikaliem. Pie iekāpšanas nācās vēl pusstundu gaidīt, jo neesot autobusa, kas nogādās mūs uz lidmašīnu. Kad beidzot saspiedāmies visi autobusā, atklājās, ka nav šofera, līdz ar to vēl pusstunda tika pavadīta kā sardīņu bundžā. Lidmašīnas pilots, protams, ļoti atvainojās, bet arī lidmašīnā nācās nosēdēt kādu pusstundu kamēr devāmies uz pacelšanos. Biju šokā par masveida pacelšanos, kas, kā uzzināju vēlāk, ir normāla parādība lielajās lidostās.7-8 lidmašīnas pacēlās apmēram 5-7 minūšu laikā rindas kārtībā. Izejot no lidostas Rīgā, iestājās klimatiskais šoks – knapi 12-15 grādi, lietus, vējš, uz mirkli tā sagribējās atpakaļ siltumā, saulē un vasarā. Romā palika vairākas nepiepildītas idejas: naksnīgā Roma, Trajānu tirgus, Zoo dārzs, Katakombas...bet tā arī ir pareizi, tas būs iemesls pēc dažiem gadiem atkal kravāt somas šīs fantastiskās pilsētas virzienā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais