Melnkalnes dabas valdzinājums. www.lindatravel.lv

22.07.2013
21 min lasīšanai
157 foto

Kādēļ Melnkalne?

Pagājušajā vasarā iesākām Balkānu reģiona iepazīšanu ar Horvātiju, kas savaldzināja mūs ar dabas krāšņumu un cilvēku viesmīlību, tādēļ šogad, izpētījuši internetā un ceļvežos pārējo šī reģiona valstu interesantākās vietas un dabas skatus, secinām, ka visvairāk mūs uzrunā Melnkalne. Interesi par šo zemi vēl vairāk pastiprina gan internetā lasītās gan no paziņām saņemtās ļoti pozitīvās atsauksmes par šo valsti, tās krāšņo un daudzveidīgo dabu un kultūru.

Meklējot ekonomiskākas ceļojuma iespējas, atklāju, ka šī gada jūnijā uz Melnkalnes Podgoricas lidostu reisus atklāj Ryanair aviokompānija. Pagaidām gan ir tikai viens tiešais reiss- no Briseles Charleroi lidostas un lidojums no Rīgas ir ar starpnakšņošanu, taču tas mūs nebiedē, tādēļ iegādājos aviobiļetes maršrutā Rīga- Charleroi- Podgorica- Charleroi- Rīga par 100 Ls katram un uzsāku ceļojuma plānošanu.

28.06. Taras upes aiza un mūsu pirmā raftinga pieredze.

Šī ir mūsu pirmā ceļojuma diena pa Melnkalni un to vēlamies pavadīt Durmitoru nacionālajā parkā izbaudot Taras aizas izslavēto krāšņumu. Tādēļ ap 11:00 uzsākam braucienu pa vienu no Lonely Planet Melnkalnes ceļvedī izslavēto šīs valsts skaistāko kalnu ceļu- no Podgorcijas gar Moračas upes kanjonu uz Kolašin, tālāk uz Mojkovic un tad pa citu, ne mazāk krāšņu kalnu ceļu gar Taras upes kanjonu virzienā uz Žabļaku. Pa ceļam brīžiem apstājamies, lai no skatu laukumiņiem varētu nesteidzīgi priecēt acis ar Moračas upes smaragdzilo ūdeņu un klinšu dabas gleznām.

Ap 14:00 esat nonākuši līdz mūs interesējošai apskates vietai- Melnkalnes augstākajam- Taras tiltam, kuru 172 metru augstumā veido 5 milzu arkas, lielākā no kurām ir 116 m plata. Dodamies nesteidzīgā pastaigā pāri tiltam un vērojam dziļi zem mums Taras upes zilganzaļajos ūdeņos pār krācēm slīdam plostotājus. Tā kā nekad iepriekš neesam piedalījušies raftingā un neesam adrenalīna un auksta ūdens cienītāji, tad, vēl vakar apspriežot iespēju doties izbraukumā ar plostiem pa Taras upes kanjonu, sliecamies par labu mierīgai pastaigai gar krastu ;) Tomēr, vērojot upi no tilta un pārliecinoties, ka nemaz tik ļoti krāčaina šajā posmā tā nav, Jānis ieminās, ka viņš būtu gatavs pamēģināt šādu piedzīvojumu. Lai gan es neesmu pārliecināta, ka to vajadzētu darīt, tomēr šķiet vilinoši izmēģināt, kas tad šajā Taras upes raftingā ir tik īpašs, ka par to lasītas un dzirdētas tik daudz pozitīvas atsauksmes, kā par spilgtāko Melnkalnes ceļojuma piedzīvojumu, tādēļ dodos uz turpat pie Taras tilta tuvumā esošo Rafting Center ofisu, kur noskaidroju, ka mums ir iespēja pievienoties raftinga grupai no Žabļak ciema, kas uzsākšot braucienu no Splavište pieturas vietas ap 14:30. Par 2 stundu raftingu un pikniku samaksājam katrs 45 eiro un ar trīcošām sirdīm dodamies apģērbt hidrokostīmu šortus, zābakus, glābšanas vestes un kaskas- drošs paliek nedrošs, jo, lai gan visi apgalvo, ka raftings ir pavisam drošs un mēs ūdenī neiekritīšot, tomēr pārliecības par to mums nav....

Sagaidījuši pārējos grupas dalībniekus no Ungārijas, ar džipiem dodamies lejup pa kalnu serpantīniem līdz upei, kur tiekam sasēdināti uz gumijas piepūšamo plostu bortiem, ar airiem rokā un pavisam nelieliem norādījumiem, ko sniedz instruktors. Labi, ka plostam ir striķi, aiz kuriem aizāķēt pēdas un pieturēties ar rokām, nokļūstot lielākās krācēs, jo tā jūtos drošāk, ka kādā no krācēm neizkritīšu no plosta.

Ūdens, kā jau kalnu upē, ir ļoti auksts, dzidri zils un samērā dziļš- lielākoties kādi 3 metri noteikti. Tādā iekrist nemaz negribētos, tādēļ apzinīgi cenšos izpildīt instruktora pavēles- airēt vai neairēt. Patiesībā jau visu galveno darbu- stūrēšanu paveic viņš un mūsu airēšanai vai neairēšanai, manuprāt, nav īpaši lielas nozīmes. Plosts arī ir pietiekami liels un stabils, lai vidēja lieluma krācēm mierīgi pārslīdētu pāri. Brīžiem instruktors, viltīgi piemiegdams ar aci, speciāli ieslidina mūs krācēs ar sāniem vai laivas aizmuguri, lai būtu lielāks „action” un ūdens atspirdzinošo dušu izjustu ne tikai plosta priekšgals, bet arī aizmugurējā daļā sēdošie.

Pēc pirmās lielās krāces, kas kā ar aukstu akas ūdens spaini apšļāc mūs no galvas līdz kājām slapjus, visu pārējo ceļa posmu salstu, jo saulīte lielākoties spītīgi slēpjas aiz mākoņiem, un tikai brīžiem palutina mūs ar siltumu. Secinu, ka veselu dienu līdz kaulam slapja un nosalusi gan negribētu pavadīt uz upes, tādēļ ļoti labi, ka esam parakstījušies uz šādu īso raftingu, kas sniedz lielisku priekšstatu par Taras upi un tās brīžiem tiešām nervus kutinošajām krācēm, kā arī krāšņajām klinšu un mežiem apaugušo kalnu ainavām.

Nenoliedzami, ka šis ir īpašs piedzīvojums un nav salīdzināms ar upes ainavu baudīšanu no krasta. Jūtamies kā sadzēruši tuvbrālības ar upi un guvuši lielisku pirmo iespaidu par Melnkalni. Un izkāpjot no plosta, sasildoties saulītē un mielojoties ar mums sagatavotajām sviestmaizēm un dzērieniem, šķiet, ka varētu gandrīz vai turpināt braucienu, jo bīstams tas šķita tikai pārvarot pirmās krāces. Bet kad sapratu, ka plostā ir droši un apgāšanās mums nedraud, tad sāku uztvert šo braucienu kā lielisku atpūtu skaistā dabā.

Mūsu gids palīdz arī ar informāciju par pastaigu iespējām Durmitoru kalnos. Bijām iecerējuši doties iekarot Bobtov Kuk virsotni, bet gids, sazvanoties ar draugu- kalnu gidu, brīdina, ka kalnos virs 2000 m vēl esot pārāk dziļa sniega sega un doties pārgājienā uz virsotnēm bez speciāla ekipējuma un iemaņām neesot iespējams. Tādēļ viņš iesaka doties nelielā pastaigā līdz Crno ezeram un Zmejini ezeram, kā arī ar auto uzbraukt līdz skaistākajām panorāmas skatu vietām Žabļak tuvumā.

Gandarīti par lieliski pavadīto laiku, braucam uz Žabļak ciemu, kur uzmeklējam norezervēto naktsmītni- Apartaments Vukovič (20 eiro par nakti par divvietīgu istabu). Laipna saimniece, kas gan nerunā ne vārda angliski, bet nedaudz saprot krieviski, cienā mūs ar kumelīšu tēju un rakiju. Mūsu galdiņam pievienojas arī citi apartamentu viesi- beļģu pāris, kas jau kā pusgadu strādā Melnkalnē un var atspoguļot mums šo daudzveidīgo valsti savā skatījumā.

Pēc kopīgi iedzertās rakijas atvadāmies, jo beļģi dodas uz ciemu pastaigā.

Arī mēs drīzumā dodamies uz Žabļak ciema centru, kur atrodam vienu no nedaudzajiem ciema restorāniem, kas ir minēts arī Lonely Planet ceļvedī- Restouran Durmitor. Te atkal satiekam mūsu jauniepazītos paziņas no Beļģijas. Ierosinām pavakariņot kopā un viņi labprāt pieņem mūsu piedāvājumu. Tā vakars izvēršas necerēti jautrs un bagāts ar jaunām atziņām par Melnkalni, tās iedzīvotājiem un tradīcijām mūsu paziņu- beļģu skatījumā. Liela daļa no viņu stāstītā sakrīt ar ceļvedī lasītajām atziņām, bet interesants šķiet viņu novērojums par to, ka Melnkalnieši ir ļoti lepni par savu valsti, dabu, kultūru un ēdienu. Ka viņiem viss, izņemot politiku un ekonomiku, Melnkalnē šķiet vis labākais un viņi neredz nepieciešamību ceļot ārpus valsts, jo viņiem pašiem viss esot- kalni, jūra, ezeri, sena vēsture, skaista un daudzveidīga arhitektūra, lielisks ēdiens u.t.t. Būs interesanti ceļojuma laikā šo jautājumu apspriest ar vietējiem melnkalniešiem, vai tiešām viņiem pašiem arī tā šķietJ

Vakariņās nomēģinām grillētu steiku ar frī kartupeļiem un šopska salat, kas ir tomātu, gurķu un sīpolu salāti pārkaisīti ar rīvētu sieru. Man gan jāatzīst, ka grieķu salāti man šķiet daudz gardāki, nekā šie melnkalniešu it kā pēc sastāva nedaudz līdzīgie- šopska salat.

Gaļas porcijas ir milzīgas un piedevas tām klāt jāprasa atsevišķi. Taču mūsu beļģu paziņas šķiet jau pie šāda izmēra porcijām ir pieraduši un es esmu vienīgā, kas netiek galā ;)

Par vakariņām samaksājam ap 12 eiro katrs. Un tad draudzīgi visi kopā braucam mājup uz saviem apartamentiem.

29.06. Diena Durmitoru kalnos

No rīta skats aiz loga vēsta, ka diena būs nomākusies un drēgna, bet tā kā šodien mums paredzēta pastaiga kalnos un nakts šajā pašā viesu namā, tad, cerībā, ka debesis varbūt noskaidrosies, dodamies no Žabļak ciema līdz Crno jezero jeb Melnajam ezeram (3 km). Par ieeju teritorijā pie Melnā ezera mums katram prasa 3 eiro samaksu par ieejas biļeti Durmitoru nacionālajā parkā.

Pamazām sāk smidzināt un tālumā dzirdam pērkona dārdus. Brīdi apsveram iespēju doties atpakaļ uz ciemu un varbūt pat braukt prom no kalniem, tomēr būtu žēl tā arī neredzēt Melnkalnes ievērojamākos- Durmitoru kalnus tuvumā. Tādēļ, pārlaiduši lietusgāzi lapenītē Melnā ezera krastā ar pelēcīgu, bet tomēr skaistu skatu uz mežu ieskauto ezeru un brīžiem mākoņos tīto Meded virsotni, dodamies pastaigā apkārt ezeram, priecājoties par smaragdzilo mierīgo ūdeni, kurā atspoguļojas skaistie egļu meži un kalnu virsotnes.

Pāris stundu pastaiga apkārt ezeram ved cauri mežam pa labi iemītu, viegli ejamu taku, brīžiem šķērsojot pa kādam kalnu strautam, vai izvedot uz pussalām, no kurām paveras plašs skats uz ezeru.

Tālāk dodamies pa taku cauri mežam līdz Zmejini jezero jeb Čūsku ezeram, kas arī ir egļu meža ieskauts kalnu ezeriņš, bet daudz mazāks par Melno ezeru un tādēļ ne tik iespaidīgs. Ieturējušies ar līdzi paņemtajām maizītēm un sasildījušies saulītē, kas dienas vidū beidzot brīžiem izlien no mākoņiem, dodamies tālāk 1.5 st. garā kāpienā pa taku augstāk kalnos virzienā uz Donja Aļišņica pāreju. Līdz pašai pārejai neplānojam iet, jo ir jau pēcpusdiena un laika vairs nav pietiekami, pietam iepriekšējā dienā jau tikām brīdināti, ka kalnos ap 2000 m jau sākas sniegs un bez speciāla ekipējuma pārejās nav ieteicams kāpt. Tādēļ uzkāpjam līdz 1638 m augstumā esošajai ziedošām puķēm izraibinātajai kalnu pļaviņai ar pamestām ganu būdām, klinšainajām virsotnēm- Oblava Glava un Crna Gora ap mums un pērno sniegu tepat rokas stiepiena attālumā. Tad pakāpjamies vēl līdz 1760 m augstumam, no kurienes mums paveras skats uz tālu ielejā esošo Žabļak ciemu. Un tad mūs atkal ietin mākonis, kas atnes lietusgāzi, tādēļ griežamies atpakaļ un dodamies lejup cauri mežiem apaugušajiem pakalniem virzienā uz Zmejini jezero.

Jāpiebilst, ka kalnos (izņemot ezeru takas) nesastopam nevienu tūristu. Ja neņem vērā biežās taku atzīmes uz akmeņiem, tad jūtamies gluži vai kā šo kalnu pirmatklājēji.

Neaizgājuši atpakaļ līdz Čūsku ezeram, turpinām mājupceļu pa asfaltētu ceļu ar norādēm uz Žabļak ciemu. Izrādās gan, ka esam izmetuši palielu līkumu un ciemā ierodamies pavisam no citas puses, kā uzsākām ceļu no rīta. Taču tieši šeit no ceļa, kas no Žabļak ciema ved uz Zmejini jezero vai Crna Gora un patiesībā ir braucams ar auto, mūsu skatam paveras fascinējoši plaša Durmitoru masīva kalnu virsotņu panorāma. Ziedošas pļavas, egļu mežu tumsnējās kontūras un ar sniegu izraibinātie majestātiskie 2000-2500 m augstie kalni. Ja vien pavisam tuvu atkal nesāktu ducināt pērkons un zibsnīt padebeši, tad šo ainavu varētu baudīt vēl un vēl. Bet šajā brīdī drošāk šķiet nokļūt drīzāk ciemā.

Kopā šodien esam nogājuši 20 km aptuveni 6 stundās un piedzīvojuši gan negaisu, gan sauli, gan baudījuši burvīgus meža ezerus, ziedošu kalnu pļavu un sniegotu virsotņu skatus un esam gandarīti par dienu, tādēļ vakarā atalgojam sevi ar tradicionālām melnkalniešu vakariņām Žabļak krodziņā- Old Volf, ko mums iesaka uz ielas satiktais vakardienas raftinga instruktors Vladimirs. Viņa skatījumā šis ir mājīgāks un viesmīlīgāks krodziņš nekā mūsu vakar apmeklētais 3 zvaigžņu Durmitor restorāns.

Nokļuvuši siltajās nelielā krodziņa telpās un nobaudījuši šim kalnu reģionam tradicionālo ņjeguški ražjan (grilēts steiks pildīts ar žāvētu šķiņķi un sieru) un mučkalicu (vidēji piparots cūkgaļas, tomātu un paprikas sautējums), secinām, ka instruktoram ir taisnība- šīs krodziņš nudien savaldzina mūs. Lai gan arī šeit gaļas porcijas ir milzīgas (250 gr. steika un tikai nedaudz kartupeļu piedevās).

30.06. Durmitoru sniegotās virsotnes, Taras kanjona panorāma, brauciens caur Hercogovinai un vakara pastaiga pa Dubrovņikiem.

Rīts atkal ir nomācies un drēgns, tomēr kad ap 10:00 izrakstāmies no apartamentiem, pamazāk debesis sāk skaidroties un arvien biežāk uzspīd saulīte. Izlemjam aizbraukt līdz 17 km attālajai Čurovac skatu vietai, no kuras ir iespējams apskatīt Taras kanjona dziļāko vietu, kur klinšainie kalni sasniedz 1000 m augstumu virs upes līmeņa. Izkāpjot no mašīnas un paejot dažus soļus līdz norādei Čurovac, mūsu skatam paveras plašs skats uz mežiem apaugušo kalnu un klinšu ieskauto Taras upes ieleju, kur tālumā kā zaļa smaragda acs mirdz Taras upe.

Tālāk braucam virzienā uz Nikšic, pēc dažiem km nogriežoties pa labi virzienā uz Trsa un Serbijas robežu pie Ščepan Poļje, lai nokļūtu līdz nepilnus desmit km attālumā esošajam Sedlo- 1900 m. augstumā esošai kalnu pārejai, pār kuru ved asfaltēts auto ceļš un no kuras paveras lieliski panorāmas skati uz kalniem abpus pārejai. Izbaudījuši krāšņos kalnus skatus, vēju matos un pērno sniegu zem kājām, braucam atpakaļ virzienā uz Nikšic, jo šodien vēl līdz vakaram mums jānokļūst Dubrovņikos. Pa ceļam izmetam nelielu līkumu līdz Ostrog klosterim, kas atrodas 20 km no Nikšic virzienā uz Podgoricu. Mūs ir ieintriģējis stāsts par to, ka klosteris uzcelts klinšu alās un atrodas augstu virs ielejas un esot viens no populārākajiem Ortodoksāļu svētceļnieku galamērķiem Balkānos.

Ceļš uz klosteri no ielejas ir šaurs un līkumots, un nervus kutinoša ir samainīšanās ar pretimbraucošajiem auto uz ceļa, kur šķietami ir vieta tikai vienai mašīnai.

No augšējās autostāvvietas līdz klosterim vēl jāmēro 10 min. kāpiens ar kājām. Labi, ka kāpnes atrodas koku paēnā, jo citādi karstajā saulē nokļūšana līdz galamērķim būtu pavisam grūta.

Tuvojoties klosterim dzirdam gregoriāņu dziedājumus, kas noskaņu padara īpašāku. Daļa svētceļnieku uz klosteri kāpj ar basām kājām.

Izgājuši cauri majestātiskiem vārtiem, nokļūstam plašā pagalmā ar svētceļniekiem, kas atpūšas uz šeit brīvi pieejamiem matračiem un segām.

Kādu laiku vērojoši iespaidīgo skatu uz stāvajās klintīs izcirsto klosteri un atpūtušies klostera pagalmā, dodamies atpakaļ uz auto, lai brauktu tālāk uz Dubrovņikiem, kur jau sen esmu vēlējusies nokļūt un esot pāris stundu brauciena attālumā, šķiet nepiedodami neizmest līkumi līdz šai izslavēti skaistajai Horvātijas pērlei.

Izvēlamies īsāko ceļu uz Dubrovņikiem- caur Hercogovinai, kas pārsteidz ar klusumu un gandrīz tukšiem ceļiem pretēji Melnkalnes samērā intensīvajai satiksmei. Nepilnas stundas laikā esam izbraukuši caur Bosnijas dienvidaustrumu nostūrim un esam jau pie Horvātijas robežas, kur, tāpat kā uz Melnkalnes- Hercogovinas robežas, nav rindu un robežsargi, pārbaudījuši mūsu pases, laipni novēl mums veiksmīgu ceļu.

Pēc piecpadsmit minūšu brauciena mūs pārsteidz žilbinoši skaists skats no kalnu ceļa uz Dubrovņiku vecpilsētu lejā līcī. Izbaudījuši pastkartītes cienīgo panorāmu, braucam uzmeklēt norezervēto studiju Villā Kosuta Dubrovniki Old Town. Pateicoties navigācijai Villu atrodam viegli un kad laipnā saimniece ierāda mums studiju ar balkonu ar skatu uz Dubrovņiku līci un vecpilsētas mūriem, esam patiesi priecīgi par savu izvēli, un pēc īsas atelpas, dodamies iekarot šo izslavēti skaisto UNESCO mantojumā ierakstīto vecpilsētu.

Tā kā plkst. ir jau 18:00 vakarā un vēlamies šovakar vēl paspēt apskatīt vecpilsētu no tās mūriem, ieeju kuros slēdz 19:30, tad Dubrovņiku iepazīšanu sākam ar pastaigu pa tās nocietinājumiem, par ieeju samaksājot katrs 12.50 eiro. Ieeja mūros iespējama no abiem galvenās ielas Place galiem.

Pastaiga ir lieliska un vakara saules gaismā vecpilsētas dakstiņu jumti un baznīcu torņi veido gleznas cienīgu kompozīciju. Aiz katra nākamā mūru sargtorņa paveras arvien jauni un cits par citu skaistāki skati uz vecpilsētas jumtiem un zilo jūru visapkārt tai. Izbaudām katru 1.5 stundas garās pastaigas minūti un esam priecīgi par izvēli doties tajā tieši vakarā, jo vakara gaismās krāsas šķiet daudz kontrastainākas.

Laiski izstaigājušies arī pa vecpilsētas galveno gājēju ielu un šaurajām sānieliņām, apsēžamies pavakariņot kādā no āra kafejnīcām vecpilsētas galvenajā laukumā, kur spēlē dzīvo mūziku un var vērot skaistās Venēciešu stila celtnes ar logu slēģiem, kādus esam pieraduši redzēt Itālijā. Atbilstoši Itāliskajai noskaņai, pasūtam picas un dzērienus (20 eiro par abiem) un baudām apkārtējo rosību un svētdienas vakara noskaņu.

1.07. Kotoras līcis, kur kalni spoguļojas jūrā.

No rīta ieturam brokastis uz savas studijas balkona, priecājoties par mirguļojošo jūru, jahtām tajā un Dubrovņiku pilsētas oranžīgo dakstiņu jumtu un ziedošo violeto bugenvillu krūmu valdzinošo kompozīciju.

Tad vēlreiz dodamies apskatīt Dubrovņiku vecpilsētu, kas dienā šķiet citāda, varbūt vairs ne tik romantiska kā iepriekšējā vakarā. Tomēr nenoliedzami skaista un sakopta.

Tālāk mūsu ceļš ved gar piekrasti atpakaļ uz Melnkalni. Veiksmīgi, bez stāvēšanas rindā, pārbraukuši Horvātijas- Melnkalnes robežai, piestājam Igalo pludmalē pāris kilometrus pirms Hercog Novi pilsētas, jo karstās dienas vidū gribas atveldzēties jūrā, taču Igalo pludmale ir tik netīra un pārlieku sekla, ka šeit peldēt nešķiet vilinoši. Tādēļ braucam tālāk virzienā uz Perast ciematiņu Kotor līcī. Pa ceļam Morinj ciema tuvumā pamanām vairākas nelielas, bet pietiekami tīras oļu pludmales ar dzidru smaragdzilu ūdeni. Kādā no tām arī piestājam nopeldēties, priecājoties par burvīgajiem klinšaino kalnu skatiem visapkārt Kotor līcim. Jāpiebilst, ka šī ir mana pirmā pelde Vidusjūrā šosezon un ūdens nebūt nešķiet silts, taču vilinošs gan.

Tālāk braucam uz Perast ciematiņu, kurš slavens ar Venēcijas laika arhitektūru un 16 kādreizējām pilīm pie ciemata vienīgās ielas, kas stiepjas kilometra garumā pie pašas jūras. Lai gan pēc pilīm, izņemot dažas skaistākās, ciema ēkas gan gluži neizskatās, tomēr kopumā ciems ir tiešām vizuāli pievilcīgs. Skaists ir arī skats no krasta uz divām saliņām jūras līcī, uz kurām vietējie piedāvā izbraukumus ar laivām.

Taču mēs dodamies tālāk uz Kotor pilsētu, kas solās būt viena no skaistākajām Melnkalnes apskates vietām.

Pirmo iespaidu par Kotoru, iebraucot tajā, rada milzīgs kruīza kuģis fjordam līdzīgajā jūras līcī (nemanot rodas asociācijas ar pastkartēs redzētajiem Geiranger Fjorda skatiem Norvēģijā). Apbrīnojuši neaptverami lielo kruīzu kuģi un izmetuši nelielu loku pa Venēciešu stila vecpilsētu, kas arhitektūras ziņā šķiet ļoti līdzīga vēl šorīt redzētajai Dubrovņiku vecpilsētai, taču ne tik sakopta un nopulēta, izlemjam doties kāpienā uz Svētā Ivana cietokšņa drupām 1200 metru augstumā virs Kotor pilsētas. Lai tajās nokļūtu, mums jāsamaksā 3 eiro par ieejas biļeti katram, un jāpieveic 1350 pakāpieni augšup pa vietumis izdrupušām akmens plākšņu kāpnēm. Karstajā pēcpusdienas saulē tas nav viegls uzdevums, tomēr pēc stundas kāpiena, ik pa brītiņam apstājoties un baudot krāšņo Kotor līča panorāmu ar zilo jūru, ko visapkārt ieskauj augsti kalni, esam nokļuvuši cietokšņa drupās, no kurām paveras plašs skats uz Kotor līci. Šī pastaiga noteikti ir pūļu vērta un mēs jūtamies gandarīti par paveikto, tādēļ, nokāpuši atpakaļ vecpilsētas ielās, atalgojam sevi ar vakariņām picērijā laukumā pie vienas no vecpilsētas skaistākajām celtnēm- Svētā Trifona katedrāles, kas burvīgi harmonē ar klinšu sienām tās fonā.

Nemanot ir pienācis vakars un laiks braukt uzmeklēt mūsu turpmāko trīs nakšu apartamentu Jaz pludmalē Budvas pilsētas nomalē. Iebraucot Jaz kūrortiņā, pirmais iespaids nav labs, jo te uzkrītoši smaržo pēc kanalizācijas….Arī mums ierādītā Apartamentu Savin studija ar skatu uz kalniem un pagalmu sen nav remontēta, tomēr galvenais manas izvēles kritērijs- plašas smilšu/grants pludmales tuvums 10 metrus no apartamentiem, sevi attaisno. Jo īpaši tad, kad es pēc nogurdinošas dienas, kas pavadīta uz vecpilsētu bruģa, varu doties relaksējošā pastaigā pa smilšaino jūras krastu un atveldzēt nogurušās pēdas dzestrajā ūdenī.

Jau tagad gaidu rītu, kad varēšu beidzot nesteidzīgi pasauļoties pludmalē un ļauties peldei jūrā.

2.07. Atpūtas diena pludmalē un Ņeguši mauzolejs Lovčena dabas parkā.

Dienu iesākam ar bagātīgām brokastīm mūsu apartamentu Savin krodziņa pludmales terasē ar skatu uz burvīgu jūras līci, ko ieskauj zaļi pakalni un klintis. Tā kā šorīt esam vēlie putni, tad pludmale jau ir pilna ar atpūtniekiem, no kuriem liela daļa ir krievu tautības pārstāvji. Kopējais iespaids diezgan trokšņains.

Pēc brokastīm arī es pievienojos tiem, kas steidz iesauļot savas bālās miesas. Nekāda pacietīgā pludmalē gulētāja gan neesmu. Vairāk man tīk peldēšana jūrā, taču šodien jūra šķiet pavisam dzestra (ne tikai man, jo kā vēlāk stāsta viesnīcas īpašnieks, tad vēji esot pēdējās dienās sapūtuši aukstu ūdeni, bet tas drīz atkal mainīšoties). Vienu reizi tomēr saņemos uz ilgāku peldi, jo ūdens šķiet tik vilinoši dzidrs un smaragdzaļš, ka atturēties no peldes nav iespējams.

Ap pusdienas laiku izdodas ar saimniekiem sarunāt iespēju samainīt mūsu pagalma studiju pret otrā stāva studiju ar terasi ar burvīgu plašu skatu uz jūru. Tas gan izmaksā par 10 eiro par nakti dārgāk, bet ir to vērts, jo izjūtas, baudot skatu uz jūru, ir idilliskas.

Tā nu beidzot ap trijiem pēc laiski pavadītās pludmales priekšpusdienas esam gatavi braukt apskatīt apkārtni. Izlemjam braukt uz Lovčena kalna nacionālo parku, lai baudītu skatus no Melnkalniešu nacionālā varoņa- Petar II Petrovic Njegos mauzoleja 1600 metru augstumā virs jūras. Jau pats ceļš no Kotoras uz mauzoleju sniedz iespēju baudīt fascinējošus skatus, kas ik pēc katra nākamā līkuma paver arvien plašākas panorāmas ainavas gan uz Kotor līci, gan citiem tuvējiem jūras līčiem, kas rada iespaidu, ka esam gluži vai Norvēģijas fjordos. Realitātē atgriež vien zilās debesis un ļoti saulainā, ap 30 grādus karstā diena.

Pēc aptuveni pusotras stundas brauciena pa šauru un ļoti līkumotu serpantīnu ceļu, kuru es neieteiktu tiem, kam nav pieredzes braukšanā pa kalnu ceļiem (jo brīžiem nākas uz ceļa izmainīties ar lielajiem autobusiem), beidzot esam sasnieguši galamērķi- Ņeguši mauzoleju, uz kuru no autostāvvietas jāmēro vēl 450 akmens pakāpieni. Skati no Mauzoleja laukuma ir lieliski- it kā no putna lidojuma, jo kalns ir daudz augstāks par pārējiem apkārtnes pakalniem, tādēļ izjūta tiešām ir kā atrodoties virsotnē. Tālumā redzam Podgoricas pilsētu un Skadar ezeru, kuru vēlamies apskatīt mūsu ceļojuma pēdējā dienā. Lai gan neskaidri, tomēr šķiet, ka redzam arī Kotor līci. Ieeja pašā mauzolejā, kur Ņeguši kapu apsargā 2 milzu statujas un granīta ērglis, maksā 3 eiro par personu, bet domāju, ka tas dēļ kā patiešām vērts doties šajā izbraukumā, ir skati uz jūras līčiem un apkārtējiem kalniem. Atpakaļ braucam pa citu ceļu, kas ved lejup uz Cetinje pilsētu. Šis ceļš ir platāks, drošāks bet daudz garlaicīgāks, tādēļ drosmīgajiem noteikti iesaku vismaz vienā no virzieniem (iespējams, ka pat interesantāk uz leju) braukt pa Kotoras – Lovčena ceļu.

Pēc stundu gara brauciena esam nonākuši lejā pie Budvas pilsētas un tā kā tuvojas saulrieta laiks, tad vēlamies atrast kādu krodziņu ar skatu uz saulrietu un jūru. Virs Sfeti Stefan saliņas kalnā atrodam lielisku restorānu Adrovic, no kura āra terases paveras pasakains skats gan uz Sveti Stefan saliņu, gan uz līci ieskaujošajiem kalniem. Baudīdami grieķu salātus (5 eiro), tiramisu (3 eiro) un malkodami vietējo Nikšic alu (1.80 eiro), vērojam kā saule lēnām laižas aiz pakalniem virs līča. Skats ir burvīgs. Izlemjam, ka rīt atbruksim apskatīt Sfeti Stefan saliņu dienas gaismās, jo šī vieta tiešām šķiet burvīga.

3.07. Adrijas jūras piekrastes kūrortiņu apskate.

Rītu pavadu sauļojoties uz mūsu apartamentu terases ar burvīgu, teju vai 180 grādus plašu skatu uz jūru tepat rokas stiepiena attālumā. Pēc kārtīgas sasildīšanās ļaujos ilgāki peldei visas pludmales garumā, baudot burvīgos skatus ar citu aiz citas kā ierindā sakārtotajām kalnu nogāzēm, kur tālākās, gluži kā ietītas miglas plīvurā, šķietami saplūst ar zilo debess jumu.

Pusdienas laikā dodamies izbraukumā gan Melnkalnes Adrijas jūras piekrasti, apskatot interesantākās kūrortpilsētiņas. Kā pirmo vēlamies vēlreiz, tikai šoreiz dienas gaismās, aplūkot Sfeti Stefan kūrortiņu un pludmali. Uz pašu Sfeti Stefan saliņu gan izlemjam nedoties, jo tā pieder lielam viesnīcas kompleksam un salu apciemot iespējams vai nu nakšņojot dārgajā viesnīcā uz tās, vai arī rezervējot galdiņu kādā no diviem restorāniem. Turpat pie ceļa, kas savienot salu ar Sfeti Stefan jauno pilsētu, restorāna darbiniekiem izjautājam par ēdienkarti un izpētījuši to, secinām, ka maltīte uz salas ir pārāk nedraudzīga maciņam (picas no 14 eiro par personu, otrie ēdieni no 22 eiro…), tādēļ no salas apmeklējuma atsakāmies un baudām ar saulē uzkarsušiem sarkanīgiem oļiem klātās pludmales piedāvātos sauļošanās un peldes priekus. Iztiekam ar gulēšanu uz līdzi paņemtajiem dvieļiem, jo pludmales zviļņu cenas te arī dārgas- no 15-30 eiro par pāri zviļņu uz 1 dienu. Mūsu Jaz pludmalē salīdzinājumam cena ir 8 eiro par pāri krēslu un saulessargu uz dienu. Pietam, jāatzīst, ka Sfeti Stefan pludmalē ūdens ir samērā piegružots- man pretī peld izsmēķi, papīru gabaliņi, pa kādam plastmasas maisiņam. Jaz pludmalē neko tādu neesmu manījusi, bet protams Sfeti Stefan pludmali īpašu padara skats uz sarkanajiem dakstiņiem klāto jumtu mājiņām, kas izkārtojušās uz klinšainās saliņas. Tādu kā gājēju promenādi ar suvenīru veikaliņiem un krodziņiem gar jūras krastu gan te nemanām, toties ļoti gara un ar visu iepriekšminēto pārbagāta ir nākamā mūsu apciemotā kūrortiņa- Petrovac promenāde, kuru apskates vērtu padara nelielais uz klints uzbūvētā Venēciešu laika cietokšņa fragments pludmales vienā galā. No cietokšņa iespējams doties arī cikāžu kora pavadītā pastaigā pa gājēju celiņu pa priedēm apaugušo klinšaino jūras krastu.

Kādā no pludmales restorāniem ar burvīgu skatu uz jūru un klintīm, ieturam maltīti. Kā jau visur Melnkalnē, oficianti ir ļoti laipni, pieklājīgi, neuzkrītoši. Nobaudām jēra gaļas cepeti ar grillētiem dārzeņiem (10 eiro par porciju) un vietējo Montenegriešu vieglo alu. Izpētījuši šo kūrortiņu, secinām, ka šis varētu būt ļoti piemērots tiem atpūtniekiem, kas neīrē auto, bet vēlas apskatīt Melnkalni ar vietējo tūrisma firmu piedāvātajām ekskursijām, jo dažādas tūrisma aģentūras te ir plašā izvēlē. Arī pludmale ir pietiekami plaša un tīra. Un krodziņu un suvenīru veikaliņu daudz. Bet tai pat laikā šeit nav trokšņains un var pilnvērtīgi atpūsties skaisto kalnu un jūras radītajā idillē.

Tālāk braucot gan Adrijas jūras krastu Albānijas virzienā, piestājam nedaudz iekšzemē esošajā Stari Bar vecpilsētā (2 eiro par ieeju, 2 eiro par autostāvvietu), kuras iespaidīgo mūru un akmens ēku atjaunošanas darbi uzsākti 1985.gadā un šobrīd iespējams doties nesteidzīgā romantiskā pastaigā pa vīteņaugiem apaugušo akmens mūru drupām, vērojot apkārtējos pakalnus, ciematiņus un jūru tālumā.

Staigājot pa sagruvušo ēku labirintiem, dzirdam dziedājumus no mošejām. Ieliņā, kas ved augšup uz Stari Bar vecpilsētu, ievērojām arī musulmaņu atpūtniekus un kafejnīcu iekārtojumu acij ierastajā turku stilā- ar austām raibām segām un spilveniem. Jā, šeit jau ir jūtams musulmaniskās Albānijas tuvums, ko vēl vairāk izbaudām pēdējā Melnkalnes kūrortiņā, kas atrodas vistuvāk Albānijas tobežai- Ulcinjā. Pirmais iespaids, iebraucot tajā, ir- haoss, nekārtība, skaļums, burzma. Mūs pārņem īsta tirgus atmosfēra. Musulmaņu kultūras iespaidu pastiprina pilsētā redzamās mošejas un vietējo pludmales atpūtnieku austrumnieciskā stila dziedājumi. Pludmale te ir smilšu (līdz šim visas pārējās Melnkalnē apmeklētās pludmales ir bijušas ar lielākiem vai mazākiem olīšiem klātas). Taču Ulcinj pludmale ir ļoti piegružota ar papīriem, plastmasas maisiņiem u.t.t., tādēļ kā kūrortu noteikti to neieteiktu. Taču ekskursijas nolūkā ir interesanti šeit pabūt un izjust pavisam citādu atmosfēru nekā Eiropeiskajā Melnkalnes rietumu daļā.

Pašā vakarā esam sarunājuši Budvas vecpilsētā satikties ar vietējo Melnkalnieti Mariju, kuru esam uzmeklējuši couchsurfing.com klubā. Tādēļ pāris stundu laikā nobraucam aptuveni 65 km garo ceļa posmu gar Adrijas piekrasti atpakaļ līdz Budvai. Budvā ierodamies jau pēc saulrieta, kad vecpilsētas ieliņas iekšpus Budvas mūriem tiek izgaismotas un āra krodziņos iedegtas svecītes un lampiņas. No restorāniem skan romantiska mūzika un ielas ir pārpildītas ar atpūtniekiem. Satiekamies ar Mariju, kura raksturīgi šejienes sievietēm, ir slaida, gara, sapucējusies īsā kleitiņā, augstpapēžu kurpēs un uzlikusi diezgan uzkrītošu vakara grimmu. Pēc balss jūtams ka smēķētāja, kādi, starpcitu, Melnkalnē ir liela daļa iedzīvotāju. Šeit arī nav nekādu aizliegumu smēķēt publiskās vietās, tādēļ pasīvā smēķēšana ir neizbēgama piedeva maltītei restorānā vai pludmales bārā.

Uz manu jautājumu par to, kāda ir mūsu jauniegūtās paziņas nacionalitāte un dzimtā valoda, Marija atbilde, ka patiesībā visas bijušās Dienvidslāvijas tautas- Melnkalnieši, Bosnieši, Serbi, Horvāti u.c. runā vienā – Dienvidslāvu valodā. Un ka pēc valstu atdalīšanās vienai no otras, valdības esot pieņēmušas lēmumu nosaukt katras valsts valodu atbilstoši valsts nosaukumam, ieviešot arī pavisam nelielas korekcijas alfabētā, atsevišķu vārdu izrunā un pat ieviešot jaunus jēdzienus. Bet Marijas, kura ir Serbu valodas skolotāja, skatījumā, tas ir pavisam muļķīgi, jo patiesībā šīs atšķirības ir mākslīgi radītas un sarunu valodā netiek lietotas. Tādēļ Melnkalnieši ļoti labi saprot, piemēram, Serbus vai Horvātus un otrādi.

Kad jautāju par to, kāda ir Melnkalniešu attieksme pret lielo krievu tūristu pārsvaru kūrortos, Marija atbild, ka vietējie, un arī viņa tai skaitā, attiecas pret krieviem pozitīvi, jo viņi esot lielas daļas tūrismā strādājošo melnkalniešu galvenais peļņas avots. Piemēram Marija vasarās nu jau septīto gadu māca melnkalniešu valodu tiem krieviem, kas Melnkalnē nopirkuši īpašumus un vēlas iekļauties vietējā vidē. Un tā kā viņas skolnieki esat ļoti laipni un devīgi, tad viņai ir radies labs priekšstats par krieviem un cieņa pret viņu lielo nāciju un kultūras tradīcijām.

Jā, krievu Melnkalnes kūrortos ir patiešām daudz. Budvā vien desmitā daļu iedzīvotāju šobrīd ir krievi- tas ir ap 2000 krievu pilsoņu, kas vai nu vasarās vai visu gadu dzīvo šeit savos īpašumos. Starpcitu īpašumi te nebūt nav lēti- ap 1500 eiro par kvadrātmetru apartamentā ar skatu uz jūru 10 min pastaigā līdz pludmalei.

Marija stāsta, ka paši Melnkalnieši par sevi smejot, ka viņi esot slinki. Un vēl liela daļa Melnkalniešu esot diezgan lepni un iespējams bez pamata iedomīgi. Viņiem patīkot vakaros sapucēties un izrādīt citiem savu bagātību ēdot dārgos restorānos u.t.t. Un jā, liela daļa no viņiem pat nav izbraukuši no valsts, lai redzētu kā cilvēki dzīvo citur. Bet, protams, tas ir tikai stereotips un nebūt visi melnkalnieši nav vienādi. Piemēram Marija pati ir dzīvojusi 4 gadus Austrālijā, tādēļ viņas vārdiem sakot- viņa nav „tipisks piemērs”.

Tā, saistošās sarunās par Melnkalni un tās iedzīvotājiem, paiet vakars un mums laiks atvadīties, jo Marija dodas uz brīvdabas teātri Budvas vecpilsētā, bet mums vēl jānokļūst „mājās”. Izmetuši nelielu loku gar Budvas ostmalu, kur rindojas neskaitāmas jahtas un motorlaivas un gar promenādi ļaudis pulcējas skaļos āra restorānos un troksņainos atrakciju laukumos un spēļu zāļēs, secinām, ka šis nav kūrorts mierīgas atpūtas cienītājiem, bet noteikti būtu piemērots jauniešiem, kas meklē ballīšu un iepazīšanās iespējas.

4.07. Balkānu lielākā ezera- Skadar kruīzs.

Šovakar mums jālido prom no Melnkalnes, tādēļ, no rīta vēl izbaudījuši laiskos pludmales priekus, pusdienas laikā izrakstāmies no apartamenta un atvadāmies no draudzīgā viesnīcas saimnieka, kurš stāsta, ka šo 100 gadus veco ēku esot mantojis no sava vectēva, un atjaunojot to, izveidojis par apartamentu viesnīcu. Viesnīcas saimnieks pats esot melnkalnietis, bet sieva no Serbijas. Pie jūras gan viņi paši pavadot maz laika, jo dzīvo Budvas pilsētā un arī ceļojumu laikā viņus vairāk interesē lielpilsētas. Tā jau bieži vien ir- to, kas mums ir tepat līdzās, mēs vairs nespējam novērtēt kā kaut ko īpašu…..

Pa ceļam uz lidostu apstājamies Virpazar ciemā pie Melnkalnes un visa Balkānu reģiona lielākā ezera- Skadar. Tā kā esmu lasījusi ļoti labas atsauksmes par laivu braucieniem pa ūdensrozēm un niedrēm aizaugušo ezeru, kurā var vērot dažādas putnu sugas- tai skaitā arī pelikānus, tad piekrītam 2 stundu laivu braucienam par 25 eiro par personu, ko mums piedāvā vietējie ekskursiju organizatori turpat pie ieejas Virpazar ciematiņā.

Brauciens notiek ar skaļi tarkšķošu motorlaivu un liela daļa putnu, izdzirdējuši laivas tuvošanos, steigšus lido prom. Ekskursijas sākumā mūsu 8 personu grupu vizina pa Morač upi- to pašu, par kuras smaragdzilo krāsu un dzidrajiem ūdeņiem priecājāmies ceļojuma pirmajā dienā, braucot caur Morač kanjonu uz Durmitoru kalniem. Plūstot cauri Podgoricas pilsētai, Morač upe ir kļuvusi daudz platāka un netīrāka. Upes pārplūdušo krastu krūmājos un kokos vērojama īsta putnu paradīze- pīles, gārņi, zosis, jūras kraukļi u.c. putni. Putnu dziesmas gan nedzirdam, jo motors taisa pārlieku lielu troksni.

Vēl laiva pārved mūs pāri ezeram apskatīt nelielu saliņu, uz kuras vērojamas kādreiz šeit bijuša cietuma drupas- gluži kā mini Alkazars, kā to vietējie paši nodēvējuši.

Ekskursijas pašās beigās tiekam vesti pa šauru. ar meldriem un dzeltenajām ūdensrozēm aizaugušu ezera izteku, atpakaļ uz Virpazar ciemu. Kaut kā tomēr šajā braucienā trūka, lai gribētos apgalvot, ka tas ir kas īpašs, kas Melnkalnē noteikti jāizbauda. Šķiet, ka Latvijā jau gana esam laivojuši pa niedrēm aizaugušiem ezeriem ar ūdensrozēm to malās. Varbūt Skadar ezeru īpašu padara apkārtējo pakalnu fons, tomēr pēc nedēļas, kas pavadīta skatoties uz lielākiem un mazākiem kalniem, šī ezera un pakalnu kombinācija vairs nespēj mūs aizkustināt.

Brīdi pastaigājuši pa Virpazar centru, nofotografējot akmens tiltu pāri upei, kas faktiski laikam arī ir vienīgais apskates objekts šajā ciemā, braucam atlikušos 15 km līdz Podgoricas lidostai, no kuras šajā vakarā mums jālido prom no nenoliedzami skaistās dabas un kultūras bagātās Melnkalnes.

Tomēr nav izjūtas, ka kaut kas šeit vēl ir palicis neapskatīts vai neizbaudīts un ka noteikti gribētos atgriezties vēl. Laikam ar nedēļu šajā mazajā kontrastu zemē ir pietiekami, lai gūtu pirmo priekšstatu par to un izbaudītu labāko, ko Melnkalne spēj sniegt- aizraujošo Taras upes kanjona raftingu, pastaigas pa sniegotajiem Durmitoru kalniem, burvīgos skatus no Sv. Ivana cietokšņa uz fjordam līdzīgo Kotor līci un majestātiski milzīgajiem kruīzu kuģiem tajā, plašos panorāmas skatus uz jūras līčiem no Lovčena kalnu ceļa serpantīniem, idilliskos kūrortiņus Sveti Stefan un Petrovac, panorāmas ar miglas plīvurā tītajiem kalniem, kas cits aiz cita pēc augumiem sastājušies, kā milzu goda sardze ieskauj krāšņos jūras līčus, relaksējošas peldes dzidrajā Adrijas jūrā. To visu atceroties un saliekot iespaidu kaleidoskopā, Melnkalne atstāj par sevi patiešām skaistas atmiņas un gandarījumu, ka mums ir bijusi iespēja šo dabas radīto un cilvēku pieslīpēto dārgakmeni- Melnkalni, iepazīt.