Hārkervila

28.02.2006
5 min lasīšanai

Dienvidāfrikā strādāju jau 5 gadus. Tā ir tālu no Latvijas – zemes otrajā pusē. Pat saule te iet uz otru pusi. Bet mēs jau vienmēr kaut kur bēgam. Gribam pasargāt savas dvēseles no materiālās pasaules. Dažkārt apreibinoties. Reibinošā ķīmija ir visai bīstams pagaidu līdzeklis. Vēl ir trešais ceļš – vaļasprieks. Āfrikas studenti man dažkārt neticīgi jautā – cik tev maksā par kāpšanu kalnos? Ko lai viņiem paskaidroju? Aicinu pievienoties. Tūristu takas saved kopā īpatnējus cilvēkus. Civilizācijas bēgļus. Kobras, mambas, skorpioni, indīgi zirnekļi – visi labi zūdošās pasaules sargi. Civilizētie tur neparādās. Jo baidās. Fakti tomēr liecina, ka simts gadu laikā ir zināmi tikai 2 vai 3 haikotājus ir līdz nāvei sakodušas čūskas. Uzturēties nelielā ielejā kopā ar pārdesmit leopardiem un kādu no tiem ieraudzīt. Arī tādi gadījumi atgadās reizi desmitgadē. Un tad laimīgajam nav līdzi fotoaparāts. Nokosti tiek tikai mednieki. Apliecinot to, ka plēsīgie zvēri ir spējīgi sevi aizsargāt. Piesardzība, protams, ir vajadzīga. Ja neievērosi pamatlikumus, noteikti apēdīs. Atbraucu un pārbijos. Domāju – cik dienas izturēšu. Laimīgā kārtā iesaistījos klubu aktivitātēs (esmu biedrs nu jau trijos). Divdesmit gadus nekur nebija iets un sākumā bija šaubas par fizisko izturību. Pirmajos kāpienos atklājās, ka pārciest šejienes karstumu ziemeļniekam ir problēma. Izlietoju līdz pieciem litriem šķidruma dienā. Palēnām sapratu, ka karstumā nav piemērots Ziemeļeiropas apģērbs, inventāra iegāde ļāva samazināt mugursomas svaru. Un tā pamazām Namībijā un Dienvidāfrikā ir nostaigāti daudzi tūkstoši kilometru, daudzi simti kopā ar saviem dēliem. Daudzas naktis ir pavadītas guļammaisā zem klajas debess. Tas ir skaistākais, ko šī zeme var piedāvāt. Vienu nedēļas nogali pirms Ziemassvētkiem izmantoju kārtējam pārgājienam un tukšo bateriju uzlādei. Šoreiz mūsu ceļa mērķis ir Hārkervila. Lai tur nokļūtu, ir jānobrauc 700km pāri Karū uz Indijas okeāna piekrasti. Ceļš zemes iekšienē ir visai garlaicīgs, un veikts vairākkārt. Pirmajā reizē tur varbūt vēl ir ko redzēt, tagad lasu līdzpaņemto grāmatu. Dažkārt gadās novērot virpuļviesuļus, kas Karū ir bieža parādība. Komandā esam 2 latvieši (esmu kopā ar jaunāko dēlu, divpadsmitgadnieku), 2 bulgāri, 5 vācieši un 5 vietējie krāsainie. Āfrikas dienvidrietumi ir krūmu zeme un tagadējā valdība uzskata, ka tieši nacionālu krūmaiņu izkopšana ir nacionālā prioritāte. Pirms dažiem gadsimtiem te bija lieli ciedru un citu koku meži. Baltie tos nocirta. Daudzi melnie te iemigrēja pēc šiem notikumiem un uzskata, ka Āfrika ir čūkslienu un krūmaiņu zeme. Brikšņiem ir izsludināta valsts aizsardzība. Balto ieviestie priežu un eikaliptu meži ir izcērtami. Tie esot ugunsnedroši. Neesmu biologs un nestrīdos. Krūmi saulē izkalst un pēdēja lielākā krūmu ugunsgrēkā pirms dažām nedēļām Keiptaunas apkārtnē izdega 9000 hektāri jaunā valsts simbola. Tad, kad cilvēks sevi iedomājas gudrāku par dabu, sākas process, kuram gals nav redzams. Pēc garlaicīgā ceļojuma pa Karū, ieraudzīt okeāna krastu vienmēr ir patīkami. Varbūt tāpēc vietējie to ir nosaukuši par Dārza ceļu (Garden route). Tas varēja notikt arī pateicoties koku bagātībai. Novads ir izvērties par nopietnu atpūtas centru valsts mērogā. Ir patīkami apzināties, ka tam ir zināms sakars ar Latviju. Vēl 30-jos gados tur valdīja pilnīga mežonība un tikai mežcirtēji gāza nost vietējos milzeņus. Novada izkopšanu ir sācis Ēdoles barons Bērs, kas no Latvijas aizbrauca 1939.g. Bērs nav kaunējies par savu izcelsmi un apkaimē atrodamas daudzas vietas, kas nosauktas Kurland vārdā. Tā atrodas starp Naisnu (Knysna) un Pletenbergu. Pārgājienu plānojam veikt kopā ar universitātes klubu. Es jau to izgāju iepriekšējā gadā un īpašus pārsteigumus negaidu. Šoreiz esam labāk gatavojušies. Mežs ir kaut kas īpašs un pirmie 10km pa īstu mežu ar īstiem kokiem un šaurām, ēnainām takām. Takas ir maldinošas. Šķietami vienkāršais maldina. Mežā ir iekārtotas Pirmais skats uz okeānu ir atceres vērts. No meža taka pēkšņi izved uz stāvkrasta vairāku simtu metru augstumā. Tālāk ir gaidāms kāpiens uz leju un apmēram 10-15km pa piekrastes klintīm, kas brīžam pietuvojas alpīnismam. Dažkārt ir jāpārvietojas pa klinšu radzēm pārdesmit metrus virs okeāna. Bīstamākajās vietās pie klinšu āķiem ir piestiprinātas metāla ķēdes. Ja ir psiholoģiskas bailes no augstuma, tad tas ir bīstams pasākums. Laiks ir apmācies un pārņem bažas, ka var sākties lietus un nopietni pārbaudījumi. Jo klintis būs slapjas un slidenas. Netālu no Naisnas (Knysna) atrodas tāda vieta kā Hārkervila. Tas ir klinšains okeāna stāvkrasts, kur ir izveidotas takas tūristu vajadzībām. Pirmo reizi to izgāju pagājušajā gadā. Universitātes sporta administrācijas šefs ar lielu pieredzi sportā pēc tam izteicās – Pēdējie vārdi man mirstot būs Hārkervila. Nepieredzējušiem gājējiem taka ir tiešām lielisks pārbaudījums. Vietām tikai ķēdes palīdz noturēties. Ja vēl mugursoma tāda pasmaga, tad karāšanās virs bangām dažus desmitus metrus lejāk var drusku sanervozēt. Patiesībā tik traki jau nav un laiks mums ir noveicies brīnišķīgs. Esam tieši pa vidu lietusgāzēm. Neapskaužu nākošo grupu, kura uz takas ir tieši pēc lietavām. Akmeņi slapjumā ir kā gluds ledus. Okeāns gan šogad neiepriecina. Aukstais vējš nemaz nemudina uz peldi. Pagājušajā gadā bija tieši otrādi un no neciešamā karstuma varēja glābties tikai ūdenī. Šogad peldes izlaižam. Stiprajos viļņos peldēties var būt bīstami. Atklātā ūdenī nelīdīsi, bet mazie klinšu baseini ir pamatīgi saputoti. Klintis ir apaugušas gliemenēm. To čaulas ir asas kā naži un sālsūdenī viļņi pret tām tevi noberž un tu nemaz nejūti, ka jau mugura saēvelēta. Piekrastes klintīs daudzas alas. Dažas izpētām. Viena no alām ir visai liela un mūsu mazie lukturīši to nespēj izgaismot. Par atzaru garumu neko nezinu, liekas pārāk riskanti tajos līst bez laba apgaismojuma. Pa gaisu sāk lidināties sikspārņi. Ir jāsargā galva no apkakāšanas. Pēc alām atkal jaunas kāpnes, ķēdes. Gājiens ilgst divas dienas un pievakarē ir kāpiens stāvkrastā. Tur džungļos paslēpusies daiļa meža māja. Kāpiens pāris simtu metru pēc garās dienas liekas grūtāks, nekā tam vajadzētu būt. Toties vakara balva – brīnišķīgs skats no uz okeānu. Atlaidies mauriņā un veries tālēs. Visi gan tik noguruši, ka pēc tālēm nealkst. Vakariņas arī ir jāgatavo. Nokausētākajiem arī tas par grūtu un gribas tikai atlaisties. Iepriekšējā gadā karstums bija pievilcis neskaitāmas spīdmušas. Sajūta bija kā Jāņos. Jāņtārpiņi lido pa gaisu. Mēs ar Klāvu gājām tumsā mežā par tām priecāties. Citi, baidoties no meža radībām, mums nepievienojās. Tagad par aukstu un mušas nemana. Otrajā dienā atkal gājiens uz leju. Nokāpuši līdz okeānam, dušiņai drusku paplunčājamies. Ūdens auksts liekas tikai, kamēr uz to skaties. Par laimi līdz atceļam vēl var atpūsties. Naskākie (latvieši, vācieši un bulgāri) ir gatavi aktīvai atpūtai. Mūsu šoferis kaut kur pa klintīm rāpjoties ir nozaudējis mašīnas atslēgas. Vienīgā iespēja ir ar kurjerpastu tās atgādāt no Keiptaunas. Tātad līdz nākošajam ceļa mērķim ir jānokļūst pašu spēkiem. Paņemam taksometru. Zināmas domstarpības par cenu. Firma grib no katra iekasēt it kā viņš brauktu viens. Pēc garāka kašķa nākas ar to samierināties. Alternatīva – iet kājām. Mūs izsēdina pie Keurboom upes. Tur ir pasūtītas laivas. Saņemam tās kopā ar oranžām peldvestēm. Lietus līst visapkārt, bet uz upes laiks ir perfekts. Varbūt neliela migliņa, bet tā tikai nodrošina patīkamu gaisa temperatūru. Iramies pa upi 3 stundas. Straume te ir ļoti nosacīta. Plānojam, ka nākošajā dienā pa straumi uz leju ies daudz ātrāk. Nekas tāds tomēr nenotiek. Upju krastos ieraugām arī vietējās dabas pārstāvjus – kokā sēž milzīgs zivju ērglis. Klāvs nākošajā dienā krūmos apskata kādus pārdesmit mērkaķus. Ceļa mērķis – eleganta meža māja. Patiešām eleganta. Ar virtuvi, saklātām gultām. Varenu skatu uz zaļajiem Cicikamas kalniem. Vakars tiek patīkami pavadīts. Vācieši mani modina vēl pusnaktī ar bažīgu jautājumu – vai man kāds alus ir aizķēries? Par laimi ir. Acīmredzot arī tas tiek iztukšots. Nākošajā dienā airējam atpakaļ. Laiks ir mainījies un viss ir saules pieliets. Nu vairs upe nav tik mierīga. Nezin no kurienes ir saradušie neskaitāmi atpūtnieki ar motorlaivām, ūdensslēpēm, makšķerēm. Nākas airēties pamatīgi sakultajā ūdenī pa viļņiem. Neticami, bet pagūstam atpakaļ tieši laikā. Nododam laivas, atslēgas ir atsūtītas, Keiptauna un darbs mūs jau gaida. Līdz nākošajam haikam!

Hārkervila

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem