Viesnīca uz ASV valdības rēķina un meksikāņu mācība

Ģirts Smelters 21.07.2013 7 min lasīšanai

Turpinājums no iepriekšējā stāsta.

Pēc piedzīvojumiem ar aizliegtajām vielām nolēmām, ka pievērsīsim daudz lielāku uzmanību tam, kāds ir mašīnas vadītāja mentālais un fiziskais stāvoklis. Nu, vismaz cik varēsim pēc acs noteikt. Bijām sākuši jau uzticēties savam cilvēku vērtējumam - jāatzīmē, ka ceļojot tā, kā to darām mēs, ātri nolasīt cilvēku ir vitāli svarīgi. Klāt tam, jāuzticas arī savai iekšējai intuīcijai. Lai arī vienmēr cenšamies būt laipni, draudzīgi, pieklājīgi un pozītīvi, tādā veidā šādus cilvēkus pievelkot paši sev, gadās pārmīt ceļus arī ar kādu ignorantāku personu. Taču ar tādiem neielaižamies un, jāsaka paldies Dievam - līdz šim ceļojuma laikā esam satikuši tikai draudzīgus cilvēkus. Laikam tāpēc varam sevi saukt par lieliem veiksminiekiem.

Pēc izkāpšanas aiz tilta devāmies uz tuvāko krustojumu, lai no turienes ar kādu vīru, kurš devās uz baznīcu, nokļūtu pāris jūdzes tālāk. Un tad jau atkal dzīve bija atpakaļ virsotnē - pēc neilga laika matiem plīvojot šķēlām vēju kāda pikapa piekabē, ļaujot saulei sildīt mūsu ādu un riteņiem tieši zem mūsu mugurām nest uz priekšu. Pikapa vadītājs aizved mūs tālāk, kā pašam nepieciešams braukt un būtu vedis vēl, ja ne tik maz degvielas bākā. Taču atvadoties atstāj katram pa pudelei ūdens, kas karstajā dienvidu štatā lieti noder. Dienvidnieku izpalīdzība Amerikā ir izslavēta. Ar kājām šķērsojam Luizianas - Misisipi robežu. Plāksnīte vēstī - vieta, kur dzimusi amerikāņu mūzika. Ejam gar lielceļu līdz tuvākajai degvielas uzpildes stacijai, kad priekšā apstājās kāds evakuātors un aicina lekt iekšā. Turpmāko stundu aizvadām pavisam inteliģentā sabiedrībā, kur, lai arī vienkāršs mašīnu evakuators būdams, kāds vīrs gados stāsta savu skatījumu par amerikāņu sabiedrību, sociālajām problēmām un morālo kvalitāšu trūkumu jaunajā paaudzē, ko ir veicinājusi cilvēku atsvešināšanās no Dieva vārda. Vīrieša viedoklis, lai arī dziļi sakņojies luterānismā, nebūt nav dogmatisks un šaurs un satur labu sabiedrības vēsturiskās evolūcijas vērtējumu. Un jo tuvāk austrumu krastam braucam, jo vairāk cilvēki runā par revolūciju valstī, kas kā katls uz uguns vārās, līdz uzkarsis sprāgs.

Izkāpuši stāvvietā redzējām, ka saule jau karājas virs pašām koku galotnēm - tas nozīmēja, ka tuvojas krēsla un līdz ar to - samazināsies iespējas, ka kāds gribēs uzņemt stopotājus. Stāvlaukumā mašīnu bija maz, tāpēc devāmies pie kāda džipa, kurā brauca tikai viens vīrietis - šī parasti ir mūsu mērķauditorija. Piegājis klāt jau gribēju uzsākt sarunu, bet mazliet saminstinājos - mašīnas numurzīme vēstīja nevis piederību kādam no štatiem, kā tas ir parasti, bet gan piederību Federālajai valdībai. Nebija, ko zaudēt. Pēc mazliet vairā kā stundas jau atradāmies kādā nelielā restorānā, izrotātā ar milzu attēliem no Ņujorkas pilsētas dzīves septiņdesmitajos gados. Pie vienas no melnbaltajiem plakātiem trijatā sēdējām un ēdām pa gabalam no milzīgas un ļoti garšīgas picas. Tonijs bija ASV krasta apsardzes rezervists, kurš izsaukts uz gadu dienestā, lai vadītu kādu no valdības projektiem. Ieguvis trīs augstākās izglītības, civilo dzīvi vada Ziemļkarolīnā, strādājot slimnīcā. Taču laiku pa laikam tiek piesaistīts krasta apsardzes lietām un ir operāciju sekcijas vadītājs, šobrīd strādājot pie British Petrolium izraisītās naftas noplūdes Meksikās līcī seku likvidācijas pārraudzīšanas. Toniju patiesi iedvesmojis mūsu stāsts, tāpēc tā turpinājumu vīrs ierosināja noklausīties pie vakariņu galda kādā nelielas Alabamas štata pilsētiņas restorānā. Kā arī pavadīt nakti uz dīvāna viņa viesnīcas numuriņā, par kuru tik un tā maksā ASV valdība. Pavadām vakaru sarunās pie alus skārdenes. Tonijs ik pa brīdim pazvana sievai, lai palielītos ar jauniegūtajiem draugiem un dalītos mūsu stāstā ar mīļoto. Viesnīca ir tieši pie konferenču centra, kurā nākamajā rītā Tonijam paredzēts vadīt sanāksmi. Viesnīcas numuriņš ir visai liels un nakti pārlaižam dīvānā. Mūsu pateicība Amerikas valdībai aug vēl lielāka, kad nākamajā rītā pēc agras peldes baseinā piekraujam vēderus pilnus ar garšīgām amīšu brokastīm viesnīcas atvērtajā bufetē.

Atkal esam uz ceļa. Vispirms divi celtnieki mūs vedot pacienā ar sievas taisīto izslavētu saldo Alabamas ledus tēju, kas principā ir maisiņu tēja ielieta plastmasas pudelē kopā ar ledus gabaliem un vismaz puskilogramu cukura, jo pēc pāris malkiem ir sajūta, ka varētu noskriet divus maratonus ar uzņemto enerģijas lādiņu. Pēc celtniekiem braucam kāda gandrīz deviņdesmit gadus veca onkulīša mašīnā, kurš bijis grāmatvedis armijā. Nesen apglabājis sievu, tāpēc tagad cenšas pārdot māju. Nemanot aizpļāpājamies un laiks aizskrien nemanot, līdz onkulīts saprot, ka ir jau labu gabalu aiz krustojuma, kur viņam bija jānogriežas. Saņemam laba ceļa vēlējumus un svētību, un tiekam piekodināti būt ļoti uzmanīgiem. Nākamie ir kāds gados ļoti jauns precēts pārīts. Abi ir muzikanti un atgriežas no koncerta, lai savāktu savu mazo bēbi no vecmammas mājas. Tad nokļūstu kāda mežsarga bagāžniekā, kamēr Kristaps uztur sarunu sēdot blakus šoferim. Šis vīrs, pamanījis mūs tikai tad, kad jau bija pabraucis garām, veiklā manierē ierāva mašīnas stūri blakus esošajā pļavā un, lai nebūtu jāpārkāpj noteikumi, līgani atbrauca mums pakaļ pa nedaudz purvainām ganībām - eleganti un vienkārši. Tiekam informēti par Floridas krokodilu pārpopulāciju un nevaram vien nociesties, kad kādu no tiem ieraudzīsim. Tad izpalīdz kāds jauns uzņēmējs, kurš pirms tam dienējis, bet pašreiz brauc satikties ar filipīnieti no Kanādas, ar kuru iepazinies internetā un iemīlējies. Visbeidzot noķeram kādu smago, kuras vadītājs ir bosnietis. Pirms 12 gadiem no sava tēva nozadzis vairāk kā 100 000 dolāru, aizbēdzis uz Ameriku, lai sāktu dzīvi šeit. Nopircis divas smagās automašīnas un tagad dzīvo cepuri kuldams. Vīrs piedāvāja braukt strādāt viņa firmā - maksās labi, uztaisīs viltotus papīrus, lai viss būtu kārtībā, iedos kur dzīvot. Pats no smagajiem brīvajā laikā braucot ar Ferrari. Un, lai ari pašam virs četrdesmit, sievai divdesmit pieci. Abi esot sākuši draudzēties, kad meitenei bijis vien trīspadsmit gadu. Nezinu, cik no tā visa taisnība, cik nē, bet labu gabalu - vairākas stundas - bosnietis vārdā Džusiks mūs noveda.

Kad ieradāmies Floridas pilsētā Džeksonvillā, bija jau gandrīz pusnakts. Ārā lija lietus, klimats - silts un ļoti mitrs. Plāna, kur palikt, nebija. Galamērķis bija Orlando, tomēr līdz turienei aptuveni divuarpus stundu brauciens. Skaidrs, ka šovakar tur nenokļūsim. Skaidrs, ka nāksies palikt uz ielas. Atradāmies benzīntankā, kurā nebija nedz internets, nedz piekļuve elektrībai, toties atvērts visu diennakti un tuvu maģistrālei. Uzzinājām, ka ne pārāk tālu ir kāda burgeru vieta - arī tuvu maģistrālei, toties ar bezmaksas internetu. Pierunājām kādu vīru, melnu kā nakts virs mūsu galvām, lai paķer līdz turienei. Melnais tik piekodināja, lai netaisot nepatikšanas - viņam mašīnā ir ierocis. Bet tā jau šeit Amerikā ir norma. Burgeru vieta mūs kārtīgi pievīla - ne tā bija diennakts, ne arī internetu tur noķert varēja. Bija jau krietni pēc pusnakts, tāpēc nolēmām doties uz blakus esošo Wallmart veikalu - vismaz tas bija vēl atvērts. Pie veikala bija sapulcējies mazs bariņš cilvēku - pāris pārdevējas, kas beidza maiņu vai bija iznākušas atpūtināt muti ar tabakas dūmiem, pa kādai pircējai un divi galēji iereibuši meksikāņu izcelsmes amerikāņi, gados jauni - viens ar pudeli pie lūpām, notetovētām rokām, pleciem un krūtīm, otrs ar pudeli kabatā, bet ar zemādas tintes zīmējumiem. Kad piestājām, vienmēr un visu runātīgie amerikāņi uzsāka sarunu ar mums. Lielās mugursomas un atšķirīgais izskats noteikti piesaistīja uzmanību. Izstāstījām savu stāstu - ka tik tikko esam pieveikuši distanci starp abiem Ziemeļamerikas krastiem. Arī to, ka rīt plānojam doties uz Orlando ar pirmajiem gaiļiem un to, ka nav kur pārlaist nakti. Klausītāju pulciņā bija arī abi meksikāņi, bet drīz pazuda. Amīši centās palīdzēt ar ieteikumiem, kur doties, lai tiktu pie interneta vai pajumtes uz pāris nakts stundām. Tikmēr pie mums pieripoja pikaps ar abiem meksikāņiem - brāļiem - no kuriem abi bija padevušies alkohola valdzinājumam.

"Lecat iekšā - varat pārlaist nakti zem mana jumta", teica acīmredzami vecākais brālis, kurš sēdēja pie stūres. Mazākajam šī ideja laikam īsti nepatika, tāpat kā visiem apkārt stāvošajiem amerikāņiem, kuri nosodījumā kratīja galvas un čukstēja mums, lai tikai dieva dēļ nekāpjot mašīnā. Nedaudz minstinājāmies ar lēmuma pieņemšanu - no vienas puses bija nakts, svešas pilsētas nomale, ārā lija lietus. No otras - divi nepazīstami piedzērušies meksikāņi automašīnā un bariņš amerikāņu, kas noraidoši protestēja pret šo ideju. Saskatījāmies ar Kristapu, lai saprastu, kā rīkoties. Nākamās rindas iesaku nelasīt bērniem, jaunākiem par astoņpadsmit gadiem un nekādā gadījumā to necensties atkārtot mājās arī tiem, kam virs astoņpadsmit. Taču mēs nolēmām, ka varam šiem puišiem uzticēties. Šoferis bija teicis, ka dzīvo netālu no maģistrāles un ka no rīta mūs nogādās līdz vajadzīgajai vietai. Iekāpām mašīnā, kam piemita spēcīgs spirta rūpnīcas aromāts. Šofera autovadīšanas spējas nepārliecināja, bet viņš tikai teica, lai neuztraucoties. Un tik tiešām, izrādījās, ka puiši dzīvo burtiski 200 metrus no veikala, kur tikām savākti un amerikāņu slinkumā bija nolēmuši braukt ar auto, nevis iet ar kājām. Īsais brauciens nomierināja.

Dzīvē ir lietas, kas iesākumā izskatās labi un daudzsološi, tomēr galu galā izrādās pavisam pretēji - tās ir neīstas, uzspēlētas vai vienkārši sliktas. Un tad ir lietas, kas pirmajā brīdi liekas atbaidošas un nepareizas, taču vēlāk izrādās esam skaistas, tīras un patiesas. Jeb, kā teiktu latvieši -neskati vīru pēc cepures. Šis bija arī mūsu gadījums. Brāļi vienkārši svinēja satikšanos - jaunākais ciemojās pie vecākā, un abi sen nebija redzējušies. Abi bija no daudzbērnu ģimenes, tēvs katram cits, māte viena. Uzauguši nabadzībā un uz ielas, tomēr no ceļa nenogāja. Vecākais vienmēr rūpējies par jaunāko, palīdzēdams gan ar padomu, gan stingrāku vārdu. Jaunākais kādreiz tirgojis narkotikas, reiz nolaupījis arī cilvēku. Taču pateicoties vecākā brāļa piemēram, arī jaunākajam tagad ir sieva, bērniņš, pastāvīgs darbs un mērķis nākotnei - radīt labākus apstākļus saviem bērniem nekā bija pašiem. Vai tas ir skurbuma pacilājums, vai negaidītās satikšanās saviļņojums, vai vienkārši sarunas par dzīvi - vairāk kā stundu runājam par ģimeni, mīlestību starp brāļiem, ticību, labsirdību. Par to, cik būtiska ir nesavtīga palīdzība svešiniekam, par to, ka ģimene vienmēr jāliek pirmajā vietā, par to, ka Dievs runā ar mums caur mākslu, nevis mācītāja muti, par to, ka katru dienu ir jāmācās no iepriekšējās. Uz terases pie mājas, kur sēžam, ir divi krēsli. Vecākais brālis tos piedāvā mums un pats apsēžas uz grīdas. Tomēr atsakāmies un sēžamies viņam blakus. Tālāk sarunas ievirzās par vienlīdzību un vienotību. Un tā sēžot es pēkšņi atskārstu, kāpēc visi ceļojuma laikā satiktie cilvēki, neatkarīgi no to ādas krāsas, dzimuma, izskata vai seksuālās piederības, dzimšanas vietas vai tautības ir tikai palīdzējuši mums virzīties tālāk pa izvēlēto ceļu, kā nu katrs to ir varējis. Pret katru no tiem, esam izturējušies kā pret vienlīdzīgo, lai kāda arī nebūtu situācija. Ar katru esam sēdējuši uz vienas un tās pašas grīdas - gudru vai lēnprātīgāku, bagātu vai pieticīgāku. Arī brīžos, kad prāts teicis nē, tā vietā esam prātu nevis noslēguši, bet atvēruši. Un tā ir mācība, ko sniedz ceļš - jo tālāk no mājām tu esi, jo svešāka kļūst apkārtne. Bet, lai no citādā nenobītos, tas jāpieņem kā daļa no sevis. Jo tāds tas ir kļuvis. Un tu esi kļuvis tāds. Audzis. Tāpēc bailes no citādā patiesībā ir bailes no sevis. Un, kad tās pārvari - tikai tad sāc labāk iepazīt pats sevi. Un beigu beigās tu ceļo. Nevis, lai atklātu pasauli, bet atklātu pašam sevi.

Un tā mēs dodamies gulēt - atkal pie diviem brāļiem, kas uzņēmās par mums rūpes. Atkal mašīnā, viņu mājas pagalmā. Un atkal pie sevis pasakos par skaisto un neparedzamo dzīvi, kas man dota.

Turpinājums nākamajā stāstā.