Uz Kihnu.

  • 3 min lasīšanai
  • 17 foto
Ar Kihnu man bērnībā saistījās tikai Kihnu Jens. Tātad šis mežonīgais kapteinis manā uztverē gāja pa priekšu savai dzimtajai salai. Tikai krietni vēlāk es uzzināju, ka viņš bija reāls jūrnieks Jenu Ueoti no Rootsi un veselas trīs dienas nomācījies Ainažu jūrskolā. Kas tā par spēcīgu mācību iestādi tā toreiz bija!Tā nu vakarā izlēmām un no rīta braucām uz Kihnu salu, jo lielākajās par šo esam pabijuši, un Kihnu pēc lieluma esot septītā... nezin,cik liela ir viņu 1500-tā sala. Aizbraucam līdz Pērnavas ostai vairāk kā stundu pirms prāmja "Liisa" atiešanas plkst 11-os uz Kihnu salu. Nekā nevarēja saprast, kur likt mašīnu,lai ieņemtu rindu uz prāmi- tik vien kā nostājos pirmais pie biļešu iegādes- "kas pirmais brauc,tas pirmais maļ", bet nekā- šis teiciens te nestrādā. Izrādās, ja tu gribi braukt ar mašīnu vai kādu citu transporta līdzekli, tev vieta jārezervē internetā, tur sauc par planeerinn. Bet ir arī niecīga iespēja tikt rindas veidā stāvētājiem ar mašīnu. Biļešu pārdevēja runā igauniski un tikai igauniski. Īsāk- mums palaimējās. Pašiem viena biļete 4.50 eiro, bet mašīnai 12 eiro. Pēc 2.5 stundām esam Kihnu salā. Dodamies vispirms uz aparatamentiem, kurus pasūtīju pa telefonu. Saimnieks gan pieteica, lai tūliņ mēs piezvanām, kad piepeldēsim. Es nezvanīju, jo GPS jau koordinātas biju uzlicis. Pēc kādiem 500m piebraucam pie pirmās poodes nopirkt padzerties. Pienāk dūšīgs igaunis un jautā,vai mēs tie latvieši. Saku -jā. Iedeva karti, pateica, ka māja citā vietā un lai mēs tur braucam- sieva sagaidīs. Saruna notika krieviski. Atradām māju. Savukārt viņa sieva runāja angliski. Salīgām un norunājām, ka otrajā dienā ar prāmi 16:15 peldēsim atpakaļ, bat tikai uz Munalaiu- tur tikai stundas peldējums. Tikai tad mēs nezinājām, cik naivi bijām domādami par promtikšanu. Nolikām mantas un dodamies ieņemt Kihnu salu. Pēc dažām minūtēm esam jau salas otrajā galā pie bākas un visu, ko vajadzēja redzēt, bijām pabraukuši garām. Sākām justies kā Guliveri. Tagad braucam taustīdamies ar izjūtām. Uz salas ir četri ciemi, bet to robežas nevarēja tik smalki izjust, jo sala ir 3X8km liela.Aizbraucām pie Kihnu Jena piemiņas akmeņa Rootsi, tad uz salas centru, kapsētu un vēlāk uz Rok City- viesu namu, kas nosaukts Kihnu Jena kuģa vārdā. Iekodām un tad devāmies uz Kihnu pašu lielāko veikalu - kā divas Līvanu mājas vienā. Tur pie mums uz motociklu ar blakusvāģi piebrauca divi vietējie vīri- abiem pēc skata un valodas jūtami velk pāri divām promilēm. Šie noskaidro, ka mēs varam runāt angliski, bet pēc igaunu žestiem sapratu, ka šamējie piedāvā zivis. Liku saprast, ka gribu gan, bet tikai kūpinātās (smoked fish). Tas šamējiem likās pārāk sarežģīti, tāpēc teica, lai mēs sekojot. Dabraucām līkloču, bet gana ātri. Saimnieks no mājas iznes svaigi notīrītas, butei līdzīgas zivis. Bija smukas, bet...diemžēl, kur es likšu. Tad saimnieks vēlreiz noskaidro, vai es runāju angliski, bez akcenta atbildēju,ka Yess, ai duju, uz ko viņš man angliski pastāstīja, kur varu meklēt kūpinātās zivis apmērām tā:"sõidetakse kakssada meetrit sirge paremale teises majas on suitsutatud kala". Visu sapratu un devos pēc zivīm. Tur patiešām saimnieks zivis kūpina, taču tajā brīdī nebija- solījās nākamajā dienā ap 12-iem mums nokūpināt. Turpinām riņķot pa salu. Atradām dižozolu Lemsi ciema kādas sētas pagalmā. Tikai ozolu varēja atrast, ja cītīgi skatās kartē un vienlaicīgi atgāž galvu, lai ieraudzītu kuplākā ozola vainagu. Citu norāžu nebija. Tam esot 300 gadu- par to pavēstīja zem ozola kuplajiem zariem trīs sēdošie Kihnu jūras vilki pie divlitrīgajām alus pudelēm.Saule iet uz rietu-traucamies uz māju, atkal divas minūtes brauciens. Sākām domāt, kā rīt tikt atpakaļ uz Munalaiu prāmi. Saimnieka mājās vēl nav. Pajautāju par iespējām pasūtīt biļetes viesu nama kaimiņiem un iedevu datoru. Tagad tikai apjēdzu, ka vairākas dienas uz priekšu visas vietas ar mašīnu rezervētas. Sapratu, ka jāsāk būs apgūt zvejniecības iemaņas, lai te izdzīvotu. Bet tuvāk pusnaktij man piezvana nama saimnieks un paziņo, ka rezervējis mums biļetes uz prāmi 7-os no rīta, jo kāds esot atteicis. Tad nu mēs fiksi pagulējām un sešos braucām uz prāmi- lai paliek kūpinatās zivis... Brauciens ilga atkal veselas trīs minūtes. Plkst astoņos uzpeldējām uz kontinenta un jutāmies gandarīti gan par redzēto, gan par to, ka tikām laimīgi atpakaļ. Ceļi uz salas labi, gan asfats un zemes ceļš. Ja kas- wi-fi pieejams, šķita, ka visur. Atkal- mācieties igauņu valodu! Joks- jaunieši labi runā angliski un vecie kaut ko atcerās krieviski. Bet ja kāds nu ļoti grib braukt uz Kihnu ar mašīnu, tad rezervējiet sev vietu uz prāmja mājas lapā www.veeteed.ee- ar igauņu valodu galā tiksiet!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais