Austrijas fotodienasgrāmata 01.05.-17.05.2012
Ir pagājis jau mazliet vairāk kā gads kopš pēdējā atvaļinājuma, kuru, kā ierasts, cenšamies pavadīt apskatot Eiropas skaistākās vietas. Ceļu sākām 1.maijā.. un kas to būtu domājis, ka jau nākamajā dienā turpināsim sen uzsākto tradīciju - nakšņošanu autoservisos. Opelītis pēc Rīgas remonta tomēr izrādījās braukt nespējīgs.

















Kalns informācijas centrā uzzinām, kur sākas tūristu takas. Dodamies norādītajā virzienā – uz Lucknerhaus, kas atrodas 1920m vjl. No šejienes taka ved kalnos. Iesākumā celiņš ir diezgan plats, bet pēc brītiņa tas pazūd sniegā. Bija aizraujoši rāpelēties kalnā pa sniegu izmantojot ledus cirtni. Dažviet izdodas iekrist kupenā krietni virs ceļa. Lai tiktu laukā no sniega, ar saviem spēkiem bija par maz. Bet tas tik pat neatturēja no vēlmes doties tālāk pa bezceļa apstākļiem. Tā mēs nonācām pie Lucknerhutte 2241m vjl. Mums pretī nāca vīri ar slēpēm, daži uz slēpēm. Tā arī nesapratu kā viņi bija nokļuvuši kaut kur tur augšā, lai lejā trauktos uz slēpēm. Viens itāļu tūrists teicās, ka nāk no Grossglocknera. Šeit bija pamatā tikai sniegs. Kaut kur zem kājām tecēja strautiņi, apkārt mums čaloja urdziņas, nogāzē svilpoja murkšķi. Par spīti tam skaistumam, biju dusmīga uz visu un visiem. Brist kaut kur augšā, nezinot kas zem kājām un aiz katra līkuma, manī iemājoja panika. Tā, viss, es nolēmu tālāk nebrist. Arī sunim maršruts sāka palikt par sarežģītu. Es ar Lero paliku gaidīt Robertu, kurš varonīgi bija nolēmis uzrāpties kalniņā. Un tā viņš pazuda acu skatam. Klusums. To pārtrauca nenormāla spiegšana. 3 murkšķi sarīkojuši kautiņu. Kā kamoliņi vēlās pa kalnu, viens otru iekaustīdami. Klusumā ausis kļūst varen dzirdīgas. Liekas, ka dzidru katru strautiņu. Jāizmanto laiks lietderīgi. Atkailinu plecus un sauļojos. Vēlāk gan par šo savu pārgalvību rūgti nožēlošu, jo kalnu saulē apsvilusī miesa neļaus vairākas naktis gulēt. Nez ar kuru vietu domājām kalnos ejot. Spēcīgas aizsardzības pretiedeguma krēms tā arī palika somā neizmantots.
Mieru pārtauca balss no augšas. Roberts nolēmis atgriezties un no augšas man jautā pa kuru pusi labāk kāpt lejā. Pēc šīs frāzes iestājas klusums un noskan dobjš brakšķis. Sirds pamira. Ar acī meklēju to vietu, no kuras tagad atdalījies kāds akmens. Sadzirdu kā skaļāk sāk burbuļot urdziņa. Kamēr es baidos, Roberts jau ir norāpies lejā. Kāpiens lejā ir daudz grūtāks kā augšā. Ja augšā rāpjoties tu redzi, kur ej, tad lejā ramšājoties nav redzams praktiski nekas, kas atdodas zem tevis. Kad Roberts ir nokļuvis līdz mums ar Lero, es diezgan naskā solī soļoju uz auto pusi. Visu laiku nepamet sajūta, ka tūlīt, tūlīt kritīs kāds akmens vai kūstošais kalnu sniega ūdens būs izlauzies no kāda aizsprosta un ar pārdabisku spēku metīsies tieši man virsū.











