Šoreiz par labo!

  • 2 min lasīšanai
Cik bieži dienagrāmatās varam lasīt labās pieredzes stāstus? Es tādus lasu reti, jo redzu tos reti, tāpēc nolēmu padalīties.. No pirmdienas līdz trešdienai pārbaudīju savus spēkus velobraukšanā. Viss gāja gludi, ja neskaita manu ievelšanos grāvī un vēl visādus brīnumiņus, kurus, pašai neapzinoties, nācās sastrādāt noguruma iespaidā, bet ne par to.. Otrdien no Ainažiem nedaudz caur Igauniju devāmies uz Limbažiem, tur atvilkām elpu un tālāk devāmies uz Lādes ezeru, lai pārnakšņotu. Galīgi saguruši meklējām vietu pie ezera. Atradām. Lejā no kalniņa, pie ezera piemīlīgas mājiņas, laivas un viss pa skaisto. Stāvam pie zīmes "Privātīpašums" un nevar saprast - braukt lejā vai nē, braukt prom vai mēģināt kādu uzrunāt. Pēc ~ 2 minūtēm brauc augšup mašīna un piestāj. Vārds pa vārdam un mēs saprotam, ka īpašnieks. Jautājam, vai ir iespēja palikt pa nakti ar telti - par maksu vai var arī bez..? Saimnieks Jānis ļoti laipns un pretimnākošs, saka, ka varot sarunāt arī bez maksas. Pastāsta mums par vietiņām aizvējā, apjautājas par ceļojumu un mēs laipni atvadamies. It kā maza lietiņa, bet tomēr - tik patīkami pēc 2 nogurdinošām dienām piestāt svešā vietā, aprunāties ar tikko satiktu cilvēku, saņemt nevis atļauju, bet vairāk jau uzaicinājumu palikt viņa īpašumā. Smaidījām un priecājāmies, jo vieta brīnišķīgi sakopta un skaista. Ja kādreiz sanāk būt tajā pusē - iesaku šo vietu. Trešdienā no Lādes ezera devāmies uz māju pusi. Piestājām Vidrižos mazā veikaliņā, lai nopirktu ūdeni. Viss labi - smaidīga pārdevēja, smaidīga es. Ārā uz soliņa atpūšamies, apskatam karti manā telefonā un dodamies tālāk. Ceļš kalnains un spīd karsta saule. Braucam garām Bīriņu pilij (tur taču Ugunsgrēku filmē!! (kuru es neskatos)) un piestājam tur, lai aplūkotu šo vietu. Iedomājos, ka varētu arī iemūžināt dažus skatus telefonā. Meklēju telefonu, bet - nav. Nekur neatrodu, zvana signāls sauc, bet pats telefons nezvana. Skaidrs - atstāts pie veikala uz soliņa. Pēkšņi mans telefons atzvana. Otrā pusē pārdevēja. Saka, ka vīrietis ienesis telefonu veikalā, jo bija atradis uz soliņa. Kamēr es gaidu, kad aizbrauks pakaļ manam telefonam, pie sevis nodomāju, ka ar pārdevēju atsveicinājos, sakot "Uz redzēšanos!", lai gan pati sapratu, ka diez vai tik drīz vispār tur vēl parādīšos. Ironiski. Kad atved manu telefonu, uzzinu, ka veikals jau bijis 12 km attālumā no apstāšanās vietas, ka divi jaunieši jau mēģinājuši pārdevējai izprasīt pazaudēto "melno Samsung" telefonu, bet pārdevēja neesot devusi. Lai vai kā - ar šiem diviem mazajiem stāstiņiem vēlējos padalīties, lai būtu iespēja pārliecināties, ka joprojām ir labsirdīgi, atsaucīgi, godīgi un jauki cilvēki. Ka ne visiem svarīgākais ir nauda, labums sev un ne visi ir vienaldzīgi pret citiem. Ļoti pateicos Jānim par naktsmājām, godīgajam vīrietim un atjautīgajai pārdevējai, kura jau bija paspējusi piezvanīt cilvēkiem no mana telefona un uzsākusi telefona glābšanas-atgriešanas misiju! Ja arī Tevī šis izraisīja pozitīvas emocijas, varbūt vari uzklikšķināt uz "Man patīk". Var jau būt un es arī ļoti ceru, ka kādu dienu šo izlasīs vai par to kāds pastāstīs arī šī raksta galvenajiem varoņiem, un arī viņi pasmaidīs. :) Jo par labām lietām ir jārunā un ar tām ir jādalās, lai ticētu, ka tādas pastāv. "Nedrīkst palaist garām nevienu iespēju izdarīt kaut ko labu citam cilvēkam." /Marks Tvens/


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais