Ekspedīcija "Kuba"

  • 7 min lasīšanai
Nepagāja ne ilgi gadi un sapnis par Kubu piepildījās. Aptaujājot Kubas kultūrā ieinteresētos salsas draugus, atradās 4 uz Kubu braucēji. Laicīgi nopirkām lidmašīnas biļetes par piecsimt latvju naudiņām. Un paspējām, kamēr Fidels vēl stūrē (ne jau lidmašīnu). Izpētījām kāda tad ir salsa tās dzimtenē. Izbaudījām tropisku pieskārienu janvāra mēnesī! Uz brīvības salas, kura ir teju vai 2 reizes lielāka par Latviju dzīvo 11 miljoni kubieši. No rietumu puses salu apskalo Meksikas līcis, no dienvidiem – Karību jūra, bet ziemeļos – Atlantijas okeāns. Subtropu klimatā ir divi gadalaiki – lietaina vasara (no maija līdz oktobrim) un saulaina ziema (no novembra līdz aprīlim). Mēs izvēlējāmies janvāri. Un trāpījām! Ūdens temperatūra gada aukstākajā mēnesī bija 22*C. Kubieši peldēšanos tik aukstā ūdenī neuzskata par saprātīgu rīcību, jo vasarā ūdens ir +30 un siltāks. Taču mums šāda pelde ir īsta paradīze. Kubā nav indīgi dzīvnieki, čūskas ir neindīgas, krokodili dzīvo tikai rezervātos, savvaļas dzīvnieki ir izmedīti. Pirmajam iespaidam mitrs un silts gaiss, izkāpjot no lidmašīnas. Mitruma dēļ šķiet, ka ir nedaudz karstāks nekā patiesībā. Lidostas zālē milzīgs televizors, kurā Fidels saka nebeidzamu runu. Izstāvot lēno rindu pie sagrabējušiem pasu kontroles lodziņiem, kubiešu robežsargs zvana noskaidrot, vai tāda valsts Latvia maz eksistē. Vēlāk ieraudzījām, ka tā pati lidosta stāvu augstāk ir modernā rietumu līmenī. Kontrasti ir ik uz soļa! Sistēma Kubā joprojām ir visai sociālistiska, kas ir novārdzinājusi ekonomiku un daudzi dzīvo totālā nabadzībā. Daudz kas ir aizliegts, tomēr cilvēki smaida daudz vairāk nekā Eiropieši un pat nabadzīgie cilvēki izskatās brīvi un laimīgi. Vietējie gaida, kad Fidela laiki beigsies, viņi domā, ka sistēma nav laba. Taču skaļi par to nerunā. Kubā ir ļoti labi attīstīta stukaču sistēma un skaļi ko paust pret Fidelu ir riskanti. Russia? No Russia. Letonia !!! Nez kāpēc daudzi min, ka esam no Krievijas. Kubieši sarunājas Spāņu valodā un ļoti reti var sastapt kādu, kas runā angliski, krieviski vai Franciski. Tāpēc, lai sazinātos esam spiesti mācīties spāņu valodas zināšanas. Internets kubiešiem ir pieejams tikai skolās u. tml. vietās, pie tam e-pasti tiek kontrolēti un ne visas lapas iespējams atvērt. Ielās redzam pārsteidzoši daudz antīku amerikāņu automašīnu - ļoti daudz no 50tajiem gadiem, bet ir arī no 40tajiem un pat no 30tajiem! Arī 70to un 80to gadu žigulīši, moskviči un Krievijas motocikli ir parasta parādība. Ik pa brīdim redzam, ka vietējie tiek vesti kravas auto kravas kastēs - gluži kā melnbaltajās filmās par padomjlaiku kolhoznieku pārlaimīgo dzīvi. Strādnieki ar kravas auto bieži tiek vizināti pat 2 miljonu galvaspilsētā Havannā. Civilizētāks, bet arī gana savdabīgs ir tā saucamais kamieļ - buss: kravas furgonu vilcējam furgona vietā ir uzstādīts dīvainas formas pasažieru vagons. Un tā starpā ir arī pavisam jauni, mūsdienu auto, starp pilsētām kursē arī normāli autobusi – AstroBus un tūristiem paredzētie ViazulBus. Bet ne vienmēr ir iespējams dabūt biļetes. Braucām ar Cocotaxi – tas ir trīsriteņu mopēds ar dzeltenu un apaļu kabīni kā kokosrieksts. Prasīja 15 CUC, nokaulēju uz 10 CUC par stundas ekskursiju. Nav ne vainas! Pirms braukt ar taksi - jāvienojas par cenu. Ja Havannā taksis no lidostas uz vecpilsētu maksā 15 CUC, tad taksisti nekautrēsies no tūrista noslaukt vismaz 2x vairāk. Noīrējām auto. Īres auto nav no 50tajiem gadiem, bet tikai pāris gadus jauni eksemplāri. Dabūjām bez rezervācijas – noslēdz līgumu, samaksā un lieta darīta. Ekonomiskā automašīna ar apdrošināšanu maksāja 70 CUC. Degviela 0.95 CUC. Paņemot auto, jāatstāj 200 CUC ķīla. Ja ir vairāki šoferi, tad par katru šoferi jāpiemaksā 3 CUC dienā, bet taupīgie – mēs - noskaidrojām, ka tas ir svarīgi tikai negadījuma brīdī – apdrošināšanai un rakstījām auto uz vienu šoferi. Mēs paņēmām mašīnu vienā pilsētā un atdevām citā (otrā Kubas galā), par to bija jāpiemaksā vēl 100 CUC (paņēmām Santiago de Cuba, atdevām La Habana). Jāatceras regulāri uzpildīt degvielu, jo degvielas uzpildes stacijas nav uz katra stūra. Vienmēr ierodoties, jebkurā tūristu vietā (pludmalē, pilsētā, pat naktī pie casa particular jājautā, lai kāds pieskata auto par 1-2 peso. Citādāk mazā mafija var izlaist riepas, nozagt stiklu tīrāmās slotiņas, sabāzt zāli slēdzenēs utt. Degvielas uzpildes stacijas ir atsevišķi tūristiem domātās un vietējo. Atšķirība ir gan degvielas kvalitātē gan cenās. Ik pa brīdim redzams, ka kādam vietējo spēkratam pa izpūtēju gāžas ārā melni naftas mākoņi. Pie Trinidadas satikām 2 brašus krievus no Maskavas: „Nopirkām degvielu no vietējiem. Nolēmām ieekonomēt. Tagad nesaprotam vai vispār kaut kur aizbrauksim ...”. Pārsteidz ēkas. Visas lielās ēkas ir valsts īpašums. Daudzas brūk kopā. Ir tādas, kas jau sabrukušas. Kontrastam - perfekti atjaunotas greznas viesnīcu ēkas. Tik perfektu atjaunošanas kvalitāti pat rietumu pasaulē nav viegli atrast! Ģimenes mājas pārsvarā ir pieņemamā stāvoklī, bet ir arī grausti. Normāli uzturētas izskatās mājas, kurās dzīvo uzņēmīgi cilvēki, kam ir "casa particular". Pēdējos gados kubiešiem ir atļauts savā mājā 2 divvietīgas istabas izīrēt tūristiem. To sauc par "casa particular". Par to ik mēnesi ir jāmaksā valstij noteikta (liela) naudas summa. Viesnīcas Kubā ir dārgas. Daudz lētāka un interesantāka nakšņošanas iespēja ir „Casa particulare”. Casu var iepriekš norezervēt, bet nebija nekādu problēmu atrast brīvu casu uz vietas. Arī tūristu kartē norādījām casas adresi un viss ok! Havanā casa maksā 25-30 CUC diennaktī, citās pilsētās 20-25 CUC, plus brokastis 3 CUC, vakariņas 6-10 CUC. Pilsētā var atrast, kur paēst nedaudz lētāk, bet ne tik bagātīgi un garšīgi. Kafiju bieži vien pasniedz jau ļoti saldu. Casā var sarunāt, lai viņi izmazgā jūsu apģērbu (1-5 CUC). Casu strādnieki strādā par 10 CUC mēnesī , tas ir lētāk, nekā jebkura veļas mašīna pasaulē. Salsas mūzika. Kubā ir pārsteidzoši daudz salsas - son - bolero utt ansambļi. Gandrīz katrā krodziņā skan dzīvā mūzika! Mūzikas veikalos ir pilns ar salsas CD. Ejot uz kafejnīcu vai diskotēku, jāierēķina nauda muzikantu dzeramnaudām. Muzikanti nesaņem honorāru no kafejnīcas, bet pats par sevi saprotams, ka katrs galdiņš maksā dažus peso. Vai arī nopērk viņu CD par 10 cuc – tad dzeramnauda netiek prasīta. Salsas deju vietas vajadzēja pameklēt. Ir krietni vien pārspīlēts, sakot, ka Kubā salsu dejo uz ielām un pludmalē. Pārspīlēts arī, ka kubieši perfekti dejo jau kopš iemācās staigāt. Ne visi kubieši dejo. Tie, kas dejo - citi dejo mazāk labi, bet citi ļoti labi! Aizejot uz salsas ballīti, redzami daudzi vienkārši dejotāji, kas izdejo vienkāršas kustības un bauda dejas prieku. Tāpat katrā ballītē ir dažas “zvaigznes”, kas izceļas ar spilgtu dejas sniegumu. Kubā elektrības spriegums ir 110 volti. Arī rozetes un dakšiņas neatbilst Eiropas standartiem, nepieciešams adapters uz ASV standartu, kur vēlams paņemt līdzi. Šādus adapterus Rīgā nopirkt tikpatkā nav iespējams, arī uz vietas neredzēju. Reālākā iespēja – pa ceļam - lielākās lidostās. Mēs gan konstatējām, ka mūsu telefonu un fotoaparātu lādētāji ir universāli un darbojas gan 220 gan 110 voltu režīmā – atlika vien atrast dakšiņas pārveidotāju, Veikali ir 2 veidu - tūrista kabatai pieņemamie, bet ne lēti (cenas virs vidēja Eiropa līmeņa). Un točkas. Vietējie iepērkas "točkās" - ielas malā dažām mājām pie atvērtām durvīm ir izlikta tirgojamā prece - vienā mājā var nopirkt olas, citā miltus, citā baltmaizi utt. Točkas un tirgus ir vienīgās vietas, kur varēja izmantot vietējos peso. Citur – tikai konvertējamos. Augļus pirkām ceļmalā. Cilvēki stāv ar augļiem rokā vai sēž pie neliela galdiņa un tirgo banānus, kokosriekstus, mandarīnus, papaiju, gamajumu u.c. Vēl nesen Kubā paralēli nevērtīgajiem Peso plaši tika lietoti ASV dolāri, bet 2004. g. rudenī Fidels dolārus aizliedza. Dolāru vietā ieviesa otru vietējo valūtu – konvertējamie peso (CUC), kura pašlaik ir galvenā un ērtākā nauda Kubā. 1 CUC ir 65 santīmus vērts. Mainot dolārus pret peso, tiks ieturēta pamatīga komisija 10% apmērā. Tapēc izdevīgāk ņemt līdzi eiro, kur komisija ir daudz saprātīgāka. Ja ņem no kartes naudu, tad viņu banka ietur papildus 5-10% komisiju par valūtas maiņu no kartes noņemot USD, bet izsniedzot CUC. 1 CUC = apmēram 25 parastie peso. 1 EUR = 1.20 CUC. Paradoksāli, bet nabadzīgajā Kubā ceļojuma izdevumi nav mazi. Pusdienas izmaksā ap 5 LVL, ekonomiska auto noma ar apdrošināšanu 50 LVL dienā, degviela 0.60 santīmi, iekšējais lidojums Havanna – Santiago De Cuba 69 LVL. Nakšņošana Casa Particulare 16 LVL par 2 vietīgu istabu + 2 LVL par brokastīm. Litrs ruma veikalā maksā 4 LVL, bārā kokteiļi 2 LVL. Ieejas biļetes alās, muzejos, salsas diskotēkās no 1 līdz 10 LVL. Latiņš jāmaksā arī par mašīnas apsardzi naktī, citādi apdrošināšana nedarbojas... Kā suvenīrus var nopirkt dažnedažādus niekus - gan no alus bundžām izgatavotus, gan ruma kastes kartons izmantots. Ir arī krelles no īstām pupām vai melnajiem koraļļiem. Mums labāk patika tādi suvenīri kā mūzikas CD un afro-kubiešu mūzikas instrumenti - klavas, marakas u.c. Vai arī praktiskāki našķi – Kubas simboli - kafija, rums un cigāri. Bija interesanti apmeklēt tabakas fabriku. Te izstāsta tabakas ceļu no tīruma līdz veikala plauktam. Milzīgos cehos sagatavotas tabakas lapas pārtop dārgos cigāros, kurus turpat blakus uz ielas piedāvā par 5x zemāku cenu nekā fabrikas veikalā. Pēc 2 dienu neveiksmīgiem mēģinājumiem, trešajā izmēģinām arī daivingu. Lai arī daivings notiek no modernas viesnīcas pakājē esoša daivinga centra, darbinieku attieksme liek atcerēties, ka daivings ir riskants sporta veids. Kubieši neiespringst arī uz drošības tehnikas ievērošanu. Kubieši nesteidzas. Kubieša 5 minūtes nozīmē pus stundu un pus stunda nozīmē stundu. Par savdabīgu piedzīvojumu var izvērsties frizētavas apmeklējums – te esot jārēķinās ar pus dienu:) Kubiešiem tik ļoti interesē tūristu nauda, ka daudzi cenšas iestāstīt, notirgot un izkrāpt naudu visdažādākajos veidos - kā taksisti, gidi, suteneri, ielenes u.t.t. Whats your name? Where are you from? Ejot pa Havannas centrālākajām vietām šādus izsaucienus mums velta daudzi. Nepievēršam uzmanību, jo šie darboņi vēlas ne jau parunāties… Viņi ir iemanījušies saņemt komisiju ne tikai no meitenēm, bet arī ēstuvēm, naktsmītnēm u.c. Galvenais princips – pat iesaistoties sarunā ar viņiem, nepakļauties un vienmēr paturēt situācijas kontroli savās rokās! Naktī labāk nestaigāt pa nomaļām vietām – šaut te nešauj un durt nedur, bet aplaupīšanas notiek gan. Arī dienā labāk neizrādīt pilnu naudas maku. 2 nedēļu laikā veicām maršrutu La Habana – Santiago De Cuba – Holguin – Trinidad – Matanzas – Varadero – La Habana – Pinar Del Rio – Vinales – La Habana. Bez Havannas noteikti iesaku apmeklēt Trinidadu – mūsuprāt pati fantastiskākā pilsētiņa Kubā. Šeit pavadījām visvairāk dienas un arī tad vēl negribējās braukt prom. Ja sanāk laiks, var aizšaut uz otru lielāko pilsētu - Santiago De Cuba. Relaksējošs dabas stūris ir Vinales ar skaistām klintīm un sarkanu zemi. Varadero gan ir liekams maršrutā vienīgi, ja esat noilgojušies pēc rietumnieciskām pludmalēm ar hoteļiem – arī mēs nekā Kubai raksturīga caur skrienot Varadero neredzējām.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais