Amerikāņi, narkotikas un mēs

Ģirts Smelters 17.07.2013 5 min lasīšanai

Turpinājums no iepriekšējā stāsta.

Pateikuši paldies melnajam brālim par nesavtīgo palīdzēšanu, izkāpām pie maģistrāles esošajā benzīntankā un devāmies uz blakus McDonaldu notiesāt pa dolāra bulciņai. Neveselīgais ēdiens vēderā deva veselīgu pārliecību prātos, ka šodien tiks pieveiktas daudzas jūdzes. Kā nekā – sākām agri un, lai ari pēc nakts mašīnā ārējais izskats nebija pirmā svaiguma, galvenais jau būt par sevi pārliecinātam vīrietim. Mērojam nelielo ceļa gabalu līdz auto maģistrālei, lai tur uzsāktu nu jau par rutīnu kļuvušo stopošanu. Tomēr mūsu prieki nebija ilgi – putnu čalas un motora rūkoņu pārtrauca kāda Luizianas štata likuma sarga balss. Jāatzīst, ka ASV stopošana uz lielceļiem ir aizliegta, ja vien ar tavu auto nav atgadījies kas slikts un tālāk saviem spēkiem pārvietoties nav iespējams. Arī kā gājējam atrasties uz maģistrāles ir kategoriski aizliegts. Tomēr līdz šim visi policisti, kas ievērojuši mūs esam uz ceļa, divu latviešu klātbūtni nav uzskatījuši par pietiekami svarīgu, lai pārtrauktu ēst savu virtuli, noliktu malā kafiju un piestātu ar mums aprunāties. Otrs variants – varbūt viņi ar google tulkotāja palīdzību seko līdzi “100 latviešu stāsti” virtuālajai ceļojuma dienasgrāmatai un saprot, ka šitos džekus aiztikt nevar jo viņi ir misijā. Lai kā arī nebūtu, Luizianas štata policists – sirms, melnādains kungs(lai arī man cilvēka ādas krāsa nav itin nekāds raksturlielums, nevar neievērot, ka šķērsojot Teksasas – Luizianas robežu rodas sajūta, ka pēkšņi esi nokļuvis kaut kur Nigērijā) – mūs draudzīgi informē, ka tālāk doties nedrīkstam un, ja gribam stopot, varam to darīt vai nu benzīntankā, vai uz mazākas nozīmes ceļiem.

Sadrūmušām sejām griežamies apkārt. Pirmo reizi Amerikā esam sastapušies ar likuma sargu – un mūsu uzdevums ir palicis sarežģītāks. Nonākam atpakaļ benzīntankā, lai mašīnas meklētu tur, bet stratēģiski neizdevīgā novietojuma dēļ atrast kādu, kurš brauc mūsu virziena ir visai sarežģīti. Ar atraidījumiem esam iemācījušies tikt galā visai labi, tomēr mazliet sāk kaitināt amīšu stūrgalvīgie stereotipi attiecībā uz stopotājiem – Holivudas šausmu filmas ar stopotājiem, kuriem parasti ir āķis, cirvis vai nazis un kuri nebaidās šos instrumentus likt lietā, ir sagandējušas visu labo iespaidu par automašīnu ķērājiem kā mēs paši. Un kā lai tādam amerikānim ieskaidro, ka esam baigi foršie džeki ar interesantu stāstu? Pie kam nabaga dienvidnieku vergu pēcteči ir visiebiedētākie – divus baltādainus stopētājus ņemt savā auto viņi vairās gandrīz tā, it kā mēs būtu no Kukluksklana.

Tā mētājoties no mašīnas uz mašīnu, cerībā atrast kādu šoferi, pie mums pienāk kāda jaunāka meitene, kas pašreiz pilda degvielu un no kuras Kristaps pirms brīža bija saņēmis atteikumu. Viņai tomēr iepaticies mūsu stāsts un, par cik pati ir studente un visai liela brīvdomātāja, piekrīt mums palīdzēt izvedot ārā no pilsētas līdz kādai stopošanai piemērotākai vietai. Esam ļoti pārsteigti un iepriecināti, tāpēc lecam mašīnā, īsti neuztraucoties par savu nepieklājīgo izskatu un neglaimojošo ceļotāju aromātu. Meitene braucot atzīst, ka droši vien dara muļķības, apņemoties palīdzēt mums un māsai pa telefonu sastāsta, ka aizmirsusi bankas karti veikalā, tāpēc kavēsies – Amerikā šādu izpalīdzēšanas žestu radinieki var ļoti viegli nesaprast un uztvert par ko amorālu. Esam klāt jau daudz labākā vietā, pasakām lielo paldies drosmīgajai studentei un sākam strādāt pie mašīnu ķeršanas. Bet jau pēc pāris minūtēm sekoja milzīgs pārsteigums – jaunā dāma savā auto pieripoja pie mūsu staltajiem stāviem vēl vienu reizi ar tekstu – “Es laikam esmu pilnīgi nenormāla, bet lecat iekšā, aizvedīšu jūs uz Ņuorleānu!”. Nākamā lielā pilsēta bija mūsu starpmērķis un atradās aptuveni simt kilometeru attālumā. Iedvesmojusies no negaidītās satikšanās, meitene nolēma mest pie malas šīsdienas plānus un izpalīdzēt mums cik iespējams. Taču vispirms jāaizbrauc līdz viņas mājām paņemt līdzi draudzene, lai pie viena brauciena meitenes var paviesoties arī Ņuorleānā.

Amerikā bieži vien studenti vasaras pavada strādājot. Tie, kuri dzīvo prom no saviem vecākiem, parasti īrē apartamentus kopā ar vienu, diviem vai pieciem studentiem. Tad nu šie mitekļi kļūst par eksperimentu laboratoriju, kuros tiek rīkotas trakas ballītes, izzinātas individuālās alkohola lietošanas robežas un organisma reakcija uz konkrētu devu, kā arī mēģinātas dažnedažādas aizliegtās, bet dabā(lasi – pie pareizajiem cilvēkiem) bieži sastopamās vielas. Ierodoties pie Mollijas sapratām, ka viņas miteklis nav pārāk tālu no tipiska amerikāņu studentu dzīvokļa – to apdzīvo četras studentes, šad un tad tiek uzrīkota pa kādai ballītei un aktīvi tiek lietota marihuāna un apēsta pa kādai halucigēnajai sēnītei. Pirms ceļot tālāk, izmantojām iespēju atsvaidzināt savu oreolu un devāmies dušā. Neticamā kārtā, kamēr intensīvi mazgājāmies, Mollija paspēja ne tikai pārģērbties, bet arī visai smagi appīpēties. Braukšana tika atcelta uz nezināmu laiku, tāpēc devāmies iestiprināties – ar cerību, ka ēdiens absorbēs THC iedarbību un meitene pēc pāris stundām būs gatava šoferēt. Tomēr tā nenotika, un atbraucot mājās Mollija ar draudzenēm – divām māsām, kuru tēvs strādā Centrālās Izlūkošanas pārvaldē, bet maskējās par nodaļas vadītāju kādā uzņēmumā – dūmu mutuli iegrieza vēl vienu reizi. Braukšana atcēlās un likām apsolīt, ka tiksim nogādāti tālāk nākamajā dienā. Mollija savu solījumu gan pildīja, taču aizsteidzās kā viesulis uzreiz atpakaļ mājās, lai nodotos ceļojumam halucigēnu sēņu pavadījumā.

Tikmēr mēs saņēmām padomus par ceļošanu ar kravas vilcienu no kāda melnā ņuorleānieša, kurš teicās esot bieži pārvietojies šādā veidā, transportējot marihuānu no un uz Floridu. Lai arī iespēja braukt ar vilcienu sēžot kādā kravas nodalījumā šķita vilinoša, līdz nākamajam reisam bija jāgaida vairākas stundas. Savukārt viņa draugs, kāds cits melnais, kurš augstā līmenī spēlē strītbolu un, ja ne pāris gadi cietumā, būtu mēģinājis iekļūt arī NBA, ieteica kādu mistisku autobusu, kurš par vienu dolāru varot aizvest gandrīz jebkur. Nolēmām tomēr pieturēties pie daudz konservatīvākās un garlaicīgās stopošanas un panākumi, lai arī lēnām, bet nāca. Vispirms kāds vīrs gados, atgriezdamies no baznīcas, paveda mūs pāris jūdzes. Tad kāda trīs cilvēku kompānija mūs ātri vien uzņēma savā mašīnā. Tiesa, pēc aptuveni divdesmit piecām nobrauktām jūdzēm lūdzām mūs izlaist ārā, jo visi trīs bija pamatīgi sapīpējušies un ceļā no nakts maiņas, kas nozīmēja, ka miegu acis redzējušas nav pārāk daudz stundas. Šoferim un viņa draudzenei acu baltumi bija pilnīgi sarkani un plakstiņi pievērti tik šauri, ka likās guļam. Vēlāk arī izrādījās, ka tas nav tālu no patiesības, un pāris reizes dabūju šoferi modināt augšā – kad mašīna aizdomīgi jau sāka šķērsot ceļu atdalošo joslu. Klāt pilnīgam atslābumam no marihuānas, gulēšanai pie stūres, visai ātrai auto vadīšanai un sarunām ar draudzeni šoferis paralēli vēl rakstīja īsziņu telefonā. Saskatījāmies ar Kristapu un sarunājām, kurš ķer stūri gadījumā, ja mašīna kļūst pavisam nevaldāma. Likās, ka bijām paņemti mašīnā tikai tāpēc, ka kompānijai pietrūka degviela, lai tiktu līdz mājām. Meitene nepārtraukti prasīja, cik mēs varam piemest, un izdzirdējusi, ka mums nav skaidras naudas, jautāja – cik daudz ir kartē. Visai šai jautrībai pa virsu, šoferis no cimdu nodalījuma izņēma sēņu nazīti un nolika sev blakus – varbūt bija izbadējies un gribēja sev uzsmērēt kādu sviestmaizi. Bet varbūt baidījās no mums, neapzinādamies, ka pats mūsos izraisa lielākas bailes. Būtu kāpuši ārā jau sen, taču bijām uz viena no Amerikas garākajiem tiltiem, tāpēc apstāties nebija iespējams. Līdz ko tilts bija aiz muguras, draudzīgi atvadījāmies, pateicāmies par adrenalīnu un ieteicām pagulēt tepat ceļa malā vismaz uz stundiņu, pirms doties tālāk. Mūsu ieteikumu, protams, neviens neklausīja, taču mēs devāmies tālāk.

Turpinājums nākamajā stāstā