2diennieks leišos

Vita Apša 17.07.2013 5 min lasīšanai 3 foto

Braucot uz leišu piejūras malu, parasti Klaipēda tiek izmantota tikai kā pieturpunkts ceļā uz Kuršu kāpu un nekas vairāk par prāmju terminālu un lielveikalu prātā nepaliek, tāpēc šovasar plānots to labot.Vēl parakņāšanās interneta plašumos, un tad jau maršruts, gatavs.

1.diena – Saldus, pusdeviņos no rīta pīrāgi jau ir svaigi cepti (paldies Bobkova veikala meitenēm!), kafija termosā sapildīta un otri 50% no kompānijas ieradušies Latvijas saldākajā pilsētā (aizdodieties uz „Azaida”veikalu un nomēģiniet vietējās konfekšgotiņas!) – samainam mašīnas un dodamies prom pa padomijas laika „dzīvības ceļu” uz Mažeiķu pusi. Ezeres pils, parks un milzu akmens jau ir zināmi, Mažeiķi arī, tādēļ pagrieziens uz Plunģi ar tālāku mērķi- Kretinga. Ja kāds grib slavēt „labos”leišu ceļus, tad viņs nav braucis pa mazajiem celiņiem….Jau no robežas līdz Mažeiķiem ir bedre bedres galāun fūres brauc kā varoņi pa ceļa vidu, zinot, ka vieglie būs spiesti dot ceļu….Līst lietus, negribas kājas mērcēt, daļa braucēju pēc nakts maiņas, tāpēc Plunges pils un parks tika „kancelēts” kā apskates vieta.

Viena daļa, t.i. 50% kompānijas jau Kretingu pārzin, otriem – jaunatklājums. Laiks nelutina – ir īsts lietus gāziens, tā ka uz tūrisma informācijas punktu (atrodas blakus pilsētas tirgus laukumam) labāk dodos basām kājām. Tur ir ļoti jauka meitene, kura runā vienīgi lietuviski…bet kartes sadabūnam. Salīdzinot ar pagāšvasaru – Kretingas pilī ir atvērti arī augšējie stāvi (ekspozīcija gan vēl tapšanas stadijā), ziemas dārzā augi tiek atjaunoti un ir skatāms. Biļetes šoreiz gan jāpērk nevis pašā pilī, bet pie stāvvietas blakus esošajāakmens ēkā. Vēl riņķis pa parku uz saules pulksteni un tad jau navigācija ar segvārdu „Žermēns” tiek nokomandēts uz Klaipēdu.

Nesacerieties uz ātru braukšanu pa Lietuvas ceļiem – viens ātruma ierobežojums pēc otra, radars pēc radara un gājēju pārejas ir uz guļošajiem policistiem + ceļu remonti ( pārsvarā tiek pārbūvēticeļu krustojumi)....

Klaipēda – Liepu gatve pa kuru iebraucam pilsētā iet tieši gar skulptūru parku.

Vecpilsēta – lieliski apskatāma izmantojot informācijas centrā saņemto karti. Ejam meklēt skulptūras: pirmajam uzskrienam virsū pūķim, kurš rāpjas pa sienu lejup. Un tad jau „āķis lūpā”- ejam meklēt arī citas! Gribam atrast Klaipēdas simbolu - burinieku….bet nekā, kanālā nav. Vietējie arī neko nevar pateikt. Izpētam pulksteņus to muzejā un nospriežam, ka agrāk ir bijuši cilvēki ar nestandarta domāšanu un dzīvu iztēli kā piedabūt tos zobratiņus tā kustēties. Un, kur nu vēl uguns pulksteņi – par tiem nebijām dzirdējuši.Tā kā šī ir sestdiena – tad kāzinieki visur. Mašīnas – tikai un vienīgi limuzīni. Mašīnu dekori – tikai mākslīgās puķes vai papīra pušķi biezā slānī. It kā tikai pāris simtu km mūs šķir, bet domāšana dažāda… Vēl gājiens uz kruīzu terminālu, grozāmais tilts, kurš noteiktās stundās ar cilvēka roku spēku tiek „nolikts” tā, ka jahtas un ekskursiju kuģīši tiek pie kustības iespējām.

Diena iet uz vakarpusi, tāpēc kāpjam mašīnāun braucam uz nakšņošanas vietu – Rusni. Iebraucot Rusnē, sazvanām saimnieci un mums pabrauc pretī ( tajās līkloču ieliņās uzreiz pagrūti noorientēties - „Žermēns” streiko!). Rusne ir makšķernieku un kāzinieku paradīze (svinības notika vai katrā piektajā mājā)….to nosecinām vēl vakara pastaigas laikā.

2. diena Duša, brokastis un varam doties dzīvē. Pirms tam vēl norēķināmies ar saimnieci, izprasam ko un kur labāk skatīt un dodamies dzīvē. Pirmspusdienā būtu derējis divritenis, jo braucam pa salu un polderiem – baudām dabu. Te ir putnu un makšķernieku paradīze…

Tieši pirms Rusnes pilsētas zīmes ir pagrieziens uz veco Uosatadvaris bāku. Izlīkumojam pa ceļiem blakus Atmatas upei, skaitam zirgus un nonākam pie bākas. Priekšā kuģītis, kuram gan bija jāatiet uz Nidu jau pirms stundas, bet šoreiz nebraucam (Nidā jau ir būts un vizināties turp/atpakaļ 3 stundas – negribas zaudēt laiku…) Uzkāpjam bākā, nesaprotam – kādēļ bāka bija jāceļ tik tālu iekšā sauszemē.

Izrādās – ūdens atkāpjas un Lietuvas teritorija paliek arvien lielāka… Tad brauciens caur niedrām iekļautu ceļu līdz skatu platformai ( pagrieziens pie bākas ar norādi 4,2 km) un tad jau tālumā var saskatīt ne tikai zosis, bet arī Kuršu kāpu. Braucam pa polderiem, un vietām nevar saprast, ko tie makšķernieki dara lopbarības biešu ( tā arī neatpazinām tās ūdenszāles ar bietēm līdzīgajām lapām) laukā…Pašiem vēlāk lielais smiekls, jo kanālu un ūdeni jau ieraudzījām tikai tad, kad braucām par tiltiņu.

Rusnes pilsētiņa (nu pēc izmēriem gan izskatās kā ciemats) ir neliela, taču centrā der apskatīties baznīcu, kuras 2.,3. stāvā vietējie esot turējuši zārkus – pavasara palu laikā (applūst ap 40 000 ha) Rusne bijusi atgriezta no pārējās pasaules. Arī paši esot vajadzības gadījumā patvērušies baznīcā. Lielskungs – tiem laikiem izglītots un progresīvi domājošs –cēlis tagad redzamās koka mājas un lēti savējiem pārdevis, ievedis ražīgas govis no Holandes utt. Viņu arī tagad piemin ar labu vārdu. Rusnes baznīcai blakus – senkapi, kur mirušie guldīt 3 līmeņos.

Uz Ventes ragu pa taisno nemaz nevar aizbraukt – jāmet ~ 40 km līkums braucot caur Šiluti. To, ka Ventes rags ir tūristu apmeklēta vieta, var īpaši labi sajust ieejot sabiedriskajā ēstuvē zem nosaukuma restorāns (cerējām uz cepelīniem). Viss jau jauki, bet ne mūsu maka saturam atbilstoši. Var tik nosūkstīties, ka Ventes raga mazbodītēsvaigi kūpināto zandartu nenopirkām… būtu pikniks ūdens malā. Ornitoloģijas stacija– tā īsti saista tikai vienu no mums, ierodas vēl ekskursantu autobuss un tāpēc bēgam no lielās kņadasprom. Uz akmens vien paliek kormorāns spārnus izpletis dziļā vienaldzībā.

Diena virzās uz otru pusi, tādēļ arī mēs sākam skatīties uz māju virzienu. Nospriežam: caur Švekšņu un Rietavu (diez kur tas tirgus tur ir) braucam mājup. Tuvojoties Švekšņai jau pa gabalu var redzēt sarkano ķieģeļu baznīcu ar diviem augstajiem torņiem. Piebraucot vēl tuvāk – jābrauc gar pašu baznīcas sētu, zem tiltiņa… Katrā ziņā nebrauciet tālākneapstājušies– baznīca ir tiešām iespaidīga, jo torņi vien ir 75m augsti, logos – vitrāžas, baznīcā – daudz un interesanti kokgriezumi. Šoreiz baznīca arī saposta kristībām. Grāfa labsajūtai ir izbūvēts tiltiņš, lai bez piepūles nokļūtu baznīcā. Pilsētas centrā – milzīgs, laukakmeņiem bruģēts tirgus laukums. Par to kā tas izskatījās pirms gadiem 100 pilns ar vezumiem, var tikai nojaust. Pils, villas, parks un dīķis – kā jau grāfam pienākas. Tālāk arī ūdens dzirnavas. Švekšņā paēdam arī beidzot pusdienas – cenas patīkamas (cepelīnu atkal nav, bet aukstā zupa, gaļas ēdieniun kafija arī pusstundu pirms slēgšanas ir!). Vēl blakus veikalā iepērkam vietējo cepto maizi un braucam mājup. Kopīgajā galapunktā ierodamies ap sešiem, samainam mašīnas un dodamies katrs uz savu mājupusi.

Rezumē:

·Rusne – ideāla atpūtas vieta makšķerniekiem un putnu mīļiem;

·Lai apskatītu polderus, paņemiet līdzi velosipēdus –būs interesantāk; ir iezīmēti veloceliņi.

·Kuģītis uz Nidu no Uosatadvaris bākas kursē 2 x dienā; var apvienot šo braucienu ar Kuršu kāpas iepazīšanu.

·Nakšņošanai iesakām nakstmītni pie Genas Gečienes (t. 370 6826782) – derēs gan draugu kompānijai, gan ģimenei ar bērniem ( ir pieejama plaša dāza teritorija, kur var gan vienkārši gulšņāt, gan cept uz tur esošā grila, gan bumbu spētēt vienam otru netraucējot).

·Švekšņa un Nemunas deltas RP polderi bija šī brauciena topa pirmajā vietā.