Roskilde Festival

ELĪNA MACIUS 14.07.2013 4 min lasīšanai 32 foto

Nostaļģija. Tas ir viss, kas palicis pāri no 8 dienu garā, iespaidu bagātā, Eiropas slavenā Roskildes Festivāla. Lai cik ļoti es gribētu dalīties it visā, ko piedzīvoju, tas vienkārši nav iespējams. Taču es centīšos izplūst detaļās, cik nu vien manos spēkos, lai nākamgad, kad atkal uz turieni došos, varu pārlasīt un salīdzināt notikušo. Taču pirms detaļu izklāsta, sākšu ar vispārēju aprakstu, emocijām, iespaidiem, utt.

Tiem, kas nezina, Roskildes festivāls ir gada notikums numur viens Dānijā. Pēdējos gados tas pulcē vairāk kā 80 000 apmeklētāju, 30 000 brīvprātīgo un aptuveni 200 dažādu mākslinieku. Iespaidīgajiem skaitļiem var pievienot arī paša festivāla garumu – 9 dienas! Šogad festivāls notika jau 43.reizi. Pats interesantākais, ka šo tradīciju aizsāka 2 17 gadīgi jaunieši, pulcējot kopā tikai tuvākos draugus, bet jau pēc gada to pārņēma profesionāli pasākumu rīkotāji un kopš tā laika, Roskildes festivāls ir audzis visā savā varenībā. Iespaidīgs ir arī fakts, ka visi ieņēmumi tiek ziedoti labdarībai, un gandrīz jebkura aktivitāte, kas tiek organizēta ir vērsta uz to, lai kaut kādā mērā palīdzētu citiem.

Tik tālu izklausās skaisti, bet tiem, kas kaut mazliet ir dzirdējuši par dāņu izklaidēšanās kultūru, tūlīt pat vajadzētu saprast, ka viss nav tik rožaini kā izklausās. Jau otrajā dienā visa teritorija smirdēja, jo visi čurāja, kur nu vien pagadās. Tas nekas, ka tualetes bija brīvas un godīgi sakot pat tīri normālas, visi – meitenes un džeki nekaunējās novilkt bikses tur pat uz gājēju ceļa, vai koncerta laikā, lai „atvieglotos”. 9 dienu laikā esmu redzējusi PĀRĀK daudz ģenitāliju. Jo cilvēki ne tikai čurāja visur, bet kaili arī dejoja, peldējās, pastaigājās, utt. Dāņi ir ļoti seksuāli cilvēki, kam nav problēmu ar kailumu (varbūt mums latviešiem vajadzētu no viņiem mācīties?). Vēl viena lieta ar ko dāņiem nav problēmu, ir dažādas dīvainas „mīlestības” izpausmes. To, ka Dāņu džeki sasveicinoties/atvadoties apskaujas/sabučojas jau sen zināju, bet to, ka viņiem nav problēmu aiztikt vienam otra mantību vai reāli bučoties gan biju pārsteigta. Protams, tas viss ir alkohola reibumā, bet manai latviešu mentalitātei tas bija par traku. Godīgi sakot, ļoti varēja just, kā cilvēkiem aizbrauc jumts un cik ļoti lielas stulbības viņi sāk darīt, alkohola, narkotiku, bezmiega un citu līdzīgu apstākļu iespaidā. Piemēram, vienam bariņam likās baigi jautri pievemt pilnu bērnu baseiniņu. Tā nu viņi 3-4 cilvēki stāvēja ap šo nabaga baseinu, trieca rīklēs alu un tad vēma iekšā. Tas gan tāds ļoti dramatisks piemērs, bet kaut vai tas, ko daži bija sabūvējuši no tukšajām skārdenēm vai citiem mēsliem atgādināja kaut kādus primitīvos laikus, kad cilvēki aiz neko darīt sāk izgudrot visādus „brīnumus”, izmantojot dažādus mēslus sev apkārt. Un, jā – mēslu bija tonnām. Liela palīdzība teritorijas uzkopšanā, protams, nāca no brīvprātīgo puses, kas centās vismaz uzlasīt bīstamākos priekšmetus (stiklus, asumus, utt.), kā arī taru vācēji, kas kā čaklas bitītes vāca bundžas un pudeles, lai vēlāk tās nodotu. Tiem, kas nezina – Dānijā pērkot dzērienu, cilvēks vienmēr maksā papildus 10 – 30 santīmus, ko vēlāk var atgūt, kad pudeli nodod. Protams, Dāņi uz pudeļu krāšanu neiespringst, dodot citiem lielisku iespēju piepelnīties. Tad nu iedomājieties skatu – simtiem čigānu, kas saliekušies 9 dienas no vietas lasa bundžas. Viņi speciāli pērk biļeti uz festivālu (biļetes cena – 200Ls), tikai, lai vāktu taru. Dzirdēju, ka viņi biļeti atpelnot vienas dienas laikā un kopējie ienākumi katram ir ap 1500Ls. Neslikti.

Jau tagad varat noprast, ka šis festivāls ir kaut kas pilnīgi citādāks kā mūsu Positivus. Nevar gan teikt, ka Roskildes Fests būtu labāks vai sliktāks, bet viennozīmīgi – iespaidīgāks! Kaut vai savu izmēru ziņā. Varētu teikt, ka Roskildes festivāls ir veselas pilsētas lielumā, kur var atrast Dream City, Street City, Game City, Cinema City, Relax City, u.c. Telšu pilsēta nav atdalīta un pirmās četras dienas, lielākās ballītes notiek tieši kempos. Interesanti ir tas, ka visa festivāla garumā, kempi sacenšas dažādās kategorijās. Pirms viss vispār sācies, cilvēki veido diskusijas forumos un aicina citus pievienoties tieši viņu kempam. Tad nu staigājot pa teritoriju var redzēt dažnedažādākās tēmas, piemēram, ārstu kemps, bārbiju kemps, pirāti, hipiji, zoo, utt. Interesanti. Protams, teritorijā var atrast kaudzēm dažādu ēstuvju, veikalu, izklaižu vietu, utt. Pat kino teātri un pirti!

Kopumā festivālā ir 8 skatuves, no kurām 6 tiek atvērtas tikai pēdējās četrās dienās. Orange Stage ir lielākā skatuve, uz kuras uzstājas paši iespaidīgākie mākslinieki. Šogad tie bija Slipknot, Metalica, Rihanna, Kraftwerk un citi. Vēsturiski piedalījušies ir arī tādi mākslinieki kā Bob Marley, Eric Clapton, Bryan Adams, Nirvana, Arosmith, Sex Pistols, Robbie Williams, Marilyn Manson, Pet Shop Boys, Red Hot Chili Peppers, Coldply, Green Day, Guns N’ Roses, Kanye West, Kings of Leon un daudzi - daudzi citi. Iedomājieties, redzēt kādu no šiem māksliniekiem rokas sniedziena attālumā? Tas nav neiespējami, ja vien stāvi rindā uz tā saucamo pit, kas ir speciāls nodalījums pašā skatuves priekšā. Drošības nolūkos tas ir atdalīts un tajā ielaiž tikai noteiktu skaitu cilvēku, kuriem ir piekodināts, ka jābūt gataviem uz lielu grūstīšanos un ārdīšanos. Taču tai pat laikā – tā ir iespējams drošākā vieta, jo to uzrauga īpaši darbinieki, kas gatavi uzreiz palīdzēt, ja kādam paliek slikti. Caur pūli gāja arī vairāki nodalījumi, kur strādāja cilvēki, kas nepārtraukti padod ūdeni. Protams, nepaiet ilgs laiks, kad šis ūdens tiek sviests gaisā un dažam labam pat trāpa pa aci. Man paldies Dievam nekas pa galvu netrāpīja, bet es vairakkārt redzēju, ka kāds no apkārtējiem cieš no dažādiem gaisā mestiem priekšmetiem. Šis, un arī tas, ka pūlī visi smēķē, un, piemēram, uz Rihannas koncertu daudziem rokās bija lietussargi (kas tika atvērti, kad skanēja dziesma: Umbarella) liek justies diezgan nedroši, taču beigu galā par kādu īpaši cietušu apmeklētāju nedzirdēju, lai gan jāatzīst, ka uz festivāla beigām varēja redzēt aizvien vairāk ieģipsētu kāju un roku. Neskatoties uz to, neredzēju nevienu kautiņu un īpaši ievēroju, ka cilvēki tiešām stāv viens par otru. Vairakkārt redzēju, kā parasti apmeklētāji pieiet pie kāda, kas mētājas zemē un pārbauda, vai viņam/viņai viss kārtībā. Vēl viena lieta, ko varam mācīties! Vēl jo vairāk – izrādās, ka festivālā ir bijis speciāls nodalījums invalīdiem, kur strādājuši cilvēki, kas viņiem varēja palīdzēt ar visu nepieciešamo. Godīgi sakot, redzēju ļoti daudz cilvēkus ratiņkrēslos un ļoti varēja just, ka festivāls ir darījis daudz, lai viņi nejustos apdalīti un varētu baudīt pasākumu tādā pat līmenī, kā pārējie.

Runājot par mani pašu – es šo festivālu netiku izbaudīt uz visiem 100%, jo kā dāma dzīvoju luksus apartamentos nevis teltī. Mana draudzene Nelda dzīvo un mācās Roskildē, tāpēc caur galiem dabūja mums iespēju būt brīvprātīgajām iekš Cinema City. Viss, kas mums bija jādara – jātaisa/jāpārdod popkorns un sasmalcinātais ledus dzēriens. Katram brīvprātīgajam ir jānostrādā 32 stundas, tādā veidā iegūstot iespēju apmeklēt festivālu par velti. Mūsu „darbā”, katram sanāca nostrādāt 4 reizes pa 8 stundām.

Turpinājums manā blogā: