Tuksneša stāsti. Losandželosa – Sanantoni

Ģirts Smelters 12.07.2013 7 min lasīšanai

Jau pēdējās pāris dienas bijām nopietni apsvēruši domu pamest Losandželosu. Ne jau tāpēc, ka mums te nepatiktu. Tieši otrādi – patika pat ļoti. Bet aizvadītās trīs nedēļas vienā pilsētā radīja pamatīgu izsalkumu. Pēc piedzīvojumiem, pēc kustības, pēc ceļa. Karavānai bija jādodas uz priekšu. Bijām tik ļoti nobrieduši doties tālāk, ka kādu vakaru jau sākām no visiem atvadīties. Nākamās dienas pēcpusdienā apņēmīgi devāmies uz vietējo automaģistrāli, lai ķertu mašīnas uz Fīniksu, Lasvegasu vai Albukerki. Pēc mazliet vairāk kā trīs stundām bijām jau „In-n-Out” burgeru restorānā, lai neveiksmīgo stopošanu aizgaiņātu ar garšīgu gaļmaizīti. Taču mums paveicās – mazliet agrāk šajā pašā dienā bijām ievietojuši sludinājumu Amerikas versijā par ss.lv, kur meklējām braucēju uz Fīniksu. Un atsaucās kāds tikko augstskolu absolvējis amerikāņu puisis ar tekstu – „kāda sakritība! Es tieši rīt plānoju doties ar mašīnu uz Fīniksu, lai no turienes sāktu savu ceļojumu apkārt pasaulei. Savākšu jūs rīt pulksten vienos!”

Liela privilēģija ir satikt latviešus, kuri dzīvo ārzemēs, un rakstīt par viņiem stāstus. Taču gandrīz ik dienu satiekam arī citus cilvēkus ar ne mazāk interesantiem stāstiem – stopojot, braucot sabiedriskajā transportā, pārlaižot nakti vai vienkārši uz ielas. Cilvēkus, kas nereti atstāj paliekošu iespaidu uz mūsu ceļojumu, vai kuru dzīvēs nedaudz ietriecamies mēs – it kā laikus nepaspēdami nobremzēt, ar automašīnas purnu iebraucam otras mašīnas aizmugurē. Tā notiek, kad cilvēks ceļo. Jo nav iespējams atstāt pēdu nospiedumus pasaules smiltīs, ja sēdi tajās ar savu pēcpusi. Šeit pāris stāsti no Arizonas, Ņūmeksikas un Teksasas tuksnešiem.

Braiena saknes meklējamas Peru – viņa vecāki savā jaunībā nelegāli iekļuvuši ASV, pārrāpjoties pāri žogam. Puisis ir cipargalva – apdāvināts matemātikā, tāpēc pabeidzis vienu no prestižākajām Kalifornijas biznesa skolām, studējot par valsts stipendiju. Viņa lielākais pluss ir citādākā domāšana. Braiens nav nobijies, kad viņu mēģinājuši atrunāt gan vecāki, gan vienaudži. Un tagad braucam vienā automašīnā – viņš, mazliet satraucies par nezināmo, bet brīnišķīgo piedzīvojumu, kas sagaida priekšā, mēs – jau suni apēduši apkārt pasaulei ceļotāji, kuri ar katru vārdu iedrošina puisi negriezties atpakaļ. Jocīgi un mazliet zīmīgi, ka no visiem draugiem un ģimenes locekļiem tieši mēs esam tie, kas Braienu pavada uz lidmašīnas reisu, kas izmainīs visu viņa dzīvi – būs pirmais solis ceļojumam apkārt pasaulei.

Nākamajā rītā Fīniksā stopot sākam laicīgi. Ātri vien nokļūstam ārā no pilsētas – labākajā vietā, kur copēt mašīnas. Līdz turienei mūs aizved puisis, pats uz savu galvu apstājoties, ieraudzījis, ka mums plecos ir lielas somas. Mašīnā ģitāra un marihuānas aromāts. Braucot pēc zālēm, jeb drīzāk – zālītes. Viņam ir recepte – Amerikā to var iegādāties aptiekās. Brauciens ilgst tikai 15 minūtes, bet puisis, kura vārds paliek neatklāts, pastāsta, ka ticis netaisnīgi notiesāts par policista civilajās drēbēs pagrūšanu, jo nav bijis naudas advokāta noalgošanai. Pats kādreiz stopojis uz Lasvegasu un atpakaļ. Mājupceļā kāds vīrietis piedāvājis viņu izvarot, no kā gan mūsu vedējs ar nazi rokās atteicies.

Turpmākās divas stundas paiet +40 grādu karstā tuksnesī, neveiksmīgi plātot rokas un vicinot zīmi. Tomēr kāda mašīna labu gabalu pēc mums apstājas. Esam tiešām atviegloti iekāpt vēsā salonā, kur kāds precēts pāris solās mūs aizvest līdz Flagstafai. Esam viņu pirmie stopētāji mūžā, un paši nesaprot, kāpēc ir apstājušies. Bet pēc sarunām visa ceļa garumā esam sadraudzējušies tik ļoti, ka tiekam izvadāti nelielā tūrē pa pilsētu, arī redzam vietu, kur filmēta viena no epizodēm slavenajai filmai „Forest Gamps”. Kaut arī krietnu gabalu no pašu mājām, pāris mūs aizved uz labāko vietu stopošanai, beigās kopā vēl sabildējoties. Pirms došanās prom vīrs atstāj savu telefona numuru un piekodina – ja neveicas ar mašīnām, lai zvanām – viņš atbrauks mums pakaļ un nakti izguldīs savā mājā. Tiešām aizkustinoši ko tādu sagaidīt no tikko iepazītiem svešiniekiem.

Un mums tiešām neveicas – jau gandrīz trīs stundas bez panākumiem. Ir jau vēls, saule aizslīd aiz kalniem un sāk krēslot. Te kā no gaisa nokritusi priekšā mums apstājas mašīna. Pa priekšējo logu redzama kuce, bet pēc mirkļa durvis atver arī kāda meitene. Viņa kopā ar savu nepilnu gadu veco sunenīti atgriežas no pārgājiena un piedāvā mūs aizvest līdz Arizonas/Ņūmeksikas robežai. Meitene izrādās dabas mācības skolotāja indiāņu pamatskolā, kaut kur tuksneša vidū, un pati dzīvo skolotājiem paredzētā treilera māju parkā uz Navaho cilts indiāņu zemes. Tiekam laipni gaidīti nakti pārlaist pie viņas, jo, kad sasniegsim galamērķi, pulkstenis rādīs jau ap vienpadsmitiem vakarā. Pēc pāris dienām saņemu ziņu no skolotājas Markovskes – viņa, mūsu iedvesmota, nolēmusi ar savu draugu nākošo gadu pavadīt Taizemē, mācot vietējiem bērniem angļu valodu.

Esam atpūtas vietā maģistrāles malā un meklējam transportu līdz Albukerki. Acīs iekrīt hipiju paskata vecs busiņš ar uz jumta sakrautiem vismaz pieciem sērfošanas dēļiem. Ejam klāt un sākam pļāpāt. Nepaiet ilgs laiks, un jau ķeram vēju uz lielceļa. Sērfotājs ir kāds piecdesmit divus gadus jauns vīrs, kurš no sērfošanas Kalifornijā dodas uz mājām netālu no Bostonas – pāri visai Amerikai. Jaunībā bijis visu dēļošanas sportu piekritējs –sērfojis, skeitojs, snovojis. Gribējis pat uzsākt savu snovborda dēļu ražošanas biznesu, taču tēvs ideju nav atbalstījis, jo neredzējis tajā potenciālu. Pēc pāris gadiem draugs, kurš idejai noticējis, kļuvis par miljonāru. Sērferis jaunībā bijis izskatīgs brunču mednieks, labprāt padalās savā gudrībā – ar apaļīgajām meitenēm esot jātrenējas, lai pēc tam ar slaidajām izpildītu priekšnesumu. Ievilcis plaušās kāsīti, vulgārais onkulis turpina ar stāstu, kā reiz jaunībā paglābies no meksikāņu policijas narko-patruļas. Tikko satinis kārtīgu mantu un jau sācis garšot, kad uz ceļa apturējusi policija. Elpa un acis neko marihuāniskuu nav uzrādījušas, tomēr policistiem bijušas aizdomas. Viens no atjautīgākajiem likuma kalpiem licis dot pasmaržot pirkstus. Sapratis, ka nebūs labi, vainīgais veikli roku ielicis biksēs un pirkstus iebāzis dibencaurumā. Liels bijis policista pārsteigums, kad, piebāzis pie deguna pirkstus, marihuānas vietā saosts pavisam kas cits. Labi, ka vismaz neiekāpa.

No Albukerki ceļš uz El Paso bija viens no īsākajiem mūsu visai iespaidīgajā stopošanas vēsturē. Pēc piecām uz ceļa pavadītām minūtēm jau kāpām iekšā kāda nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādes direktora busiņā. Vīrietis bija izbijis austrumu cīņu speciālists, un tagad bieži ceļo ar velosipēdu, naktis pārlaizdams teltī lielceļa malā. Atpūta pie dabas ar tādu darbu, kāds ir šim vīram, esot vitāli svarīga. Daudz uztraukumu un raizes, strādājot ar nepilngadīgajiem cietumniekiem – reiz kāds sev ar cirvi iecirtis kājā, kāds cits reiz aizdedzinājis mežu, citu reizi atkal paša skolotāja neuzmanība, rādot audzēkņiem klaburčūsku, novedusi pie indīga kodiena. Saule jau sāk rietēt un tiekam ielūgti uz vakariņām un pārlaist nakti skolotāja ģimenē. Tomēr atsakāmies, jo El Paso ir aptuveni stundas brauciena attālumā. Tiekam izlaisti perfektā stopošans vietā Alamogordo pilsētā.

Ieskrienu nokārtot svarīgas darīšanas benzīntankā, un, laimīgs iznākot ārā, redzu Kristapu stāvam pie kādapikapa un mājam ar rokām, lai pasteidzos. Ielecam piekabē un, vējam plivinot matus, dodamies pretī Teksasai. Diena mūs lutina ar gleznainu saules rietu pār Ņūmeksikas kalniem, sejā pūš silts vējš, un uz skaidrā debess juma pa vienam sevi atsedz zvaigžņu desmiti, simti, tūkstoši. To visu vērojot elpa aizraujas, un retrospektīvā atskatoties uz tiem sīki niansētajiem apstākļiem, kuri sakrita tik precīzi, lai mēs tieši tagad un vairs nekad varētu gulēt joņojoša pikapa aizmugurē un piedzīvotu visu šo dabas dāvāto pasaku. Šī apziņa un situācijas pilnīgā negaidītība dod impulsu hipofīzei, un endorfīnu strūkla ielej laimes sajūtu sirdī un smaidu uz lūpām. Atvadoties, ģimene, kas paņēmusi mūs savā auto, piekodina, lai uzmanāmies Meksikā: „Negribam par jums abiem lasīt avīzēs!” Gan jau būs labi – atsakām. Dzīve šonakt šķiet skaistāka kā nekad.

El Paso pametam uz citu pusi, nekā bijām plānojuši sākumā, bet ar necerēti iegūtu lielisku draugu. Lai arī līdz Sanantonio ir desmit stundu brauciens, stopot sākam vien ap septiņiem vakarā. Pēc pusstundas piestāj kāds jauns vīrietis, kas runā pa telefonu. Sēžamies mašīnā un dodamies uz priekšu – galvenais ir kustība. Kādu laiku pavadām, stāstot par savu projektu un ceļojumu. Līdz puisis, mūsu vienaudzis, atklāj, ka cik labā laikā esam parādījušies uz ceļa. Pēc smaga strīda ar sievu viņš devies pie saviem vecākiem, lai mazliet pārdomātu dzīvi. Taču nolēmis pielikt tai punktu. Ja ne telefonsaruna ar tēvu un mūsu kompānija, viņš atsakās domāt, kur tagad atrastos. Abiem ar sievu ir mazs bērniņš, puika. Taču sieva tikko izlikusi no mājām. Un problēma esot tā, ka sieva neredz dzīvi, kā to redz viņš – tās interese apstājas tikai pie televizora vērošanas un burgeru ēšanas. Katru dienu. Viņa ir invalīde un, ja neko nedarīs, pēc pāris gadiem būs ratiņkrēslā. Taču savu dzīvesveidu mainīt atsakās. Ārā ir milzīga vētra un tik spēcīgas zibens šautras savā dzīvē vēl pieredzējis neesmu. Ik pa pāris sekundēm tumsa pazūd, lai uzreiz atkal atgrieztos. Šautras vertikāle šķeļ visu redzamo horizontu. Rietumi tiešām ir mežonīgi, to daba – majestātiska.

Nākamajā dienā pamostamies tuksneša vidienē. Nakts ir pārlaista pie mūsu ceļabiedra kādā sīkā naftas urbēju pilsētiņā, kur pa nakti Kristaps un pārējie dzirdējuši bises šāvienus pie kaimiņu mājas. Tā ir Teksasa. Tiekam nogādāti atpakaļ uz lielceļa un turpinām ceļu uz Sanantonio. Četras stundas bez panākumiem, un pie pamales tālumā jau parādās zibens šautras. Tomēr pārliecība, ka galamērķis tiks sasniegts, nepazūd. Pacietība ir rūgta, bet toties tās augļi ir saldi. To saprotam, kad kraujam savas mugurenes mašīnas bagāžas nodalījumā – brauksim uz Sanantonio. Gregs izrādās atvaļināts armijas sapieris ar Irākas un Persijas līča pieredzi. Tagad ir sprāgstvielu neitralizēšanas konsultants – attīra bijušos izmēģinājuma poligonus no bumbām un lādiņiem. Pa ceļam aktīvi tiek risinātas problēmas ar sievietēm, kuras Grega dzīvē acīmredzami ir mazliet par daudz. Jaunā draudzene, kuru vīrs brauc satikt, nedrīkst uzzināt, ka iepriekšējā nedēļa pavadīta kopā ar bijušo (otro) sievu un meitu Disnejlendā; biznesa partnere nedrīkst uzzināt, ka Grega draudzene, kas strādā pie viņa biznesa partneres, pirmdien nebūs darbā nevis slimības dēļ, bet tāpēc, ka brauc svinēt dzimšanas dienu uz Sanantonio; bijusī (otrā) sieva to nedrīkst zināt, jo viņa varētu izpļāpāties biznesa partnerei – abas ir draudzenes; un pirmo sievu Gregs vispār labprāt gribētu nožņaugt. Tam visam klāt, šo kopējo bildi zina kāda veca dāma, pie kā Gregs šovakar ciemosies un paliks arī pārējo laiku ar savu jauno draudzeni.

Ierodamies Sanantonio, un šis ir pusceļš starp Amerikas abiem krastiem. Latvijā ir Līgo vakars, bet mēs alu baudām kāda Amerikas indiāņa sabiedrībā. Un drīz jau dodamies tālāk. Lai arī veiksmīgi pēc nedēļas sasniedzam Atlantijas okeānu, paziņu loks papildinās ar cietumniekiem, meksikāņiem, narkodīleriem un melnajiem. Bet par to – lasiet kādā no nākamajiem stāstiem!