Kājas lupatās jeb zemo izmaksu ceļojums uz Krētu (un atpakaļ)

  • 11 min lasīšanai
Kājas lupatās jeb zemo izmaksu ceļojums uz Krētu (un atpakaļ) Pēc pagājušā gada brauciena ar autostopiem uz Budapeštu, galvā dzima jaunas domas un idejas, un viena no tām - ceļojums uz Grieķiju. Grieķijas izvēli pastiprināja izcilā kultūras pētnieka un literāta Mihaila Gasparova sarakstītā grāmata - "Aizraujošā Grieķija", kas ir bagātīga ar informāciju par antīkās Grieķijas vēsturi, grieķu kultūras mantojumu un pašu grieķu sadzīvi. Tā nu Aprīļa beigās internetā izdevās iegādāties lētu AirBaltic kompānijas aviobiļeti uz Atēnām, tieši divas dienas pirms maģistra darba aizstāvēšanas. Kā izrādās, viens mans paziņa ģeogrāfs Sandijs arī lidos ar to pašu reisu. Tā nu pienāk 12. jūnijs, izlidošanas diena. Soma sakravāta un savilkta cik vien minimāli iespējams, jo izstrādātais plāns paredz lielu staigāšanu, savukārt lidmašīnā to gribu ņemt kā rokas bagāžu. Pie check-in paņemu vajadzīgos papīrus un dodos uz izlidošanu. Pirmie podi notiek jau pie rentgena. Atceroties, kā no Marokas braucu ar lielo mēteli, saliekot tā kabatās visu iespējamo, arī šoreiz kabatās biju salicis šo to - kausēto sieru paciņas, "Trīs vienā" paciņas, mitrās salvetes... Vien biju piemirsis, ka Marokas braucienā mēteli vilku nost un laidu caur rentgenu. Tā kā šajā braucienā mēteļa man nebija, bet bija šorti, tad, protams, tika lietotas šortu kabatas... Sekas variet iedomāties paši. Mazliet pasarku, bet no situācijas piedāvātās izvēles - vilkt nost bikses vai krāmēt ārā kabatas - izvēlējos pēdējo. Lidmašīna kavējās kādu stundu, taču lidojums bija mierīgs. Satieku Sandiju un uzzinu, ka viņa plāni ir burāt ar pašgatavotu piepūšamu katamarānu gar kādu no Grieķijas salām. Kārdinājums uzprasīties burāt kopā ar viņu ir vilinošs, taču laiks šoreiz ar mani nav draugos. Šim ceļojumam esmu atvēlējis 10 dienas un citu plānu. Ielidojam Atēnu lidostā ap deviņiem vakarā un satiekam Sandija draudzeni. Kopā dodamies uz pilsētu ar metro, un tā kā esam trīs, tad tas mums katram maksā par 1 eiro mazāk, nekā ja būtu braukuši atsevišķi. Sandijs pavasarī uz Grieķiju ar atdzinis auto, bet sarežģīti ir pie tā nokļūt - universitātes kojās, kuras atrodas nezin kur, jāsatiek viens lietuvietis, un viņam būs dokumenti un auto atslēga. Veiksmīgi sarunājam taksistu, kurš nesaprot mūs, un, galu galā, sazvanījām lietuvieti un likām viņam pateikt šoferim, kur jābrauc. Satikām lietuvieti un tikām pie auto. Taču - autiņam nosēdies akumulators. Domājam - pastumsim un ar ieskriešanos piedarbināsim. Turpat koju pagalmā sākam stumdīt un grūstīt to autiņu, bet tas, protams, nelec. Pēc brīža no kojām izskrien būdīgi grieķi un sāk ļoti emocionāli runāties ar mūsu lietuvieti. Izrādās, šie domājuši, ka mēs to autiņu zogam, kā nekā, ir taču pulkstens pāri 11 vakarā. Lietuvietis tiek galā ar grieķiem, un mēs liekam autiņam mieru. Rītā Sandijs akumulatoru palādēt aiznesīs. Taču viņam to akumulatoru serviss paturēs, jo, kad viņi nāks pēc akumulatora, serviss būs aizslēgts un visi strādnieki projām. Bet paliekot pie šīvakara - jādodas uz vienas paziņas dzīvokli, pa ceļam jāiedzer glāze rozā grieķu vīna un jāapēd grieķu salāti kādā tavernā. Jānosvin maģistra darba aizstāvēšana. Nākamajā rītā atvados no Sandija un viņa draudzenes, un dodos savās gaitās pa Atēnām. Iepazinos ar Atēnu autobusu pieturām - tās tomēr ir atzīmētas, un nav jēgas gaidīt, ka autobuss apstāsies ietves malā. Patīkami, ka sabiedriskā transporta cena ir aptuveni 50 santīmi, bet ar šādu biļeti var braukt pusotru stundu ar visiem publiskās satiksmes transporta līdzekļiem. Tad nu - pirmais vilinājums - Akropole. Bet kaut kā saule sagriezās, un nokļuvu Likabeta kalnā, no kura pavērās superīgs skats uz Akropoli. Daudz neuzkavējos un devos pareizā virzienā pretī Akropolei, cauri Nacionālajiem dārziem un šaurām šķērsielām, garām Zappeionam, pie kura atradās daudz melni, svarīgi auto. Galu galā nonāku līdz Akropoles ieejai, bet izrādās, ka tā nav īstā - neesot, kur nolikt mugursomu. Tad nu devos uz galveno ieeju. Noliku somu, un izdomāju, ka to somu tur varu atstāt arī ilgāk, nekā tikai uz Akropoles apskates laiku. Tā arī darīju. Akropole, vecais tirgus, svēto apustuļu baznīciņa, romiešu atstātās liecības.. staigāt un staigāt pa pilsētu. Dienas secinājums - izmantot pēc iespējas vairāk ēnu. Šajā vakarā paredzēts braukt uz Krētu, Heraklionu. Tad nu devos uz Pireju ostu biļeti iepirkt. Nekad vēl nebiju pircis prāmim biļeti un nezināju, kā tas jādara. Vispār var iet jebkurā ceļojumu birojā un apjautāties par tiem prāmjiem un iespējām, bet man viss Ir tādas kompānijas "Anen Lines" un "Anek Lines". Un, protams, ka es sajaucu šīs kompānijas. Vēlāk gan izrādījās, ka pareizā vietā prasīju biļeti. Ar biļešu pārbaudi apjuku arī metro stacijā. Pienācis laiks pirkt jaunu biļeti un šoreiz tam izmantoju elektronisko biļešu automātu. Bet šī biļete pēc izskata savādāka, nekā tās, ko var nopirkt kioskos. Lieku biļeti biļešu aparātā, bet tas neņem pretī. Izrādās, ir divu veidu biļetes un divu veidu aparāti, lai gan nav nekādas atšķirības šo biļešu pielietojumā. Vakarā, kāpjot uz kuģa, somu man liek nolikt glabātuvē. Bet, izrādās, ka var likt aiz restēm, samaksājot, un var likt arī tāpat vien. Tā arī daru, atstāju pie citām somām, kas noliktas "tāpat vien" un dodos augšā uz klāja. Tomēr satraukums paliek - kas notiks ar somu? Pirmā nakts uz kuģa, bet otrā pēc kārtas - pavēsa. No rīta agri ap sešiem iebraucam Heraklionas ostā. Nogulēta roka tā, ka nevar ne pakustināt. Šodiena pirmkārt paredzēta Knosas pils apskate. Tā kā laiks man ir atliektiem galiem, nolemju doties uz Knosu ar kājām. Pēc kartes tālu neizskatās, kādi 5 - 6 km. Mazliet pēc astoņiem no rīta biju pie Knosas un uzsāku vietas apskati un izpēti. Sajukušas debespuses, un liekas, ka rietumiem jāatrodas tur, kur atrodas austrumi. Bet kalni aiz Knosas vilināt vilina doties uz turieni. Tomēr spēju uzvarēt kārdinājumu, un pēc Knosas apskates ar autobusu braucu atpakaļ uz Heraklionu, kur, mazliet pakomunicējot ar vietējo Krētieti grieķiski/latviski atrodu autoostu. Tā kā man ieteica apskatīt Agios-Nikolaos, tad sameklēju autobusu uz šo pilsētiņu un dodos izbaudīt pludmali. Pa ceļam daudz grafiti un ziedi. Visur zied. Rododendri ir vienīgie, ko atpazīstu. Nokļūstu Agios-Nikolaos un kārtīgi atpūšos, paēdu, izpeldos. Izstaigāju pilsētiņu un dodos pirkt biļeti uz Krētas otru galu - Chania, kuru izrunā kā nu kurš - Hanja, Čanja, Ksanja... Autobusos ērti un biļetes arī var nopirkt uzreiz no vienas uz trešo pilsētiņu, ja cauri otrajai jābrauc. Autobusā šoferim palīgs, kas par biļetēm gādā, nevis tā kā Latvijā... Un kontrole vienreiz visa brauciena laikā arīdzan iekāpj. Atēnās gan nemanīju kontroli. Krētietes skaļas un dusmīgas. Viena aiz muguras pa telefonu klaigā, viena pretējā pusē. Heraklionas autoostā jāpārsēžas citā autobusā, un gandrīz nokavēju busu. Liela skriešana no viena perona uz otru un trešo, kamēr atrod īsto autobusu, bet veiksmīgi. Aizmirsu ūdeni lielajā somā, kas iekrāmēta bagažniekā - tātad nesvīdīšu. Iebraucam Hanjā vēlu, un buss uz Samarijas aizu jeb Omalosu nav. Vēl ir gaišs un nolemju stopēt. Ievēroju, ka meitenēm te patīk koši acis krāsot. Noeju apmēram 5 km un apstājas motocikls. Šoferīts bez ķiveres, bez brillēm. Saka, ka braucot virzienā uz turieni, bet kādi 6 km pirms tam uz citu ciematu dosies. Labi, piekrītu, galu galā reti kad motociklu izdodas nostopēt. Sākam braukt, viņš jautā - "Are you OK"? Bet ausīs vējš pūš un pārklausos... Tas "OK" izklausījās pēc "gay"... Ātrums ir 100 km stundā, bet viņam viens krekls, nav ķiveres un briļļu. Es uzlieku saulenes, lai acis tik ļoti neasaro. Tie grieķi ir traki! Kļūst tumšs un braucam pa visādiem šaubīgiem ceļiem, kalnā augšā pa serpentīniem, pie tam, izrādās, nevis pa to, kurš ir manā kartē, bet gan pa blakus ceļiem. No vietas, kur viņš mani izlaiž ārā paveras brīnišķīgs skats - es atrodos kalna virsotnē apmēram 1100 metru augstumā un uz abām pusēm var redzēt jūru. Uz ziemeļiem - Krētas jūru un Hanju, uz dienvidiem - Lībijas jūru un mana šoferīša ciematu. Parunājam, viņš man mēģina palīdzēt kādu autiņu nostopēt uz Omalos, bet tur tie autiņi nāca ārkārtīgi reti. Tad nu teicu viņam, ka došos kājām uz Omalos, un lai viņš brauc mājās. Saspiedām viens otram roku, un devos virzienā uz Omalos. Bet ir ļoti tumšs, un pēkšņi dzirdu dīvainas skaņas. Izrādās - kalnu kazas ar saviem kaklā pakārtajiem zvaniem ganās un nāk izpētīt mani. Lēnām uzmācas nogurums, un sāku domāt par nakšņošanas iespējām. Bet ir pavēss. Izvēlos aizvēja vietiņu un izritinu guļammaisu un liekos slīpi.Nākošā rītā pamostoties aizraujas elpa no skatiem. Tagad tas viss ir redzams gaismā, aizas, ielejas, kalni, vēja ģeneratori, pilsētas un abas jūras. Savācos un paēdu, un mēģinu stopēt uz Samāru. Drīzi vien mani paņem viens vāciešu pāris un aizved līdz pašai Samāras aizai. Nu sākās 15 km pārgājiens. Pirmie km pa kalnu lejā ir vienkārši drausmīgi. Smagā soma pastiprina efektu, gribās taisnu iešanu vai arī kāpšanu augšā. Bet ejot lejup katrs solis ir kā trieciens. Toties kas par skatiem. Baltā upes gultne, augstās kraujas un šaurumi. Perfekts pārgājiens. Un atkal - jāatcerās izmantot ēnu, jo šādu pārgājienu dienas vidū pašā karstākajā laikā veikt zem tiešiem saules stariem nav prātīgi. Tieku līdz galam un nolemju nopeldēties. Sāļais jūras ūdens saēd līmēto sandali, un tai atnāk vaļā purngals. Taču tas netraucē un dodos uz ciematiņu meklēt prāmja biļeti. Izrādās, prāmis kavēsies lielo viļņu dēļ, nevarēs piestāt ostā. Bet tas nekas. Man laika daudz. Paiet trīs stundas (kuras prāmis arīdzan kavē), un esmu jau uz klāja. Taču prāmis tā arī nepiestāja pie mola, bet gan iebrauca līcītī un nolaida savu laipu tieši kāpās. Ne velti saka, ka grieķu jūrnieki ir tie labākie... bet šķiet, ka tad, ja veic šādus manevrus šad tad, nav brīnums, ka prāmis reizēm kavējās. No Sougia ciematiņa nokļūstu Hora Sfakia ciematiņā, kur arī nolemju pārnakšņot. Ceturtā nakts tiek pavadīta skaistā aizā zem klintīm ar skatu uz Lībijas jūru. Sapnī sapņoju, ka esmu Latvijā un man jautā, kā man gāja, bet es nemāku pastāstīt, jo kaut kas pietrūkst - pietrūkst atbraukšana no Grieķijas uz Latviju. Hora Sfakijā nākošajā rītā izdzeru kafiju un meklēju, kā nokļūt uz Hanju un no turienes atpakaļ uz Atēnām. Veiksmīgi ar autobusu pa ārprātīgu serpentīnu. Prātā ienāca vārdu salikums - "Salauztā Paradīze". Viss itkā atgādina paradīzes ideju, bet vienīgi nespēks un grūtības pastāv. Bet par to serpentīnu - Norvēģijā ir traki, bet tur vismaz ir ceļi. Šeit ceļi vēl tikai top. Redzēju izlaustu aizsargbarjeru un aiz tās izlaustus kokus kraujas malā. Marokā viss ir dzeltens, bet šeit pelēkbalts, kalni, augsne, zeme. Un drīz jau atkal esmu Hanjā, kur jāatceras izmantot ēnu, un ja tādas nav, tad kādu muzeju. Apskatu mīnoju kuģi un krētiešu laivu bildes. Izstaigāju Venēcijai līdzīgo pilsētiņu (ēku ziņā), pabaroju zivtiņas, paēdu ķiršus, nopirku prāmja biļeti uz Atēnām un atpūtos. Pienāca vakars lai dotos uz ostu, tātad jāmeklē autobusa pietura. Bet interesanti, šeit, atšķirībā no Atēnām, pietura uz ostu nemaz nav pamanāma - nav nekādu norāžu. Līdz ar to palaidu vienu autobusu garām. Tomēr veiksmīgi atkal tieku līdz ostai un drīz vien jau esmu uz klāja, kurš ir nesaprotams - kur lai sēž vai paliek, un pamāju Krētai uz atgriešanos. Nākošajā rītā iebraucam Pireju ostā agri. Dodos taisnā ceļā uz metro, ar to līdz vilciena stacijai. Noskaidroju, ka tuvākā vilciena biļetes uz Tesaloniķiem jeb Saloniķiem ir izpārdotas un man jāgaida 3 stundas līdz vilcienam pulksten 9 no rīta, pie tam ir palikušas tikai stāvbiļetes. Nu labi, jāiet iedzert tase kafijas. Vilciens uz Saloniķiem iet sešas ar pusi stundas. Labi, ka man mugursomā guļammaiss pašā apakšā - var to somu nolikt tā, ka ērti sēdēt uz tās virsū. Pārkrāmēju kartes un plakātus, jo nu sāksies autostops. Izrēķināju, ka pēc 3 dienām varētu būt Latvijā. Tā arī bija. Tā nu ap pusčetriem biju Saloniķos. No centra līdz stopēšanas vietai uz Maķedoniju patālu. Viens vietējais strādnieks parāda autobusu un pat iedod vietējo biļeti, ar kuru var nokļūt līdz pietiekoši sakarīgai stopēšanas vietai. Nepaiet ne pusstunda, ka mani paņem viens čalīts no Maķedonijas, Skopjē ar armijas Renault. Pastāsta par dziļāko Eiropas ezeru, kas ir ~400m dziļš, reliģijas sadrumstalotību un tās ietekmi politikā, kas ir izraisījis pat mazu kariņu 2001. gadā. Un nemanot jau esam nokļuvuši Maķedonijā. Ļoti interesanti, savādi un dažādas pārdomas rosinoši - cik gan liels, bet tajā pašā laikā pilnīgi tukšs lielceļš ir uz Maķedoniju. Apkārt kalnains un zaļš. Pie Skopjē palaižam armijas konvoju, kas dodas uz Kosovas reģionu, jeb nu jau valsti laikam. Es izvēlos tomēr ceļu cauri Serbijai, un nostopēju kādu albāni, kurš cītīgi ar mani sarunājas savā valodā, un man nekas cits neatliek, kā runāt ar viņu latviski. Bet sapratu par to, kā naftas produkti uz eiropu nokļūst. No Sibīrijas uz Ukrainu, Bulgāriju un Maķedoniju (redzējām pārstrādes rūpnīcu), Albāniju, Itāliju un tālāk uz citām EU valstīm. Šis uzaicina vienu kafiju izdzert kopā ar viņa biznesa partneri, Maķedonijas nacionālā muzeja direktoru, piekrītu, un man tiek izmaksāta Neskafē Komarovo pilsētiņā. Tagad zinu, ka man tāda negaršos. Nu kā var dzert aukstu kakaoveidīgu dzērienu? Karstam jābūt! Līdz Serbijas robežai vēl kādi 10 km. Atvados un dodos virzienā uz robežu. Jau uznākusi tumsa un pēc ilgas staigāšanas tieši pusnaktī sasniedzu Serbijas robežu. Robežas šķērsošana nekādas problēmas nesagādā un nolemju pārnakšņot tuvējā pļaviņā aiz robežas. Mēness spīd, taisās mazliet tā kā uz lietu, bet tā arī lietus mākonis nesavelkās. No rīta pirmoreiz pamostos mazliet pirms saulrieta, bet nolemju vēl 5 minūtītes pasnaust. Bet parasti ar tām piecminūtēm ir tā, ka viņas prasa mazliet vairāk laika. Pa sapņiem dzirdu traktora pukšķināšanu, un saprotu, ka jāceļās. Mēģinu pamāt traktoristiem, bet neizdodas, jo... roka pamatīgi nogulēta. Savācu mantiņas un dodos uz šoseju turpināt mājupceļu. Izvēlos nepareizu taktiku, eju uz priekšu, bet neviens nestājas, vien policija kādas divas, trīs reizes lūdz uzrādīt dokumentus. Visbeidzot kāds arhitekts paņem līdz Vranje pilsētiņai. No šejienes esot 25 eiro līdz Belgradai, ja brauc ar autobusu. Izdzeram kafiju un es izlemju turpināt stopēt. Nostopēju fūri, kas brauc līdz pat Ungārijai. Nu, esot Ungārijā, es jutīšos tikpat kā mājās. Šis šoferis nav no runātīgajiem. Ceļa malā ievēroju piemiņas zīmes ar foto. Iespējams, ka krituši karavīri vai kas tāds. Kreisajā ceļa pusē visu laiku, jau no Maķedonijas, dzelzsceļa līnija, kas izskatās diezgan dzīvīga. Magoņu lauki un rudzu puķes. Un Belgradai arvien tuvāk un tuvāk. Pašā Belgradā iebraucam sastrēgumu laikā, bet izdodas ieraudzīt Belgradas arēnu, kur Eirovīzija notika, un gūt caurbraucēja priekšstatu par pilsētu. Varu teikt, ka Varšava ir sarežģītāka. Aiz pilsētas skaists tilts pāri Donavai. Būvējas tilti un ceļi. Nesaprotu, kāpēc Latvija neuzlabo ceļu infrastruktūru, it sevišķi, ja Latvija ir tādas "Durvis" uz Krieviju. Kreisajā pusē pacēlās divi armijas helikopteri un viena reaktīvā lidmašīna. Vēl mazliet un drīz jau būšu Ungārijā. Pie Ungārijas robežas atvados no fūres šoferīša un dodos virzienā uz Ungāriju, bet pie manis piebrauc LADA un saka, ka paķeršot tos divus kilometrus līdz pašai robežai. Tā arī daram, viņš aizbrauc līdz robežai, satiek savu paziņu, met riņķī un brauc atpakaļ, bet es uz priekšu. Traka sajūta, ka šoferīts ar robežsargu kaut ko runā savā valodā un robežsargs skatās uz mani ar baltu aci. Bet veiksmīgi tieku Ungārijā un pie robežas turpinu stopēt, kaut gan jau ir vēls un nāk virsū tumsa. Beigu beigās mani paņem kāds Austrietis, kas brauc uz Vīni. Piedāvā braukt uz turieni, kaut gan mans plāns bija tikt līdz Budapeštai. Ar viņu sanāca strīdēties par to, kā labāk nokļūt uz Krakovu, kas manā plānā arīdzan bija paredzēta. Viņš saka, ka jābrauc cauri Bratislavai un no Čehijas puses. Es piekritu un iekritu. Devos līdz ar viņu uz Ungārijas rietumiem, un bendzīntankā pirms pagrieziena uz Bratislavu, viņš mani izlaida. Izrādās, viņš Latvijā strādājis un sadarbojies ar kādiem aerodinamikas inženieriem savus gadus divdesmit atpakaļ. Bet nu jūtams biznesmeņa raksturs un izturēšanās. Izlaida mani ārā benzīntankā, uzcienāja ar Zero kolu, un nu es sajutos iesprūdis. Visi kas brauc, brauc uz rietumiem. Likos slīpi, piestāja policisti apskatīt manu identitāti, un turpināju likties slīpi. No rīta parunāju ar fūru šoferīšiem, un sapratu, ka jādodas ar kājām uz Bratislavas ceļu. Tā arī darīju un nostopēju ģimenīti, kas no Ungārijas caur Bratislavu uz Vīni brauc. Savukārt no Bratislavas ceļš tālāk veda līdz pat Varšavai. Domāju, ka Krakovas vilcienu noķeršu tur. Fūres valda. Poļu fūres kontrolē vieglos autiņus Slovākijā, lai šie nebojā satiksmi. Nogriež ceļu, ja kāds brauc pa drošības maliņu, sastrēguma gadījumā. Par Slovākiju - kā jau no iepriekšējiem braucieniem - tipiskās deviņu stāvu sērkociņmājas kalnainajos apvidos. Ļoti savdabīgi un specifiski Slovākijai. Tāpat kā sarkanbrūnie dakstiņu jumti sliktā stāvoklī - Serbijai. Šoferītim skan Depeche Mode, uz riņķi vien, šķiet, ka drīz vemšu. Piefiksēju maršrutu paradoksu. Pirmā fūre, kas mani visai Serbijai cauri veda, brauca tieši tāpat kā es, līdz Bratislavai. Lai gan sākumā man bija doma taisni cauri Budapeštai pērties uz Ziemeļiem. Pagāja kādas 12 stundas, līdz tikām līdz Varšavai. Izlika mani ārā vienā fūru stāvvietā, mēģināja sarunāt kādu, kas brauc uz Belastoku vai Suvalkiem, bet neizdevās. Turpat zālītē arī likos gulēt. No rīta modos ar domu, kāpēc tā jūra tik skaļi krāc. Un tad pār mani atausa skaidrība - tā jau šoseja. Piecēlos un skatos - visas fūres jau ir gabalā. Neraža, nu tad nāksies līdz kādam benzīna tankam iet. Devos uz priekšu, pārgāju pāri Vislai un nogriezos uz nepareizo ceļu - nevis to, kas iet uz Belastoku, bet gan to, kas iet uz Augustovu, bet nav tranzīta ceļš. Liekus kilometrus nogāju pa to ceļu. Un līdz ar to - arī atpakaļ. Beigu beigās nokļuvu līdz benzīna tankam, kur redzu mazo busveidīgo fūri ar latvijas numuru. Un tur iekšā šoferis Nikita. Apsveicinos un uzzinu, ka šis brauks līdz latvijai. Tad nu atlika vien nopirkt dzeramo un izturēt pēdējos septiņus simtus kilometru līdz Rīgai. 20. jūnijā, ap deviņiem vakarā iebraucu Rīgā. Ceļojums bija jauks, bet nogurdinošs. Iesaku izmēģināt visiem. Sirtaki? Sirtaki nākošreiz, ar draudzeni! Bildes? Bildes būs tiklīdz atjaunošu cieto disku :(


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais