Sešas dienas un piecas naktis Skandināvijā

  • 17 min lasīšanai
Viss sākās jūnija sākumā, kad vienkārši tā – starp citu, tika pacelta tēma – ko darīt pa Jāņiem. Pēdējā laikā mūsu interesi saistīja Skandināvijas valstis, tāpēc ideja par braukšanu uz Norvēģiju likās gana laba. Nolemts, braucam uz Norvēģiju! Tā nu pēc nopietnas plānošanas tika izveidota četru letiņu ekipāža ar automašīnu. No darba tika izbrīvēta pirmsjāņu darba nedēļas nogale, tika sapirktas nepieciešamās lietas, pārtika un ceļojums varēja sākties! Sešas dienas un piecas naktis Skandināvijā Tā nu 17.06.2008 pēcpusdienā piekrāvuši mašīnu ar visu nepieciešamo aprīkojumu un pārtiku, dodamies uz Rīgas pasažieru ostu. Pirms iebraukšanas ostas teritorijā vēl pielejam pilnu bāku ar salīdzinoši lēto Latvijas degvielu, jo Skandināvijā visam, arī degvielai cenas ir krietni augstākas kā pie mums Latvijā. Tā kā ostā esam ļoti laicīgi, tad arī laicīgi tiekam uz „Vana Tallinn” prāmja, kurš mūs nesteidzīgi un mierīgi pa nakti aizšūpos līdz Stokholmas ostai. 18.06.2008 Pirmā ceļojuma diena Mūsu prāmis, kā jau tas parasti pieņemts, ar nelielu nokavēšanos pietauvojas Stokholmas Frihamnen ostā, taču nelielo nokavēšanos kompensē ātrā tikšana nost no prāmja, un nepaiet ne pusstunda, kad mēs jau iestādījuši TomTomā (automašīnas GPS navigācijas programmā, kas uzinstalēta uz plaukstdatora) galamērķi – Arlandas lidostu, dodamies pakaļ mūsu diviem līdzbraucējiem, kuri šurp atlidojuši no Rīgas lidostas ar rīta reisu un ir jau nogarlaikojušies mūs gaidot! Ceļojums var sākties! Beidzot lidostā esam nokomplektējušies pilnā ceļojuma sastāvā, un varam sākt ceļojumu pa Skandināviju, uz ko mudina arī uz mūsu pusi nākošais apsargs, kurš, acīm redzot, vēlas mums pavēstīt ka mūsu atvēlētais laiks stāvēšanai lidostas teritorijā ir iztecējis un laiks doties prom! Nobraukuši kādus 20 km un apspriezdamies kā kuriem gājis ar atceļošanu šurp, piestājam pirmajā atpūtas vietā lai ieturētu vēlās brokastis – no Latvijas līdzpaņemtos čipsus. Dodamies tālāk pa E4 šoseju pilsētiņas Gavle virzienā un apbrīnojam pa ceļam vietām redzamās akmeņu atsedzes ceļa malā, kuras salīdzinājumā ar nākamajās dienās redzēto nav pat galvas pagriešanas vērtas, bet pēc Latvijas dabas tas ir kas jauns! Tā mēs izbaudām labos Zviedrijas autoceļus, braucot pa autobāni, līdz TomTomam 20 kilometrus pirms Gavles, ienāk prātā, ka taisnāk ir braukt pa lauku ceļu. Lai gan tas tikai dažās vietās ir ar grants segumu, ātrumu uz tā nekādu lielo attīstīt nevar, un lieki izmetam lēnu loku zaudēdami mūsu ceļojumā vissvarīgāko – laiku. Nekas, vismaz vienu mācību esam guvuši – neuzticēties pilnībā GPS navigācijai, bet domāt līdzi pašiem – tāpēc turpmāk TomTomā maršruts tiek sastādīts tikai kādus 50 km uz priekšu – līdz nākamajai pilsētiņai, vai objektam. Turpinām savu ceļu pa 80to šoseju. Radio atskaņotājā esam uzgājuši sakarīgu vietējo staciju ar nosaukumu RIX FM – pēc džingliem stipri līdzīgs mūsu STAR FM, arī dziesmu repertuārs daudz neatšķiras, tāpēc tiek nolemts, ka šīs dienas klausīsimies tikai radio – lai vairāk iejustos šajā vidē. Netālu pirms Rattvik pilsētas, pamanām skaisto skatu, kas paveras no kalna pāri Siljan ezeram uz pašu pilsētu. Protams, tādas lietas garām laist nedrīkst, un bez liekas kavēšanās tiek piestāts malā to iemūžināt, un iemūžināties uz skaistā skata fona. Tur pat netālu atrodam arī kārtējo eglīti, kur ieturēt pusdienas. Par eglītēm mēs saucam speciāli iekārtotas tūristu atpūtas vietas ar galdiņiem un tualeti. Ja nemaldos, tad vienā ceļojuma aprakstā par Norvēģiju kāds šīs vietas sauca – pie eglītes, bet nu mums – vienkārši eglīte. Nu jau iestiprināmies nedaudz nopietnāk – ar no Dzimtenes paņemtu saldskābmaizi un desu! Pēc ēšanas mūs ātrāk sakravāties pamudina smalkais lietutiņš, kurš uznāk pilnīgi negaidot. Turpinām ceļu pa 70to ceļu Norvēģijas virzienā. Laiks ir silts, taču kļūst aizvien lietaināks. Neraugoties uz to ka spīd saule, laiku pa laikam pasmidzina lietus. Arī apkārtne kļūst aizvien kalnaināka, viss liecina ka tuvojamies kalniem, tātad arī Norvēģijai! Meklējam benzīntanku, jo bijām lasījuši ceļojumu žurnālā, ka degviela Zviedrijā esot lētāka nekā Norvēģijā, bet tā arī neuzpildāmies. Kārtējo reizi piestājam ceļa malā, jo ieraugām pirmo īsto kalnu upīti ar akmeņiem un krācēm. Ja būtu zinājuši, ka tādu un vēl skaistāku upīšu turpmākajās dienās būs pa pilnam, diezin vai būtu caur purvainu mežiņu briduši uz šo. Norvēģija Jūsmodami par kalniem ar sniegotām virsotnēm, kurus nu jau var saskatīt pie apvāršņa, ap 19:00 esam beidzot sasnieguši Norvēģijas robežu! Protams, piestājam laukumiņā iemūžināt svarīgo vietu. Laukumiņā stāv arī leišu tūristu treilerīts, ar leišu ģimenīti, kura vēlāk burtiski kopē mūsu pozas bildējoties pie robežzīmēm! Sākam ceļu pa Norvēģiju. Asfalts vairs nav tik gluds kā Zviedriem, bet par Latvijas ceļiem tāpat daudzkārt labāks! Arī ceļazīmes no patīkamajiem sarkandzeltenajiem toņiem ir atgriezušās uz ierastajiem sarkanbaltajiem, tai skaitā arī aļņu zīme! Laiks joprojām patīkami saulains taču jau nedaudz vēsāks. Piestājam pie pamatīgas kalnu upes, kurā mums par pārsteigumu pa krācēm peldēja divas pīles – ekstrēmistes! Lietus uz kādu laiku ir palicis mums aiz muguras, atstādams vien mazu varavīksnes fragmentiņu – Jāiemūžina! Acis esam krietni papriecējuši – nu laiks meklēt kur apmesties! Tā kā jau iepriekš tika izpētīts, ka šeit var brīvi celt teltis, ar nosacījumu – ne tuvāk kā 150m no mājvietas, vai apstrādājamās zemes, tad sākam meklēt telts vietu. Tas nenākas pārāk grūti, un otrais iebraucamais celiņš izrādās veiksmīgs. Tas gan ved uz privātu teritoriju, bet pirms tam, mežiņā ir itin piemērots klajumiņš telšu celšanai. Sanesuši uz naktsmītnei paredzēto vietu mantas – teltis, guļammaisus, segas, un visu pārējo, tiekam nepatīkami samērcēti, jo atkal pēkšņi uznāk 10 minūšu lietus un samērcē visu kas izkrauts no mašīnas! Pamazām iekārtojamies un nākas secināt, ka Norvēģijā odi ir vēl uzmācīgāki nekā Latvijā, un tiek likti lietā visi līdzpaņemtie pret odu līdzekļi. Beidzot uz līdzpaņemtās gāzes plītiņas vāram nopietnas vakariņas – makaronus, un nonākam pie secinājuma – plītiņa jāliek stabilā vietā, citādi makaroni mētājas pa zemi ar visu katliņu! Tiek atrasts piemērots plakans akmens un sākta jauna makaronu paka. Paēduši un padalījušies šīsdienas iespaidos, lienam pa teltīm, bet miegs vēl īsti nenāk, tāpēc kādu laiciņu sarunas un jautrība vēl turpinās! Vēlāk nakts vidū nākas secināt, ka naktis te ir aukstas, un ar moskītu sietu telts durvīs vien nepietiek lai noturētu siltumu teltī, tāpēc telts beidzot tiek aizvērta, un kad vēl ar to nepietiek – tiek izvilkts par palagu kalpojošais pleds un pārsegts pāri segai! 19.06.2008 Ortā diena No rīta atklājās ka arī viens no kaimiņiem bija saskāries ar aukstuma problēmu, vienīgi otru no salšanas paglāba nesen iegādātais guļammaiss ar nosaukumu Oslo! Uzēduši ceptas olas, devāmies tālāk ceļā, tējas dzeršanu atstājot vēlākam laikam – kad atradīsim vietu kur nav tik daudz odu! To mums arī izdodas atrast, un ap pulksten 9:00 dzeram rīta tēju ar baranciņām. Laiks drēgns, gaisa temperatūra nieka 8 grādi, un kalnu smailes vago mākoņus! Gar ceļa malām purvaini mežiņi ar maziem bērziņiem, un ķērpjiem un pie apvāršņa aizvien lielāki kalni! Braucam pa 26to ceļu. Ceļš labs, aizvien vairāk pārņem vēlme uzbraukt kādā klanā, taču ar nožēlu nākas secināt ka līdz pat Kristiansund pilsētai, tas mūs vedīs vairāk vai mazāk pa ielejām. Kalni mums pietuvojas aizvien vairāk un kļūst aizvien klinšaināki – reizēm pat kļūst grūti saskatīt kalna virsotni pa mašīnas logu bez pieliekšanās! Kaut kas neatkārtojams šķiet arī mazie ūdenskritumiņi, kas izveidojušies strautiem plūstot lejā pa kalnu klinšainajām sienām, taču vēl pēc pāris dienām mēs tādiem braucām garām galvas nepagriezuši, jo tādu tur patiešām ir daudz! Piestājam pie pirmā nopietnā ūdenskrituma, taču to mums sanāk aplūkot tikai pa gabalu, jo tas atrodas upītes otrā krastā, un pati upīte diezgan dziļā gravā, taču to kompensē vieta kur ēdam pusdienas. Eglīte ir iekārtota krāčainas upes krastā, kura pa krācēm veido vairākus nelielus ūdenskritumus un tās krastus rotā lieli akmeņi un klintis. Pakāpelējuši pa upes krastiem, uzēdām desumaizes ar tēju un dodamies tālāk pa 70to ceļu Kristiansund virzienā! Piestājam benzīntankā ar nosaukumu YX, jo degvielas cena ir ļoti vilinoša un degvielas bultiņa arī jau rāda vairs tikai pus bāku. Uztankojušies un nopirkuši vietējo cieto limonādes pudeli, turpinām ceļu. Tā nu līkumodami starp fjordiem esam sasnieguši Aspoya salu, no kuras uz Bergsoya salu ved diezgan augsts un iespaidīgs tilts. Vēl ļoti skaists tilts paliek no mums pa kreisi no šīs pašas salas pa 39E ceļu uz Gjemnes ciematu. Mēs griežam pa labi – uz Kristiansund un šķērsojam pirmo nopietno maksas tuneli, kurš iet zem jūras. Līdz pusei tas strauji iet uz leju, pēc tam atkal ceļas augšā – spiediens ausīs ir tāds pats kā paceļoties un nolaižoties ar lidmašīnu! Šķērsojot vēl vienu iespaidīgu tiltu esam nonākuši Kristiansundā! TomToms mūs ved uz pilsētiņas centru, un lepni paziņodams: „Jūs esat sasnieguši galamērķi”, mūs ieved strupceļā – privātmāju rajonā! Pabraukuši nedaudz atpakaļ uz centra pusi, nolemjam nedaudz pastaigāt pa pilsētiņu, bet laika trūkuma dēļ tik vien sanāk kā aiziet līdz tuvākajam lielveikaliņam un atpakaļ. Dodamies tālāk Atlantijas ceļa virzienā. Ar sarūgtinājumu nākas secināt, ka GoogleMaps kartē sastādītais maršruts atšķirās, jo reālajā dzīvē no Kristiansundas uz Averoya salu ved tikai prāmis, nevis ceļš tuneļa vai tilta veidā! Arī TomToms mums paziņo: „Tālāk braukt ar prāmi”, un ne vārda par ceļa nodevu. Izskan cerība ka prāmis varbūt ir bezmaksas, bet mēs taču nedzīvojam pasakā, un uz prāmja mūs apciemo kasieris ar jautājumu: „Vai jūs samaksājāt par prāmi?” Tā nu samaksājuši 177kronas droši turpinam ceļu ar prāmi, no apakšas aplūkojot vienu no varenajiem tiltiem. Izmantojuši visas prāmja ekstras, tai skaitā arī tualeti, esam pārcelti pāri uz Averoya salu, no kuras tālāk vedīs Atlantijas ceļš! Vērojot Atlantijas ceļu no attāluma vai bildēs tas šķiet iespaidīgāks, un pat lielie tilti nesniedz īpašas izjūtas, jo pēc līdz šim piedzīvotā, vairs neliekas nekas īpašs. Protams tiek piestāts stāvlaukumiņā lai iemūžinātu skatus un nedaudz pastaigātu pa vienu no saliņām. Laika nav daudz, tāpēc pa 64to ceļu dodamies tālāk uz mūsu šīsdienas pēdējo apskates objektu Troļļu baznīcu (trollkirka). Tā ir ala ar ūdenskritumu tās iekšā, kura atrodas augstu kalnos. Ne velti tas ir atstāts dienas beigām, jo kāpums ir daudz augstāks un nogurdinošāks, nekā tas bija sākumā paredzēts! Piestājam troļļu baznīcas stāvlaukumā un tērpušies lietusmēteļos tālāk ceļu turpinām kājām pa akmeņainu taciņu kalna virzienā. Sākot kāpt kalnā nākas secināt, ka pie stāvlaukuma norādītie 4 km ir attālums no kalna pakājes līdz troļļu baznīcai, nevis viss ceļš kopā. Kāpums pa akmeņaino taku ar lietusmēteļiem mugurā ir patiesi nogurdinošs, tāpēc neskatoties uz lietus smidzināšanu, lietusmēteļi ātri vien tiek vilkti nost. Pa ceļam sastopam un pasveicinam vairākas tūristu grupas kuras jau dodas lejā no kalna, jo ir jau diezgan vēls. Pa ceļam kalnā vairākās vietās ir iekārtots galdiņš ar soliņiem, un informācijas dēlis, bet paralēli takai tek strauts, vietām veidojot skaistus ūdenskritumus. Augstāk kalnā, koki kļūst aizvien retāki un mazāki, un kalns aizvien vairāk atgādina akmeņainu purvu! Stāvlaukumu, kur tika atstāta mašīna, no augšas var sazīmēt vienīgi pēc baltās skābsiena rulonu strīpas kas atradās turpat blakus, kas tagad izskatās kā maza balta strīpiņa, un pa lielceļu braucošās mašīnītes šķiet velkas kā sastrēgumā. Esam sasnieguši galamērķi, par to liecina informācijas stendiņš, un kastīte, kur var uzcienāties ar bukletiņiem par Trollkirke! Norādē sacīts ka alā jālien ar lukturīti un zābakiem, un ne jau velti – ala ir tiešām dziļa, tumša un pa to tek strauts. Uzmanīgi ar diviem lukturīšiem uz četriem cilvēkiem sargot kājas un galvas esam aizlīduši līdz pašam altāram, jeb 14 m augstam ūdenskritumam. Pats ūdenskritums tek no ārpuses un līdz ar to arī pats izgaismojas. Skaisti! Nedaudz uzkavējušies, nobildējušies – dodamies atpakaļ, jo alā ir auksti, un izlienot no alas šķiet ka ārā ir īsta vasara, taču spriežot pēc dabas tikai aprīlis, jo vietām pat zied baltās vizbulītes, un vijolītes. Arī sniegs nav tālu, un dažiem pat rodas vēlme kāpt vēl līdz sniegam, bet es viņus nomierinu, teikdams, ka rīt sniegu varēsiet no mašīnas neizkāpjot taustīt! Pirms kāpšanas lejā, blakus bukletiņu kastītei, otrā kastītē atrodam viesugrāmatu un pildspalvu! Kā izpētam pēdējie Letiņi šit bijuši 10.05.2008. Arī mēs atstājam savu ierakstu ar 19.06.2008 datumu. Kāpiens lejā izrādās tikai nedaudz vieglāks, jo kājas jau ir piekusušas, un kāpšana lejup pa akmeņiem ir tikpat sarežģīta kā augšup. Pa ceļam sastopam trīs kalnu aitas, kas mums līdz šim ir pirmie sastaptie savvaļas dzīvnieki. Beidzot veiksmīgi esam tikuši lejā, un liels ir prieks kad var pastaigāties pa taciņu horizontāli, neliekot katru soli uz akmens. Ap pusnakti nonākuši līdz mašīnai secinām ka ir jau pārāk vēls, lai gatavotu vakariņas un meklētu teltsvietu, tāpēc braucam Molde virzienā, ar cerību atrast pa ceļam kādu eglīti, kur mašīnā varētu pārlaist nakti, taču piedzīvojam vilšanos jo neko neatrodam. Beidzot apmetamies aptuveni 10 km aiz Molde rietumu virzienā nelielā laukumiņā lielceļa malā, fjorda krastā. Gulēšana mašīnā četratā ir gana neērta, bet tai pat laikā jautra, jo miegs ir pārgājis, tātad sākas joku plēšana un smiešanās par beztēmām! Mašīnā kļūst karsti, bet pirms tam ārā pārģērbjot sausākas drēbes esam konstatējuši lielu odu un masalu daudzumu, tāpēc idejā par lūkas vai loga atvēršanu vēl nešķiet pārāk reāla! Beigās tomēr karstums uzvarēja, un masalām tika atvērts ceļš gan caur loga, gan caur lūkas šķirbu. 20.06.2008 Trešā diena Pēc vairākkārtējas grozīšanās naktī, un konstatēšanas ka kājas ir notirpušas no rīta pieceļamies masalu sakosti, un kas tur par brīnumu, ja visi logi no iekšpuses nosēti ar šiem knišļiem. Taču visu pozitīvāku padarīja saulainais laiks, kas pēc vakardienas drūmā laika šķiet kā dāvana! Drīz vien dodamies atpakaļ uz Moldi, lai nu jau gaišā dienas laikā apskatītu piekrasti. Laiks izrādās pret mums nežēlīgs, un no kalnu puses atkal pamazām zilās debesis kļūst pelēkas. Garastāvoklis visiem atkal nekāds, un dodamies tālāk Caur tuneli Bolsoya salas virzienā. Bolsoya sala izrādās pietiekami pateicīga tūristiem, jo tur tiek patukšots vietējais bankomāts un tālāk ir arī Eglīte kur ap pulksten 10:00 ieturam brokastis. Ceptas olas un tēja, kas sāk kļūt par mūsu iecienītākajām brokastīm, ir neatņemamas sastāvdaļas arī šodien! Dodamies tālāk un esam patīkami pārsteigti – tilts no Bosoya salas Rovik pilsētiņas virzienā ir pēc skata tāds pats kā Atlantijas ceļā, tikai vēl lielāks! Protams, jāpiestāj iemūžināt! Laiks atkal kā uz pasūtījumu kļūst saulains, un silts! Dodamies tālāk. Līdz nākamajam objektam troļļu ceļam vēl jābrauc aptuveni 150 km, jo esam izvēlējušies braukt fjordam apkārt, nevis celties pāri ar prāmi tādejādi ietaupot naudu, bet nedaudz zaudējot laiku. TomToms atkal izspēlē jociņu un ieved mūs šaurā kalnu zemes celiņā ar straujiem cēlumiem un kritumiem, bet mēs to labprāt pieņemam un izbraucam ar sportisku noskaņu. Tālāk ceļš ir diezgan garlaicīgs, līdz pāriet 10% stāvā augšupceļā pret kalnu, lai vēlāk tādā pat slīpumā virzītos atpakaļ lejā. Beidzot ap 14:00 esam nonākuši līdz troļļu ceļam, par ko liecina sen gaidītā suvenīru bodīte. Griežam iekšā! Nopirkuši aļņu un troļļu suvenīriņus beidzot varam pievērsties troļļu ceļam jeb Trollstigen, kas tiešā tulkojumā saucās troļļu kāpnes. Tas esot tūristu visapmeklētākais ceļš Norvēģijā kas ar 11 straujiem pagriezieniem un līkumiem vijas augšup līdz Stigora kalnam (858 m virs jūras līmeņa). Dažās vietās tas ir izcirsts kalnā, citās uzbūvēts uz akmens sienām. Pāri Stigfocssen ūdenskritumam ved iespaidīgs dabīgā akmens tilts. Ar piestāšanu pie ūdenskrituma lai nofotografētos, esam uzbraukuši pašā augšā. Šeit tūristu ir vēl vairāk kā lejā, un arī suvenīru veikaliņi ir vairāki. Šeit arī beidzot pie stāvlaukuma pirmo reizi šajā ceļojumā dabūjam aptaustīt sniegu. Pēc nelielas pastaigas, turpinām ceļu tālāk pa kalna augšu. Piestājam pie kāda kalnu strautiņa pieliet pudelēs dzeramo ūdeni. Braucot tālāk, sniega kļūst vēl vairāk. Gar ceļa malām redzamas sniega sienas, kuru augstums vietām pat sasniedz divus metrus. Laiks ir līdzīgs kā siltā marta pēcpusdienā. Mūsu ceļš pamazām virzās lejup, un sniegs drīz vien pazūd. Ap 15:30 piestājam kārtējā eglītē uzēst konservus „Tūristu brokastis” ar marinētiem gurķīšiem. Kamēr pie tālākā galdiņa ieturam pusdienas, pie mūsu mašīnas iebildējas dāņu tūristi. Nu mums ir atkal tēma apspriedei – vai viņus piesaistīja Volvo, vai Latvijas numurs? Paēduši dodamies tālāk. Mūsu ceļš atkal līkumo gar skaistas kalnu upes līkumiem, kuras ūdens ir zaļganzilā krāsā, līdz beidzot piestājam pie kāda tilta. Lielākā sajūsmā esam par skaisto ūdeni, nevis tur pat netālu atrodošos ūdenskritumu. Pārcēlušies ar prāmi pāri Norddals fjordam turpinām visnotaļ garlaicīgu ceļu pa 60to šoseju, jo neko jaunu vairs nenākas redzēt un arī lietus nerimstās, padarot visu pelēcīgu. Arī vairākus kilometrus garie tuneļi drīz vien vairs nekādu lielo sajūsmu neizraisa. Virzāmies pa E39 šoseju. Mūsu mērķis ir nokļūt pēc iespējas tuvāk pilsētai ar nosaukumu Bergen. Pa ceļam šur tur piestājam, bet ne uz ilgu laiku, jo laika mums ir maz. Ir 20:30 vajadzētu tā kā sākt meklēt vietu nakšņošanai, bet ceļš tam par spīti no pilsētiņas Utvik pāriet serpentīnā un uziet kalnos, kur ir gana auksti, lai tur ilgi neuzturētos. Lietus līst, piemērotu vietu nakšņošanai atrast nevar, nekas cits neatliek kā tikai braukt tālāk. Kad līdz prāmim, kurš mūs pārcels pāri fjordam no Lavik uz Oppedal ciematu, ir atlikuši vairs tikai pārdesmit kilometri, beidzot pamanām stāvu celiņu kalnā. Pēc izpētes gājiena tiek konstatēts ka nakšņot varēs, tāpēc braucam tik augšā. Sākumā lietus dēļ nolemjam ka atkal nekas cits neatliek, kā visiem gulēt mašīnā, bet kad beidzot lietus nedaudz pierimst, kāpjam laukā uzcelt telti, lai varam normālāk izgulēties. Tā nu divi paliek mašīnā, bet mēs teltī. Neraugoties uz to, ka ir krietni pāri pusnaktij, ārā ir pārsteidzoši gaišs, un tumsa šeit tā arī neiestājas. Tāda kā polārā diena sanāk. 21.06.2008 Ceturtā diena Pamostoties, nākas secināt ka rīts neatšķiras no vakara, jo lietus nav mazinājies. Nekāda tējas vārīšana vēl nenāk prātā, un mēs drīz vien atkal jau braucam tālāk. Nepaiet ne stunda kad mēs jau esam Lavik ciematā un gaidām prāmi. Kamēr gaidām prāmi, blakus piebrauc vietēja municipālā policija, kas kārtējo reizi pierāda Skandināvu cilvēcību: No policijas mašīnas policista pavadībā, pa visu lietu, tiek pavadīts noziedznieks līdz tuvējam kioskam nopirkt brokastu hamburgeru! Pārcēlušies otrā krastā, no prāmja tiekam nost pirmie un laižam tālāk Bergenas virzienā. Mums par pārsteigumu lietus brīžiem pierimst, līdz brīžiem sāk pat spīdēt saule. Beidzot 12:40 piestājam eglītē pabrokastot. Šeit galdi un krēsli ir šķelti viengabala akmeņi – tāda izpildījuma eglīti vēl nebijām redzējuši. Tiek atkal ceptas olas, un vārīta tēja. Uznāk kārtējais 10 minūšu lietutiņš, pamērcē mūs, un atkal spīd saule. Blakus mūsu galdiņam pamanām meža zemenītes, kuras garšo pēc ūdens, jo, acīm redzot, šeit līst jau ne pirmo dienu. Mūsu brokastis pasteidzina tuvojošies lietus mākoņi, tāpēc tikko aplieto tēju nākas dzert mašīnā. Beidzot sasniedzam arī Bergenu, kurā galvenais mērķis ir apskatīt slavenās mājiņas ar spicajiem jumtiem, kas strīpām stāv gar piekrasti. Tā pabraukājuši pa Pilsētu dodamies tālāk pa E16 šoseju kalnu un Oslo virzienā. Uzpildāmies Shell benzīntankā, nopērkam nepārāk gardu vietējo šokolādi un dodamies tālāk. Mūsu ceļš turpinās cauri kalniem pa gariem tuneļiem. Laiks kļūst saulaināks. Ceļa malā pamanām skaistu un uz tūristiem tendētu ūdenskritumu ar nosaukumu Tvindefossen. Protams piestājam arī mēs. Pateicoties siltajam laikam un skaistajam skatam garastāvoklis atkal ir uzlabojies. Apciemojam vietējo suvenīru bodīti, un dodamies tālāk meklēt veikalu, kur var nopirkt saldējumu. Ēzdami saldējumu izspriežam, ka griezīsim uz Aurlandsvangen, un brauksim kalnos pa serpentīnu, nevis brauksim 23 garlaicīgus kilometrus pa tuneli. Serpentīna ceļš izrādās gana augsts un gleznains, un arī pietiekami šaurs lai radītu grūtības pamainīties ar pretimbraucošajiem. Serpentīna beigās piestājam speciāli iekārtotā skatu balkonā. Skats patiešām labs, it sevišķi uz Aurlandsvangen pilsētiņu. Braucam vēl augstāk. Ceļš atkal uzmet pa kādam serpentīna lokam līdz atkal esam tikuši līdz sniegam. Šoreiz gan jārealizē jau sen radusies iecere – nobraukt pa sniegu uz piepūšamā matracīša! Laiks ir apmācies un vējains, +3 grādi, sāk pat nedaudz snigt slapjš sniegs. Saģērbušies siltāk uzpumpējam matracīti, un laižam uz tuvāko sniegoto nogāzi. Ātrums nav cerētais, taču izjūtas pietiekami labas, plus vēl apziņa ka tas notiek Norvēģijas kalnos! 18:30 nedaudz nosaluši dodamies tālāk. Sniegs un skati ļoti līdzīgi kā vakardienas skati, ko redzējām uzbraucot troļļu ceļā, tikai nespīd saule. Pa ceļam uzpildījuši dzeramā ūdens krājumus, dodamies tālāk – lejā no kalna. Pa ceļam atkal satiekam kalnu aitas, tikai šoreiz tās ganās uz paša ceļa. Nākamais galamērķis Oslo. TomToms mūs spītīgi grib vest pa ceļu 52, bet braukt kalnos mums vairs nenāk ne prātā, tāpēc izvēlamies pēc mūsu domām labāku ceļu - E16. Vienā ceļa līkumā, negaidot, pēkšņi priekšā pamanām varavīksni. Tā ir ļoti koša un skaista, un sākas no paša fjorda. Taču tā strauji izzūd, pirms vēl tā kārtīgi iemūžināta! Gribot negribot, esam atkal uzbraukuši augstāk kalnos, par ko liecina vēsais laiks – nieka +5 grādi. Kļūst jau vēls, tā kā vajadzētu meklēt vietu kur apmesties, bet ne šādā aukstumā, tāpēc braucam tālāk. Beidzot temperatūra tikusi līdz +10 grādiem, diemžēl kalni arī vairs nav tik augsti. Ap 23:00 piestājam eglītē uzvārīt vakariņas. Laiks ir skaidrs un samērā silts. Kamēr vārās vakariņu makaroni, tiek izceltas slapjās teltis, segas, lietusmēteļi un citi apģērbi pažāvēties. Par visiem iztukšojam no Latvijas līdzpaņemto alus bundžu, un labais garastāvoklis pamazām atgriežas. Pozitīvā un jautrā noskaņojumā nolemjam, ka jārullē vien tālāk, jo Oslo naktī varētu izskatīties vēl labāk kā dienā! Mašīnā labais noskaņojums pāriet labā miegā, tāpēc Oslo dažs labs noguļ, jo nekur nepiestājam un pilsētas apskate norit braucot. Izbraucot Norvēģijas galvaspilsētu, tomēr piestājam eglītē, lai mašīnā sagaidītu rītu. 22.06.2008 Piektā diena Ap 8:00 ceļamies augšā. Šorīt gan brokastīs tiek uzvārīta sausā zupiņa un padzerta tēja. Eglītē izvietotajā kartē ar apskates objektiem konstatējam, ka atrodamies netālu vietējam atrakciju parkam ar amerikāņu kalniņiem un panorāmas ratu. Uzmeklējuši atrakciju parku tomēr esam vīlušies tā augsto cenu dēļ, tāpēc dodamies vien tālāk pa E18 Zviedrijas virzienā. Pirms robežas vēl piestājam Statoil benzīntankā uzpildīties, un patērēt atlikušās norvēģu kronas. Laiks atkal drūms, un tādā pat noskaņā ap 11:30 šķērsojam Zviedrijas robežu. Šeit pa ceļam nekādus apskates vērtus objektus nemanām, tāpēc laiks tiek pavadīts tikai braucot. Piestājam Zviedrijas eglītē ieturēt pusdienas. Šeit, diemžēl, tīrība ir mazāka nekā Norvēģijā. Sacepam pēdējās olas ar desu, padzeram kārtējo tējas devu un turpinām ceļu. Kādus 80 km pirms Stokholmas iekļūstam garā sastrēgumā, bet tas tomēr kustas uz priekšu, un drīz vien atkal varam normāli turpināt ceļu. Nakšņot ir paredzēts netālu no Arlandas lidostas – lai no rīta vairāk brīva laika, un mazāka iespējamība kaut ko nokavēt, taču atrast vietu naktsmītnei nenākas viegli. Iebraucam vēl Statoil benzīntankā lai ielietu nedaudz degvielas. Tikai pēc uzpildes čekā izlasām, ka esam ielējuši biodīzeli, bet uz tanka nekas netika minēts par biodīzeli. Par laimi, mašīna darbojas bez izmaiņām, tāpēc varam atsākt naktsmītnes meklējumus. Beidzot arī atrodam vienu meža celiņu, kurš neved uz Privāto teritoriju, bet gan vienkārši mežā izbeidzas. Pēc nelielas izpētes secinām – derēs, un nepaiet ne stunda, kad jau vārās makaroni, un apkārt ir saslietas teltis. Beidzot vakars ir izdevies. Laika ir daudz, gan lai paēstu, gan lai apspriestu iepriekšējās dienās piedzīvoto. Kā Nr.1 no visa ceļojuma tiek atzīts Troļļu ceļš, Nr.2 Troļļu baznīca, bet Nr.3 Serpentīna ceļš no Aurlandsvangen pilsētiņas uz kalniem, kur šļūcām ar matracīti. Tuvojošies lietus mākoņi mums liek operatīvi sagatavot lietum teltis, un salikt sausumā mantas. Nav pat vēl 23:00, kad jau pēc tējas padzeršanas lienam teltīs un priecājamies – beidzot pa sauso izdevies uzsliet telti un sausiem tajā ielīst! 23.06.2008 Sestā diena Pēc lietainās, bet tomēr siltās nakts, rīts atkal ir saulains. Beidzot var arī nedaudz ilgāk pagulēt, un to mēs arī izmantojam. Ap 11:00 esam piecēlušies un vāram brokastu makaronus, kad pēkšņi pie mūsu meža celiņa piestāj POLICIJAS auto. Kalnā stāvam un vērojam – ko nu tagad darīs! Izrādās, kaut kāda pārbaude, jo apskatījuši mūsu mašīnu, policisti dodas prom. Nu neko, turpinām brokastot it kā nekas nebūtu bijis. Pēc brokastīm dodamies lidostas virzienā. Ir vēl stunda brīva laika, tāpēc pirms lidostas vajadzētu atrast kādu eglīti, bet meklējumi izrādās neveiksmīgi, un pēc liekas pariņķošanas apkārt, beidzot piestājam ceļa malā, lai ietu pasēdēt uz Zviedrijas akmeņiem zem augstsprieguma līnijas. Laiks saulains, bet ar aukstu vēju, tāpēc pārāk ilgi neizturam un dodamies uz lidostu izsēdināt tur divus no mūsu četru letiņu ekipāžas – lai brauc uz Latviju jau šovakar un svin līgo vakaru. Atvadāmies, un dodamies Stokholmas virzienā uz Frihamnen ostu. Ostā, bez lielas kavēšanās tiekam uz „Regina Baltica” klāja, un dodamies uz kajīti beidzot izbaudīt civilizācijas ērtības. Braucot ārā no Zviedrijas, skats vēl pakavējas pie mazajām saliņām, uz kurām atrodas privātmājas. Pievakares saules apspīdētas tās izskatās īpaši vilinošas, un pārņem pat vēlme pašam uz tādas kādreiz iekārtoties... Uz prāmja nevalda nekāda Līgo noskaņa un apkārt pārsvarā tikai lietuvieši. Noskaņas radīšanai iztukšojam pa Latvijas alus bundžai, un ar nepatiku baudām Prāmja līgošanos pa viļņiem. Latvijā pietauvojamies ļoti laicīgi, un pēc pārdesmit minūtēm jau ripināmies pa tik pierastās Rīgas ielām. Skaidrs ir viens – mūsu ceļojums ir beidzies... Neraugoties uz visnotaļ nelabvēlīgajiem laika apstākļiem, iespaidi par piedzīvoto ir tikai tie labākie, un nenožēloju ne mirkli, ko tur pavadīju. Domāju ka līdzbraucēji arī. Katrā ziņā Norvēģijā ir daudz iespaidīgu vietu un lietu ko apbrīnot. Brauciet, nenožēlosiet! Daži secinājumi: Piecās dienās var izbraukt šo aptuveni 2900 km garo maršrutu, bet līdz ar to daudz ko nākas palaist garām. Norvēģija ir ļoti skaista valsts, taču lietaina un nepiemērota nakšņošanai teltīs. Uz ceļiem policiju praktiski neredz, bet par ātruma ievērošanu rūpējas visai bieži izvietotie fotoradari. Cenas tur ir augstas, un par daudz ko ir jāmaksā, piemēram iebraukšanu atsevišķās pilsētās, vai ceļu posmos. Tur visi saprot angļu valodu, tāpēc komunicēties ar vietējiem nav problēmu. GPS ir ļoti noderīga lieta, taču uz to 100% nevar paļauties!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais