Zaļš, balts, zils
|
Aija Jurevica
|
Uzstādījums- pa lēto un ar takām joprojām ir spēkā, kaut gan viens zābaks sen jau strebj. Bet kāda gan tam nozīme- kam tad vasarā vajadzīgi zābaki? Toties izbrauciens uz Kolkas pusi ar 3 stundu pārgājienu pa zvejniekciemiem- tā ir lieta.
Noskaņas uzdošanai un miesas stiprināšanai pasākums sākas ar kūpinātu zivju degustēšanu Mērsragā pie Aleksandra. Saimnieks izdevīgi izmanto gan jūras, gan Engures ezera tuvumu. Kā tikai visa te nav- līdakas un butes, līņi un skumbrijas, siļķes un lucīši.
Es gan neesmu uz zivīm kritis, bet kūpinātas ir lieta pati par sevi. Kad izstāstīts, kā tas viss top, ar ko atšķiras karstā kūpināšana no aukstās un kāpēc auksti kūpinātās mēdz būt divreiz dārgākas par karstajām, visi ķeras pie darba un tiek šmakstināts uz nebēdu. Ēšanai visparocīgākā izrādās vēja zivs, jo tai ir koši zaļas asakas- uzreiz var redzēt, kas jāizlasa. Tomēr visu laiku šķiet, ka kaut kā pietrūkst. Nu ja- zem galda nav neviena, kas patērētu ādiņas. Prasu saimniekam, kāpēc nav līdz galam piestrādāts- kur tad kaķis? Kaut kur istabā jau esot, bet savā garā pilsētnieks- pārtiekot tikai no konserviem. Katram savs.
Uzpildījuši iekšējās un ārējās rezerves, braucam tālāk pārlūkot jūrmalas dažādību. Pirmā ieskatam akmeņainā jūrmala Kaltenē. Ir gan arī akmeņainākas jūrmalas redzētas, bet nu re, kāds te dziesmu svētku akmens- ar vainadziņu!
Bet protams, nav jau tikai akmeņi vien, ir smiltis arī- vesela Pūrciema Baltā kāpa Pilsupes krastos. Vismaz viena Baltā kāpa vēl dzīva un labi apkopta- koka laipu pastaigu celiņš un tiltiņi lokveidā pa abiem upes krastiem. Tāda jauka ainavas pērlīte.
Vēl gabalu uz priekšu cita veida jūrmala- Ēvažu stāvkrasts. Pludmale te vienmēr esot mitra, jo sūcas Slīteres purvu ūdeņi. Tāpēc arī ainava tāda netipiska- tieši pludmalē priežu vietā aug trekni melnalkšņi.
Un tad jau vēl drusciņ- un Kolka. Kolkasrags visai biezi ekskursantu apdzīvots. Pludmalē tauta grozās gan līča, gan jūras pusē. Pēkšņi- gluži vai deja vu. Parādās trīs jātnieki. Kur tas jau redzēts? Ak jā, Nicas (bez garumzīmes!) pludmalē! Tur gan jātnieki izskatījās elegantāk- kā tādi angļu lordi, bet tas jau būtību nemaina. Jūrā vējš ar vilnīšiem, līcī rāmais variants- derētu ielīst nomēģināt ūdeni. Njā, apstāšanās vieta visai labi ierīkota, bet vai tad nevarēja pludmalē uzcelt vismaz vienu pārģērbšanās kabīni? Citādi- cilvēku riņķī daudz, drusku tā kā neomulīgi. Mēģinu sameklēt nosacīti nomaļāku vietiņu krūmājā- pieci miljoni skudru ar vietas izvēli nevarēja kļūdīties... Nu bet labi. Iebrienu līča pusē, ūdens dzestrs, bet tāds patīkams dzestrums. Īpaši ņemot vērā, ka nav jau laika ilgi plunčāties. Vēl atliek brītiņš pažāvēties vējā uz krastā sagāzto koku stumbriem. Dzīvi, zaļi koki, protams, ir lieliski, bet kailie un sausie- trakoti izteiksmīgi.
Nu jau tā kā pusdienlaiks, bet pusdienas ir Mazirbē- tātad vēl gabaliņu uz priekšu. Te sētā iepretim Lībiešu tautas namam var uzprasīties uz bukstiņbiezputru. Kompliments no pavāra- reņģu kotletītes, klāt Mērsraga zivju atlikums, saldajā kēksiņš un vecā labā Kurzemītes kafija ar kondensēto pienu.Nu riktīgi laikā!
Labi paēdušiem laiks doties paredzētajā pārgājienā. Aizbraucam uz Košragu, kur ieplānots apmest loku līdz Pitragam un pa jūras krastu atgriezties atpakaļ. Sākumam ceļš pa mežu. Klusums... nu labi, 39 ekskursanti uz vienas takas- kāds nu tur klusums! Bet vismaz var iztēloties, kāds klusums te būtu. Gide aizrāda, lai ievērojam- nav odu. Tiešām! Kur palikuši? Lietus nositis. Vārdu sakot- noslepkavoti. Nu i' labi. Pa ceļam noklausāmies arī pāris lībiešu teiksmu. Par vilkačiem un kā cēlušās zilās govis. Starp citu, vienu zilo vēlāk mājupceļā arī ieraugām šosejas malā ganāmies.
Iznākam Pitragā- tāds neliels ciematiņš drusku pāri 30 iedzīvotājiem. Vietējais autobuss sen vairs nekursē, vienīgi skolas laikā skolēnu autobuss. Divas reizes nedēļā iebraucot autoveikals. Bet cilvēki rosās. Te mums nākamā zivju degustācijas tūre- pie Andra. Sortimentā gan tikai butes, toties divreiz lielākas nekā Engurē. Un situāciju zem galda pārrauga trīs pareizie uzraugi, ar skatienu sekojot katram kumosam. Tā kā tipisks lībietis esot ar tumšiem matiem un zaļām acīm, tad jāteic, ka šie ir paši tipiskākie no sastaptajiem.
Kāds ieminas, ka pie zivīm būtu derējis arī aliņš, bet saimnieks norāda, ka pats nelieto un citiem arī neiesaka. Kad uzzinām, ka viesojamies pie vietējās baptistu draudzes vecākā, tad jautājumu par šo tēmu vairs nav. Toties tiekam apskatīt baznīcu, kas darbojusies cauri visiem padomju laikiem un turpina darboties joprojām. Draudzes lielums esot apmēram samērojams ar ciemata iedzīvotāju skaitu, kas gan nenozīmē, ka visi vietējie ir baptisti. Nāk arī no apkārtnes un kopā ar sludinātāju brauc pat no Talsiem.
Pa pludmali dodamies atpakaļ uz Košragu. Lai nu ko, bet nomaldīties tādā ceļā nav iespējams, ja nu vienīgi paejot garām vietai, kurā jānogriežas kāpās uz ciemu. Tādēļ gide sola sparīgā tempā doties uz priekšu, lai sagaidītu mūs galapunktā, kas mums jāsasniedz norunātajā laikā. Citādi- kā nu katrs grib, pa smiltīm vai ūdeni, raitāk vai lēnāk. Pūš diezgan spēcīgs jūras vējš, puto viļņi un ūdens ir siiilts... žēl, ka nav laika to papilnam izbaudīt, jo nav skaidra priekšstata par attālumu līdz mērķim un visi mūsējie jau gabalā.
Pludmale praktiski tukša- gandrīz kā privātā. Bet zināt ko- nevajag uz turieni nesties! Vismaz ne masveidā. Man allaž drusku jāpavīpsnā, kad ekskursanti lepni deklarē, ka viņi ignorē standarta „tūristu vietiņas” un speciāli meklē vietas, kuras apdzīvo vietējie, nevis tūristi. Nē, ir OK, es jau saprotu, kāpēc. Bet ja visi apmeklēs vietas, ko tūristi neapmeklē, ar ko tās atšķirsies no vietām, ko tūristi apmeklē?
Pēc pārgājiena paceļas jautājums, vai tad nepienāktos vakariņas. Bet nē- vakariņas programmā vairs nav paredzētas. Caur Dundagu un Talsiem jāgriežas vien pamazām uz māju pusi. Kas te stārķu gar ceļmalām! Noteikti vairāk nekā Elzasā.
