dvaja ježkovia so psom

  • 22 min lasīšanai
  • 54 foto

Ievadam. Brauksim uz Slovākiju – to mēs izlēmām jau iepriekšējā gada rudenī. Kāpēc uz Slovākiju? Daži personiski un praktiski nosacījumi – jo braukt gribam divatā ar savu mašīnu un suni, esam arī ierobežoti laikā, jo mājās paliek 2-gadīgs gaidītājs –tālu braucienu nevaram un negribam. Toties kalnus vajag.

Ziemā, pavasarī Slovākijas brauciens tiek izrunāts krustu šķērsu, plāni sastādīti, maršruti izpētīti, morāli jūtamies gatavi iekarot virsotnes. Pārējais viss ir otrajā plānā. Pienāk 7. jūlijs – sakrāmējam mantas, sagatavojam mašīnu, paši sevi, vakarā sabučojam mazo mājās palicēju un vairāk vai mazāk jūtamies gatavi startam.

08/07-2012

Agrs rīts, somu samešana mašīnā, viegls uztraukums. Ap pus 8iem izbraucam no Jelgavas. Pirmajā posmā pie stūres sēžu es. Artjomam ir dots rīkojums gulēt, kuru viņš pilda visai nosacīti un tas viņam galīgi netraucē komentēt (kritizēt) manu braukšanas stilu. Šauļi, Kauņa, Marijampole. Pirms 12iem esam netālu no Polijas robežas. Vēl pirms izbraukšanas no Lietuvas vajadzētu uzpildīties, benzīntanku daudz, bet tādu kur būtu LPG gan jāpameklē.

Kamēr A uzpildās, pērk sviestmaizes un Polijas karti (jā, jā – esam vecmodīgi, vai varbūt skopi – braucam bez GPS, ar veco, labo laiku metodi – karte+stūrmanis), es izvedu Akim izstaigāties. Viņš no brauciena izskatās mazliet apdullis – negrib ne ēst, ne dzert, bet kājas izloka gan ar prieku.

Tad maināmies vietām, Polija man ir par sarežģītu, toties Artjoms jūtas pacilāts. Traucam tālāk pa mūsu noskatīto maršrutu – Suwalki – Augustova – Lomža – Varšava. Es ik pa brīdim pasnaužu, bet ilgi gulēt nav iespējams, ārā ir pamatīga svelme, mūs glābj klimata kontrole. Tā kā ir svētdiena, Polijas ceļi ir samērā tukši un mierīgi. Lielākā daļa kravas mašīnu stāv – svētdienās drīkst braukt tikai ar speciālajām atļaujām. Mums tas ir tikai par labu. Varšavu sasniedzam ap 4iem pēcpusdienā. 45 minūtes – un esam tai cauri ne reizi nenokļūdoties un neapmaldoties. Lai dzīvo karte, stūrmanis un veiksme! Piestājam paēst, pēc tam sameklējam LPG, uzpildāmies un traucam tālāk. Aiz Varšavas parādās kilometriem gari sastrēgumi – cilvēki atgriežas galvaspilsētā pēc brīvdienām laukos. Mūsu virzienā ceļš brīvs.

Kaut kad ap šo brīdi mani pārņem eiforijai līdzīga sajūta, klausos mūziku, noraugos plašajos Polijas laukos (tos gan tagad grūti redzēt, jo autostrādei gar malām augsti žogi), un jūtu, ka nu mēs patiešām esam PROM – atvaļinājumā no mājām, darbiem, ikdienas rūpēm. Termometrs virs ceļa rāda, ka gaisa temperatūra ir 34 grādi, uz autostrādes – 45. Karsti.

Pabraucam garām Radom, Kielce. Braukts jau gana ilgi un esam priekšā savam grafikam, tāpēc nolemjam piestāt un izstaigāties. Nogriežam nost no šosejas, iebraucam mežiņā. Gaiss ir sutīgs un mitrs – kā pirtī. Kādu stundu staigājam pa mežu, atpūšamies no ilgā brauciena, uzkožam pa kādai mellenei. Tad jauniem spēkiem dodamies tālāk.

Aiz Krakovas esam apmēram 9 vakarā. Mašīna raiti ripo, pamazām pārņem nogurums. Beidzot noskatām klusu stāvvietu (no rīta izrādās, ka maksas), pārkārtojam mašīnu gulēšanai. Pirmā diena un Polijas ceļi-neceļi aiz muguras.

09/07-2012

Ir tik jauki pirmdienas rītā pamosties Polijas nomalē. Saule spīd, diena solās būt karsta. Kamēr Artjoms pārbauda vāģi, es atmodinu sevi, pabaroju Akim un sagatavojos jaunai dienai.

Kad braucam prom no stāvvietas, kas izrādās maksas, naudu neviens neprasa. Tā arī aizšmaucam. Esam netālu no Slovākijas robežas. LPG uzpildes stacijas šeit nav tik daudz kā Polijas vidienē, arī cena par kādiem 7 santīmiem augstāka. Tā kā zinām, ka Slovākijā LPG nav tik izplatīts, tomēr uzpildāmies vēl pirms robežas šķērsošanas. Pie viena es dabonu kafiju.

Iebraucam Slovākijā un tūlīt jau pirmā pilsēta – Trstena.

Vados pēc vienīgās mums piederošās Slovākijas kartes, kas nu jau ir ap 10 gadus veca. Nu šis tas ir pamainījies, šādi tādi jauni ceļi izbūvēti, bet visumā karte vēl gana laba – jeb precīzāk – vienīgā, kas mums ir. Izbraucam cauri Trstena un pagriežamies uz neliela celiņa. Mūsu pirmais šīs dienas mērķis ir Oravas ūdens krātuve. To arī atrodam – milzīgi lielu uzpludinājumu kalnu ielokā. Atrodam stāvvietu un nosacītu pludmali. Vietējie sauļojas, pēc visa spriežot šeit drīkst arī peldēt. Rīts vēl ir visai agrs, ūdens liekas gana dzestrs, un tomēr kārtīgi nopeldamies.

Pēc peldes jūtamies mundri, gatavi piedzīvojumiem un arī diezgan izsalkuši, jo brokastis vēl nav ēstas. Lecam mašīnā un traucam tālāk –Oravskij hrad.

Drīz jau viņa ir redzama – milzīga viduslaiku pils klints galā. Sameklējam stāvvietu, samaksājam 5 eiro par iespēju novietot mašīnu ēnā. Milzīgās viduslaiku pils pakājē izveidojies neliels ciemats. Nolemjam vispirms aiziet paēst – turpat ciematiņā atrodam gājēju ieliņu, uz kuras atrodas neliela picērija. Šī ir pirmā no divām vietām Slovākijā, kur man izdevās pakomunicēt ar oficiantu angliski. Bet vispār – laižu pie vārda Artjomu, kurš savieno kopā dažus vārdus slovāku valodā ar krievu valodu un tīri labi saprotas.

Apēduši gardās picas (Artjoms Hradovna, es Oravska – cik klišejiski), apmetam līkumiņu pa ciematu, apstaigājam suvenīru bodītes. Tad, pārliecinājušies, ka mašīna ēnā tik tiešām neuzkarst un ka ēna nekur nepazudīs, atstājam Akim mašīnā atpūsties un paši dodamies uz vareno Oravskij Hrad.

Man nezināmu (vai varbūt zināmu) iemeslu pēc nepamanām, cikos ir ekskursijas angļu valodā, arī biļešu pārdevēja neko nesaka, tāpēc samaksājuši dodamies augšā – jāuzkāpj gana augstā (113 m.vjl) klintī, lai nonāktu līdz pirmajiem vārtiem, kur gaidām ekskursijas sākumu. Par foto atļauju bija jāmaksā 10 eiro un tā kā bildes var atrast arī internetā, lieki netērējāmies, tāpēc foto no šīs skaistās un iespaidīgās vietas mums nav. (nu labi – 2-3 bildes tomēr noķērām gidam aiz muguras) Bet ekskursija ir palikusi labā atmiņā, neskatoties uz to, ka tā ir slovaku valodā un neko daudz no gida stāstītā nesaprotu. Pils senākā daļa celta 13. gadsimtā, vēlāk tās teritorijā uzceltas vēl 2 pilis. Kopumā sanāk gana plašs un iespaidīgs cietoksnis, kas ir viens no apmeklētākajiem objektiem Slovākijā. Šobrīd cietoksnī ir muzejs, notiek arī dažādi tematiskie pasākumi. Sīkāk var palasīt šeit: http://en.wikipedia.org/wiki/Orava_%28castle%29

Ja gadās būt tajā Slovākijas pusē, noteikti iesaku aizbraukt uz šo skaisto vēstures pieminekli!

Pēc ekskursijas steidzam uz mašīnu, skatīties, kā klājas mūsu rižikam – viss ir labi, mašīna vēl joprojām atrodas ēnā un nav sakarsusi, Akim mūs sagaida priecīgi, dodamies vēl vienā nelielā pastaigā, lai viņš var izkustēties. Tur pat garām tek Oravas upe – plata, strauja, ar aukstu, dzidru ūdeni, un tai pat laikā – ļoti sekla. Pabradājam pa upi, atvēsināmies.

Pēc tam dodamies tālāk uz pilsētu Dolniy Kubin. Vispirms mazs šopings vietējā pārtikas veikalā, pēc tam apskatam pilsētas centru – laukums ar strūklakām, glīti restaurētas ēkas, pilsētai cauri tek tā pati Orava – šeit izskatās jau dziļāka, centrā ir arī vairāki gājēju tilti, īpaši skaists liekas koka tilts ar jumtu un uz palodzēm salikti puķupodi ar krāsainām, krāšņām vasaras puķēm.

Kārtīgi izstaigājamies. Ir jau pievakare un beidzot vairs nav tik ļoti karsts. Dodamies uz iepriekš noskatīto kempingu, kas atrodas netālu no ciemata Štefanova – tā ir vieta, no kuras mums rītā starts pirmajam pārgājienam.

Samaksājam, manuprāt, neadekvāti augstu summu par iespēju gulēt pašu teltī, nopērkam pāris žetonus dušai. Iekārtojamies gulēšanai, ātras vakariņas un tad jau nāk miegs. Nakts izrādās diezgan auksta, kas ir pārsteidzoši pēc tik karstas dienas, bet tas priecē, jo karstumā nevaru izgulēties.

10/07-2012

Rīts pienāk agrs un dzestrs. Izkūņojos no telts, izstaipos un dodos uz dušu. Te nu ir mans rīta „izgāziens”. Iemetu dušā žetonu, uzgriežu ūdeni uz to karstāko un lēnu garu sāku mazgāties. Ieziepēju matus...izslēdzas ūdens! Spaidu, spaidu, grozu un grozu to modīgo krānu – nekas nenotiek. Bibibi....pamanu kaut kādu mazu ekrāniņu augšā, stūrīti...laiks beidzies. Nu varētu tak brīdināt, ka duša ar vienu žetonu darbojas 2-3 minūtes. Ko darīt? Izlienu no dušas, skatos, izlietnes – bet nē – tur es matus izskalot nevaru. Variantu nav – uzvelku krekliņu un šortus un skrienu uz telti pie Artjoma pēc glābiņa. Pēc vietējā laika ir 6 no rīta, visi vēl guļ, tāpēc manu stulbo izgāzienu uzzina tikai Artjoms, kuram es atņemu viņa dušas žetonu un paziņoju, ka viņam jāiztiek bez šīs ekstras. Pēc tam jau esmu gudra – ieslēdzu ūdeni, izskaloju matus, izslēdzu ūdeni, ieziepējos, ieslēdzu ūdeni, noskalojos, izslēdzu ūdeni... nav jau problēmu ekonomēt. Bet vienalga – ņemot vērā, ka par kempingu samaksājām padsmit eiro un vēl 2 eiro par dušas žetoniem, varēja jau arī šitā neskopoties ar ūdeni. Lai tur vai kā, tomēr galu galā esmu nomazgājusies, steidzīgi ēdam brokastis, metam mantas mašīnā un dodamies uz ciematu Štefanova. Ceļš ved caur ainaviski skaistiem kalniem, tad iegriežam iekšā kalnu masīvā – akmeņainas, mežiem noaugušas slejas Mala Fatra klintis, ceļš kļūst līkumots, vienā pusē uz augšu slejas akmens siena, otrā pusē mutuļo strauja kalnu upīte. Labi, ka pie stūres neesmu es! Iebraucam Štefanova – ciemata centrā milzīgs stāvlaukums. Pagaidām tukšs, jo ir jau vēl tikai 7ņi. Stāvvietas uzraugi gan ir savā vieta un noskatās, kā mēs pabraucam garām, nogriežam uz maza celiņa – tālāk atrodas viesu nams, pie tā gana plašs laukums, tur arī noparkojamies.

Kājām ejot dodamies atpakaļ gar lielo, oficiālo stāvlaukumu, uzraugs mūs pamanījis jau sauc – mašīna esot jāparko šeit, 2 eiro uz visu dienu, tur kur mēs nolikām – tur būšot jāmaksā 5 eiro. Mēs gan neceļam ne ausu un steidzīgi dodamies prom. (vakarā pārnācām un neviens mums neprasīja ne 5 ne 2 eiro)

Šodienas maršruts – Štefanová –Podžiar – Pod Pálenicou – Pod Tanečnicou – Velkij Rozutec – Stoh – Poludnovij Grun – Štefanová. Grafiski attēlojot tas izkatītos apmēram tā /\/\/\ . Maršruta kalkulators aprēķinājis, ka te būs vajadzīgas 7.5 stundas, jānoiet 17.5 km.

Priecīgi dodamies ceļā. Iesākums kā vienmēr ir viegls, raiti ejot paliek aiz muguras ciemats, šķērsojam pļavu, izejam caur mežiņu, vēl viena plaša pļava, ir rīts, kaut kur tuvumā aitu gani dzen ganāmpulku uz kalniem – mēs gan viņus neieraugām, tikai sadzirdam. Drīz nonākam pie straujas upītes. Padzeramies, atvēsināmies (nu jau sāk kļūt karsti) un dodamies tālāk. Šeit taka no pļavas atkal iegriežas mežā, kas aug aizā starp stāvām klintīm. Pa šo aizu no kalniem uz leju tek iepriekšminētā upīte. Ceļš ved uz augšu, uz augšu, uz augšu. No kokiem ir ēna, bet visumā gaiss ir mitrs, silts, sutīgs. Pēc neilga kāpina sākas arī metāla laipas un kāpnes posmos, kur upe veido ūdenskritumus. Te mums iet lēnāk, vietām Artjomam ir jānes Akim, jo spraišļu kāpnes sunim nav pa spēkam. Bet visumā Akim varam paslavēt – viņš ļoti veikli un prātīgi tika augšā patstāvīgi arī vietās, kur mums pašiem nemaz arī nebija tik viegli uzrāpties.

Kāpjam ar vien augstāk un augstāk, jauki, ka taka ved pa upes gulti – var atveldzēties un padzerties. Kad esam sasnieguši aizas augšu, iznākam skaistā pļavā no kuras paveras pirmie elpu aizraujoši skati. Nogriežamies no zaļā maršruta uz sarkano – priekšā ir kāpiens uz Veľký Rozsutec 1.5 km posmā jāuzkāpj 425 metrus augstāk. Šis ir pirmais nopietnais un liekas – arī visgrūtākais kāpiens šajā ceļojumā. Vismaz man. Ausis aizkrīt, galva reibst, saule cepina. Pēc kartes datiem – augšā būtu jātiek pa stundu un 20 minūtēm. Mēs kāpjam 1 stundu 45. nu nav tik traki. Bet toties tur augšā... fantastiski, skaisti. Apsēžamies atpūsties un pabaudīt skatus. Ilgi gan es sēdēt nedabonu, Artjoms jau mūs dzen tālāk. Atkal 1.5 km uz priekšu un 425 metri, šoreiz jau uz leju. Kāpiens ir grūts, jo klintis ir stāvas un uz akmeņiem slīd kājas. Kad tiekam lejā arī Akim ir pamatīgi piekusis. Nonākam tādā kā starpposmā starp 2 virsotnēm. Saskaņā ar karti un norādēm, kaut kur šeit jābūt avotam. Krietnu laiku meklējam, beigās arī atrodam. Bet diemžēl avots ir sauss. Nu neko, vēl kāda pus pudele pašiem un pudele sunim ar ūdeni ir. Apspriežamies un nolemjam – otrajā virsotnē Stoh nekāpsim, uzkāpsim līdz pusei, tur ir taka, kas ved apkārt kalnam. Attālums sanāk lielāks, bet vieglāk pārvarams, jo nav tie stāvie kāpumi augšā lejā. Tā izrādās mūsu stratēģiskā kļūda – patiesībā mums būtu vajadzējis griezties atpakaļ uz ieleju un doties lejā. Bet mēs spītīgi. Apejam Stoh. Esam noguruši. Pa ceļam meklējam kartē norādītos avotus – bet tie visi šajā karstumā ir izsīkuši. Vēlā pēcpusdienā sasniedzam pagriezienu uz Poludnovij Grun, līdz tam vēl ir 2 km, 1 stunda. Augšā tiekam samērā viegli, neskatoties uz pamatīgo nogurumu un to, ka ūdens ir palicis pavisam mazliet. Līdz mašīnai palikuši vairs tikai 4 km. Pēc aprēķina – 2 stundas. Pārgurums tik pamatīgs, ka laiku tā arī neaprēķinājām. Lēnu garu gājām tik uz priekšu. Kāpt uz leju ir grūtāk nekā uz augšu. Un te es sapratu – nevis es kalnus, bet kalni mani. Kaut kā jau lejā tikām, pa ceļam es paspēju pateikt, ka ienīstu kalnu, zābakus, ka nekad, nekur vairs nekāpšu un vēl šo to ne pārāk glaimojošu. Pusceļā starp virsotni un ciematu atrodas maza bodīte – par gana augstu cenu nopirkām ūdeni. Ap to laiku Akim sasniedza galējo pārguruma stāvokli. Šitik nogurušu es viņu redzēju pirmo un pēdējo reizi – tiklīdz mēs kaut uz pusminūti apstājāmies, viņš nogūlās. Un kājās cēlās tikai tad, kad mēs jau bijām 3-4 soļus prom. Ne miņas vairs no aktīvista, kam vienmēr un visur jātiek un viss jāredz pirmajam. ;)

Tikuši lejā sapratām 2 lietas – steidzīgi ir jātiek pie naktsmājām un ir jāmaina nākamās dienas plāns – to, ka nākamā dienā nevaram doties 3 dienu pārgājienā pa Velka Fatra – to mēs sapratām. Jā, stratēģiskā kļūda lika par sevi manīt.

Nekur tālu nebraucām, blakus ciematā Terchova atradām jauku pansiju pie kādas ģimenes. 19 eiro no mums visiem trim. Kamēr boilerā sildījās ūdens, saimniece mūs aizveda uz vietējo bāriņu kaimiņos un pasūtīja mums slovāku alu, starp citu – ļoti labs.

Ātras vakariņas un gultā iekšā ar domu, ka rīts gudrāks par vakaru.

Dienas bilance 18 km, tam paredzēto 7.5 stundu vietā gājām kādas 12. tiesa gan, kādas 45 minūtes zaudējām meklējot avotu un apmēram stundu uz pusdienas pārtraukumu. Skaidrs ir viens – tik ātri kā slovaki mēs gan iet nevaram.

11/07-2012

Rīts pienāk sāpīgs. Man ir tāda sajūta, ka sāp viss ķermenis no ausīm līdz pat papēžiem. Sakožam zobus un ceļamies augšā – ja ķermeni iekustinās, tad muskuļu sāpes nedaudz pierims. Izvedam suni pastaigāt – arī viņš stīvs pēc vakardienas slodzes. Nedaudz pastaigājam. Diez ko labāk nepaliek, nolemjam šo dienu veltīt atpūtai. Nesteidzīgi paēdam brokastis, sakrāmējam mantas un dodamies ceļā. Mūsu šīs dienas plāns ir apmest līkumu ap Velka Fatra grēdu un nonākt punktā, no kura nākamā rītā startēt uz kalniem. Pa ceļam apskatam divas skaistas pilsētas – Žilin un Martin. Tiesa gan – pilsētu apskatei nespējam veltīt tik daudz laika un entuziasma, cik gribētos, jo ārā ir neticami karsti. Ja pie kalniem šī svelme vēl ir kaut cik paciešama, tad pilsētā aizvējā starp ēkām gaiss uzkarst līdz 40 grādiem un drīz vien ekskursija vairāk ir pārvietošanās no vienas ēnas līdz otrai, nevis pilsētas jaukumu apbrīnošana.

Ieskrienam vēl tik veikalā un dodamies tālāk no ielejas ar tajā valdošo karstumu. Stundas brauciens un iebraucam Velka Fatra reģionā. Pa ceļam noskatām jauku ciematiņu un piestājam paēst pusdienas, tad dodamies tālāk uz mums jau pazīstamo ciematu Liptovska Revuca, kurā nakšņojām arī iepriekšējā Slovākijas apmeklējumā. Pēc samērā ilgas meklēšanas atrodam beidzot arī naktsmājas, pāris pudeles slovaku alu un ķeramies pie praktiskas un morālas sagatavošanās nākamajam pārgājienam. Nemanot ir arī pienācis vakars. Ciemats ir ļoti nomaļš – ārā tumšs un kluss. Es kā jau bailule pat sajūtos neomulīgi jo visā viesu namā esam tikai mēs vien, pat saimnieks dzīvo citā ciematā. Pārkrāmēju mantas un salieku mugursomā tikai pašu nepieciešamāko 2 dienu pārgājienam. Artyoms saplāno maršrutu. Akim saldi šņāc (viņš vēl nav attapies no vakardienas). Jūtos mazliet nelāgi, bet neuzdrošinos Artyomam neko teikt – man nemaz negribas nekur iet. Bet mēs tak esam atbraukuši uz Slovākiju lai ietu kalnos. Sakožu zobus un pārkāpju pāri visiem saviem ne... agri liekamies gulēt, jāatgūst zaudētie spēki.

12/07-2012

Agri mostamies, gatavojam brokastis, uzvelkam zābakus un esam gatavi doties ceļā. Liekās mantas sakrāmējam mašīnā, kuru atstājam pie viesu nama un dodamies savā 2 dienu pārgājienā.

Maršruts: Liptovska Revuca – Dolina Revuca – Križna – Ostredok – Suchij Vrch – nakšņošana (Chata pod Suchim Vrchom) – Ploska – Chernij Kamen – Liptovska Revuca. Grafiski šis maršruts izskatītos apmēram šādi: /˜ˆ˘~^ˆ˘\ , jeb skaidrojot vārdiem – ilgs kāpiens uz augšu, tad pārgājiens pa kalnu virsotnēm, nokāpšana zemāk uz vietu, kur nakšņot, uzrāpšanās grēdas mugurā, pāriešana pāri vēl vienam kalnam, lēzens pārgājiens pa augšu un tad stāvs, ilgs kāpiens uz leju. Kopumā apmēram 27 km. Aprēķinātais iešanas laiks 8.5 stundas.

No rīta pasaule rādās gaišākās krāsās un mana skepse ir pagaisusi, kā nebijusi. Ar prieku dodamies ceļā. Iesākumā cauri mazajam lauku ciematiņam, un tad pa ieleju uz augšu. Esam izvēlējušies nepopulāru maršrutu – šeit kāpiens ilgāks un varbūt nedaudz lēzenāks, kā pa citām ielejām, līdz ar to ielejā sastopam vien pāris govis, kas mūsos izbrīnīti noraugās. Maršruta sākums iet pa lauku ceļu, kas vijas uz augšu pa upes ieleju – iešana ir viegla un raita, tepat blakus upīte, kurā var gan seju nomazgāt gan ūdeni iesmelt. Pēc pāris kilometriem ceļš sazarojas – viens atzars pa kreisi apzīmēts kā velo maršruts, otrs atzars izskatās kā mežcirtēju traktoristu ceļš. Nedaudz apmulstam un sākam cītīgi pētīt apkārtni – acīgais Artyoms pamana mazmazītiņu taciņu, kas ved pāri strautiņam iekšā mežā. Pēc gabaliņa arī maršruta apzīmējums – forši – neesam nomaldījušies! Toties iešana kļūst lēnāka – ceļš stāvāks, cauri mežam. Vietām taka pazūd izcirtumos, kur sagāzti koki (kārtīga šķēršļu zona), vietām pazūd ar garu zāli (tai skaitā arī nātrēm) aizaugušās pļaviņās. Ik pa laikam jābrien pāri strautiņam. Man par lielu izbrīnu mēs tik tiešām neapmaldamies un pēc kāda laika iznākam no meža. Uz leju redzama ieleja, no kuras atnācām, priekšā klajās virsotnes, mežu josla ir šķērsota. Te jau jūtams vējiņš un vairs nav tik karsti. Bet pļavas...zāle pļavās līdz padusēm, un visapkārt ziedi, ziedi, ziedi! Smaržo kā medus burkā. Plašums, klusums. Cik tālu vien sniedzas skats – vienīgās dzīvās būtnes mēs trīs, putni un bites. Iespējams, ka kalnā kāpšanā mani visvairāk fascinē tieši šis brīdis – kad uzkāpts apmēram pusceļā, kad aiz muguras paliek ielejas un meži, bet priekšā kailās virsotnes. Tāds maģisks brīdis.

Brienam cauri krāšņajām pļavām, kas, kāpjot augstāk, kļūst ar vien mazāk biezi noaugušas. Drīz zāle sniedzas vairs tikai līdz ceļiem, ziedu ir maz un vairs nedzird bišu zumēšanu. Esam nonākuši pie vietas, kur sākas Revuca, upe, no kuras ielejas mēs esam uzkāpuši. Izteka izskatās kā akmeņaina grava, kur no zemes ārā burzguļo maz mazītiņš strautiņš. Te padzeramies, uzpildām ūdens pudeles. Netālu no iztekas ieplakā vēl ir apmēram pusmetru biezs sniega-ledus-dubļu blāķis. Liekas jocīgi, nemaz jau neesam tik augstu un ir tiešām karsta vasara, bet te augšā – ledus un sniegs.

Atlicis pavisam nedaudz, kāpjam vien uz augšu un pakāpjoties līdz sedliem nonākam pie aploka – bariņš aitu, pāris suņi un vecs gans. Fonā 21. gs ganu būdiņa – pamatīgs kravas auto ar dzīvojamo kabīnīti. Artyoms aprunājas ar ganu, kurš pa to laiku piesien savus ganu suņus. Nav jau nedraudzīgi, bet reiz suņi aizskrējuši pakaļ tūristiem līdz pat... kaut kādam kalnam, kura nosaukumu nepiefiksēju – bet tālu. bijis ilgi jāiet tiem pakaļ. Pie reizes gans pastāsta, ka avoti tur tālāk visi sausi, ūdens nebūšot. Vēl pāris vārdi un atvadāmies.

Pēdējais kāpiens uz augšu – stāvs. Esam gājuši jau ilgi, jūtos nogurusi, bet Artyoms nekādas atlaides nedod. Nākas vien turpināt iet, līdz – HOLAAA! Esam augšā! Križna (1574 m). Esam nogājuši 9 km, pakāpušies par 900 metriem augstāk. Tas bija jāpaveic pa 3.5 stundām. Mēs gājām apmēram 5, pa ceļam uzgrauzām pa kādam ābolam, pafotografējām un pabaudījām skatus. Slovāku aprēķinātajā iešanas laikā šādas vaļības netiek iekļautas, tāpēc mēs vienmēr krietni atpaliekam.

Uz Križnas daudz cilvēku – no otras puses neilga gājiena attālumā ir viesu nams, kur var piebraukt ar auto – tas garantē patstāvīgu cilvēku daudzumu šajā virsotnē. Mēs paejamies drusku nostāk, nosēžamies takas malā un beidzot tiekam pie pusdienām! Akims apēd savu tiesu un noguļas maliņā atpūsties. Mēs tikmēr izbaudām fantastiskos skatus visapkārt – ielejas, kalni, plašumi.

Tālāk mūsu ceļš virzās pa Velka Fatranska maģistrāli – tā ir taka, kas pa kalnu mugurām ved cauri visam kalnu masīvam. Pa to arī iet daudz cilvēku. Bet diena jau sliecas uz vakarpusi, mēs ejam tālāk no Križnas, līdz ar to apkārtne atkal kļūst vientulīgāka. Brīžiem sajūta visai „tuksnesīga”. Iet pa kalnu mugurām ir viegli. Augšā-lejā – viegli pacēlumi un kritumi. Kilometri ātri rit uz priekšu. Noejam apmēram 5 kilometrus, un jau redzam – zemāk starp eglēm zaļš jumtiņš – Chata pod Suchim Vrchom. Nogriežamies no takas un kāpjam uz leju, līdz nonākam nelielā egļu ieskautā klajumiņā, kurā atrodas būdiņa. Pie tās rosās kāds vīrietis. Apsveicināmies un iepazīstamies – viņš ir vietējais entuziasts, staigā pa kalniem jau daudzus gadus. Kopā ar draugiem atjaunojis šo būdu. Iepriekš tā bijusi piemēslota, savandīta. Tagad savesta kārtībā un ceļinieki tajā var nakšņot arī ziemas laikā – ir krāsniņa, malka. Tiekam uzaicināti nakšņot, taču tā kā mums ir suns un negribam citus apgrūtinās ar viņa klātbūtni, pieklājīgi atsakāmies un netālu no būdas uzslejam savu telti. Pirms saulrieta paspējam pagatavot vakariņas. Visu dienu iets – jūtamies izsalkuši un noguruši. Pēc vakariņām aizstaigājam līdz avotam (tas atrodas 10 minūšu gājiena attālumā), kurā tomēr ir drusku ūdens, papildinām pudeles, nomazgājam traukus. Kļūst auksti. Papriecājamies par krāšņajām debesīm, klusumu, mieru un lienam iekšā teltī. Uuhhh!! Nogurums pamatīgs. Naktī līst lietus. Ir vēsi. Mitri. Bet nogurums dara savu.

13/07-2012.

Neskatoties uz to, ka nakts ir vēsa, lietaina, vējaina un bailīga – guļu ciešā miegā. No rīta pieceļos un jūtos tik mundra un žirgta, ka pašai pārsteigums – vakar visu dienu iets un kāpts, bet jūtos krietni labāk kā vakar no rīta pēc dienu ilgas atpūtas.

Rīts kalnos – tas ir kas īpašs. Visapkārt kluss, mierīgs – tikai mēs un daba. Pa druskai caur mākoņiem uzspīd saule. Pagatavoju brokastīs jau ierasto auzu pārslu biezputru, Artjoms gan sarauc degunu un ēd maizītes. Pēc brokastīm naski sapakojam somas, uzvelkam zābakus, atvadāmies no slovaku „kalniešiem”, kas mums vēl iedod pāris padomus, kā izvairīties no lāčiem un pagriežam atkal uz kalna pusi.

Rīts ir ļoti mierīgs, saulīte, kas palutināja mūs uz brokastīm drīz vien nozūd aiz bieziem, pelēkiem mākoņiem. Pēc apmēram stundas gājiena sāk rasināt sīks lietutiņš, mēs tuvojamies Ploskai – lielajai, apaļajai Fatras nabai, kuru „iekarojām” jau iepriekšējā Slovākijas braucienā – ko tieši Ploskas kāpiena dēļ atminamies kā stāstu Dva jezkova v hmle. Pēc kāda laika stājamies un velkam mugurā lietusmēteļus, pārklājam somas ar lietus plēvēm – lietutiņš sīks, bet neatlaidīgs. Šoreiz Plosku ieņemam daudz raitākā solī, kā pirms 4 gadiem, un esam arī krietni vien slapjāki. Bet ir lietas, kas nemainās – apkārtne tinas pelēkā, lietus pilnā miglā. Laikam nav lemts skatīt saulainu pasauli no Ploskas virsotnes, tā, ka soļojam vien tālāk. Nokāpjam līdz taku sazarojumam un pagriežam uz Chernij Kamen pusi – tas ir garākais ceļš uz leju. Un pavisam noteikti arī skaistākais, lai gan esam apdalīti – lietus un miglas dēļ daudz kas paliek aizklāts mūsu skatienam. Pēc pāris stundu gājiena satiekam pirmos un pēdējos kalnā kāpējus šajā dienā, liekas, ka lietus visus aizbiedējis. Ir jau arī diezgan nepatīkami – neskatoties uz lietusmēteļiem esam slapji līdz ādai – mitrums nāk ne tikai no augšas, bet arī no apakšas – taku malās pielijusī zāle sniedzas līdz viduklim. Ir pārāk slapjš lai stāvētu un baudītu skatus, fotografētu, ēstu pusdienas. Pagraužam ābolus, noēdam pāris saujas riekstus uzdzerot vietējo avotu ūdeni. Šī ir pirmā diena, kad mums izdodas sasniegt slovaku aprēķināto iešanas ilgumu.

Taka brīžiem ved caur mežu, kur zem lielajām eglēm ir krietni vien patīkamāk, kā atklātajās pļavās, toties ļoti slideni. Tā vien liekas sunim gan lietus netraucē no sirds izbaudīt pastaigu, lēkājot pa pļavu tiek izcelts zaķis – viens mirklis un prom ir abi divi. Pēc laika gan pārnāk – kā vienmēr – vainīgi nokārtu galvu un priekā dzirkstošām acīm.

Raiti soļojot ātri vien sasniedzam ieleju. Pēdējie pāris kilometri jāiet pa asfaltu, tas liekas tik neierasti un viegli – kājas pašas lido.

Nonākam pie mašīnas, pirmā lieta – nomest somu. Otrā – novilkt slapjās drēbes un uzvilkt kaut ko sausu.

Līst lietus un šeit mums vairs nav ko darīt, tāpēc lecam mašīnā un dodamies uz Banska Bystrica, kur esam rezervējuši istabiņu viesnīcā. Vēderi gaudo kā vilki, bet nevēlēšanās kāpt ārā no mašīnas un tikt zem lietus tomēr ir stiprāka. Ierakstāmies viesnīcā, pasūtam vakariņas, karsta duša, mīksta gulta. Ko vairāk var vajadzēt pilnai laimei pēc dienas, kas pavadīta ļoti slapjos kalnos?

14/07-2013

Šī, ir tāda mums īpaša diena un esam to nolēmuši pavadīt Banska Bystrica – skaistā, romantiskā Slovākijas pērlē. Pilsētas pirmsākumi saistīti ar kalnraču ciemu attīstību, tas piesaistīja tirgotājus, amatniekus. Jau agrīnajos viduslaikos pilsēta bija svarīgs reģiona centrs un ar laiku tās nozīme tikai pieauga – līdz tehnikas progresam, kas atkal pilsētas lomu valsts attīstībā mazināja. Tomēr – tā ir dzīvīga pilsēta arī mūsdienās, tai ir sena vēsture un ļoti daudz vēsturisku pieminekļu. Rītu iesākam ar kafijas dzeršanu vecpilsētas centrālajā laukumā, ko rotā gan apstādījumi, gan pieminekļi, gan strūklakas un neskaitāmas kafejnīcas un restorāniņi. Tad aizstaigājam uz tūrisma informācijas centru pēc kartes un ceļveža un ķeramies pie kārtīgas pilsētas izpētes – uzkāpjam vecajā pulksteņtornī, apskatam baznīcas, centra apbūvi, nomales līkumotās ieliņas, vēsturiskās ēkas – nocietinājumus, bijušo mēriju, grāfu pili, vecos kapus. Šajā pilsēta tiešām ir ko redzēt! Tā kā līdz ir mūsu rižiks, muzeju apmeklējumus gan atliekam uz citu reizi, jo negribam suni atstāt nepieskatītu ārpusē. Pēc tam izvēlamies no skata vislepnāko restorānu centrālajā laukumā un palutinām sevi ar smalkām pusdienām. Mēģinu oficianti iztaujāt par vīnu, bet angļu valodas samulsināta tā aizbēg prom un ilgi nerādās mums ne tuvu, pēc laika atsūta savu kolēģi, ar kuru man izdodas vienoties par glāzi vīna.

Ir sestdiena un laukumā ik pa laikam ierodas kāzinieki, pēcpusdienā sarodas arī aizvien vairāk jaunieši un ģimenes ar bērniem – laukums ir iecienīta satikšanās vieta vietējiem iedzīvotājiem. Šī pilsēta uzrunā un ir žēl no tās šķirties, taču mums ir jādodas tālāk.

Izbraucam no Banska Bystrica un dodamies virzienā uz Zemajiem Tatriem. Pa ceļam nogriežamies no šosejas un pa mazu, līkumotu celiņu cauri mežiem dodamies augstāk kalnos – apskatīt kādu īpašu vietu – Špania Dolina – Lordu ieleja , patiesībā nelielais ciemats atrodas augstu kalnos un šeit valda īpaša atmosfēra – mazas, senas mājiņas, slīpi pagalmiņi, līkumotas ieliņas, it visur jūtama senatnīga aura. Īpaši skaista ir senā, gotikas stila ciema baznīca, uz kuru ved garas apjumtas kāpnes. Apskatam baznīcu un tad dodamies nelielā pastaigā pa taku, kas ved ārpus ciematam un augšā kalnos, no kurienes paveras elpu aizraujošs skats uz ciematu un to ieskaujošajiem kalniem. Takas galā atrodas skatu laukumiņš, kurā iekārtojušies 2 puiši – viens spēlē ģitāru, otrs dzied. Mums gan paliek tikai skaistas atmiņas par šo jauko novakari, jo diemžēl fotoaparāta baterija bija ielikta lādētājā, bet lādētājs kaut kur tālu lejā – mašīnā.

Te atkal mans ieteikums – ja gadās būt tajā pusē – noteikti apskatiet šo jauko nostūri!

Šajā dienā staigāts gana daudz, laiks meklēt naktsmājas – dodamies uz priekšu pa šoseju, kas ved starp Velka Fatra un Zemo Tatru kalnu masīviem. Tad nogriežamies pa labi – uz Zemo Tatru pusi un sākam lūkoties pēc kāda „ubitovanije” (kam nav nekāda sakara ar nosišanu). Pēc ilgāka laika un vairākkārtējas vietējo iztaujāšanas atrodam jauku viesu namu par pieņemamu cenu. Saimnieks ir ļoti pretimnākošs – mūsu pārgājienu zābaki pēc kārtīgās izmirkšanas Velka Fatra vēl nav paspējuši izžūt tāpēc viņš tos paņem uz žāvēšanu – pieštaukā ar avīzēm un noliek pagrabā pie apkures katla. Viesu nams pilda arī vietējā bāriņa funkcijas, tāpēc gardais slovaku alus arī ir pie rokas, vēl tik aša sagatavošanās rītdienas kāpienam un gultās iekšā – jāatpūšas.

15/07-2013

No rīta agri ceļamies un veļamies uz bāriņa pusi, kas no rīta ir pārtapis par kafejnīcu. Saimniece mums pagatavo kafiju (1/3 krūzītes maltā kafija + 2/3 krūzīte ūdens) un iedod karstu ūdeni čempionu brokastīm – kārtējai auzu biezputrai ar sauso pienu. Pēc kafijas izdzeršanas acis ir tiešām vaļā. Noskaidrojam, ka ciematā ir 3 veikali, bet tikai viens no tiem vaļā ir arī svētdienā (un arī tas tikai uz 2 stundām). Mums paveicas – uztrāpām īstajā brīdī, nopērkam sieru, maizi, ābolus, tad kāpjam mašīnā lai dotos uz Magurka – mazs ciematiņš ar daudzām vasaras mājiņām un 3 (!) patstāvīgajiem iedzīvotājiem. No šī ciemata iziet vairākas kalnu takas, pa vienu no tām dodamies prom.

Šīs dienas maršruts –Magurka – Chabenec – Magurka. Grafiski tas izskatās apmēram tā: /^^\ , 17 km, 7.5 slovāku stundas.

Sākumā taka ved cauri mežam, varenas priedes un egles. Šķiet diena solās būt silta, jau no paša rīta ir visai sutīgi. Mēs raiti soļojam, mūsu rižiks priecīgi skraida apkārt, mēģina mūs izaicināt uz spēlēšanos – it nemaz spēkus netaupa. Pēc laika izejam no meža, taka kļūst stāvāka, priekšā nogāze, pa kuru mums jātiek augšā. Nezinu, vai beidzot esam norūdījušies, vai arī šis ir kaut kāds stipri vienkāršāks maršruts, bet augšā tiekam visai veikli un ātri. Rāpjoties pa nogāzi tālu lejā pamanu pāris cilvēku grupu, taču viņi ir gana tālu. Uzrāpjamies uz sedlo un esam vieni! Tiesa gan – iepriekš justais siltums kaut kur izkūpējis, velkam jakas mugurā un pagriežamies uz austrumu pusi. Tālāk šīs dienas gājiens ved pa kalnu mugurkaulu – lielo Centrāleiropas maģistrāli, to pašu, kuras posmu nogājām Velka Fatra masīvā. Iet ir viegli un kilometri ripo raiti. Pēc kāda laika sastopam pirmos pretimnācējus – divus „reizndžerus” – nacionālā parka uzraugus. Saņemam aizrādījumu, ka suns nav pie pavadas un rīkojumu turpmāk suni vest pavadā. Daļēji paklausām – visu atlikušo dienas daļu suni turam pie pavadas, bet labi pārskatāmās vietās – atlaižu un pieskatu, lai suns uzturas pāris metru attālumā – tad pa gabalu nevarēs redzēt, ka patiesībā suns nav piesiets.

Turpinām ceļu un pamazām iegrimstu tajā īpašajā meditatīvajā stāvoklī, kāds rodas ilgi ejot. Tas ir tas mirklis, kad iets jau ir vairākas stundas un beidzot visas sadzīves lietas, ikdienas domas paliek tālu aiz muguras un ir iespēja tiešām beidzot sajusties pilnīgi brīvam. Domāju, ka tas arī ir iemesls, kāpēc es eju kalnos.

Pēc mirkļa nonākam vietā kur krustojas takas, pa kreisi vijas taka, pa kuru mums vēlāk jāatgriežas ielejā, pa labi – uz leju otrā pusē kalnu mugurām, uz priekšu – uz virsotni Chabenec. Šeit otro reizi sastopam cilvēkus – divus sportiskus jauniešus, kas acīmredzot trenējas skriešanai pa kalniem. Tas ir mirklis un jaunieši ir aiz muguras. Visu atlikušo dienu esam vieni. Neliels kāpiens un esam arī plānotajā galapunktā.

Nogurumu nejūtam, pēc pulksteņa esam priekšā grafikam, doties atpakaļ uz ieleju vēl negribas. Papētam karti un nolemjam doties uz priekšu – pāris kilometru attālumā ir vēl viena virsotne – Kotlicka. Uz leju, uz augšu, iešana šodien sokas īpaši viegli. Kāmēr kāpjam Kotlickā no ielejām uz augšu sāk dzīt miglu, pēc neilga laika neko daudz vairs nevar redzēt, ierasta lieta. Pamazām sāk arī rasināt lietutiņš. Aizejam līdz Kotlickai, gribētos iet vēl tālāk, taču jau šobrīd līdz galapunktam ir ejams krietns gabals. Šoreiz paklausām saprāta balsij – apzinīgi griežamies atpakaļ un dodamies uz taku, pa kuru jānokāpj lejā. Kaut kā miglā drusku nomaldamies un pazaudējam taku. Pēc mirkļa attopamies strupceļā – izejam uz kores, kas apraujas, tālāk ceļa nav. Brienam atpakaļ. Par laimi lietus šoreiz nav stiprs un Zemajos Tatros nav tik gara zāle kā Fatrā – pavisam slapji nepaliekam.

Vakarpusē sasniedzam taku, pa kuru mums jākāpj lejā, tad vēl pāris stundas – sākumā pa kailu nogāzi, tad cauri zemu priežu krūmāju, līdz beidzot iesoļojam mežā. Un tad jau pa serpantīna veida taku tik un leju, tik uz priekšu līdz sasniedzam ciematu Magurka no otras puses.

Kopumā esam nogājuši vairāk kā 20 kilometrus. Jūtamies kā īstie „hikeri”.

Mašīnu esam atstājuši pie vietējā krodziņa, kurā nolemjam paēst vakariņas – ir svētdienas vakars un tuvāko 50 km rādiusā nebūs neviens atvērts pārtikas veikals.

Vakariņas ir varen gardas – slovaku tradicionālās klimpas ar auksti kūpinātu, saceptu gaļu.

Atgriežamies viesu namā, paņemam kafejnīcā, kas nu jau atkal kļuvusi par bāriņu, pāris alus, un tos malkodami sapakojam mantas. Rīt no rīta ceļamies un dodamies uz mājām!

16/07-2013

Pirmdiena. Liekas neticami, ka pagājusi tikai nedēļa, kopš iebraucām Slovākijā. Laiks ir paskrējis ļoti ātri.

Ceļamies gana agri, un dodamies iedzert kafiju, kas ir tieši tik pat ekstremāla kā vakar. Tad dodamies ceļā. Pirms aizbraukšanas iepērkam ciemkukuļus – sierus, medu, kūpinātu gaļu, tad griežam uz robežas pusi.

Mēs nezinām, kad vēl atbrauksim uz Slovākiju, un tomēr sakām nevis ardievas, bet: „Uz redzēšanos!”



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais