Holivuda, tiesa un 48 dolāri (turpinājums)

Ģirts Smelters 08.07.2013 4 min lasīšanai

(turpinājums no iepriekšējā stāsta - "Holivudas sapnis - tomēr dzīvs" )

Dzīvojot Latvijā, vienmēr patikuši amerikāņu juridiskie šovi. Par vienu no mīļākajiem bija kļuvis kāds seriāls, kur Ņujorkas advokāti pelna lielu naudu veikli runājot, viens no viņiem pat bez jebkādas jurista izglītības. Tad vēl reizi pa reizei mēdzu uzslēgt „Tiesnesi Džūdiju” – kādu tiesas šovu, kur īsta tiesnese izskatīja īstu apsūdzēto lietas un piemēroja tiem spriedumus. No šiem šoviem iespaids par Amerikas tiesu sistēmu bija palicis visai vērienīgs, pierādot, ka gan juristiem, gan tiesnešiem ir liela vara un respekts šajā valstī. Taču ne sapņos nevarēju iedomāties, ka ar ko tādu reiz saskaršos pats.

Tā nu mēs abi - kreklos, kaklasaitēs un kurpēs maskējušies - soļojām pa Sansetas bulvāri. Saule jau bija virs Holivudas kalniem un diena pamazām sāka iesilt. Piesoļojām pie elektroniskajā vēstulē minētās adreses durvīm. Kā jau bijām brīdināti, priekšā gaidīja visai pagara rinda ar cilvēkiem – no kuriem visi tērpušies diezgan līdzīgi kā mēs. Dažs labs virsū uzstīvējis pat uzvalku. Kāds apaļīgs vīrs ar bārdiņu un pārāk īsām biksēm savāca telefonus un jebkādu citu elektrotehniku. Pirms došanās iekšā tikām informēti par uzvedības normām tiesas zālē, kā arī aizliegumu ienest jebkādu ēdienu. Tas nozīmēja, ka savu studentu brokastu paciņu nāksies atstāt nepieskatītu uz kādu brīdi. Izgājuši cauri visām pārbaudēm, devāmies iekšā zālē, lai ieņemtu savas vietas. Tikām nosēdināti pašā priekšā pie apsūdzēto soliņa un gaidījām tālākos norādījumus. Zālē bija vairāki desmiti cilvēku, no kuriem daļa nervozi skatījās apkārt, citi draudzīgi sarunājās, citi sēdēja un blenza grīdā. Vienīgi mēs īsti nesapratām, ko darīt.

Visu beidzot pienāca sieviete, kura pirms tam sevi stādīja priekšā kā galveno un izteica kaut ko līdzīgu Harija Potera grāmatas buramvārdiem: „Walk and talk”, un visi zālē esošie pēkšņi bija kājās un sāka runāt paskaļā balsī pilnīgi nejaušas tēmas. Pieņēmām, ka tā jādara arī mums, un sākām skaļā latviešu valodā apspriest vietu un situāciju, kurā atradāmies. Iemesls, kāpēc mēs šeit atradāmies, bija pavisam vienkāršs, pat mazliet muļķīgs. Pāris dienas iepriekš, dzīvojot Noras namā, mūs bija noskatījusi kāda aģente, kura apmaiņā pret mūsu fotogrāfijām solīja mums sarunāt filmēšanās darbu Holivudā. Lai arī ilgi diskutējām par samaksu, beigās piekritām piedalīties „Tiesneses Džūdijas šovā” kā cilvēki, kas sēž auditorijā un taisa troksni, smejas, emocionāli reaģē uz tiesneses teikto un visādi citādi aizpilda tukšās vietas telpā par četrdesmit astoņiem dolāriem. Katram. Un aģentes lomu šajā scenārijā spēlēja pie Noras dzīvojošā dziedāšanas skolotāja Inga. Izrādās, ne viens vien latvietis savu ceļu uz Holivudas augstienēm sācis tieši caur auditorijas lomām. Tiesa, parasti pie tā visi arī ir apstājušies. Nežēlīgs tas izklaides bizness.

Tad nu stāvējām mēs tiesas zālē, pārrunādami NBA finālsēriju, līdz telpā ienāca negaidīti sīciņā (ap 1,55 m) tiesnese – televīzijā tiešām viss izskatās lielāks. Kāds afrikāņu izcelsmes amerikānis ar sirsnīgu smaidu lika tiesas dalībniekiem nozvērēt, ka viņi nemelos, pat ja jāmelo, savukārt pārējiem apsēsties un sēdēt rāmi. Tas attiecās arī uz mums, tāpēc sēdāmies nost. Šovs varēja sākties. Uzreiz gan jāpastāsta šīs visas jezgas nozīme – „Tiesnese Džūdija” ir amerikāņu šovs, kuram šogad aprit 17. sezona, un kurš ir kļuvis par visas nācijas mīluli. Abas puses, kas piedalās tiesā, ir atteikušās spriedumu pārsūdzēt, tāpēc Džūdijas lēmums ir galējs. Visas ir mazas tieslietas, tāpēc šovs atmaksā piespriesto naudas sodu līdz pat pieciem tūkstošiem dolāru. Pie kam, tiesas dalībnieki saņem atalgojumu 500 dolāru apmērā, plus ceļa izdevumi. Džūdija pati ir izbijusi tiesnese Ņujorkā, ļoti atraktīva, bet tajā pašā laikā asa, nesaudzīga un necieš muļķus. Ar uztrenētu degunu uz meliem un taisnīgu spriedumu, viņa ir iekarojusi skatītāju sirdis (arī manējo vēl Latvijā esot) un televīzijas reitingus, kopš šova sākuma deviņdesmito gadu otrajā puse nopelnot vairāk kā divdesmit piecus miljonus dolāru.

Mūsu filmēšanas dienā tika izskatītas desmit lietas, kas kopumā aizņēma nepilnas piecas stundas. Katru reizi, kad telpā ienāk apsūdzētais un prasītājs, no aizkulisēm atskan maģiskais „Walk and talk”, un visi atkal ir augšā, čalodami kā Amatas upe pavasarī, bet neviens nekur neiet. Arī mēs izliekamies apspriežam ko gudru, ik pa laikam savelkot svarīgu sejas grimasi, vai neticībā noplātot rokas. Galvā uzstājas Eminems, deklamējot, ka mums ir tikai viens šāviens un viena iespēja, tāpēc jācenšas tā izmantot. Tad nu arī ik reizi, kad ar acs kaktiņu pamanu tuvojamies kameru, pēc labākajām Toma Henka tradīcijām uztaisu drāmas pilnu seju un mēģinu pārliecināt Kristapu, ka San Antonio uzvarēs NBA finālu un ka LeBrons nav ne ar ko labāks par leģendāro Raiti Grafu. Atskan pavēle sēsties.

Lietas ir visai garlaicīgas, pārsvarā strīdi par māju un dzīvokļu īri. Tad kāda sieviete iesūdzējusi otru par to, ka otrās sievietes sunītis iekodis pirmajai sievietei rokā. Protams, pirmā sieviete viņu glaudījusi un viss bijis labi, līdz šī pati dāma izdomājusi suni pacelt rokās. Man īpaši nepatīk pirmā sieviete, taču Džūdija lemj, ka otrā tomēr ir vainīga – viņas suns incidenta brīdī atradās sabiedriskā vietā. Tad nu man neatliek nekas cits, kā empatizēt nabaga sunim, kurš ir īstais cietējs šajā lietā. Vienīgā interesantā lieta sākas brīdī, kad uz apsūdzēto un prasītāju sola nosēžas visi melnādainie. Neesmu rasists, bet par tādiem jokiem, kā: „Kāpēc nēģeri ir līdzīgi spermatozoīdiem?” – „Jo viens no miljona tikai reāli strādā!”, šad tad mēdzu pasmieties. Bet lieta bija pavisam nopietna – kāda meitene bija aizdevusi naudu savai draudzenei, lai tā iegādātos auto, taču draudzene uzskatīja, ka nauda bijusi dāvana. Parādniece bija paņēmusi līdzi arī savu bērnu tēvu, un šis solis viņu nogremdēja. Kad tiesnese uzzināja, ka puisis mūsu vecumā ir sēdējis divus gadus par alimentu nemaksāšanu divām dažādām sievietēm, kam viņš bija uztaisījis bērnus, pie kam, joprojām nestrādāja, lai uzturētu pašreizējo draudzeni un bērnu, bet vēlējās pieteikties neīstam invaliditātes pabalstam, viņa uzsprāga dusmās. Spriedums bija loģisks, bet puisis dabūja krietnu izsmieklu devu, kad uz jautājumu – kāpēc nemaksāji alimentus, atbildēja, ka viņš neesot bijis informēts, kas tādi alimenti vispār ir. Ieteikums viņa virzienā skanēja sekojoši – atrast darbu, lai enerģija nebūtu jātērē uz nepareizajiem locekļiem. Skarbi, bet taisnīgi.

Kad filmēšana beidzās, devāmies pēc godam nopelnītā pirmā Holivudas čeka. Ja godīgi - tas bija arī pirmais čeks, kuru saņēmām dzīvē – Latvijā šis norēķinu veids nav diez ko populārs. Bet ne jau naudā bija tā sāls, bet gan situācijā – vēl pirms pāris dienām nakti bijām pārlaiduši Venisas pludmalē zem klajas debess, tagad sēdējām spožu gaismu un kameru priekšā Holivudā. Vēl pirms pāris mēnešiem biju apbrīnojis tiesnesi Džūdiju par viņas asumu un spriestspēju pie sava datora ekrāna, tagad sēdēju un apbrīnoju viņu spļāviena stiepiena attālumā. Jāpiekrīt Morisonam, ka dzīve tik tiešām ir dīvaina. Bet tas, kurš nemeklē aiz savām prātā novilktajām robežām, nekad neuzzina, cik tieši dīvaina tā ir. Vai - cik skaista. Vai - cik neparedzama.