Ceļojums groziņā
|
Gita Kalniņa
|
Šodien pēc ilgiem laikiem ar Rihardu atkal kaut ko izdarījām divatā (vispār trijatā, ar sunīti). Lai nu kā, plāns bija doties pārbraucienā ar velosipēdu uz tuvējo dīķi/ezeru. Sataisījām piknika somas, pārbaudījām gaisa ietilpību ripukos, iestiprinājām groziņā suni un braucām. Šī bija pirmā diena, kad Rangs iemēģināja mana velosipēda groziņa dzelzs malas un kārtējā reize, kad saprata, pretoties augstākajiem spēkiem nespēs.
Iespiedu puiku groziņā, cieši pieāķēju. Un braucām. Iesākumā viņš man dīdījās no viena sāna uz otru, raustot ne tikai savu mazo rumpīti un pārbīlī izvērstās ķepiņas, bet arī manu velosipēda stūri te uz grāvi, te pretī lielajām fūrēm. Rēja pret vēju, kas sitās degunā, un smilkstēja, kad izdzirda aiz muguras attālināto Riharda balsi.
Tikuši nost no normālā ceļa. Uzbraucām uz zemes ceļa. Tā teikt, tādu krāšņumu, kāds valda Jaunmārupes līdzenumos mēs vēl nebijām manījuši – ceļš grumbuļains, traktoru izdangāts, bedre pie bedres, ne asfalta, nekā. Tikai akmeņi, grants, akmeņi, akmeņi. Aplūkojot skaistumus apkārt – zaļo zāli, kokus un izteiksmīgos līdzenumus -, patriecām garām ceļam, uz kura vajadzēja nogriezties. Neko. Minām atpakaļ.
Ceļš, uz kuru nogriezāmies pēc tam, bija vēl briesmīgāks. Ceļa nebija vispār, tikai traktoru izbraukātas rises, lai tiktu no dārza uz dārzu. Suns dīdās, Rihards spolē ar savu kalnu rumaku, bet es lēni minos kā izslāpis kamielis pa tuksnešaino zemi...līdz... saprotu, ka jēdzīgāk būtu suni laist brīvībā paskraidīties.
Domāts, darīts. Suni atāķēju, izmetu no groziņa un šis laimīgs to kilometru deso līdzi Riharda metāla rumaka auļiem.
Uz šī ceļa beigām suns bija tā noskrējies, ka mēle mutē neturējās un zobs uz zoba nestāvēja. Rikšoja man pie velosipēda sāna ar klusu lūgumu, lai paņemu viņu rokās un ieceļu atkal briemsīgajā groziņā.
Turpinot ceļu pa lielceļu (ak dievs, pa tik lielisku ceļu savā mūžā ar velosipēdu vēl nebiju braukusi), suns noskrējies mierīgi gulēja groziņā un smagi elsa.
Šodien bija pirmā reize, kad mēs trijatā bijām atbraukuši uz svešu pludmali. Bija interesanti uzzināt, kā Rango reaģēs uz apkārtējiem, vai ries, vai neries, vai metīsies klāt, vai aizskries tālēs zilajās. Lai nu kā, suns uzvedās normāli. Atradām klusu vietiņu, papeldējām, paēdām. Ap ceļojuma vidu no abām pusēm, aptuveni 40 m attālumā atbrauca cilvēki. Suns paskrēja uz viņu pusi, parēja. Pie cilvēkiem, kuriem bija suns, nepieskrēja, bet pie otriem kaimiņiem gan aizskrēja apostīties. Kad nespēju palaidni sasaukt un tas mūdzis no manis muka, pieāķēju pie siksniņas. Bet grēks jau siet. Mēs atbraucām mācīties, skatīties, kā būs, radināt suni pie cilvēkiem un pie tā, ka visi viņi vienādi un ka tikai saimnieks ir labais un labākais.
Visā visumā ceļojums izdevās. Domāju, ka suns daudz ko iemācījās. Mazliet vairāk saprata un daudz, daudz redzēja jauna.
Tagad guļ, galvu nokāris, uz mana spilvena. Jau stundu septīto. Labi izskrējies. Mož sapņo par ūdeni, cilvēkiem un braucienu groziņā.
Pilnais raksts, ar daudz, daudz attēliem skatāms šeit: http://lieliskagita.blogspot.com/search/label/M%C5%ABsu%20ce%C4%BCojumi
