Brīvā Hanzas pilsēta Brēmene

29.06.2008
8 min lasīšanai
56 foto

Kad jāņabērni godam nosvinējuši vasaras saulgriežus, sagaidījuši sauli līgojam un nu devušies gulēt, es sēžu autobusā un esmu ceļā uz lidostu. Tieši pirms mēneša nopirktas biļetes uz Brēmeni par 14.-Ls kopā turp-atpakaļ. Tāds pilnīgi spontāns pirkums: tikšu – tikšu, netikšu – netikšu! Šobrīd jau skaidrs, ka tieku. Lidojumam esmu reģistrējusies internetā, tāpēc varu tūlīt doties uz drošības kontroli. Parastās formalitātes, iekāpšana, instrukcijas, lidmašīna izripo uz skrejceļa, ieskrējiens - (kā man patīk tas mirklis, kad lidmašīna atraujas no zemes!) – un esam gaisā! Brēmene mūs sagaida ar žilbinošu sauli un īstenu karstumu. Ir ļoti, ļoti karsti! Un es visu mēnesi kreņķējos, jo interneta laika ziņu portāli prognozēja stipru lietu un brāzmainu vēju. Vien pēdējās pāris dienās kļuva pielaidīgāki un ziņoja par iespējamu tikai apmākušos laiku. Izeju no atlidošanas zonas, noorientējos un 1.terminālā atrodu informācijas biroju. Palūdzu dienas biļetes pilsētas transportam šodienai un rītdienai. Informācijas meitene noprecizē, vai biļeti vajag vienai personai, un pasniedz divas TagesTicket. Tāda biļete maksā 5.70 eiro un derīga vienam pieaugušajam kopā ar diviem bērniem. Ja esat divi pieaugušie un pa pilsētu braukāsiet kopā, arī var nopirkt vienu biļeti par mazliet dārgākām naudiņām. Izlasījusi tepat draugos par bezmaksas izklaidi vietējiem, kad iebraucēji neprot tramvajā kompostrēt biļetes, pajautāju, kā to pareizi izdarīt. Biļete jāpārloka gareniski pa raustīto līniju un jāievieto tādā pašā kompostierī, kā Rīgas sabiedriskajā transportā. Kā rīkoties, tas rakstīts arī uz pašas biļetes, ja vien labi prot vācu valodu. Uz pilsētas centru kursē 6.tramvajs. Jau pēc minūtēm 15 izkāpju pieturā Domsheide un atrodos vecpilsētā. Pirmais iespaids: skaisti un ļoti skaisti! :) Visu sīkāk pētīšu vēlāk, jo tagad dodos uz viesnīcu. Lai gan viesnīcas Wolters mājaslapā rakstīts, ka līdz Brēmenes vecpilsētai ar tramvaju var nokļūt 13 minūtēs, īstenībā brauciens ilgst gandrīz divtik. O, un pavisam negaidīti klāt ir kontrolierfobija! Kā pie tādas esmu tikusi, var izlasīt manā aprakstā par braucienu uz Berlīni, kad mani aizturēja biļešu kontrolieri. Šoreiz esmu izpētījusi katru ciparu kompostrētajā biļetē, viss ir pareizi, un tomēr saraujos ik reizi, kad mani kāds uzrunā. Viesnīca atrodas klusā ieliņā Alter Postweg. Iekārtojos numurā un tad dodos uz pilsētas centru. Noeju pa Alter Postweg visā ielas garumā. Bez Hotel Wolters tur redzu vēl vairākas citas viesnīcas. Mājas ļoti koptas, katrai priekšā neliels dārziņš un lievenis. Atkal esmu vecpilsētā un dodos apgūt "obligātos apskates objektus". :) Monumentālais Svētā Pētera Doms ar plašajām kāpnēm un daudzajām mītiskajām skulptūrām. Pilsētas Rātsnams – viena no skaistākajām celtnēm Brēmenē. Tirgus laukuma rietumu puse ar vairākām pievilcīgām ēkām un neskaitāmu daudzumu kafejnīcu galdiņu. Uz to visu no saviem statujas augstumiem noraugās mūžam jaunais Rolands, kaut gan 2004.gadā jau nosvinējis 600.gadadienu. Daudzus gadsimtus pilsētas simbols bija nevis Brēmenes muzikanti, bet šī vecā akmens statuja, kas uzstādīta Tirgus laukumā. Rolanda statujas ir vairākās pilsētās, tai skaitā arī Rīgā, bet Brēmenes Rolands ir visslavenākais. Brēmenes pilnajā nosaukumā – Brīvā Hanzas pilsēta Brēmene – brīvības pieminēšana nav tukša skaņa. Jau tālajā 1186.gadā, kad imperators Fridrihs Barbarossa piešķīra Brēmenei pilsētas tiesības, tika noteikts, ka, nodzīvojot šajā pilsētā vienu gadu un vienu dienu, cilvēks kļūst brīvs un nepakļaujas nevienam monarham ārpus Brēmenes. Rolanda statuja ir kā akmenī kalta brīvības alku izpausme. Imperatora ērglis uz Rolanda vairoga liek saprast, ka pilsētas dibināšana saistās ar Kārļa Lielā vārdu un Brēmene pakļaujas tikai imperatoram un nevienam citam garīgajam vai laicīgajam vadonim. Brēmenes iedzīvotāji ar lielu pietāti izturas pret savu Rolandu. Napoleons savulaik gribēja aizvest statuju uz Luvru, bet pilsētnieki viņu atrunāja, pārliecinādami, ka piemineklim nav nekādas vērtības. Rolands ir vairākkārt restaurēts: 1939.gadā to izjauca pa akmenim un salika no jauna, bet 1983.gadā nomainīja galvu. Tikai relatīvi nesen – 1953.gadā – Rolands atdevis savas pilsētas simbola funkcijas slavenajam četriniekam: ēzelim, sunim, kaķim un gailim. Beidzot klātienē skatu slavenos Brēmenes muzikantus, kas tik daudz redzēti fotogrāfijās. Nav jau tā, kā lasīts, ka skulptūru nepārtraukti "apsēduši" tūristi. To varētu salīdzināt ar paisumu un bēgumu: nāk tūristu grupa ar gidu, noklausās stāstījumu un tik sākas lielā fotografēšanās. Tad visi aizplūst, un līdz nākamajai grupai ir miers. Lai kā radies, ir ticējums, ka, cieši turoties pie ēzelīša priekškājām, vajag iedomāties vēlēšanos, un tā noteikti piepildīsies. Man gadījās būt klāt, kad šo rituālu izpildīja, nu, teiksim tā – ļoti, ļoti cienījama vecuma tūristu grupa. Kāda nopietnība un pat svinīgums! Likās, katrs lūdza augstākiem spēkiem ko ļoti svarīgu. Pirms atstāt Tirgus laukumu un doties mazajās ieliņās, gribēju atrast vēl vienu „objektu”. Tāpat kā ir romantiskas vai patriotiskas apskates vietas, ir arī dīvainas. Brēmenē tāds ir Spuckstein. Kaut kur laukumā Doma tuvumā starp bruģakmeņiem atrodas melns akmens, uz kura vienmēr ir piespļauts. Noteikti neizskatās diez cik estētiski, tāpēc tūristu ceļveži par to neraksta, bet notikums, kas ar to saistās, ir visai interesants. Tāds pastāsts no „kapeņu stāstiņu” sērijas. Geše Gotfrīda piedzima 1785.gadā. 21 gada vecumā viņa apprecējās, bet bija nelaimīga, jo vīrs bija nelabojams žūpa un uzdzīvotājs. Geše uzsāka romānu ar vīra draugu un cerēja nodibināt jaunu ģimeni. 1813.gadā, lai atbrīvotos no vīra, sieviete to noindēja ar žurku indi. Ceļā uz iecerēto laimi Geše novāca arī citus šķēršļus un īsā laika posmā tādā pat veidā noindēja savu māti un tēvu, kā arī savus trīs bērnus, bet pēc gada arī savu dvīņubrāli. Viņas iecerētais jau sāka pārdomāt, vai vajadzētu precēties, tāpēc arī viņu sagaidīja tāds pats liktenis. Jau gulēdams nāves gultā, viņš tomēr ar Geši salaulājās. Turpmākajos gados nomira vēl septiņi cilvēki – Gešes draugi un kaimiņi. Pilsētā Geše bija labi pazīstama un iesaukta par „Brēmenes eņģeli”, jo visi ļoti juta līdzi viņas sūrajam liktenim – vienu pēc otra apglabāt sev tuvos cilvēkus. Tikai 1828.gadā Geše tika apcietināta kā slepkavībās aizdomās turamā. Kā atklājās izmeklēšanā, bez 15 mirušajiem indi mazākās devās saņēma vēl 15 cilvēki, kas saslima, bet izdzīvoja. 1831.gada 21.aprīlī laukumā pie Doma Gešei Gotfrīdai tika izpildīts nāvessods. Tas bija pēdējais publiskais nāvessods Brēmenes vēsturē. Akmens, uz kura nokrita nocirstā sievietes galva, kļuva par vispārējas apspļaudīšanas objektu, kāds tas esot arī šodien. Tā kā turpat blakus atrodas Rātsnams, ļaudis mēļo, ka neviens vien patiesībā spļaujot uz politiku... Nemelošu, ka atradu šo akmeni. Neatradu. Taču domāju, ka neba nu tādēļ jānoskumst. :) Labāk došos pie daudz skaistākām lietām un vietām. Un tātad – Bečerštāse (Böttcherstraße) – tikai nedaudz vairāk kā 100 metrus gara ieliņa, kurā katra no ēkām sajūsmas vērta. Jau virs ieejas Bečerštrāsē skatienu piesaista zelta krāsas bareljefs. Ar to saistās kārtējais paradokss, ko piespēlē dzīve. Bareljefa nosaukums ir "Gaismasnesējs" un tajā attēlota erceņģeļa Mihaila cīņa ar ļaunumu pūķa izskatā. Bet vēstures smīns ir tajā faktā, ka šis mākslas darbs uzstādīts 1936.gadā kā slavinājums Ādolfam Hitleram un attēlo "mūsu vadoņa uzvaru pār tumsas spēkiem". Izejot cauri ieliņai un tālāk šķērsojot tuneli, nonāku Vezeres upes promenādē Šlahte (Schlachte). Pa to, sekojot norādēm, aizstaigāju līdz Schnoor ieliņai, kas savu nosaukumu esot ieguvusi no tā, ka visas mājas ir kā vienā šņorē savērtas. Iela ir ļoti skaista! Man nav, ar ko to salīdzināt. Lasīju, ka būt te, ir tāpat kā nokļūt pasakā, un tieši tā es to arī izjutu. Mājas šauras, šauras, pārsvarā ar diviem fasādes logiem, un katrā māja kaut kas cits: te kafejnīca, blakus atkal kafejnīca, te suvenīru veikaliņš, bet blakus pārdod citādus suvenīrus. Un Ziemassvētku rotājumu veikals, kas darbojas visu gadu. Iekšā tāds krāšņums! Te esot arī pasaulē mazākā viesnīca ar diviem numuriņiem, bet tā laikam tik maza, ka pagāju garām un nepamanīju. :) Tā, lūk, diena sliecas uz vakaru, nebeidzamā staigāšana liek sevi manīt, tāpēc dodos atpūsties. Rīt būs atkal jauna diena. Protams, jaunā diena atnāk tai paredzētajā laikā, un pēc brokastīm dodos prom no viesnīcas, tā sakot, pretī jauniem apvāršņiem.:) Somu nolieku bagāžas glabātavā Centrālajā dzelzceļa stacijā un braucu uz Rododendru parku. Zinu, zinu, ka rododendri jūnija beigās neziedēs, bet paļaujos, ka būs kas cits, ko skatīt. Parka izmēri ir neticami lieli, tikpat lieli ir paši rododendri. To te ir apmēram 680 sugas. Ziedēšanas laikā noteikti ir pasakaini skaisti. Tagad jāskatās tas, ko var redzēt šobrīd, piemēram, rozes un ūdensrozes. Diemžēl manāms, ka darbiniekiem un augiem neklājas viegli. Personāls čakli strādā, tiek ritinātas, šķiet, kilometriem garas šļūtenes, bet valgmes nepietiek. Viss sauss, zeme put. Tāpat kā jebkur Brēmenē, arī parks ir pilns ar riteņbraucējiem. Vēl te naski soļo nūjotāji, daudz arī cilvēku ratiņkrēslos. Laiks ir pagājis nemanot, jādodas atpakaļ un pilsētu. Laukumā pie Doma viss ir kardināli mainījies: strūklaka nožogota, tāpat žogi tiek uzstādīti ap Rātsnamu un Domu. Laukumā slejas milzīga skatuve. Pilsēta pieklususi. Nospriežu, ka laikam būs taisnība – pēc pulksten septiņiem vakarā te nekas nenotiek. Būtu bijis man zināt, ka tas ir klusums pirms vētras! :) Izstaigāju vēlreiz Bečerštrāsi, aizeju uz Vezeres promenādi un pavadu tur kādu stundu. Tikai te, upes krastā, var uzelpot no neciešamā karstuma. Kad atgriežos vecpilsētā, to vairs nevar pazīt! Cilvēki, kas bija kaut kur pazuduši, ir atgriezušies. Un ne jau vienkārši atgriezušies, tie tagad ir FANI! Futbola fani! Katram ir kaut kas no atribūtikas skaistajās Vācijas karoga krāsās: panka matu sekste vai havajiešu ziedu virtene, āksta cepure vai karaļa kronis. Izkrāsotas sejas. Daudzi ietinušies karogos vai vicina tos pa gaisu. Dzied, auro, dzer alu. Pa vidu tam visam redzami arī Turcijas karogi. Īpaši uzmanību piesaista kāda meitene, kurai nav vis vienkārši uz pleciem uzmests Turcijas karogs, bet uzšūta īpatnēja, asimetriska piegriezuma kleita. Kamēr mēģinu izdomāt, kā palūgt atļauju viņu nofotografēt, pienāk tramvajs un meitene aizbrauc. Eh, cik žēl! Pa to laiku haoss pieņemas spēkā. Pūlim nav ne gala, ne malas. Pie Rolanda pieminekļa saskaitu desmit policijas automašīnas, bet vēl citas brauc šurp. Visur policijas vienības. Man kļūst pa īstam neomulīgi. Viss, braukšu pēc somas un projām uz lidostu! Dzelzceļa stacijā jāiztur vēl viens pārbaudījums: kad eju pa tuneli uz bagāžas glabātavu, ir pienācis vilciens, un kārtēja fanu porcija no perona gāžas iekšā stacijā. Tajā pašā brīdi man vairs nevar būt sava griba – tieku ierauta aurojošajā pūlī un varu iet tikai tajā virzienā, kurp visi. Nu jau man ir nevis neomulīgi, bet bail. Tikai, kad pūlis iziet no stacijas un dodas tālāk, varu atgriezties atpakaļ pēc somas. Tātad atkal sēžos 6.tramvajā un braucu uz lidostu, lai sagaidītu agro rīta reisu mājup. Taču arī šo nodomu izjauc futbols. Kad nonākam pie tā paša iežogotā Doma, tramvaja vadītājs paziņo, ka sliedes bloķētas un tālāk tikt nevar. Cilvēki vēl pacietīgi sēž un ārā nekāpj. Šoferis nāk skaidrot, ka tas ilgšot vairākas stundas un nav vērts gaidīt. O-ho-ho... Atliek tikai nopūsties un doties uz lidostu kājām. Cik tur ir to kilometru, kādi pieci? Nu, nekas, līdz slēgšanai plkst.11 gan jau aizčāpošu. Izkāpju no tramvaja un no izbrīna vien noelšos: uz sliedēm stāv kādi cilvēki 10, ne vairāk! No šofera izteiksmes varēja saprast, ka tur stāv tāds pūlis, ka neparko nost nedabūt. Bet šoferis pats jau laimīgi pievienojies līdzjutējiem, kas uz ekrāniem vēro spēli. Protams, līdz lidostai nonācu. Galvenais bija nepazaudēt pareizo virzienu vietās, kur sliedes krustojās. Jau nākošajā tramvaja pieturā pretī 6.numuram slīdēja uzraksts, ka sakarā ar futbola spēli šovakar un šonakt... – kas tur bija tālāk, precīzi nepateikšu, tikai nopratu, ka tik drīz tramvaju nesagaidīt. :) Man, kā cilvēkam ļoti tālam no futbola, nebija ne jausmas, kas tā par spēli. Paliku pārliecībā, ka spēlē vietējā Bremen Werder komanda, par ko pilsētnieki tā fano. Tikai jau mājās uzzināju, ka tas bijis Eiropas meistarsacīkšu mačs starp Vācijas un Turcijas izlasēm. Tad arī sapratu, kas tās bija par vētrainām gavilēm, kas trīs reizes pārtrauca lidostas klusumu: Vācija uzvarēja Turciju ar 3:2. Brēmenes lidosta ir ļoti draudzīga nakšņotājiem. 1.terminālā ir daudzvietīgie mīkstie krēsli, kur var atgulties. Pēc plkst.11 nāk apsargs ar suni (sunim visi tā apnikuši, ka viņš ne uz vienu pat neskatās un demonstrē pilnīgu nicinājumu) un pārbauda izlidošanas dokumentus. Tad novēl labu nakti, un ir miers līdz apmēram pusčetriem, kad sāk ierasties pirmie pasažieri. Visbeidzot, jāpiekrīt, ka par Brēmeni latviski nav daudz informācijas, krieviski jau maķenīt vairāk, daži pat īsti labi apraksti. Taču viens pluss ir: Brēmenes mājas lapā var izvēlēties latviešu valodu un izdrukāt bukletu par pilsētu, kur koncentrētā veidā aprakstīts, ko skatīt un apmeklēt Brēmenē, kā arī ir karte ar atzīmētiem objektiem. Ja kāds prāto, kurp varētu doties, tad vispārēji atzīts kā ļoti labs ir Zinātnes centrs „Universum Bremen”, vēl man šķiet, ka interesants varētu būt Brēmenes Aizjūras muzejs. Lai jums jauki ceļojumi!

Brīvā Hanzas pilsēta Brēmene

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem