Pie pasaules dziļākā ezera

  • 28 min lasīšanai
  • 15 foto
Pie pasaules dziļākā ezera Laikam vairs nav uz Zemes tādas vietas, kur ziņkārīgais cilvēks nebūtu ielūkojies, tāpēc daudzi cenšas piedzīvot kaut ko neparastu. Pēdējā laikā eksotiski skaitās ceļot pa Krieviju vai bijušajām padomju republikām. Daudziem tas ir kā ceļojums pagātnē, kas atsauc atmiņā kādreiz pašsaprotamas situācijas un lietas, un var tikai brīnīties, ka esam tā dzīvojuši un ar to samierinājušies. Pirms dažiem gadiem kārtējā Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes jubilejā pa vidu starp svinīgām runām tika demonstrētas arī bildītes no tālajām praksēm. Atmiņā atausa gan Baikālā, gan Hibīnos, gan Vidusāzijā un citur piedzīvotais. Man vēl ir saglabājusies studiju laikā rakstītā Baikāla prakses dienasgrāmata. Atzīšos, ka toreiz pat klusībā dusmojos uz docentu Andri Baulu, kurš obligāti spieda mums to rakstīt un pat regulāri pārbaudīja. Gadu gaitā vairākkārt esmu izvilkusi no plaukta nedaudz nobružāto kladi tumšos vākos un pārlasījusi. 16. jūnijs Vakar sākās mūsu mēnesi garais ceļojums uz austrumiem. Šorīt ap deviņiem vilciens ieripoja Maskavā. Dižās Dzimtenes galvaspilsētu redzēju pirmo reizi un iespaids bija diezgan šausmīgs – netīras, sīkas mājas, bezgalīgi daudz visādu lūžņu un atkritumu, vārdu sakot, viena liela postaža, kurai pāri pie apvāršņa slejas Ostankinas televīzijas tornis. Ar metro pārbraucām uz Jaroslavļas staciju. Secinājām, ka mugursomas ir neganti smagas, bet mēs paši pa ziemu palikuši diezgan vārgi... Atlikušo laiku līdz vilcienam izmantojām ekskursijā pa Maskavu, un es secināju, ka centrs ir tīri vai skatāms. Līdz tam tikai televīzijā redzētais Kremlis izrādījās mazāks, nekā biju iztēlojusies, bet vislabāk patika Pokrova katedrāle ar daudzkrāsainajiem kupoliem. Tā palikusi atmiņā kā tāda simpātiska arhitektūras pērlīte daudzo milzīgo un bezpersonisko celtņu vidū. Pēcpusdienā kāpām vilcienā Maskava – Vladivostoka, kurā nāksies pavadīt četras diennaktis, līdz nokļūsim Irkutskā. 20. jūnijs Vilcienā izgulēju visu miegu, ko nebiju paspējusi sesijas laikā un arī vēl kādu laiku uz priekšu. Reizēm, kad pamodos, vēroju Krievijas plašumus. Šķērsojām Volgu, apkārt viss līdzens, tikai vietām purvi un egļu meži. Braucot pāri Urāliem, bija daži interesanti skati, piemēram, stāvie Silvas upes krasti. Senāk te dzīvojušas somu – ugru tautas, tāpēc vietvārdi nav slāvu izcelsmes. Braucām cauri Sverdlovskai (tagad Jekaterinburga), pāri Irtišai, Išimai, cauri Išimas stepei Rietumsibīrijas zemienes dienviddaļā, kas izrādījās ļoti purvaina, kārkliem un bērziem aizaugusi. Aiz tās sekoja labāks skats - milzīgs līdzenums, kurā krasi izceļas atsevišķas bērzu birzis jeb kolki. Šajā stepē aug ļoti skaistas puķes – sarkanas saulpurenes, sūrenes, lielas anemones, lilijas, daudz spireju un koši ziedošu savvaļas peoniju krūmu. Stepes melnzemes augsnes pamatiezis sastāv no sīkām putekļveidīgām daļiņām, kuras pat neliels vējiņš viegli paceļ gaisā. Šie sīkie melnie putekļi iekļuva vilcienā arī pa cieši aizvērtiem logiem, un es vēroju, kā baltā gultas veļa kļūst arvien pelēkāka, bet manu kursabiedru sejas iegūst āfrikāņiem raksturīgu toni. 20. jūnija rītā iebraucām Irkutskā. Izrādās, ka tā ir liela pilsēta (0,5 miljoni iedzīvotāju), braukā pat tramvaji. Man iepatikās koka mežģīnēm rotātās mājiņas. Iekārtojāmies studentu kopmītnēs. Atvēru istabas durvis un skaļi brēcot atlēcu atpakaļ. Izrādījās, ka biju iztraucējusi veselu prusaku armiju, kura pašķīda uz visām pusēm. Uz savu roku sameklējām citu istabu, kas vismaz dienas gaismā likās brīvāka. Vēlāk izrādījās, ka matračos mājo blaktis... Iemetām tos skapī, atstūmām gultas no sienām un izklājām savus guļammaisus uz plikām atsperēm. Kaut kā taču nakti jāpārdzīvo. Mūsu uztraukumi vietējiem gan likās tādas neizprotamas rietumu kapitālistu kaprīzes. Vēlāk pilsētā mūs apsaukāja par nolādētajiem fašistiem un arī aizrādīja, ka Krievijā visiem jārunā tikai krieviski. Kopmītnēs dzīvoja daudz burjatu un mongoļu studentu. Pirmais iespaids par viņiem patīkams – glīti ģērbušies, skaistiem kupliem matiem. Ar mums centās iepazīties vietējās krievu studentes, lai noskaidrotu, vai Rīgā ir pedagoģiskais institūts, jo viņas ieplānojušas par katru cenu uz turieni pārcelties. Uzzinājušas, ka Rīgā tāda nav, viņas bija satriektas un stāstīja, ka pēc augstskolas pabeigšanas obligātās sadales rezultātā viņas tiks nosūtītas uz tālām Sibīrijas sādžām, no kurām grūti izrauties. Daudzviet esot tradīcija, ka pēc kāzām jaunā sieva vispirms nonāk vīra vectēva un tēva rokās un jaunajam vīram ar to jāsamierinās. Ja tā, tad var saprast šo meiteņu raizes. Arī pēc padomju standartiem šie iespaidi bija gana eksotiski. 21. jūnijs No rīta bija ekskursija uz vietējo novadpētniecības muzeju, kur aplūkojām ekspozīcijas par evenku un burjatu dzīvi, kā arī slavenoBodaibo zelta atradņu apguves vēsturi. Vēlāk iepazināmies ar Irkutsku. Tā dibināta 1661. gadā, kad uzcelts cietoksnis Angāras krastā. Ļoti interesants bija kādreizējais sieviešu (Znamenskas) klosteris. Tā dārzā ir piemineklis slavenajam ceļotājam Šeļihovam, kurš pirmais kuģojis no Krievijas uz Ameriku. Pēc tam Krievijai tika pievienota Aļaska un Aleutu salas. Turpat atrodas dekabrista Trubeckoja sievas kaps. Viņa bija pirmā no dekabristu sievām, kas sekoja savam vīram uz izsūtījumu Sibīrijā. Apskatījām Angāras krastā vietu, kur ticis nošauts un iemests upē Kolčaks. 22. jūnijs Modāmies ar patīkamu domu – šodien mēs beidzot ieraudzīsim Baikālu, bet ... mums “veicās” , jo aiz loga saules vietā bija redzamas Latvijai tik raksturīgās apmākušās debesis un lietus. Tomēr tēlojām optimistus un paņēmām līdzi peldkostīmus – šeit taču ir kontinentāls klimats un parasti lietus līst ne ilgāk kā stundu. Ar autobusu aizbraucām līdz kuģīšu piestātnei Angāras krastā. Izrādījās, ka uz “Raķeti” pārdotas 30 liekas biļetes un mēs arī bijām šie liekie. Pēc nelielas izskaidrošanās ar stacijas priekšnieku mūs tomēr ielaida kuģītī. Ar to brauca arī kāda atpūtnieku grupa, kuru pavadīja nesimpātiska gide ar šaušalīgu izskatu un ķērcošu balsi. Visu ceļu mums nācās klausīties viņas komentārus. Garām slīdēja stāvie, klinšainie Angāras krasti, kas apauguši ciedru mežiem. Izkāpām ciematā Ļistvjanka (Lapegle) kur no piestātnes kājām devāmies uz pāris kilometru attālo Limnoloģijas institūtu. Ceļš veda gar ezera krastu. Kreisajā pusē redzams zaļgans ūdens klajums, bet labajā pusē pacēlās stāvas kraujas. Vietām atsedzās kails granīts, bet pārējo klāja ciedri un lapegļes. Vēl joprojām lija, viss tinās miglā un mākoņos. Institūtā mūs uzņēma ļoti laipni, parādīja nelielo, bet interesanto muzeju. Vispirms apskatījām šī novada dzīvnieku izbāzeņus un fotogrāfijas, ko gatavojuši paši muzeja darbinieki. Ar vairākiem eksponātiem saistījās īpaši notikumi. Tinis jeb āmrija ilgu laiku čiepis vietējiem iedzīvotājiem vistas, un viņi vainojuši zādzībā kaķus, pat sākuši tos iznīcināt, līdz beidzot suņi pieķēruši divus īstos vaininiekus. Vienu tini tie saplosījuši, bet otru izdevies atņemt, un tagad tas ir muzejā. Visbagātākā bija zivju kolekcija. Tajā varēja apskatīt slavenos Baikāla omuļus (4 sugas), kā arī endēmisko īpatnējo zivtiņu golomjanku. Tā ir dzīvdzemdētāja, viņas ķermenis sastāv no 80% tauku, kurus no seniem laikiem vietējie iedzīvotāji izmanto kā zāles dažādu slimību un ilgi nedzīstošu brūču ārstēšanai. Zivtiņai varot arī izvērt cauri diegu un izmantot sveces vietā. Tā ir tik caurspīdīga, ka iespējams saskatīt otrā pusē pielikto avīzes tekstu. Golomjanka nepanes siltu ūdeni un jau +10 C iet bojā. Tā var dzīvot dažādos dziļumos, jo neizjūt ūdens spiediena iedarbību. Zivtiņas grūti noķert tīklos, jo tās dzīvo pa vienai dažādos dziļumos. Tiešām neparasti! Baikālā mīt daudz un dažādu sugu vēzīši, kuriem ir liela loma ūdens attīrīšanā. Ja zvejnieki laikus nepaspējot izvilkt tīklus, tad zivju vietā vēlāk var atrast tikai skeletus. Ja cilvēks noslīcis Baikālā, tad veltīgi ir to meklēt pēc dažām dienām – arī no viņa būs palicis tikai skelets, jo vēzīši strādā ļoti čakli. Interesants dzīvnieks ir Baikāla ronis nerpa. Pastāv dažādas versijas, kā tas varēja nonākt šeit un dzīvot saldūdenī. Nerpai ir skaists kažociņš, kas, diemžēl, pievilina malumedniekus. Mazuļiem tas esot īpatnēji zaļgandzeltens, bet, ja zvēriņu nogalina, tad šī krāsa zūd. Vērtīgākais kažokzvērs Baikāla apkārtnē, protams, ir sabulis. Viena Barguzinas sabuļa ādiņa maksā ap 1000 dolāru. Kāds francūzis esot teicis, ka gadījumā, ja kāda miljardiera sieva iegādātos sabuļu kažoku, viņas vīrs varētu kļūt par miljonāru. Saistoša bija arī informācija par Baikāla klimatu. Tas ir tik daudzveidīgs un īpatnējs, kā nekur citur. Ezera dziļums sasniedz 1660 metrus, ūdens ir ļoti auksts, sasilst lēni. Tas ir ļoti dzidrs – maksimālais sāļu daudzums tikai 0,11 miligrami uz 1 litru, kā rezultātā arī ļoti caurspīdīgs – redzamība līdz 40 metru dziļumam. Te valdot trīs vēji: kultuks, barguzins, sarma. Pēdējais ir tik spēcīgs, ka neviena parastā ierīce nevar izmērīt tā ātrumu. Sarma noplēš māju jumtus, izrauj no dobēm kartupeļus, var pat no kalnu nogāzēm ezerā iemest govis, kā arī nes pa gaisu nelielus akmentiņus. (Mūsu gidam ekspedīcijas laikā tāds akmentiņš iztriecies cauri cepurei un ieskrambājis galvu). Kad pūš sarma, kuģi paliek krastā, jo tie apledo un var apgāzties. Ja kuģis apgāžas, ledainajā ūdenī cilvēki peldus nevar izglābties, lai arī krasts ir tuvu. Par šiem vējiem ir teiksma. Dzīvojuši reiz divi brāļi vēji – Barguzins un Kultuks. Viņu iemīļotākā rotaļa bijusi – mētāt mucu ar omuļiem. Reiz tie ieraudzījuši skaistuli Sarmu un abi iemīlējušies. Arī Sarmai patikuši brašie jaunekļi. Nevarēdama izvēlēties, viņa paņēmusi omuļu mucu un iemetusi Baikālā. Kurš brālis pirmais to atradīšot, tam viņa piederēšot. Abi vēji vēl līdz šai dienai strīdoties un meklējot omuļu mucu, bet cilvēki kopš tā laika izzvejojuši daudz šo vērtīgo zivju. Un vēl viena teika. Senos laikos Baikālam bijuši 334 dēli un viena meita – Angāra. Dēli čakli strādājuši, bet meita bijusi slinka un mīlējusi klaiņot apkārt. Par sodu tēvs ieslēdzis Angāru mājās. Pēc kāda laika Angāra dzirdējusi par skaistajiem Sibīrijas plašumiem un spēkavīru Jeņiseju, kas tur dzīvojot. Viņa pārrāvusi kalnu grēdu, ko Baikāls bija nolicis ceļā un aizbēgusi no mājām. Tēvs sūtījis dēlu Irkutu meklēt bēgli, tas ilgi maldījies, tomēr beidzot sastapis Angāru. Māsa pierunājusi brāli neatgriezties mājās, jo visi smiešoties, ka Irkuts tik ilgi maldījies pa pasauli. Un tā viņi vēl tagad kopā turpina ceļu uz Jeņiseju. Interesantu gadījumu mums pastāstīja gids (institūta darbinieks). Kādā no klimata izpētes ekspedīcijām nakts dežūras laikā pie viņa atskrējusi viena meitene un kategoriski atteikusies turpmāk dežūrēt naktī un veikt novērojumus, jo visapkārt klaiņojot spoki. Vadītājs ļoti izbrīnījies par šādu māņticību, tomēr abi aizgājuši uz novērojumu vietu, kas atradusies kalnu nogāzē kādā cirkā (piltuvveidīgā ieplakā). Nokļuvuši tur, viņi ieraudzījuši gaisā karājamies baltu, garu ērmu ar divām izplestām rokām sānos. Vēlāk izrādījies, ka tas ir mākonis. Spoks radies tā, ka naktī brīzes laikā, kad aukstais gaiss plūst pa nogāzi uz leju, un siltais gaiss plūst no ezera uz kalniem, nokļuvuši cirkā, tie veido virpuļus. Uz siltā un aukstā gaisa robežas notiek kondensācija, kā rezultātā veidojas mākoņi. Gaisam cirkulējot no augšas uz leju, tie iegūst izstieptu formu. Bez tam, reizēm šeit esot raksturīga ļoti bieza migla, kuras slānis nepaceļas augstāk par pusotru metru no zemes. Tad redzamas tikai pa ielu ejošo cilvēku galvas, kas paceļas virs blīvā miglas slāņa. Tie bija interesantākie fragmenti no garā stāstījuma. Starp citu, šāds lietains laiks vasarā pie Baikāla novērojams labi ja reizi divdesmit gados, kad aukstais arktiskais gaiss šķērso kalnu grēdas. Tātad, mēs redzējām unikālu anomāliju Baikāla klimatā, tomēr jāsaka, nebijām sajūsmināti par šo vienreizējo iespēju. Pēc muzeja apskates nolēmām uzkāpt Čerska kalnā. Gājiens nebija sevišķi romantisks, jo augšup apkārt kalnam vijās asfaltēts ceļš. Mēs, protams, to neizmantojām un gājām taisni pa taciņām. No augšas pavērās skaists skats uz Angāras izteku no Baikāla,bet diemžēl miglains un mākoņains. Papriecājāmies par jaukajām un īpatnējām puķītēm: spilgti oranžām saulpurenēm, Sibīrijas tīteni, savvaļas īrisiem, spirejām, dzeltenām lilijām, baldriāniem, Sibīrijas anemonēm u. c. Aptaustījām ciedru priežu garās, mīkstās skujas un smaržīgos sveķus. Daži cilvēki secināja, ka košļājamās gumijas pilnīgi var aizstāt ar lapegļu sveķiem. Kad nokāpām lejā, es biju izsalkusi kā septiņi vilki, tomēr ēdnīcā bija tik negaršīga ēsma, ka nespēju to norīt un apmierinājos ar trim glāzēm kefīra. Pēc tam pāris stundas sēdējām stacijā un gaidījām “Raķeti”. Laiku īsinot staigājām gar krastu. Pagāju augšup gar kāda strauta krastu. Tā ielejā pūta neparasti silts vējš, varbūt pat ap + 20 C. Es pat iebāzu rokas ūdenī, lai pārliecinātos, vai tas nav karstais avots, bet nebija gan. Mājup braucām kopā ar nekaunīgu virsnieku skolas kursantu kompāniju, kas iekāpšanas laikā mūs brutāli nogrūda malā un neļāva ieņemt labākās vietas. Viņu vadītājs – kaut kāds vecis, protams, varonis, cik varēja secināt pēc daudzajām ordeņu lentītēm, uzvedās pavisam cūcīgi. Viņš sajūsminājās par tiem nekauņām, kuri piesējās mūsu meitenēm, pūta mums virsū cigarešu dūmus un skaidroja, ka viņiem viss esot atļauts. Pamazām uz ezera un arī upes sabiezēja tāda migla, ka neko vairs nevarēja redzēt. 23. jūnijs. Cēlāmies ļoti agri – pēc sešiem. Latvijā pulkstenis šajā laikā rāda pāri vieniem naktī un visi guļ. Aklimatizēties nebija nemaz tik viegli, kā sākumā domājām – vakaros ilgi nenāca miegs, bet no rītiem bija ļoti grūti piecelties. Aizbraucām ar sīku kuģīti līdz ostai “Baikāls”, kur bija jāgaida divas stundas līdz nākošā kuģa atiešanai. Šo laiku veltījām, lai pirms tālā ceļa piepildītu savus vēderiņus. Tas nemaz nebija tik vienkārši, jo ēdnīcā valdīja mežonīga cīņa par eksistenci. Cilvēki cits citu grūda ārā no rindas, grāba porcijas, kurš pirmais paspēja, lamājās... Es stingri apņēmos vairāk nevienā ēdnīcā kāju nespert, jo, iznākot no tādas iestādes, normālam cilvēkam tūlīt jāmeklē īsākais ceļš uz psihiatrisko slimnīcu. Ceļojumu pa Baikālu turpinājām ar kuģi “Komsomoļec”. Mūsu vietas bija uz klāja, kur pamanījāmies pat uzcelt teltis. Secinājām, ka tas ir nesalīdzināmi labāk, nekā pēc ķiplokiem un kāpostiem smirdošo kajīšu bezgaisā. Ezeru joprojām klāja necaurredzama migla, arī lietus nemitējās. Kuģis ik pēc pāris minūtēm kaucināja sirēnu un peldēja kaut kādā nenosakāmā virzienā. Visu laiku blenzām debesīs un, kad pusdienlaikā ieraudzījām sīku zilas debess strēmelīti, lēkājām aiz sajūsmas. Migla pamazām kļuva plānāka, mākoņi pašķīda un tad abās pusēs pavērās brīnišķīgs skats uz Piejūras un Hamardabanas kalnu grēdām. Pēdējā atradās tālu, tīta zilā dūmakā, cauri kurai saskatāmas sniegotas virsotnes uz iespaidīgu gubu mākoņu fona. Arī tādi vasarā neesot raksturīgi Baikāla debesīm. Saule sildīja arvien vairāk un mēs izstiepāmies uz glābšanas jostu kastēm pasauļoties. Ūdens atkal bija atguvis brīnišķīgo spilgti zaļo krāsu, gar kuģi šķīda baltas putas un jutāmies kā paradīzē. Saule tuvojās rietam un mēs, protams, gatavojāmies svinēt Līgo vakaru. Daži no mājām bija veduši un glabājuši Jāņu sieru, parādījās arī alus un citi našķi. Nebija vienīgi vainagu, ugunskura un paša Jāņa, bet tas jau nekas. Mūsu dziesmas klausīties sapulcējās daudzi pasažieri. Vienam tipam tomēr nagi niezēja pagriezt skaļruni uz maksimālo skaļumu, jo viņš nekā nevarēja saprast, kas gan tie par svētkiem šādā datumā. Tie bija diezgan šaušalīgi mūzikas “gabali” vēl briesmīgākā izpildījumā. Par laimi repertuārā ienāca arī tīri ciešamas un pazīstamas dziesmas un mēs, lai sasildītos, sākām dejot. Pēc kāda brīža mums viena dāma ieteica pārtraukt dejošanu, jo ... uz klāja esot arī bērni(?). Pamazām satumsa, vienā pusē pret debesīm melnēja kalnu grēdas, otrā spīdēja apaļš mēness, kura zeltainais celiņš sniedzās līdz kuģim. Izskatījās visai eksotiski, tikai palika auksts. Lai gan bijām apņēmušies sagaidīt saullēktu, viens pēc otra pamazām “nolūzām”. Maija savu guļammaisu bija izklājusi uz mašīntelpas ventilācijas redelēm un jutās kā tropos. Arī man paveicās, jo telts siena bija piespiesta kādai siltai trubai. 24. jūnijs Pamodos galīgi izmežģītiem kauliem. Bija dzirdams, kā pasniedzēji jūsmoja par tikko nopirktajiem omuļiem un visiem solīja zivju zupu. Vajadzētu tā kā nofotografēt slavenās zivis, kas daudz neatšķiras no siļķēm, bet miegs izrādījās stiprāks par zinātkāri. Pulkstenis rādīja pusastoņi. Pie velna visus omuļus! Gulēt tomēr vairs neiznāca, jo visi pamazām modās. Izlīdu no telts. Kuģis bija izmetis enkuru pie Oļhonas salas. To klāj nevis taigas meži, bet stepes veģetācija. Tikai vietām, aizvējā, ir nelielu koku puduri. Kādreiz uz salu vesti noziedznieki. Tie šeit dzīvojuši pilnīgi bez apsardzes, jo šaurumu līdz krastam aukstajā ūdenī pārpeldēt neviens nav varējis. Uz Oļhonas klintīm redzami arī seni zīmējumi. Pēkšņi uz brīdi parādījās migla un viļņi kļuva lielāki. Dažus sāka mocīt jūras slimība. Man par laimi šī kaite gāja secen. Saule spīdēja, bet vējš bija auksts. Tuvojāmies Barguzinas upes grīvai. Kuģis apstājās ļoti tālu no krasta un pasažierus abos virzienos vadāja sīks kuterītis. Mūsu grupu veda divos braucienos. Es un vēl dažas meitenes tikām pirmajā braucienā. Nokļuvušas krastā gājām meklēt veikalu, lai papildinātu pārtikas krājumus. Pirmajā veikalā uzzinājām, ka maizi šim Ustjbarguzinas ciemam ar 8000 iedzīvotāju atved pāris reizes nedēļā un ļoti neregulāri. Tur nebija pat sausiņu, tāpēc devāmies uz nākošo veikalu, kas nebija labāks par pirmo. Bez tam, šeit radās iespēja iepazīt vietējo iedzīvotāju raksturu. Veikalā iegāzās apdzērušos veču bars. Viens no viņiem paguva izzagt savam draugam no kabatas naudu. Tam sekoja izskaidrošanās ar dūrēm. Mēs taisījāmies projām pēc iespējas ātrāk. Galu galā – nekā ēdama mēs neatradām. Auļojām uz ostu ar smagajām somām plecos, bet kuterītis vēl kavējās kādu pusstundu. Pa to laiku gandrīz sirmus matus dabūjām. Sēdējām bariņā uz priežu baļķiem un mums apkārt klīda drūma izskata tipi. Viens pat izvilka nazi un draudēja nodurt, ja pēc piecām minūtēm nepazudīsim. Beidzot atbrauca pārējie, kuri nespēja noticēt manām drūmajām prognozēm, ka esam ieradušies īstā rīkļurāvēju miestā. Bet tie bija tikai “ziediņi”. Izkūlāmies cauri sādžai pa tās putekļainajām ielām, kurās skraidīja daudz melnu un baltu kazu, cilvēki lamājās, bet bērni meta uz mums akmeņus. Jebkurš svešinieks te bija aizdomīgs un nevēlams, jo viņš taču varēja pretendēt uz kādu maizes gabalu, kuru jau tā pašiem nepietika. Nokļuvām priežu silā, kura pamežu veidoja violetiem ziediem klātu rododendru audzes. Docente Klane atviegloti nopūtās, ka beidzot mēs esam savā vaļā un projām no šausmīgās Sibīrijas “kultūras”. Čāpojot pa mežu, pamanījām apgrauztu zaķa skeletu un secinājām, ka šeit dzīvo briesmīgi nikni zvēri, varbūt pat “rosomahas”. Šis āmrijas krieviskais nosaukums mums ļoti iepatikās un tika lietots gandrīz katrā otrā teikumā kopš brīža, kad ieraudzījām muzejā izbāzeni. Tas bija melns zvēriņš suņa lielumā, garu spalvu, platām, lempīgām ķepām, apaļām austiņām un diezgan muļķīgu fizionomiju. Tā kādu laiku gājuši, negaidīti nonācām īsta tuksneša malā – līdz priedēm apaugušajām krasta kāpām stiepās vismaz puskilometru plata smilšu josla. Kūlāmies vien pāri un drīz sapratām, cik grūti iet kamieļiem īstā tuksnesī. Mugursomas siksnas griezās plecos un tieši tajā dienā bija mana kārta nest arī telti. Arī te smiltīs mētājās kauli, ko docents Bauls ieteica savākt zupai. Man sāka rēgoties nikni zvēri un sāku apcerēt, kā naktī teltī pamodīšos brīdī, kad manā kājā iecērtas asi zobi. Vecajām padomju laika džinsu biksēm bija izplīsuši divi caurumi, kurus vēlāk aizlāpīju, nogriežot starām apakšējo daļu. Likās, ka vienai dienai nepatikšanu jau par daudz, tāpēc biju tuvu asarām. Beidzot nokļuvām pie Baikāla un varējām nomest smagās somas. Rietēja saule un visi tvērām fotoaparātus. Tad rododendros uzcēlām savas “savrupmājas” un uz ugunskura vārījām omuļu zupu. Gulējām brīnišķīgi. 2. daļa 25. jūnijs Jau no agra rīta bija nejēdzīgi karsts. Mums par lielu nepatiku pēc brokastīm ieplānots iet uz to pašu briesmīgo ciemu Ustjbarguzinu. Ielās tāpat skraidīja kazas un ļoti daudz suņu. Pēc ilgiem meklējumiem nonācām pie ciema padomes ēkas, kur, protams, neviena nebija. Te sēdēja tikai kāds vecs vīrs, kurš vēlējās mainīt pasi. Pasē bija tāda bildīte, kurā pat cilvēks ar ļoti bagātu fantāziju nevarētu saskatīt cilvēka fizionomiju. Tikpat labi tas varēja būt kāds miglains dabas skats. Bijām ievērojuši, ka visām mājām apkārt ir vismaz divus metrus augsti žogi ar dzeloņstieplēm augšmalā. Vecais vīrs stāstīja, ka tas esot tāpēc, lai aizsargātos no zagļiem un arī meža zvēriem, kuri varētu ieklīst sētā, piemēram, lāčiem, kuri te nereti pastaigājoties pa ielām. Suņu tik daudz esot tāpēc, ka ziemā visi braucot ar suņu pajūgiem. Mums tika ieteikts apmeklēt vietējās skolas muzeju. Pirmajā mirklī biju sašutusi. Ir nu gan ideja – braukt 5000 kilometru, lai apmeklētu sādžas skolas muzeju! Tomēr izrādījās, ka tas ir interesants veidojums. Skolas direktors mūs uzņēma ļoti laipni un izrādīja gan senu ikonu kolekciju, gan ļoti plašo un daudzveidīgo Piebaikāla dabai veltīto ekspozīciju. Nonācu pie atziņas, ka šajā diezgan noslēgtajā vidē nokļuvušie izglītotie cilvēki ļoti priecājas par katru iespēju tikties ar sev līdzīgajiem, ir bezgala sirsnīgi un tieši uz viņiem varētu attiecināt teicienu par dāsno sibīriešu dvēseli. Diemžēl viņi ir absolūtā mazākumā. Direktors stāstīja, ka, neskatoties uz aizliegumu, maluzvejnieki nozvejo daudz vairāk omuļu, nekā oficiālās brigādes. Bez tam, ja runājam par Baikāla neparasti tīro ūdeni, tad arī tās esot muļķības. Ezerā masveidā tiekot ievadīti dažādi notekūdeņi. Viskaitīgākie – no celulozes rūpnīcas. Paši redzējām, ka piekrastē mētājās vesels klājiens baļķu, kas atdalījušies no plostiem. Taigu izcērt un kuģi pa ezeru velk plostus. Atdalījusies koku miza trūd un izdala kaitīgas vielas. Mežu vietā veidojas tādi tuksneši, kādu mēs jau redzējām, jo jauni kociņi netiek stādīti, bet spēcīgie vēji aizpūš auglīgo augsnes virskārtu. Kad atgriezāmies mūsu nometnē, dežuranti stāstīja, ka vietējo kompānija apmētājusi mūsu meitenes ar smiltīm un akmeņiem. Bija pazuduši arī daži maizes klaipi un konservi. Apēdām pusdienu zupu, izpeldējāmies nežēlīgi aukstajā Baikāla ūdenī un cerējām nedaudz atpūsties. Bet kas tev deva! Atkal uzradās kāda vietējo banda, kas mūsu acu priekšā mēģināja nomušīt kādu “nepaklausīgo”. Tas neganti bļāva, rāpoja pa zemi un centās glābties pie mums. Par laimi mums pietika prāta neiejaukties, jo pēc “izrādes” visi nelūgtie viesi draudzīgi attālinājās. Te pēkšņi mūsu teltīm tuvojās diezgan mežonīgu govju bars un draudēja tās sabradāt. Skaļi kliedzot un vicinot zarus izdevās tās atgaiņāt. Pēcpusdienā devāmies pārgājienā gar krastu. Sākumā tas bija smilšains, tad – oļains. Visur mētājās skaidas, baļķi un dažādi atkritumi. Atradām trīs beigtus ronīšus, kurus droši vien nošāvuši malumednieki. Vēlāk krasts kļuva akmeņains. Saule karsēja. Mēs uz saviem apsvilušajiem deguniem likām bērzu lapas, kuras tur izkalta kā un pannas. Otrā rītā bija paredzēts celties pirms sešiem, lai paspētu uz Ulanudes autobusu, tāpēc devāmies gulēt diezgan agri, lai varētu pienācīgi atpūsties. Miegs gan vēl kavējās un tad mēness gaismā pamanījām gar teltīm slīdošas ēnas. Kāds viesis sāka pārcilāt ārpusē izžautās drēbes. Neviens neuzdrošinājās līst laukā no telts, vai arī naivi domāja, ka tā ir nevainīga pabiedēšana. Pirmā drosmīgā bija sirmā docente Klane, kura izlīda no telts un, kā izrādījās, īstajā brīdī, jo zagļi jau stiepa projām vienu mugursomu. Par laimi izdevās to atņemt. Atklājās, ka pazudušas Maijas un Ritmas peldkostīmu bikšeles un docentes Klanes kopējais peldkostīms. Zagļi turpat vien klejoja, netālu pat sakūra ugunskuru un dziedāja dziesmas par komjaunatni un BAMu. Docents Bauls ieteica visiem iznākt no teltīm, sakurt lielu ugunskuru un būt modriem. Pēc brīža ieradās liela aizdomīga delegācija un jautāja, vai viņi mums netraucējot un, vai nekas neesot pazudis. Mēs atbildējām, ka viss ir labākajā kārtībā. Viesi paņirgājās, ka nevarot saprast, kāds velns mūs šurp attriecis un, lai necerot pavadīt mierīgu nakti. Mēs nereaģējām. Tad viņi pamīņājās un devās projām. Viņu mērķis bija izprovocēt kautiņu, jo katrs aiz muguras turēja vai nu nazi, vai siksnu ar noasinātu sprādzi. Varbūt viņus atturēja tas, ka mūsu bija diezgan daudz un visus nebūtu iespējams nemanīti un ātri novākt? Varu iedomāties, ko pārdzīvoja pasniedzēji, jo viņi atbildēja gan par mūsu drošību, gan arī par milzīgu naudas summu, kuru vadāja līdzi ( norēķinu kartes tolaik šajā valstī vēl nelietoja). Gulēšana nesanāca, uzvārījām kafiju un gaidījām saullēktu. 26. jūnijs. No rīta ar savām “kamieļsomām” čāpojām pāri jau zināmajam tuksnesim uz ciemata autoostu – oriģinālu mājeli, kuru atver tikai uz dažām stundām rīta pusē, bet pēcpusdienā durvis un logus aizslēdz ar milzīgām piekaramajām atslēgām. Ulanudes autobusā bijām vienīgie pasažieri, jo aizņēmām visas vietas. Tiklīdz gatavojāmies iemigt uz savām somām, tika pārdurta riepa. Kamēr šoferis to nomainīja, sēdējām Baikāla krastā. Tālāk pēc kādas stundas sabojājās bremzes un mēs atkal gaidījām, kamēr tās salabos. Braucot caur kādu ciemu, kur bija ceļa remonts, autobuss pēkšņi iebrauca grāvī un bīstami sasvērās. Mēs pa vienam uzmanīgi izlīdām laukā un palīdzējām to uzstumt uz ceļa, kas nebija viegli. Pēc kāda laika atkal pārsprāga riepa ... Beidzot vakarā ap deviņiem, visu dienu nomocījušies putekļainajā autobusā, pa grambainiem ceļiem un pat šķērsojot nelielu kalnu grēdu, nonācām Burjatijas autonomās republikas galvaspilsētā Ulanudē. Nakšņojām kādās kopmītnēs, kur mūs sagaidīja ar skaļiem bļāvieniem un uzbāzīgu interesi. Neatceros, ka tajā dienā būtu kaut ko ēdusi. 27. jūnijs Pēcpusdienā braucām uz Ivolginskij Dacan, kur atrodas ievērojams budisma centrs. Pirms tam par tādu neko nebiju dzirdējusi. Kā jau padomju laikā, kad runāt par reliģijām bija aizliegts un kultūras vēsturi arī nemācīja, to uztvērām vairāk kā eksotisku piedzīvojumu. Tikai daudz vēlāk uzzināju, cik ievērojama un unikāla ir šī vieta! Tas ir neliels ciematiņš plašas stepes vidū. Apkārt sēta, iekšpusē vairāki grezni tempļi. Turpat arī vairākas glītas mājiņas, kurās katrā dzīvo viens budistu mūks lama. Precēties viņi nedrīkst. Reizi mēnesī mājiņas uzkopj apkopējas. Tempļi ir ļoti grezni. Galvenajā templī gar sienām novietoti 1000 zeltīti Budas tēli. Pretī ieejai vēl viena – vislielākā Budas figūra, pie kuras novietotas vāzes ar ziediem un ziedojumu trauki. Arī mēs tajos metām monētas, lai izlūgtos laimīgu mājupceļu. Gar sienām rindojās krāšņas gleznas ar Budas dzīves ainām. Žēl, ka te nedrīkstēja fotografēt. Budisms Krievijā Krievijas teritorijā budisms ienāca 17. – 18. gs. caur Mongoliju. Pirmie lamas Aizbaikālā ieradās 1727. gadā no Tibetas un Mongolijas un sludināja Budas mācību, kura sakņojās lamaismā. 1741. gadā Krievijas valdība pirmo reizi pievērsa uzmanību lamaisma izplatībai burjatu vidū un konstatēja, ka te ieradušies 150 lamas. Viņus sapulcināja kopā, lika zvērēt uzticību Krievijas valdībai, kā arī apsolīt nepamest Krieviju un neuzturēt sakarus ar ārzemniekiem. Lamas saņēma atļauju sludināt klejotāju cilšu ļaudīm un tika atbrīvoti no jasaka (nodevām). Lamaisma izplatība burjatu zemēs, pirmkārt, izpaudās ar dacanu celtniecību. Tie bija ne vien reliģiskie centri, bet arī vienīgās vietas, kur tika iespiestas grāmatas, te darbojās skolas, tika mācīta filosofija un medicīna. Katrai burjatu dzimtai bija savs templis. Pirmos dacanus uzcēla Selengas upes ielejā, kur mita dažas mongoļu dzimtas. Sākotnēji tās bija jurtām līdzīgas pārvietojamas mītnes. Tādējādi budistu misionāri piedāvāja klejotāju ciltīm piemērotu reliģijas izplatīšanas variantu. Ievērojama loma bija Tibetas medicīnai, kuras ārstniecības metodes lamas pārvaldīja. Katrā dacanā bija vismaz viens lama – ārsts. 19. gadsimta otrajā pusē Krievijā budisms strauji uzplauka. Veidojās kultūras centri, tika dibinātas filosofijas, medicīnas, astroloģijas u.c. fakultātes. Plaši populāra kļuva grāmatu iespiešana. Daudzos klosteros izveidojās bagātīgas bibliotēkas. 1914. gadā Burjatijā bija 36 dacani, 1941. gada sākumā vairs nebija neviena ... Visi to iemītnieki tika represēti. 1946. gadā Ulanudē notika lamaistu sanāksme, kurā nolēma par ticīgo brīvprātīgi ziedotajiem līdzekļiem Verhņaja Ivolgas ciema apkārtnē, 38 kilometrus no Ulanudes, uzcelt budisma centru Ivolginskij Dacan. Mūsdienās šī centra galvenie uzdevumi ir ikdienas lūgšanās iemācīt jaunatnei reliģijas pamatus. Fakultātē nodarbības notiek diskutējot par reliģijas un filosofijas jautājumiem. Dacana teritorijā ir vairāki lūgšanu rati. Tie ir uz vertikālas ass novietoti metāla cilindri, kuros ievietoti lūgšanu teksti. Svētceļnieki tos griež. Skaitās, ka viens cilindra apgrieziens ir līdzvērtīgs visu tajā ievietoto lūgšanu tekstu izlasīšanai. Kad svētceļnieks trīs reizes ir apgājis apkārt teritorijai, pēc kārtas griežot visus lūgšanu ratus, tikai tad viņš drīkst ieiet templī. Galvenie vārti ir sarkanā krāsā, rotāti ar drakonu un dievību figūrām, kas tos apsargā. No vārtiem cauri pagalmam ved “augstais ceļš”- klāts baltiem tēstiem akmeņiem. Tas beidzas pie galvenā tempļa ieejas. Pa šo ceļu drīkst iet tikai lamas un arī tikai svētku laikā. Pusceļā uz templi uz akmens postamenta atrodas upurvieta – čuguna trauks stilizēta lauvas formā. No atvērtās rīkles plūst aromātiski dūmi, visbiežāk no traukā dedzinātajiem kadiķiem. Pretī upurvietai ir paaugstinājums, no kura lamas, pūšot savdabīgu, no lielas gliemežnīcas veidotu, tauri, paziņo par lūgšanu sākumu. Templis ir celts ķīniešu stilā, tam ir trīs stāvi. To sedz jumts ar augšup paceltiem stūriem. Gar jumta malām karājas zvaniņu virknes, kas melodiski skan pie katras vēja pūsmas. Uz ziemeļiem no tempļa redzamas lielas baltas strupas – suburgani. Stupu vēsture ir saistīta ar senām apbedīšanas tradīcijām. Pēc budisma tradīcijām pirmās astoņas strupas tika uzceltas pēc Budas nāves un viņa ķermeņa sadedzināšanas. Pelni tika sadalīti astoņās daļās un apglabāti astoņās stupās, kuras uzcēla Budas piemiņas vietās, kuras saistījās ar viņa dzīvi uz Zemes. Skaitlis astoņi simbolizē astoņus izglābšanās ceļus, kurus Buda piedāvājis saviem sekotājiem. Vēlāk strupas tika veidotas arī par godu dažādiem budisma sludinātājiem un svētajiem. Tās kļuva arī par vēsturisku notikumu piemiņas vietām. Stupu simbolika balstās uz cilvēka un Visuma sarežģīto attiecību maģiskajiem rituāliem. Bez galvenā tempļa (Cokčen – dukan) dacanā vēl ir trīs tempļi: divi tempļi – skolas (sume) un templis (lhakan), kas veltīts atsevišķai dievībai (Majtree) – turpmākā miera perioda Budam, kuram atvēlēta mesijas loma. (Pēc interneta materiāliem) Pirms vairākiem gadiem žurnālā “Vokrug Sveta” lasīju, ka viens lama no šī budisma centra kādu laiku dzīvojis Tibetā, Lhasā un bibliotēkā lasījis slaveno “Tibetas Atlasu”- vispilnīgāko austrumu medicīnas sasniegumu apkopojumu. Tas pastāvējis tikai vienā eksemplārā un par jebkuru mēģinājumu to kopēt draudējis nāvessods. Neraugoties uz to, minētais lama vairāku gadu laikā precīzi pārrakstījis krāšņo atlasu un pamanījies arī izvest no Tibetas. Pēc kāda laika Tibetas bibliotēkā izcēlies ugunsgrēks un atlass gājis bojā. Tā rezultātā Ivolginskij Dacan bibliotēkā nonākusī kopija izrādījās vienīgā pasaulē. Tā tikusi paglābta nenovērtējama informācija, kuru arī mūsdienu mediķi studē un cenšas atšifrēt. Kādas slimības apraksts sākas šādi: “Karalis ir slims, visi galminieki kļuvuši nemierīgi un satraukti ...” Izrādās, tas nozīmē, ka slima ir cilvēka sirds un šī slimība ietekmē arī visus pārējos orgānus. Tālāk seko apraksts par ārstēšanas metodēm un līdzekļiem, minot gan augu, gan dzīvnieku valsts elementus, un arī dažādas minerālvielas. 29. jūnijs Jau atkal cēlāmies sešos no rīta, lai savlaicīgi ar autobusu mēs varētu nonākt kalnu ciematā Aršanā. Bet, kā jau svētdienā, visi vietējā autobusu parka šoferi gulēja piedzērušies un pirmais autobuss parādījās tikai četros pēcpusdienā. Pa ceļam stepē redzējām milzīgus susliku barus. Aršana izrādījās simpātisks ciems, kuram apkārt slējās Tunkinas grēdas virsotnes. Iekārtojāmies vietējā skolā. Telpas oda pēc petrolejas un vēl kaut kā riebīga, tāpēc riskējām skolas pagalmā uzcelt teltis, lai gan apkārt klaiņoja balts teļš un miesās iespaidīga cūka. Sakūrām ugunskuru un drīz uzradās daži zinātkāri, bet pieklājīgi burjatu bērni. Viņi teica, ka nekad neesot redzējuši teltis. Garām ejošās burjatu sievas gan mūs neganti lamāja, jo meitenēm nepieklājoties vīriešu drēbēs (garajās biksēs) un ar lielām somām blandīties pa pasauli. Tādas taču neviens saprātīgs vīrietis vairs neprecēšot. 30. jūnijs Kā parasti, cēlāmies sešos un pēc brokastīm sākām “čāpot” uz tuvējā kalna pusi. Mums piebiedrojās iepriekšējā vakara paziņa – burjatu puišelis Slaviks. Viņš tik ļoti gribēja mums nākt līdzi, kaut vai slepus, ka nospriedām, lai nāk vien. Vispirms gājām cauri sanatorijas dārzam, kur virszemē izplūst daudzi radona avoti. Ūdens bija garšīgs, ar gāzes burbulīšiem. Kas to dzerot, tiekot izdziedēts no 99 slimībām, izņemot alkoholismu. Kalnā kāpām piecas stundas. Pa ceļam apjūsmojām krāšņās puķes: dzeltenās un sarkanās lilijas, oranžās saulpurenes, baltās anemones, zilos ozoliņus, dzeltenās vijolītes, tumšzilās genciānas, baltās driādes, dažādu krāsu un izmēru dzegužkurpītes, alpīnās asteres, savvaļas rabarberus un ķiplokus, veselus rododendru un spireju biezokņus, kā arī skaistās lapegles un ciedru priedes. Sabiedējām mazu strīpainu burunduku. Kāpšana nebija viegla. Beigās visi elsa un pūta. Visgrūtākais bija pēdējais posms līdz virsotnei, jo taka kļuva ļoti stāva, akmeņaina un slidena. Daži gribēja pat atmest domu par virsotnes sasniegšanu, bet, kolēģu uzmundrināti, tomēr nonāca galā. Nospriedām, ka esam apmēram 3000 metru augstumā. Zem mums peldēja mākoņi, skatam pavērās brīnišķīgs skats uz pārējām virsotnēm un Kingargas upi. Atpakaļceļš nebija vieglāks, jo stāvā nogāze bija slidena. Nometnē atgriezāmies pēc četrām stundām. Dežuranti, zupu vārot, neko nebija žēlojuši, arī sāli. Pat lielā badā tā nebija ēdama. Vakarā sāka līt lietus, kas nepārstāja visu nakti un turpinājās arī nākamajā dienā. 1. jūlijs Lietus gāza kā ar spaiņiem, bet mēs tomēr gribējām paiet uz augšu pa Kingargas upes ieleju, jo tur esot septiņi skaisti ūdenskritumi. Bijām pārsteigti un sajūsmināti par stāvajām klinšu sienām, kas veidoja upes kanjonu un spilgti zaļo ūdeni, kas balti putodams traucās pār gultnē iegruvušajiem klinšu bluķiem. Aizgājām līdz pirmajam ūdenskritumam, kurš tiešām bija vienreizējs. Žēl, ka lija lietus un no fotogrāfijām nekas nesanāca. Ceļu uz otro ūdenskritumu turpināja tikai daži, jo taka kļuva stāva un ļoti slidena, bet arī viņiem neizdevās to sasniegt. Ja ietu tālāk, tad visi būtu kaut kur aizripojuši. Lietus dēļ neizdevās aizbraukt aplūkot senus vulkānu krāterus. Tālāk ceļš veda uz Sļudjanku un Irkutsku. 2. jūlijs Sēdāmies kuģītī un braucām uz Smilšu līci (Buhta Pesčanaja). Galā nokļuvām ap astoņiem vakarā. Līcī ir uzcelta kaut kāda tūristu bāze, tās apkārtnē uzstādīti skaļruņi, kas “brēc laukā “ izcili trulu mūziku, apkārt klīst resnas dīkdienīgas un spilgti izmālējušās būtnes, kas iedomājas sevi esam gandrīz par supermodelēm uz vietējā fona un ģērbjas kā papagaiļi. Viņas aplido nesimpātiski, nodzērušies resnvēderi. Mēs, protams, centāmies ātrāk izkļūt no šīs bāzes teritorijas. Ejot gar krastu beidzot ieraudzījām izslavētās “staigājošās” priedes, no kuru saknēm vējš aizpūš smiltis, bet tās sniedzas arvien dziļāk zemē un koks joprojām turpina augt. Pa ceļam gadījās kāda pionieru nometne. Vadītāji pastāstīja, ka tuvumā dzīvojot lācis. Visu laiku tas mīlējis uzturēties telšu tuvumā, bet iepriekšējā dienā malumednieki uz viņu šāvuši un ievainojuši, kā rezultātā lācis kļuvis bīstams. Ap dūšu kļuva diezgan neomulīgi, tomēr mēs gājām tālāk mežā, jo gribējām atrast teltīm labu vietu. Bet varbūt mūs tikai baidīja, cerot, ka ātrāk aizvāksimies? Apmetāmies brīnišķīgā līcītī, visapkārt pacēlās stāvas klintis, lieli akmeņi. Lācim te būtu grūti iekļūt, bet, ja viņš tomēr nošļūktu pie mums pa stāvo krauju, tad augšā tikt būtu neiespējami. Jūsmodami par debešķīgo ainavu, izdzērām vakara tēju un likāmies uz auss. Necik ilgi gulējusi, pamodos, jo kļuva vēsi un es gribēju ērtāk iekārtoties. Te tieši pie galvas izdzirdēju klusu rūkšanu un šņācienus. Nu, protams, no visām teltīm lācim bija jāizvēlas tieši mūsēja! No bailēm kļuva pat karsti, sarāvos kamolā, lai zvērs man nenokož galvu un gribēju pamodināt pārējās meitenes, kad attapos, ka skaņas izdod nevis lācis, bet mana draudzene, jo viņai sāpēja kakls. Es gan varu likt galvu ķīlā, ka pat īstajam lācim rūcieni neiznāktu tik lieliski! 4. jūlijs Pēc brokastīm devāmies pārgājienā ar rāpšanos krasta klintīs. Tas bija lieliski, jo varējām priecāties par skaistiem skatiem. Dažas nogāzes klāja koši sarkanu liliju plantācijas. Lāci nesastapām. Vakarpusē uzkāpām vēl dažās klintīs, ko te sauc par “zvanu torņiem”, jo senāk tur laikam bijuši zvani. Tad sāka pūst ļoti spēcīgs vējš, kas mūs gandrīz gāza no kājām un nācās turēties pie kociņiem un zāles kušķiem. Pār ezeru skrēja sīku vilnīšu brāzmas. Brīžiem vējš pacēla gaisā ūdens lāšu mākonīšus un nesa pa gaisu. Tas bija neparasti. Atgriezāmies pie teltīm, bet pēc pāris stundām arī te sākās vētra. Teltis piepūtās kā gaisa baloni un draudēja aizlidot pa gaisu. Salīdām gulēt savās plandošajās mītnēs, kas cēlās gaisā un saplaka ar lielu blīkšķi kā milzīgas vistas spārni. Vējš izrāva telts mietiņus, kurus laiku pa laikam atkal nācās nostiprināt, nesa pa gaisu smiltis un zarus, kā ripināja ārpusē atstātās bļodiņas. Reti kurš te varēja aizmigt. 5. jūlijs Neizgulējušies cēlāmies augšā, savācām mantas un devāmies uz piestātni, jo nezinājām, cikos pienāks kuģis. Šausmīgi nosalām un arī izsalkums mocīja. Pretīgajā tūristu bāzē gan bija ēdnīca, bet, tā kā mēs nebijām organizētie tūristi, tad tur pat maizes šķēlīti neizdevās izlūgties. Kā jau tas te raksturīgi, sīkās sādžās ir savas maizes ceptuves, kur necep nevienu lieku klaipu nejaušiem garāmgājējiem. Veikala, protams, arī te nebija. Vakarā, kad vējš un viļņi nedaudz pierima, pienāca kuģis. Uz to vajadzēja iet pa laipām, kuras uz pāļiem nostiprinātas virs ūdens. Te nu sākās īsta cīņa uz dzīvību nu nāvi, kādu ne līdz tam un arī nekad vēlāk vairs nav nācies piedzīvot. Visi potenciālie pasažieri skrēja un grūstījās, lai tiktu uz kuģa un ieņemtu vietas. Lai mūs tomēr no laipām neiegrūstu ūdenī, nācās rīkoties tāpat. Arī es ar savu smago mugursomu metos barā un no visa spēka situ un grūdu konkurentus. Beidzot nokļuvām uz klāja. No iepriekšējā brauciena pazīstams matrozis mums ierādīja vietas salonā kopā ar kādu vāciešu grupu. Bija jābrauc visu nakti, pasažieru skaits divreiz pārsniedza pieļaujamās normas, viļņi stipri šūpoja un jautru cilvēku bari drūzmējās te pie viena, te otra borta. Kuģis brīžiem aizdomīgi sasvērās no vieniem sāniem uz otriem. Atradu vietu zem kāda sola, liku pagalvī mugursomu un domāju, kā ātrāk aizmigt un nejust šī braucamrīka nogrimšanu. Otrā rītā piecos ieradāmies Irkutskā. 9. jūlijs No rīta iebraucām Krasnojarskā. Atkal gulējām utainās un blakšainās studentu kopmītnēs. (Šie kukaiņi bija visur, un nevienu tas neuztrauca.) Ārā negants karstums – pusdienlaikā +35 C. Galīgi smakām nost! Aizkūlāmies līdz pilsētas pludmalei Jeņisejas upes krastā, bet ūdens te bija briesmīgi netīrs. Šķita, ka upē satek visa pilsētas kanalizācija, bet cilvēku bari sajūsmā plunčājās tajos mēslos. Mēs atradām iespēju samērcēties skrienot pa priekšu ielu laistāmajai mašīnai. Pastaigājām pa pilsētu, bet neredzējām nekā interesanta. 10. jūlijs Dīvaini, bet man izdevās pamosties sešos. Pēc pusstundas jau bijām ceļā. Devāmies uz slavenajiem “Krasnojarskas Stabiem” (Krasnojarskije Stolbi). Mums bija pavadonis – Pedagoģijas institūta Bioloģijas un Ģeogrāfijas fakultātes students, starp citu, Sibīrijas latvietis. Viņa māte bijusi izsūtītā, bet viņš padomju propagandas iespaidā to uzskatīja par apkaunojumu un par Latviju interesi neizrādīja. Tajos laikos jau viņam arī neko nevarēja pārmest. Viņš nodarbojoties arī ar klinšu kāpšanu. Līdz rezervātam bija jāiet 6 kilometri, bet rīta dzestrumā tas nesagādāja grūtības. “Stabu” liktenis neesot visai iepriecinošs, jo nedēļas nogalēs turp dodoties simtiem tūristu, kas atstājot atkritumu kalnus un krāsojot uz klintīm savus vārdus. Nelīdzot arī izteiksmīgie plakāti, kuri aicina saudzēt dabu. Ik pēc pāris mēnešiem klinšu kāpēji organizējot tīrīšanas talkas. Tādās reizēs tūristiem te labāk nerādīties... Tūristi bieži cenšoties kāpt klintīs, bet, bez speciālas sagatavotības tas esot bīstami. Nereti klinšu kāpējiem nākoties kādu “varoni” nocelt no klintīm. Diemžēl katru gadu krītot nositoties ap 80 neapdomīgu tūristu. “Stabi” ir veidojušies lielas kristālisko iežu intrūzijas rezultātā. (Magma no Zemes dzīlēm iespiedusies virsējo mīkstāko iežu plaisās un sastingusi.) Miljoniem gadu gaitā mīkstākie ieži noārdījušies, uzkrājušies ieplakā, bet kristālisko iežu sienītu veidotās klintis paceļas desmitiem metru augstumā. No augšas skatoties, teritorija atgādina apaļu ieplaku, bet “stabi” izvietojušies gar tās malām. Izskatījās, ka klintīs ir viegli uzkāpt, bet tas bija mānīgs iespaids. Pavadonis parādīja mums 3 – 4 metrus augstu akmens bluķi un aicināja uzrāpties. Mēģinājām visādi, bet tikai divām meitenēm ar citu palīdzību izdevās nokļūt augšā. Nonācām pie pirmā lielā “staba” un pavadonis aicināja uzkāpt tajā. Ap 10 mūsējo devāmies viņam līdzi lai pārbaudītu savas spējas. Pirmos desmit metrus likās, ka tā būs tīrā izprieca, bet tad mūs nedaudz domīgus darīja nepieciešamība nolaisties ap sešus metrus dziļā plaisā ar pilnīgi vertikālām sienām. Bija jāturas pie nelieliem izcilnīšiem un brīžiem jākarājas gaisā. Izlīduši caur šo ap 20 metrus garo plaisu, nokļuvām uz laukumiņa, no kura mākslinieks Surikovs esot mīlējis gleznot klintis. Te atpūtāmies un padzērāmies no sīka avotiņa, līdz kuram bija jālien uz vēdera šaurā plaisā. Atlikušais posms līdz virsotnei bija grūtāks – vietām gludajā akmens sienā bija tikai daži cirsti robi, pie kā turēties. Ka bija vērts pūlēties, pārliecinājāmies virsotnē, no kuras pavērās plašs skats uz meža galotnēm un skaistajām klintīm. Interesanti, ka ieplakā auga lapu koki, kas krasi izcēlās uz apkārtējās taigas tumšā fona. Saule sildīja arvien spēcīgāk un akmeņi tik stipri sakarsa, ka sāka svilt pēdas un rokas. Vajadzēja nekavējoties doties lejā. Tas nenācās viegli, jo akmeņu virsma šķita kā sakarsēta plīts. Plaukstas svila vēl labu laiku pēc tam. Visskaistākā klints ir “Spalvas”, kura paceļas 40 metru augstumā. Te mūsu pavadonis demonstrēja īstus klinšu kāpēja trikus, bet mēs, elpu aizturējuši, stāvējām lejā un nevarējām saprast, kā iespējams kāpt pa pilnīgi vertikālām sienām. Nobeigums No Krasnojarskas ceļš griezās mājup. Atkal pavadījām vilcienā dažas diennaktis. Ierodoties Maskavā laikam izskatījāmies eksotiski, jo mūs uz ielas nosauca par ārzemju hipijiem. Bijām diezgan noskranduši un izkāmējuši. Manas džinsu bikses rotāja ielāpi, kurus es biju nogriezusi no apakšējās daļas, bet, lai tās nenokristu, tad jostas vietā izmantoju raibu telts auklu. Ja mūsdienās tas varētu būt pat moderni, tad padomju laikos šādi ģērbtu cilvēku visi pavadīja ar ļoti nosodošiem skatieniem. Mums izdevās atrast ēdnīcu, kurā varēja nopirkt cīsiņus ar maizi. Tas šķita dievišķīgs ēdiens! Atgriežoties mājās, cieši apņēmos bez lielas vajadzības nekad vairs nešķērsot Latvijas austrumu robežu. Lai arī mums bija iespēja redzēt patiešām neparastu un krāšņu dabu, tad mežonīgās attiecības starp cilvēkiem šo iespaidu sabojāja. Laikam ritot, sliktais piemirstās un tagad domāju, ka ģeogrāfu prakse bija lieliska iespēja iepazīt šo tālo zemi Sibīriju, ko pašai nebūti iespējams realizēt. Cik nācies dzirdēt, tad arī mūsdienās šajā pasaules daļā nekas daudz nav mainījies. Celulozes kombināts tāpat savus notekūdeņus ievada Baikālā. Taigu izcērt gan Krievijas, gan nu jau arī ārzemju kompānijas, maluzvejnieki un mednieki nav rimušies, jo Krievijas attālajos reģionos joprojām valda nabadzība. Internetā gan parādās profesionāli izstrādāti maršruti dažādu veidu tūristiem – ceļojumi pa upēm ar laivām vai kalnu maršruti. Un Sibīrijā patiešām ir ko redzēt.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais