Stambula. Atstāstījums divās personās

Gerda Kivleniece 04.07.2013 18 min lasīšanai 85 foto

Pēc ilgām pārdomām, uz kurieni doties, plusu un mīnusu vilkšanas utt., par galamērķi tika izvēlēta Stambula. Plusos bija tas, ka man tur ir kāds pazīstams, ka tur būs pietiekami silts, ka tas ir pietiekami action’īgi, jo saved kopā Eiropu un Āziju un varbūt bija vēl kaut kas (vakarā, kad Liene piesēdās rakstīt viņa arīdzan diezgan ātri pierunāja mani iet uz Alu, tāpēc tas no lēmuma pieņemšanas vakara pārvērtās drīzāk tikai ‘padomāšanas’ vakarā).

Kā jau augstāki spēki bija paredzējuši, piedzīvojumu [problēmu] mums netrūka vēl esot tepat Rīgā. Sertifikāts, kas apliecina to, ka man var izsūtīt biļetes ceļā bija nozudis un laikam jau kurjeram bija krietni jāpapūlas, lai atrastu kaut kur labi nolikto papīru. Tādējādi brīdī, kad mēs gājām mainīt naudu, mums vēl nemaz nebija 100% zināms, ka lidosim. Beigās tomēr viss aizgāja kā krist sākuši domino kauliņi- izmainījām naudu (pie vienīgās laipnās currency Exchange tantes visā Vecrīgā), saņēmu zvanu no kasēm, ka biļetes man ir e-pastā. Pēc principa- ja nav, tad nav nekā, bet, ja ir, tad viss uzreiz.

Vakarā pirms izlidošanas mājās biju kā jau vienmēr pēc vakara maiņas- pēc divpadsmitiem. Kā cītīgs students vēl divas stundas pavadīju rakstot vienu no noslēguma darbiem sesijai un tikai tad varēju sākt kārtot somu. Aiziet gulēt piecos, kad jāceļas nedaudz pēc septiņiem bija nu...- varēja būt sliktāk.

Lidostā viss kā jau lidostā- somas, drošībnieki, pēdējās telefonsarunas par Latvijas cenām. Ieraugot, kas vēl stāv rindā lidošanai uz Stambulu, Liene atzīmēja pāris vēl blondākas un rozīgāk ģērbtas būtnes par mani (nu tas nebija grūti, jo man nebija, un īsti arī nav, vispār nekā rozā), kurām tur būšot vēl grūtāk nekā man. Tad vēl autobusā pa ceļam līdz lidmašīnai, Liene, ieraugot pirmos tumsnējos vīriešus, sāka šaubīties, vai varēšot to izturēt veselu nedēļu.

Ņemot vērā negulēto nakti un garāko lidojumu manā līdzšinējā dzīvē, domāju, ka lielāko ceļa daļu nogulēšu. Visiem par brīnumu un man pašai par kaitinājumu- nevarēju aizmigt vispār. Gribēju kaut ko izdomāt, lai pamodinātu Lieni un beidzot ‘kaut kas’ nāca pats no sevis, jo lejā varēja redzēt kalnus. Tapa pārsimts bildes, bija baigā smiešanās un, kad ausis jau sāka krist ciet ar ilgstošu un apskaužamu regularitāti, ieraudzījām pirmos skatus no Stambulas. Neskatoties uz to, ka pilsēta izskatījās vēl milzīgāka nekā jebkurā kartē, kuras jau mani bija paspējušas iedzīt stresā, iespaidīgākais, kas palicis atmiņā ir daudzie kuģi ap pilsētu, kuri no augšas izskatījās kā kuģīšu gremdēšanas spēle normālajos izmēros. Ja neskaita to, ka neviens netika gremdēts.

Nosēšanās un lidostas milzīguma apzināšana- Liene nenolaiž fotoaparātu. (geits 200 blā, blā) Lai varētu ātrāk pārvietoties Ataturka lidostā, protams, ir tie slīdošie celiņi (nav ne jausmas, kā man viņi jāgodā, bet skaidrībai- tādi paši, kā Mistera Bīna filmā, kurā viņš ierodas Losandželošā, brauc ar (pa?) to celiņu, ierauga apsargus un izdomā pafantazēt, ka viņam ir ierocis, kļūst par aizdomīgu tipiņu apsargu acīs un tiek mēģināts aizturēt- does that ring a bell?). Iespējams, to varētu skaidrot ar latvieša-vienkāršā cilvēka- sindromu (ko ta’ mēs- mēs jau varam iet kājām!), bet pirmo etapu, ko gandrīz visi nobrauca, mēs nogājām. Tajā brīdī, kad tu tur tā ej un citi slidinās garām, ir tāda sajūta kā ceļmalas stabiņam pie ātrgaitas šosejas. Ar to vienīgo atšķirību, ka šajā reizē stabiņi uz nākamās šosejas uzkāpa. Neskatoties uz lielo cilvēku daudzumu, pasu kontroli izgājām samērā ātri, sagaidījām somas un izmainījām eiro uz lirām (principā- galvenie priekšnoteikumi, lai laistu dzīvē izpildīti).

Lai varētu laist tai dzīvē, mums bija jānoskaidro, ar ko, no kurienes, kā un cik tālu jālaiž. Pieturas nosaukums, kurā jāizkāpj, lai tiktu uz viesnīcu man bija pierakstīts. Un tas arī viss. (braukšana kaut kur sesijas laikā reāli ietekmē iepriekšējo sagatavošanos) Meklējām informācijas centru, vienu atradām, tikai tur iekšā nekā nebija. No blakus durvīm iznāca onkulīts, kurš jau iepriekš bija mūs vērojis. Saņēmām smalku stāstījumu, ar ko jābrauc un kur jāpārsēžas. Manas iepriekšējās šaubas par to, ka mūsu pietura varētu būt ārkārtīgi nepopulāra izkūpēja jau pirmās dienas laikā. Sultanahmet zina visi. Tas ir apmēram tā kā braukt uz Rīgu un domāt, ka būs grūti atrast kādu, kurš varētu pateikt, kur ir Vecrīga.

Nākamais solis bija telefona kartes iegāde. Mana paziņas paziņai, ar kuru mums bija jāsazinās, esot Avea. Ar domu, ka vienā tīklā būs lētāk sazināties, gāju pirkt tādu pašu (tā gan nevajadzēja, jo, vai nu es viņu absolūti nepratu lietot, vai arī tā kompānija ir vājprātā dārga; pēdējā vakarā, kad vēl bijām veikaliņā, kur var iegādāties šīs kartes, nejauši dzirdēju sarunu, kur iebraucējs jautā pārdevējam, kuru karti labāk ņemt, stingri piekodināju, lai ņem jebko citu tikai ne Avea- nauda plūst tik pat lielās straumēs kā cilvēki Taksimā). Un sim karšu stendā sākās mūsu pieredze ar vietējiem. Puisis bija ļoti laipns. Nosaucu visu prasīto, kas viņam bija jāieraksta papīros, jo to karti nemaz pa vienkāršo dabūt nevarēja. Uzzinājis, no kurienes mēs esam, pārdevējs teica, ka viņa draugs esot bijis Latvijā Erasmus’ā. (surprise, surprise) Tomēr- šis fakts ir šaubīgs, jo, jau esot atpakaļ Latvijā, apskatījos to papīru pa īstam un izlasīju, ka esmu ierakstīta kā Lietuvas iedzīvotāja (ar nepareizu uzvārdu, bet- who cares). Viņa sabiedriskuma dēļ, uzjautājām arī par sabiedriskā transporta biļetēm, par kurām mums arī, protams, nebija ne jausmas. Mums par pārsteigumu, puisis pameta visu savu darba vietu (ar telefoniem un kartēm) un gāja uz biļešu kasi. Samērā lēnām viņām sekojām un, iespējams, uz atstāto stendu atskatījāmies vairāk nekā pats darbinieks. Braukšanas karte mums bija viena, jo sistēma tur ir nedaudz citādāka nekā pie mums- tur katrs ar savu karti var maksāt kaut vai par visu braukt-gribošo biļetēm- tikai uzliec karti, noskaitās nauda par braucienu un tu izej caur ‘vārtiņiem’.

Kamēr gaidījām tramvaju, lai varētu pārsēsties, jau paspējām nopriecāties par to, cik ir silts. Ironiskā kārtā no Latvijas todienas -13 bijām nonākušas +13 grādos. Tramvajā likās ļoti kluss (varētu padomāt ka pie mums visi ļoti runājas), tomēr, kad sākām braukt, savu sajūsmu par apkārtni nevarējām noslēpt. Ieraugot pirmo palmu, ar Lieni saskatījāmies ar ‘Nopietni?’ skatieniem. Te arī tika izspļauts –‘Gerda, aizver muti, kad skaties!’. Tā braucot un skatoties, atzīmējām pa ceļam redzētās vietas, uz kuram nedēļas laikā noteikti jāatbrauc. Ne uz vienu no tām beigās tā arī neaizbraucām. Kā nu gadījās, kā ne, bet savai pieturai pabraucām garām. Ar cerību, ka nākamā no mūsējās nebūs dikti tālu braucām līdz Gulhane pieturai. Nezinu, vai mums katru reizi pēc skata varēja pateikt, ka mums derētu palīdzība ceļa atrašanā, bet, kad izkāpām, kāds vīrietis jautāja, vai mums vajag palīdzēt. Izstāstījām par mūsu vajadzīgo pieturu un viesnīcu. Viņš apstāstīja, kur jāiet un beigās iedeva sava restorāna, kurš bija tur pat aiz stūra vizītkartes- lai mēs vēlāk nākam uz tēju. Arī- tā arī nekad neaizgājām, bet vienmēr, ejot garām, noskatījāmies. Un tā mēs stibījāmies uz viesnīcu. Tagad, tā domājot, neliekas loģiski, ka mēs gājām pa kaut kādām mazajām ieliņām, nevis vienkārši gar tramvaja sliedēm to vienu pieturu atpakaļ. Droši vien jau ceļa radītājs būs bijis mums tā ieteicis. Pie vēl vienas kafejnīcas mums atkal jautāja, vai vajag palīdzēt, atkal izstāstījām, uz kuru viesnīcu jātiek. Tur puisis pasauca vēl vienu, jo tik labi nerunāja angliski, jaunais savukārt zvanīja vēl trešajam. Rezultātā mums atkal mēģināja iestāstīt, kur jāiet. Beigās, protams, atradām Sultanahmet, ieraudzījām arī viesnīcu un tas viss JAU likās kā mazā uzvara.

Ierādīja mūsu 3. stāva istabiņu- ne pārāk liela, bet ļoti jauka. Pa nedēļu paspējām normāli ievākties. Pretī citas istabiņas logi (par to vēl būs stāsts tālāk), paliecoties var redzēt ielu. Nolikām mantas un gājām izpētīt apkārtni. Aizstaigājām līdz lielajai mošejai un drīz atkal atgriezāmies, jo bija auksts. Nav jau problēma- pārģērbāmies un gājām atkal. Jūsmīgs pirmais vakars. Tas vēl bija brīdis, kad uz ielas kādam neatbildēt (kaut ar ‘nē, paldies’) uz aicinājumiem nākt tieši uz to kafejnīcu vai nopirkt šo vai to, likās nepieklājīgi. Tā nu mēs atradām veikaliņu, kur vismaz bija pārtika un kuru sauca- Diva. Cheap Market. Whatever, nejau tas ir galvenais. Veicis samērā liels, bet preču iekšā pamaz. 2 pārdevēji- jaunākais neļauj neko paturēt rokās- ja esi jau kaut ko izvēlējies, viņš pienāk, paņem, aiznes pie sevis uz leti, lai mēs varam brīvām rokām skatīties tālāk. Tā nu atgriezāmies Star Holiday Hotel’ā. Vēl 2 reiz aizgāju pie darbinieka, kurš dežūrēja pie 2.stāva atpūtas telpas bāra uzjautāt interneta paroli un tējkannu. Kaut kurā brīdī teicu: „Eu, Liene, es dzirdu!” „Kas? Kur ballīte?” „Nē- mana auss!” Tomēr musulmaņu saucienu uz lūgšanu no mošejas pirms pieciem no rīta es būtu dzirdējusi arī ar aizkritušām ausīm. Bet tas arī bija vienīgais agrais rīts, kad es to dzirdēju.

No rīta, spriežot pēc rosības aiz durvīm, beidzot var saprast, ka viesnīcā apmeties vēl kāds. Taisāmies un ejam brokastīs uz augšstāva terasi. Lai cik bieži arī tur nekāpām visu to laiku- no tā skata elpa vienalga ikreiz aizrāvās (nu labi dažreiz varbūt arī no bezgaisa)- varēja redzēt gan mošeju, gan Sofiju (Hagia Sophia), gan jūru. Jau pirmajās brokastīs satikām latvietes. Pēc tā, ar ko viņas bija kopā un kā runāja, Lienes spriedums bija: „Redzi, viņas te atbraukušas copēt.” Pēc brokastīm savācām no recepcijas bukletus un, sēžot atpūtas telpā, skatījāmies, kā mums tikt uz Taksimu. Tikmēr viens no darbiniekiem ar mums sāka runāt, un, uzzinājis, no kurienes esam, teica: „Jā, es jūs zinu, you’re friend e-mailed me.” Tā mēs iepazināmies ar menedžeri, kurš jau iepriekš bija ticis informēts par mūsu ierašanos un atpazina pēc vārdiem.

Pirmo dienu nolēmām veltīt Taksimas apskatei. Ar tramvaju līdz galam- Kabatas, un tad uz čuju gājām Taksimas virzienā. Apmēram doma , kur jāmeklē bija, bet šķita dīvaini, ka nav tāda normāla ceļa vai norādes. Bija nedaudz jāpakāpj stāvumā, kuru reāli varēja pamanīt tikai paskatoties atpakaļ, nevis pašā ceļā. Pirmās pilnās dienas vidū jau oficiāli gājām pāri ielai vietējo stilā (sākumā gan vēl skatoties, lai kāds cits arī iet tai brīdī pāri) a.k.a.- luksoforu gaismas ir pārāk sīkumains ievērošanas objekts gājējiem- jāiet pāri, kad nav mašīnu vai arī kad izskatās, ka šoferis varētu piebremzēt.

Tikām līdz parkam pie Taksimas, kur jau beidzot ieraudzījām norādi. Pie strūklakas mums līdzi sāka nākt zeltainajam retrīveram līdzīgs suns, kurš uzvedās apmēram kā slepenais aģents (bet tikai tāds ‘Ķeriet Smārtu!’ stila). Nāca pakaļ līdz pašam laukumam, bet katru reizi, kad uz viņu skatījāmies vai mēģinājām fočēt viņš griezās prom un izlikās, ka ‘nekas jau nenotiek’. Ievērojām, ka suņu tur ir daudz, bet lielākā daļa netiek turēti pavadās vai arī vispār staigā bez saimniekiem, kamēr Āzijas pusē vairāk redzami kaķi. Tā tā teritorija sadalīta.

Aizgājām līdz laukumam, kur atrodas republikas piemineklis (idejas ziņā- brālis Mildai, kura varētu būt viņa gandrīz 4reiz augstākā māsa). Ar to apskate arī beidzās, jo galveno- Istiklal- ielu mēs vienkārši nepamanījām un devāmies tālāk. Sākām pētīt metro karti, izdomājām, kas un kā, ejam lejā. Uzliekam vienreiz braukšanas karti, Liene iziet pa vārtiņiem, liekam otrreiz- braucieni beigušies. Pirmā no abām reizēm nedēļas laikā. Gāju pie papildināšanas automāta, kur ne velna nesapratu, kā uzlikt tikai vienu braucienu. Nevienu, kas izskatītos pēc darbinieka apkārt neredzēju. Vienīgais bija tehniskais darbinieks, kurš činīja vadiņus. Labi, lai iet. Prasu viņam, vai var palīdzēt papildināt. Ne vienmēr mūsu satiktie jaunākie cilvēki labi saprata angļu valodu, tad, ko nu vēl teikt par šo onku. Ieraudzījis, ka man rokās tā karte un 20 liru banknote (~6ls pēc manas un Lienes konvertācijas sistēmas), viņš labu gribēdams, domā, ka ir sapratis, kas jādara un ko tieši es nesaprotu. Kamēr viņš kaut ko stāsta un liek karti un naudu automātā, es prasu, vai tas aparāts atdos manu atlikumu. Onkulīts, protams, māj ar galvu, kamēr aparāts iesūc manu 20nieku uz neatgriešanos. Palīdzēja. ;)

Tiekam līdz gribētajai pieturai, izlienam virszemē un sākam iet uz ūdens pusi, jo par mērķi bija kļuvusi nonākšana līdz Bosfora tiltam un Āzijai. Ejam garām pāris augstām, jaunām un svarīgām ēkām. Tomēr viena izrādās tik svarīga, ka ap to visapkārt savos posteņos stāv vīri melnās formās ar automātiem rokās. Pie tam- nevis kaut kur tālu tālumā, bet tur pat- pāris metrus no ietves. Tā arī neuzzinājām, kas tur atradās, bet tā bija visneomulīgākā un bailīgākā sajūta visā Stambulas laikā- kad šķiet, ka pārāk ilga skatīšanās var slikti beigties.

Ejam pa ielu tālāk lejā- pie ūdens. Priekšā visu laiku redzami cilvēku bariņi un Liene tik saka: „Eu, re, kur festivāls!”, kas beigās ir tikai pavairāk cilvēku bez jebkāda pasākuma. Tiekam līdz ūdenim un kuģīšu satiksmei. Tie atiet ik pēc 5 minūtēm, drīz jau esam pāri- Āzijā. Izkāpušas, ejam kaut kur uz labu laimi. Tā aizstaigājam augšā kalniņā starp privātmājām. Liene to nodēvē par bagātnieku rajonu. Nav ne jausmas, bet ļoti glīti. Staigājam pa ieliņu, skatāmies uz cilvēkiem, skatlogiem un viņu dzīvi. Visur strādā tika vīrieši. Nav atšķirības vai tas ir veikals, frizētava vai kafejnīca. Un tas dīvainais paradums - stāvēt durvīs un aicināt iekšā.

Aizdzīvojamies līdz brīdim, kad beidzot meklējam, kur varētu paēst un aiziet uz tualeti. Vienai no mums vajadzība ir ļoti spiedīga, tāpēc fugā izskrienam cauri kaut kādam tirdziņam, kur ir pārsvarā zivis, un tajā brīdī Lienei jau ir vienalga, kur mēs ēdam, jo tas vairs nav primārais. Beigās tomēr piemetamies pieklājīgā vietā, kur sēžam otrajā stāvā uz terases, protams- vienas pašas, jo velk jau uz vakaru un lielākā daļa domā, ka vairs jau nav tik silti, lai ēstu ārā. Beigās tomēr arī mēs pārceļamies uz iekštelpām, bet logs vienalga vaļā. Ēdam ‘turcisku ēdienu’- akceptējam un pat ļoti. Tikmēr pa logu var vērot vietējo satiksmi visā krāšņumā- kā ielu dala, gan automašīnas, gan mazie autobusiņi, gan gājēji, gan tirgotāji, kuri visiem pa vidu beiguši darbu un stiepj savus ratiņus un stendus te pa ietvi, te pa braucamo daļu.

Jau ir satumsis, ejam meklēt, kā tikt atpakaļ uz mājām. Gribējām atrast īsto autobusu, lai pārbrauktu uz otru pusi pāri Bosfora tiltam. Pieturā neko tā arī nesapratām ne no sarakstiem, ne cilvēkiem. Gājām uz kuģīšiem. Kamēr es prasīju vietējiem: „Vai šis kuģītis brauc uz Eiropu?” Liene jau bija sadzirdējusi latviešus un noskaidrojusi, ka šis būs īstais virziens. Skati bija ļoti, ļoti skaisti, un to sajūtu grūti aprakstīt vēl kā citādāk, kā tikai- laimīgu.

Ejam mājās pa tramvaja ceļu, kur gar malām pilns ar suvenīru tirgotavām un maziem veikaliņiem. Vienā no tiem- ieejam- skan austrumnieciska mūzika, pēc brītiņa- Džastins Bībers- tikai mums. Vēl pasēžam pie lielās strūklakas Sultanahmetā. Tai apkārt vislaik cirkulē vīriņi, kuri piedāvā vai nu tēju vai arī kurpju tīrīšanu. Idille.

Nākamā diena paredzēta lielajam tirgum. Esam pastaigas attālumā līdz turienei- pavisam citai pasaulei. Sajūta, ka valda pilnīgs haoss un vienīgie, kas pārzina noteikumus ir tirgotāji. Viens pēc otra, mēģinot piedabūt mūs pievērst uzmanību tieši viņa (protams, tirgojas tikai vīrieši) precēm, mētā tādas frāzes kā ‘don’t break my heart’, ‘promise you’ll come back’ , ‘is it my turn now?’ , ‘let me help you spend your money’. Papildus tam tiek izteikti minējumi arī par to, no kurienes mēs esam. Godīgi sakot- man visu laiku nāca smiekli, kamēr Liene uz beigām jau bija reāli nokaitināta. Beigās nopirkām garšvielas pie puiša, kurš sākumā mūs cienāja ar saldumiem un pēc plašiem stāstiem par garšvielām, mēs ar Lieni saskatījāmies un: „Tu saproti, ka mēs tagad nevaram neko nepirkt, ja?”. Vēl iegādājām arī pāris lakatus un saldumus. Vēl arvien nesaprotu, kādā veidā, bet vēlāk, skatoties tirgus fotogrāfijas ceļvedī no augšas- sapratām, ka esam riņķojušas pa vienu mazo kvadrātiņu, kuru tur patiesībā ir daudz, daudz vairāk.

Nolikām pirkumus un, izgājušas ārā, tūrisma birojā dabūjām Stambulas ceļvedi. Piesēdām turpat Sultanahmetā to pētīt. Kamēr es lasīju, Liene fočēja apkārtni un nebija pamanījusi, ka kadrā pozē viens vietējais. Tā pie mums piesēdās vīrs, kurš teicās esam kurds un daudz stāstīja par savu krievu draudzeni, kuru bija atbraucis gaidīt jau stundu pirms norunātā laika. Nebijām nekādas labās sarunu biedrenes un gājām prom. Tā staigājot, nonācām pie vēl viena maza veikaliņa, kur papildinājām saldumu krājumus, bet izejot no tā- ieraudzījām Regeja bāru. Tie, kas pazīst mūsu trio (mēs+ Nastja), sapratīs, cik priecīgi priecīgs mums bija šāds atklājums. Uzreiz iedomājāmies, ka Nastjai patiktu. Interjerā katra detaļa bija pārdomāta, stilam atbilstoša, krāsaina un uzrunājoša. Katra detaļa, ieskaitot saimnieku- tumsnēju, gariem drediem, kurš izskatījās tā, ka tik pat labi tiešām varētu būt ieradies šeit no Jamaikas. Šī tapa par pirmo vietu, kurā pieņēmām uzaicinājumu uz tēju. Viss nebeidzās tikai ar tēju, jo, pētot, dzērienkarti, ieraudzījām, ka blakus visādiem citādiem tiek piedāvāts arī ‘Riga shot’. Tas mums tika atnests kopā ar mīlīgiem kēksiņiem. Vieta uz goda. Skaidri redzams, cik ļoti tā ir pārdomāta un izlolota. Manuprāt, tāds ir rezultāts, kad cilvēkam ir sapnis par savu bāriņu.

Trešajai dienai izdomājām braucienu uz akvāriju. Neviena no mums nebija bijusi tādā lielajā, kur iemītnieki peld pa augšu, pa apakšu un var redzēt miljons radības. Recepcijā palūdzām, lai mums atzīmē vajadzīgo pieturu un gājām uz vilcienu. Aizgājām līdz stacijai, bet tāda sajūta, ka tā stacija izskatās pārāk ‘ne-vietējā’, apmēram, ka ‘no šejienes jau tādi vilcieni, kas kursē ‘tikai’ Stambulas robežās neiet’. Dzima ģeniālā ideja iet līdz nākamajai pieturai un kāpt iekšā tur. Un tā mēs sākām iet. Gar ielu, kur ir ne pārāk plata ietve. Sākumā līdz līkumam, kur bija milzīgs Turcijas karogs, pēc tam – pa ielu uz priekšu, gar parasto ielu un kuģu ceļu. Skati, protams, ļoti tīkami. Sliedes arī ik pa laikam redzam, bet viņām nepārtraukti apkārt ir stieples un pietura tur nevar būt. Dies’ vien zina’ cik ilgi mēs nogājām, bet, kad sākās apdzīvotāka vieta, iegriezāmies pa ieliņu iekšā un piegājām pie viesnīcas, kur ārā stāvēja cilvēki, pajautāt vismaz, kur tas velna transporta līdzeklis apstājas. Tur stāvošie neko daudz nezināja, kā vien to, ka: „Ā, nu jums jāiet kādi 5-7km atpakaļ.” „Jā, mēs zinām, mēs jau no turienes nākam.”, sūtīja mūs iekšā, kamēr gaidījām, kad no personāla atnāks kāds angliski runājošs, paspējām novērtēt, ka esam ārkārtīgi dārgā vietā. Sagaidījām vīreli, kurš parādīja, ka esam jau klāt- pietura bija turpat ap stūri.

No vilciena līdz akvārija ēkai var ļoti smuki aiziet gar jūru, tikai sanāk pie ēkas pieiet no aizmugures, kur nav ieejas, vienreiz pamēģinājām tikt iekšā pa kaut ko, kas laikam jau bija ‘tikai darbiniekiem’ tipa durvis. Beidzot ejot iekšā, jokojām, ka tik ilgi būsim nākušas, bet beigās varbūt nemaz nevarēsim atļauties biļeti. Biļetei pietika, neko neuzrādot (jo neviens neko neprasīja), dabūjām studentu cenas. Akvārijs ļoti jauks, ir kur izstaigāties un ko redzēt. Sapratu, ka man ir vēl vairāk bail no zivīm, nekā man jau iepriekš likās un ka rajas spēj likt man raudāt. Nu nožēlojami, ko tur vēl piebilst. Lienei savukārt bija savs pārdzīvojums tropu istabā, pateicoties tam, ka es nebiju pamanījusi, ka terārijā, kurš, pēc manām domām bija tukšs, ir lielie, spalvainie zirnekļi.

Vilcienā, kuram gala stacija, protams, bija tā pirmā, kuru mēs sākumā pārvērtējām, atpakaļceļā notika tas, ko sauc par ‘klanīšanos’, jo mirklī, kad varam apsēsties un nekur neiet, citādi nevar. Izkāpjot, vajadzēja meklēt, kur apmierināt nākamo vajadzību aiz gulēšanas- izsalkumu. Tovakar atradām labāko ēstuvi visā brauciena laikā. Turku ēdiens (kas nav kebabs vai jebkas fast food līdzīgs) milzīgās porcijās par pieņemamu cenu ar tik garšīgu maizi un salātiem, ko atnes pirms galvenā ēdiena, ka tu jau tad jūties pieēdies. Pa ceļam uz viesnīcu nopirkām alu (mēs, latvieši, esam izlutināti ar labu alu, tur neko tādu gan neatradām) un uzgājām brokastu terasē pasēdēt. Tur jau vakarēja menedžeris ar vēl kādu un pīpēja (jā- iekšā, jā- tas tur ir ok). Pasēdējām, bet izdomājām vēl pirms gulētiešanas iziet ārā. Ironiski, ka tieši, ejot viņam garām, recepcijas darbinieks pajautāja, kur mēs ejam, mēs: „Nē, nekur- mēs tepat ārā būsim.” Vārds pa vārdam un mēs jau gājām uz pāris metrus tālāko Starbucks pēc kafijas ar tikko iepazītiem jauniešiem. Viņi piedāvāja braukt uz Taksimu, jo tur esot ballīte. Jāatzīst, ka ballīti mēs jau bijām meklējušas, bet neko tā arī neatradām, tāpēc piedāvājums likās vilinošs, turklāt- mēs nebijām katra par sevi, bet gan divatā. Lienei ir tas teiciens par ‘lielām galvām’, nu- Stambulā mums bieži bija lielas galvas. Bet labāk tā nekā lieli mēsli (es atvainojos) [un nevajag komentārus par to, ka viens visbiežāk izriet no otra]. Vēl aizgājām uz istabiņu pēc mantām un paspējām iepazīties ar jaunajiem kaimiņiem- japāņu puišiem, no kuriem drosmīgākais bija iznācis aizņemties fēnu un pajautāt...-Do you have boyfriends?

Atkal aizbraucot līdz Kabatas, mēs uzzinājām, ka līdz Taksimai no turienes pāris minūtēs aizrauj funikulieris. Atkal saskatīšanās un : „Tikai nesaki viņiem, kā mēs iepriekš tikām uz Taksimu...”. Un tad mums pavērās cita Taksimas pasaule. Pa kreisi no pieminekļa- Istiklal iela, kura ir viss kopā- gājēju, iepirkšanās un ballēšanās paradīze. Neskaitot to, ka bāri un klubi tur atrodas visas ielas garumā+ visās mazajās ieliņās+ nekur nav teikts, ka vienas ēkas katrā stāvā nevar būt savs bārs. Nez- lai paceļ rokas, kurš Vecrīgā ir braucis uz bāru ar liftu. Protams, tos apmērus nevar salīdzināt, bet vienalga.

Tā kā nākamā rīta brokastis mēs noguļam, vieglā pēcpusdienā ejam lejā pēc kebabiem (jā, zinu- tā piebilde par kebabiem pāris atkāpes augstāk...) un pirkt Lienei kedas. Manis pēc viņa varētu mērīt vienu pāri pēc otra, lai tikai mums nav nekur daudz jāstaigā. Pa ceļam uz mājām ieraudzījām bankas/naudas? muzeju. Free entrance ir atbilde. Īstenībā- nav nekādi joki- pirms iekšā tikšanas apsargi liek iziet cauri metāla detektoram un mantas pārbauda uz tāda skenera kā lidostās. Ātras pastaigas solī izstaigājam šķietami- visu ekspozīciju, kura sastāv no seniem papīriem un fotogrāfijām. Ko tur liegties- nav īstā diena, lai mūs spētu aizraut vēstures liecību pētīšana. Jau taisāmies prom, kad apsargi rāda, ka mēs vēl otrā pusē nebijām. Ar vieglu paniku un domu tikai par to, ka ātri jāizskrien vēl arī šis un tad iesim, negaidīti nonākam aizraujošākā muzeja daļā. Telpas tur iekārtotas tā, lai ļautu redzēt, kā izskatās banku seifi un visādi citādi- tādas lielo banku istabas, kurās cilvēks parastais netiek. Īgnums uz apsargiem pārgājis.

Tiekot atpakaļ mājās atlūztam nepiedodami agri. Kad atkal pamostamies, lai izslēgtu gaismu un sataisītos uz gulēšanu normāli, atskan klauvējiens. Es atsakos celties, Liene atver durvis- tur mūsu kaimiņš. Fēnu atnesis. Un vēl viņam ir viens jautājums- Can we take a picture? Atbildei atskan kaut kas par ‘tomorrow’ un apslēpta ķiķināšana. Tāds lūk- pirms gulētiešanas piedzīvojums.

Vienā no pēdējām dienām beidzot gribējām ieiet iekšā mūsu kaimiņmājā- Zilajā mošejā. Tobrīd dabūjām izstaigāt tikai iekšpagalmu un apkārtni, jo nezinājām, ka apmeklētājiem ir paredzēti konkrēti laiki, kad drīkst ienākt. Gājām uz arheoloģijas muzeju, kurš, pēc aprakstiem spriežot, arī ir redzēšanas vērts. Pa ceļam vēl iemaldījāmies mākslinieku ieliņā, kurā bija vairākas galerijas ar brīnišķīgiem darbiem. Vienā no tām uzdūrāmies krievu tūristu grupai, pateicoties kurai, dzirdējām (un, kas svarīgi- arī sapratām) nelielu daļu no gida stāstījuma.

Arheoloģijas muzejs ir milzīgs. Sākām iet pa vienu eju, kad to izstaigājām, griezāmies atpakaļ, jo bija vēl vairākas, uz kurām bija jāaiziet. Ejam atpakaļ, pie mums pienāk apsargs. Kaut ko saka. Mēs bubinām, ka varbūt varētu angliski. Viņš izvelk telefonu, kaut ko padara, padara un tad rāda ekrānu- tur atvērts google transleiters un angliski rakstīts ‘’what you doing?’. Reāli mēģinot nesmieties pa visu muzeju, knibinu kaut ko tulkotājā atbildei. Beigās laikam jau sapratāmies. Katrā ziņā- mēs aizgājām tur, kur bijām gribējušas.

Pēc tam mums bija sarunāta tikšanās Taksimā. Nepietiek ar to, ka tāpat jau kavējām, bet vēl- ceļā no tramvaja uz funikulieri kaut kādā veidā aizgājām atpakaļ uz tramvaju. It kā jau nekas, tikai- braucienu iztērēti. Mūsu paziņa bija izvēlējies mūs vest uz Galata tower, kur vēl nebijām bijušas. Pa ceļam vēl dabūjām zināt par Istiklal ievērojamākajām vietām, piemēram, mazajiem tirdziņiem, kur obligāti varot nokaulēt vismaz pusi cenas, un slavenāko ballīš- kvartālu- Nevizade, kuru Liene pārdēvēja par ‘Jaunzēlande’- yeap, there must be some similarity there. No torņa paveras skati uz visu pilsētu, gribas fočēt no visām pusēm. Vienā brīdī, aizraujoties ar fotoaparāta turēšanu, gandrīz nolaidu lejā savu somu.

Vēlāk, pirms vēl tālāk sarunātās ballēšanās, aizgājām uz savu mīļoto ēšanas vietu. Mums tika dota atļauja ēst uz balkoniņa (jā, tieši tā- deminutīvā, jo uz tā ir vieta tikai vienam galdiņam). Šoreiz pasūtījām gardumus, kurus mums atnesa uz normāla izmēra pannas veida šķīvjiem. Tur jau gribēdams nevarēja visu apēst. Vēl riktīgi nopilinājāmies ar visām mērcēm un ienāca prātā- vai tik viņiem tur nav kamera, jo, kad mums jau bija iztērēta lielākā daļa salvešu, oficiants atnesa mitrās salvetes- tjip kā labas gribas žestu no personāla. Jūties apkaunots un pateicīgs vienlaikus.

Pienācis laiks iet atpakaļ uz Taksimu. Roka bārā mūs iepazīstina ar īpašnieku, kurš ne velna nerunā angliski, bet, kuram toties ir ne tikai bārs, bet arī mocis. Cienīgi, cienīgi. Otrā bārā, runājoties ar saviem iepriekšējā vakara paziņām, atklājam, ka viņi nezina, kas ir sarkasms. Mums ar Lieni tas nav pieņemams. Tiek apjautāti arī apkārtējie galdiņi- visi rausta plecus, nevienam gaisma neataust pat pēc piemēru teikšanas. I just met you and this is crazy, so learn sarcasm maybe?

Visu pēdējā diena uzaust mākoņaina, drūma un vēsa. Pus desmitos esam mošejā, lai kopā ar citiem tūristiem ieiet iekšā. Patiesībā- lai vai, ko katrs domātu par islāmu, ticību un reliģiju kopumā, bet- ieiešana tur bez apaviem, manuprāt, liek vēl vairāk apzināties to varenību. Aizstaigājam vēl līdz Starbucks un tad jau savācam mantas un braucam uz lidostu. Pirms visu kontroļu sākšanās vēl paspējam atdot savu transporta karti kādam vācu pārim, kuri izskatās pārlaimīgi par mūsu ‘dāvanu’. It kā nepietiktu ar to, ka tāpat jau doma par braukšanu mājās liek garastāvoklim bojāties kā vēl nekad visas nedēļas laikā- tieši pirms mūsu vēlīnās iekāpšanas sākuma- sāk snigt. Turki bija pārsteigti, mēs- uztvērām kā zīmi, ka mūsu laiks te ir beidzies. Pagaidām. ;)