Holivudas sapnis - tomēr dzīvs

Ģirts Smelters 04.07.2013 4 min lasīšanai

„Šī ir visdīvainākā dzīve, kādu man nācies pazīt,” reiz teica The Doors solists Džims ‘Ķirzaku karalis’ Morisons. Divdesmit divus gadu vecais UCLA absolvents, vēl pirms grupas izveidošanās, savas dienas vadīja Losandželosā, rakstot dzeju, pārtiekot galvenokārt no alkohola un LSD un nakšņojot kur vien pagadās. Kā baumo zinātāji, kādu nakti jaunais narkomāns pavadījis Venisas Pludmalē, guļot zem piestātnes okeāna krastā. Kurš zīlnieks gan toreiz varēja pateikt, ka Morisons reiz kļūs par vienu no harizmātiskākajiem frontmeniem pasaules mūzikas vēsturē. Taču mirkli vēlāk, turpat Losandželosā, Džims satika īstos cilvēkus, kas noveda pie leģendārās The Doors tapšanas. Un nebūtu pilnībā samelots, ja sacītu, ka tas pats notika arī ar mums.

Negribu izteikties pārāk kretīniski, taču savos klejojumos esmu uzdūries divām parādībām, kas lieliski definē vārdu „kontrasts”. Viens – kādas divas amerikāņu draudzenes, kuras stāvam blakus vienu otrai no dibenpuses redzējām El Paso burgeru ēstuvē, no kurām viena bija tāda, kādas parasti pieņem darbā staigāt pa mēli ar ne savu tērpu mugurā, savukārt otra meitene – tāda ar kuras dāsnu palīdzību ātrās ēdināšanas restorāni kļuvuši par ļoti ienesīgu biznesu Amerikā; otra parādība ir – mūsu ceļojums. Lai piedod El Paso meitenes, šoreiz pievērsīšos fenomenam numur divi.

Neviens no mums – ne es, ne Kristaps - nevarēja iedomāties, ka pēc lieliskām pusdienām vienā no labākajām un dārgākajām Losandželosas burgeru vietām, kur tikām ielūgti kā viesi, tajā pašā naktī gulēsim netālajā Venisas pludmalē, klausoties okeāna šalkās un slēpjoties no sāļā vēja zem divām kārtām apģērba. Taču tieši pretstati ir pats skaistākais ceļojot tā, kā to darām mēs. Un te nu mēs bijām – divi jauni letiņi, soļojot no Santamonikas McDonalda uz Venisas McDonaldu mazliet pēc pusnakts, cerībā, ka šis būs atvērts visu diennakti. Ātrās ēstuves mums laiku pa laikam nenozīmēja tikai vietu, kur tikt pie lēta džankfūda. Tās bija kā glābšanas saliņa, kur piestāt, ja vajadzīgs internets, lai ko sameklētu, publicētu rakstu, ja vajadzīga elektrības padeve, lai uzlādētu datoru vai Kristapa IPhone, ja nav kur pārlaist nakti un laukā ir pārāk auksts vai bīstams. Un šādu ekspluatāciju nepiekopjam tikai mēs.

Ceļā uz Venisas maķīti kādā brīdī sastingām un stāvējām. Mazāk bailēs, vairāk izbrīnā. Iela, pa kuru mērojām savu ceļu, bija visai labi izgaismota, taču klusa un vientuļa. Otrā alternatīva burgeru vietai bija noķert autobusu līdz lidostai un nakti vadīt tur. Tāpēc uzmanīgi klausījāmies motoru skaņās un ar acīm tālumā atlasījām skrējiena distanci līdz tuvākajam pieturas stabiņam, ja nu jāliek lietā kājas. Tomēr pēdējais, šķiet, jau bija aizgājis. Te pēkšņi mums pārdesmit metrus priekšā no mazas sānu ieliņas izleca divi meksikāņi – viens pamaza auguma ar knaiblēm, otrs mazliet garāks ar metāla zāģīti rokās. Īsti pat neaplaiduši acis apkārt, mekši ķērās pie darba. Viens turēja, kamēr otrs zāģēja metāla trosīti, ar kuru pie staba bija pieķēdēts kāds nelaimīgs velosipēds. Kā iemieti zemē stāvējām un skatījāmies, īsti nesaprazdami, ko būtu vispareizāk darīt – rīkoties un apdraudēt savu dzīvību kāda sveša riteņa dēļ, vai turpināt vērot, cerot, ka abiem zaglēniem mūsu uzmanība neliksies kā traucēklis, ar kuru tikt galā. Pēc pāris sekunžu zādzības akta vērošanas, zāģa virtuozs savu darbiņu bija godam paveicis un jau lepni sēdēja vellapēdas mugurā, kamēr otrs smagā riksītī elsoja no pakaļas. Domājam, ka zādzības iemesls nebija, lai ar rīteni vizinātos – garais knapi turēja līdzsvaru un sākotnēji visai aizdomīgi līkumoja, līdz pazuda mūsu skatam. Nobrīnījāmies un devāmies tālāk.

Sasnieguši ātro ēstuvi, tikpat ātri sapratām, ka tā ir slēgta līdz plkst. 05:00. Miegs kārās kaklā kā lietuvēns, tāpēc piesēdām uz autobusa pieturas soliņa. Galvā risinājās dilemma – pievērt acis vai nē. No vienas puses nogurums un vēlā stunda darīja savu, no otras, tieši pāri ielai, pretim soliņam atradās aizdomīga paskata zīlēšanas salons, izrotāts ar neonam uzrakstiem. Aizdomas radīja ne jau uzraksti, bet jaunās zīlnieces, kas izaicinošās darba drēbēs bija saskatāmas cauri logam, kā arī tās aroda māsas, kas tika atvestas ar melniem logiem tonētu džipu. Nolēmām par labu pludmalei – galu galā nebūs jau pirmā reize, un, lai arī te nav Taizeme, nav arī Kamčatkas pussala.

Par slaveno Venisas pludmali jāpastāsta atsevišķi – tā vienmēr ir bijusi pazīstama kā vieta, kur pulcējas dažādi mākslinieki, bohēmisti, bezpajumtnieki, ielu mākslinieki un citi brīvdomātāji, kā arī basketbolisti (Kobe Braiants un Džilberts Arenas pirms NBA), sērferi un skeitbordisti (uzskatīts, ka skeitbords radies tieši šeit), pludmales volejbolisti un vienkārši skrējēji no rītiem un vakaros. Tā ir dzīvākā un kolorītākā Losandželosas pilsētiņa, kurai piemīt savs šarms un sava dvēsele. Ik nakti šeit pārlaiž paliela saujiņa bezpajumtnieku, savukārt pa dienu tie pelna naudu kā vien prot - gleznojot, pārdod asprātīgas vai rupjas kartona zīmes, spēlējot mūziku vai vienkārši lūdzot. Ar rollerslidām kājās redzamas skaistas meitenes īsos džinsu šortiņos un sporta zālēs uzpumpēti vīrieši bez krekliem. Pa dienu pilna ar tūristiem un atpūtniekiem, skeiteriem un sportistiem, ar patstāvīgu marihuāna aromātu gaisā, pa nakti tukša, klusa un mierīga.

Savu vietiņu jau bijām izdomājuši iepriekš – pie okeāna esošajā koka glābēju mājiņā, kurā gan iekļūt nevarēja, taču uz paaugstinājuma dēļiem piesēst pusguļus gan. Somas tika ierīkotas par atzveltnēm, ausīs iebāzta mūzika. Mazliet pavēsāks, nekā pilsētā, taču svaigais okeāna gaiss un šalkas miegu tikai uzlabos. Tā arī iemigām, līdz saules stari pēc pāris stundām notrauca miegu no mūsu acīm. Tikai vēlāk uzzinājām, ka šeit filmēts slavenais seriāls „Pludmales patruļa”, un, kas zina, varbūt tieši mūsu guļvietā reiz pusdienas snaudā ielaidās Deivids Haselhofs vai Pamela Andersone. Kopš šīs reizes tā arī vairs nakti ārā zem klajas debess aizvadījuši neesam. Izņemot vienu no mums dažas naktis vēlāk. Bet tas ir cits stāsts.

Losandželosā viss atkarīgs no tā, vai tu satiec pareizos cilvēkus. Mēs tādus satikām, un dzīve gāja uz augšu. Līdz brīdim, kad pēc pusotras nedēļas kādā jaukā dienā rīta sauli sveicām nu jau nevis ar skatu uz okeānu, bet ar skatu uz lietoto apavu veikalā par grašiem pirktām solīdajām kurpēm. Virs kurpēm viegli karājās līdzi paņemtās vecās auduma bikses, savukārt mugurā uzstīvēts krekls un kaklasaite. Bijām gatavi doties uz tiesu. Bet ne kā liecinieku statusā. Kaut kas tāds dzīvē notika pirmo reizi, un sirds nemierā dauzījās. Atsūtītajā ziņojumā bija minēts precīzs ierašanās laiks un stingri piekodināts mobilo telefonu pat necensties ienest, tas uzreiz tikšot konfiscēts. Lai izskatītos pārliecinošāk, ieveidoju matus. Pārliecinātība šodien var lieti noderēt. Smagu sirdi devāmies uz metro.

(turpinājums nākamajā stāstā)