Vai Abava ietek Ventā?

27.06.2008
6 min lasīšanai
17 foto

Ekspedīcijas globālā doma bija pārbaudīt vai tā kustīgā ūdens straume, kas tek zem tilta Kandavā ietek Ventā. Piektdiena – Kā jau bija norunāts, 19.00 pie manis ieradās abi pārējie ceļotāji. Mašīnā ātri tika sakrautas manas mantas un varējām ar mierīgu sirdi doties ceļojumā. Ceļojuma plānā ietilpa nobāzēties pie Kandavas un tad piebeigt Abavu līdz pat tās ietekai Ventā. Neko darīt. Braucam. Garām patraucās Cemex „slepenās” izmēģinājuma laboratorijas – paliels kupolveidīgs veidojums, kuru ieraugot uzreiz atmiņā ataust filmas „X-files” varoņu redzētais kukurūzas lauka vidū. Nedaudz tālāk panesāmies garām Remtei un tās mīlestības ozolam, ar stāstiem par to kāpēc un kā tur visi jaunlaulātie sasienas tur uz mūžiem. Tomēr, dažus kilometrus aiz Remtes vienam no ceļotājiem dzimst ideja un doma pārbaudīt telts stāvokli, jo viņu māca nelabas aizdomas par to, ka vienīgā telts tā īsti nemaz nav ielīdusi mašīnā. Aizdomas ieguva pozitīvu atbildi – „jā, esam atstājuši telti mājās”. Par laimi līdz mājām nebija tālu jānesas. Vēl daži darbiņi pa vidu un mēs jau pametām Saldus rajonu un iebraucām Tukuma rajonā. Ātri vien tika atrasta Kandava un tilts pār Abavu. To vietu atzinām par labu esam, lai uzsāktu 3 dienu ilgo ceļojumu. Sakrāvuši visu kā vajag un kur vajag, devāmies ceļā. Ar to arī es oficiāli uzsāku dažu nelaimju nešanu šai svarīgajai ekspedīcijai. Pirmā bija nedaudz aiz tilta, kad uzrāvos uz viena no korķiem, kas bija iesprausts, lai nelaistu ārā gaisu. Lieki piebilst, ka korķis apmeta slaidu līkumu gaisā un piezemējās kaut kur starp mantām. Man nācās reaģēt ļoti operatīvi, lai viss gaiss, kas ir plostā, neizplūstu ārā un lai mēs nesaslapinātos jau pirmajos simts metros. Tā kā smadzenes saprata, ka meklēt korķi starp mantām būs ilgs process, bet gaiss, kas nāca ārā no plosta, īpaši nedomāja gaidīt, tad izdarīju vienīgo pareizo soli – caurumā iespraudu savu īkšķi. Gaisa plūsmu izdevās apstādināt un ar otru roku sameklēt nelaimīgo korķi. Kad pirmā nelaime tika novērsta, es ķēros pie sava neģēlīgā plāna un uztaisīju nākošo nelaimi – paziņoju, ka pulkstenis ir tikai 20.40. Laika rādi es aizņēmos no ekspedīcijas vienīgā fotoaparāta. Tā nu mēs īrāmies kādu stundu, līdz izkļuvām pa līkumainajām ejām ārā no Kandavas. Un tad pārējie ekspedīcijas biedri pieķēra mani strādājam pie laikrāža nepareizas nolasīšanas nedarba. Izrādījās, ka es viņiem saucu Vācijas laiku. Un patiesībā bija nevis 22.00, bet gan visi 23.00. Un tas jau vēstīja, ka ir nepieciešams meklēt nakts vietu. Mēs piestājām pirmajā jēdzīgajā krastā un devāmies izlūkos. Pēc nelielas klaiņošanas nosecinājām, ka vienā vietā pretējā krastā ir ideāla vieta nakts atpūtai. Tomēr, arī šeit mēs iegrābāmies kārtīgi. Kad nokļuvām „ideālajā” vietā, tad izrādījās, ka tas ir ceļš, kas veda uz vienu no vietējiem purviem – Čužu purvu. Mums nekas cits neatlika, kā doties uz pretējo krastu un ieņemt tur esošo nometnes vietu, kurā bija atstāta samīņāta zālīte, izdedzinātas ogles un daudz drazas. Pēc nelielas meklēšanas mēs atradām pus līdz sakaltušu malku, kura tomēr bija vairāk zaļa nekā sakaltusi, ierīkojām telti un iekurinājām uguni. Un pēc tam tika sameistarotas vakariņas. Pēc nelielām sarunām ap 2.30 pieņēmām lēmumu noslēgt godam pirmo dienu. Sestdiena – sākās drūmi. Pavēru acis no divām lietām – odu mātītes džinkstēšanas kreisajā ausī un ekspedīcijas dalībnieku sarunu par to ka es vēlos brokastis gultā. Nācās vien celties un mēģināt pierādīt, ka nemaz līdz 11.00 man neguļas. Diemžēl izrādījās, ka bija nevis 11.00, bet gan tikai knapi 7 no rīta. Tā nu sagatavojām ko ēst un sākām domāt par došanos tālāk. Pie olu ēšanas sanāca neliels misēklis ar skopumu. Maisot olu kulteni, no pannas izvēlās viena neliela olas deva, ko es nodēvēju par „tas putniņiem”, kamēr kolēģis nolēma to tomēr ielikt atpakaļ pannā un pašiem apēst. Diemžēl tā bija kļūda, jo vēlāk izrādījās, ka tieši tajā vietā zemē bija izlijis degšķidrums pretodu svecēm, un tā ola bija apviļājusies tajā šķidrumā. Un tas viss tika kolēģim, kurš nevēlējās to olas gabalu atstāt putniņiem. Pēc apmēram stundu ilgas krāmēšanās, mēs bijām savākuši telti, izveidojuši „operatīvās paikas” kasti, sakrāvuši somas un ēdamos un savākuši paši savu drazu, mēs varējām doties tālāk. Šoreiz mēs airējāmies tā prātīgi, lai varētu degunā, acīs un ausīs ieķert pa kādai neskartās dabas dvesmai. Tas mums arī izdevās. Bija satikšanās ar baltajām ūdensrozēm, smilšu pilīm, ūdriem, zilām spārēm, skrienošām pīlēm, kuras nepārtraukti demonstrēja to, cik ilgi šīs ir spējīgas uzturēties zem ūdens neelpojot. Nedaudz uz dienas vidu vienam no ekspedīcijas dalībniekiem beidzot izdevās iemest makšķeri upē un noķert divus paprāvus asarus. Tur pat mums arī izdevās satikt 4 kanoe laivas, kuru airētāji un sēdētāji aicināja pievienoties viņu burziņam Rendā. Dažus līkumus tālāk ar kartogrāfa palīdzību mums izdevās piestāt pie Velna akmens un Velna alām. Pirms tam noķerot arī vienu sīku nēģīti, kuru pārdēvējām par nūģīti. Pēc alas un akmens apskates devāmies tālāk upes iekarojumos un satikāmies ar viegli aizdomīgu gulbi, kuram „izdevās” mūs aizvilināt prom no savas ligzdas. Vienu brīdi pat man iestājās panika, jo es biju vienīgais bez aukstā ieroča (pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem rokā bija airis, kamēr es vairāk lūkojos uz vienu no somām, kur atradās cirvītis un domāju par savas rokas precizitāti, lai mans aukstais ierocis netiktu izlietots ātri un nelietderīgi). Tomēr gulbis apžēlojās un ar aizdomīgu skatu pavadījis mūs tālāk, devās atpakaļ pie savas famīlijas. Nedaudz tālāk izdevās ieraudzīt arī bebra paraugdemonstrējumus astes sišanā pa ūdeni. Un arī atklāt kārtējo avāriju. Vakara ēdamo somā atklāju, ka kečupa burkai ir nomucis vāciņš un daļa no somas ar dažu labu ēdienu ir tā nedaudz pietašķījusies ar kečupu. Netālu no Sabiles mēs sapratām, ka viens no mākoņiem ir tā nedaudz palicis draudīgs, tādēļ mēs operatīvi izdarījām visu, lai vajadzīgās un svarīgās lietas paliktu sausas. Un lietus arī uznāca. Sēžot aizmugurē un ietuntuļojies tentenē kopā ar pārtiku un drēbēm, atcerējos ka no rīta biju piecēlies nepieklājīgi agri, tādēļ nolēmu laiku izmantot lietderīgi un pagulēt, tādēļ nav nekādu iespaidu par Sabili no Abavas puses. Aiz Sabiles lietus arī beidzās un mēs jau sākām meklēt kārtējās nakts guļas vietu. To mums arī izdevās atrast. Kādā stāvākā krastā iekārtojām veca ugunskura vietā savējo, telti un visu pārējo. Diemžēl nedaudz vēlāk nosecinājām, ka telts ir uzbūvēta uz skudru pūžņa, bet par to stāsts ir nākošajā dienā. Nedaudz vēlāk saņēmām arī mūzikas devu, jo Sabilē sākās kāds pasākums un skaņas ļoti labi, skaļi un skaidri atlidoja līdz pat mums. Svētdiena – Šoreiz modāmies tā pavēlāk. Pirmais ko izdzirdēju bija snaikstīšanās gar telts dibenu. Mazas kājeles to darīja ārkārtīgi aktīvi. Tas bija skudru pirmais uzbrukums. Mums to izdevās atsist ar ātrām kustībām un kauju par grāpi ar cīsiņu ūdeni, kurā skudras pazaudēja 20 savus biedrus (lasīt – 20 skudras noslīka mēģinot kā kara trofeju paņemt vienu cīsiņu). Kauja turpinājās ar to, ka viņas līda man starp kāju pirkstiem un pačurāja tur savus asos čurājienus. Bet drīzumā mēs padevāmies un devāmies prom. Atiroties no krasta nonācām pie kārtējā secinājuma – esam pazaudējuši vienīgo karti. Ilgi tika zīlēts kurā somā vai kurā brīdī upē viņa varēja tikt iemesta, bet atrisinājums nāca tikai pēc daudzām stundām pašā vakarā. Pa to laiku mēs jau bijām sasnieguši Abavas rumbu, kuru mums izdevās diezgan viegli šķērsot. Nedaudz tālāk mēs sapratām, ka mūsu degvielas krājumi (alus) ir pasiluši saulē, tādēļ nācās viņus iebāzt ūdenī. Par laimi talkā nāca bagātīga izdoma un mēs vairākas bundžiņas piestiprinājām aiz attaisāmajiem un iemetām ūdenī. Šķērsojot vairākas krāces un nemitīgi vērojot kā tiek bezjēdzīgi mesta makšķere ūdenī, mēs bijām noairējuši jau krietnu gabalu. Tajā dienā mēs sapratām, ka ekspedīcijas mērķis – sasniegt Ventu, netiks izpildīts. Tādēļ visu darījām nesteidzoties. Kādā no upes kārtējiem taisnajiem gabaliem makšķerniekam beidzot uzsmaidīja laime un plostā tika ievilkta līdaka. Tā kā viņa neatbilda kaut kādiem mistiskiem 50 cm, tad viņa tika ātri nobildēta un palaista vaļā, nepaprasot trīs vēlēšanas. Ap 20.00 mēs uzdūrāmies 4.ceļa zīmei (2 bija zīmes par kempingu un viena par to ka pārdod zemi), ko varēja redzēt no upes. Tādēļ nolēmām piestāt krastā, lai noskaidrotu kur mēs esam, jo mums bija globāla doma apmeklēt Māras kambarus. Izrādījās zīmi bija uzlikuši cilvēki kas domāja par ūdens tūristiem – norādot atrašanās vietu un dažādus attālumus ar karti un norādi, ka nelielais meža ieloks ir domāts akurāt tādiem kā mēs. Apakšā uzrakstot lūgumu nepiegružot. Bija arī norāde, ka tajā placī atrodas atkritumu kaste, urna vai vieta, diemžēl to mēs neatradām, toties uzdūrāmies mazmājiņai. Sajutāmies kā pie cilvēkiem. Ātri vien tika uzmeistarota telts, sakurts uguns, sacirsta netālu esošā nokaltusī egle un sagatavotas vakariņas. Vakariņu gatavošanas laikā atdūrāmies pret kārtējo civilizācijas problēmu. Kā moderni tūristi bijām paķēruši gāzes degli, lai varētu vienkāršāk sameistarot ēdamo, diemžēl pēc tušonkas sagatavošanas gāze lēnām izbeidzās kā ukraiņiem, kad šie krieviem nesamaksāja par patērēto. Tā nu nācās ņemt palīgā tautas līdzekļus un katlam sameistarot turekļus un turēt to virs ugunskura. Galu galā viss beidzās labi un paēduši gardas vakariņas (zaļumos viss vienmēr garšo labāk un pat ja negaršo, visu apēd) ķērāmies pie politikas, sporta, izklaižu un citu problemātiku apspriešanas. Apspriešana vainagojās ar panākumiem, ieraugot austošo sauli. Tad tika nolikts uz balsošanu par došanos tālāk. Pirmdiena – Tā kā neiegājām gulēt, tad šajā ceļojumā ir grūti novilkt kādu robežu starp pirmdienu un svētdienu. Bet. 6.00 tika nojaukta telts, kurā tā arī nepagulējām, nodzēsts ugunskurs un savākts aiz sevis. Pēc tam iekāpuši plostā īrāmies uz priekšu. Rīts bija krass pretstats iepriekšējai saulainajai un siltajai dienai. Vēss un lietains. Lietus mūs pavadīja visu ceļu līdz pat Rendai, kur mēs ieradāmies cauri slapji. Ātri tika sazvanīts šoferītis, lai beidzot varētu doties civilizācijas apkampienos. Vēl pēdējo reizi ievilkām nāsīs beigtā sunīša gaisu, kurš tur gulēja ar apgrauztiem kauliem jau kādu mēnesi vismaz, un tad ap 12.00 teicām ardievas Abavai, devāmies mājās, tā arī četrās dienās nerealizējot galveno uzdevumu. Tagad atliks tikai meklēt jaunus sponsorus un jaunas 4 brīvdienas, lai turpinātu no tās vietas no kuras pametām :)

Vai Abava ietek Ventā?

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem