Vēlreiz Mazā Lietuva jeb Austrumprūsija
|
Normunds Smalinskis
|
Mazā Lietuva jeb daļa AustrumPrūsijas
Ceļojums pirms 2 gadiem palicis spilgtā atmiņā un tāpēc gribējās vēlreiz izbaudīt patīkamas sajūtas un apmeklēt šo pusi atkārtoti.
Pašā maija sākumā startējām Rusnes salas virzienā. Šoreiz maršruts izvēlēts cauri Jonišķiem un Šauļiem, ne cauri Liepājai. Iemesls visai vienkāršs – Šauļu ceļš rekonstruēts 2009. gadā un ir lieliskā kondīcijā, ko nevarētu teikt par maršrutu Rīga – Liepāja – Pape - Lietuva.
Pie Jonišķu apkārtceļa var piestāt un pavērot briežu barus, jo te atrodas paliela briežu ferma. Ja laimējas, briežu bari ir pie paša autoceļa un skats var būt visai iespaidīgs. Bet tā var arī nebūt, garantijas nekādas.
Ceļš ir lieliskas kvalitātes - ar sētām mežainās vietās, lai zvēri nelec uz ceļa. Daudzviet paralēli iet jaunuzbūvēti veloceliņi, kas ļauj velosipēdistam droši pārvietoties, netraucējot satiksmi uz autoceļa. Krustojumos drošības saliņas, kas labi marķētas, ātruma samazinājums uz ,,70,, un zīmes, kas norāda par melno punktu eksistenci. Mēs par ko tādu varam tik sapņot, mums nez kāpēc tam visam naudas nepietiek...
Pirmais lielākais apskates objekts ir Saules kaujas vieta. Ceļa norāde liek nogriezties pa kreisi un tad vēlreiz pa kreisi. Esam liela lauka malā. Tūristiem paredzētā informācija ziņo, ka te atradusies Saules kaujas vieta, pateicoties kurai mēs tagad atzīmējam Baltu vienotības dienu. Kauja notikusi 1236.gada 22.septembrī. Vāci no Rīgas ar saviem sabiedrotajiem devās drusku pasirot uz Lietuvu, atpakaļceļā lietuvieši un zemgaļi viņus sasita lupatu lēveros. Zobenbrāļu ordenis pēc tam beidza pastāvēt un ieplūda Vācu ordenī, bet visā Baltijā uzliesmoja atbrīvošanās cīņas un tas ievērojami palēnināja šo zemju iekarošanu. Vēsturiskas kaujas vieta, par kuras norisi gan ir zināmas mīklas un neskaidrības. Latviešu vēsturnieki uzskata, ka kauja notikusi netālu no Bauskas, tagadējās Latvijas teritorijā. Tiesa - īstas un aptaustāmas liecības nav ne vienai, ne otrai pusei. Vismaz pagaidāmi, kamēr neatradīsies kāds šlīmanis, kurš te atradīs savu neatklāto Troju.
Braucot tālāk, iegriežamies slavenajā Krusta kalnā, kurš atrodas 12 km attālumā no Šauļiem. Raksti teic, ka te reiz atradies sens zemgaļu pilskalns, saukts par Jurgaiču pilskalnu. Agrāk zemgaļu teritorijas samērā tālu sniegušās patreizējās Lietuvas robežās. Ja uzkāpsit Krusta kalnā, tiešām samanīsiet pilskalna iezīmes. Arī blakus esošā upīte šķiet iederīga šejienes apdzīvošanai. Pirmo reiz šeit esošie krusti arhīvos pieminēti 1850 gadā un kopš tā laika vieta tiek dēvēta par katoļu dvēseles svētnīcu, cerību un skumju kalnu. Tūristu te netrūkst, taču sajūtas te visai dīvainas, taisnību sakot - kā nu kuram. Kādam patīk, kādam ne visai. Gaumes lieta, tā teikt.
Tālāk pēc pagara brauciena sasniedzam nelielu pilsētiņu Šiluti. Tuvojoties tai, jau jūtama senās Austrumprūsijas aura – mājiņas te citādas, ceļi daudz līkumaināki un šaurāki. Nu ir kaut kas tajā ainavā netverami vācisks!
Paēdam pusdienas pilsētas vecajā daļā uzmeklētā ēstūzītī. Tajā, starp citu, pusdieno paliela jauniešu grupiņa, kas skaļi un nepiespiesti tērgā latviešu mēlē - nu sakiet vēl, ka latviešu nav visur! Paēdam pamatīgi, garšīgi un relatīvi lēti. Zināms, ka Rusnē un tālākceļā nebūs ceļmalas ēstūzīšu tādā daudzumā, lai kad iegribas, varētu stopēt un uzēst.
Pārbraucam nelielam, bruģētam prūšu laika tiltiņam un jau strauji tuvojamies Rusnes salai. Jau samanāmi plaši jo plaši pārplūdusī Nemunas delta. Ūdens klāj neiedomājamus plašumus, kuros pievakares saulē jau samanāmi milzīgi migrējošu putnu bari. Uz mirkli pieturam pirms lielā tilta un mums paveras patiesi fantastiski skati - putnu tūkstoši un milzīgas, pārplūdušas platības, kādas latvietim neizdodas redzēt savā dzimtenē.
Ilgi netīksmināmies par iespaidīgajiem skatiem un dodas uz Rusni, kur mūs gaida naktsmājas.
Saimniece mūs viesmīlīgi sagaida, izrāda savu viesu māju. Esmu te jau bijis un tā kā te bija labi, palikām arī šajā reizē. Nakšņošana komfortablos apstākļos mums katram izmaksā 10 latus. Es par to dabūju savu atsevišķu istabu un jūtos apmierināts. No mana otrā stāva loga saskatāms plaukstošs dārzs un viena no Nemunas deltas attekām.
Tā kā skaistie skati mums ir uzsituši asinis, dodamies vakara izbraucienā vērot putnus un bākas Rusnes salas polderos un ostas vietā Uostadvaris. Pirmo reiz šogad te dzirdam lakstīgalas pogošanu, kaut kur kūko dzeguze, īsta putnu paradīze. Ornitoloģijas speciālists, kas ir mūsu komandā, teic, ka prom no šīs vietas nebraukšot un ir pārlaimē! Izmetuši nelielu līkumu pa polderiem, aplūkojam seno bāciņu un izbaudām mazostas mieru, tad atgriežamies mājvietā.
Top improvizētas vakariņas, skatāmies PČ hokejā, kur mūsu izlase diemžēl bezcerīgi zaudē spēli. Vīns izlīdzina dienas iespaidus un iestājas patīkams, pelnīts nogurums.
Rīts mūs modina atkal ar putnu dziesmu kakofoniju, kas tiek izbaudīta rīta kafijas aromāta pavadījumā. Sajūta fantastiska – Un saule lec!!!
Salas augšgalā izbaudām Nemunas plūdumu un sadalīšanos daudzās salas caurtekās. Pāri upei ir Krievija, Kaļiņingradas apgabals, senā Kēnigsbergas zeme. Nekas neliecina, ka šeit ir robeža, kas atdala ES no citas valsts un pilnīgi citas pasaules. Rāms upes plūdums un viss. Izmetam līkumu ap senajām prūšu laika celtnēm un baznīcu, kura, šķiet, nedarbojas. Rīts ir pavasarīgi silts un te viss plaukst un zied īstenā pavasara neprātā, sparīgi un koši.
Atvadāmies no Rusnes salas un šķērsojam tiltu. Atkal esam putnu paradīzē, pārplūdušajās pļavās. Zosu te tūkstošiem. Skan skaļš putnu tirgus. Neaprakstāms skaistums un plašums.
Atkal dodamies ceļā. Izbraucam cauri Šilutei un dodamies Ventes raga virzienā. Ceļš ir pašaurs, taču asfalta klājums ir ideālā stāvoklī! Izbraucam cauri slavenajiem Kintu zivju dīķiem un nogriežamies pa kreisi. Drīz ir klāt Ventes rags!
Jūras malā valda pilnīgs bezvējš un diena ir fantastiska. Virs Kuršu kāpas samanāma neliela dūmaka, bet tā ar laiku izklīst. Ornitologi čubina putnu ķeršanas tīklus, mēs obzervējam bāku un visu apkārtni. Tālskatī samanāma Nida un Nidas bāka, Kuršu joma kā spogulis. Savdabīgs Kolkas rags lietuviskā izpildījumā. Austrumprūsijas laikos vieta saukusies par Vindenburgu, laikam tak traki vējains senos laikos bijis. Te pat bijusi jūras krastā bruņinieku pils, bet sparīgie viļņi nobrucinājuši krastu un tā sabrukusi. No tās akmeņiem vēlāk celta Kintu baznīca turpat netālu. Tā stāsta senās teikas.
No bākas, kas gan nav ļoti augsta, labi apskatāma Nemunas grīva un jo plaša apkārtne. Dodamies nelielā pastaigā izpētīt apkārtni.
Tuvumā esošā nelielā veikaliņā nopērkam svaigi kūpinātas zivis un ieturam svaigā gaisā pusdienas. Skumbrija un siļķes ir lieliskas. Dažiem, kas nav pie stūres, tiek arī lietuviešu alus. Kamēr izbaudām vēderpriekus, stāvvietā apstājas auto ar LV numerāciju – atkal latvieši ir visur!!!
Vēl mirklis atpūtai un tad jāpošas garam mājupceļam. Ar domu - atbraukt uz šo pusi rudenī. Varbūt šogad vai citugad.
Neliels pitstops pie Šturmiem - te apskatāmas autentiskas Kuršu jomas zvejas laivas, ar kādām savulaik kurši jūrā gājuši. Pie nelielās ostiņas uzstādīta seno laiku koka bākas kopija - gaisā paceļams kalēja kalts dzelzs ugunskurvis. Tajā likuši degošas pagales un izgaismojuši krasta vietu bīstamās vietās. Tā tas senos laikos bijis!
