Saulgriežu velopārgājiens "Gandrīz apkārt Engures ezeram"

  • 9 min lasīšanai
  • 32 foto

Piektdienas vakars, Saulgrieži, 21.jūnijs

Mūsu komanda sešu cilvēku sastāvā dalās divās daļās – tie, kas izbrauc no Talsiem, un tie, kas izbrauc no Jaunpagasta. Un, protams, tas, kas izbrauc no Nogales, bet to mēs ieskaitām talsiniekos.

Par spīti briestošam negaisam abas grupas satiekas Laucienes „krustā” (P128 Talsi-Jūrmala un Stende-Mērsrags ceļu krustojumā) plkst.19.00. Pēc priecīgas (pagaidām vēl) apsveicināšanās strauji tiek turpināts ceļš Dursupes virzienā. Orientieris – Dursupes veikals un tajā esošais saldējums.

Gaisa temperatūra turas virs +25 grādiem. Negaiss, šķiet, aizgājis savu ceļu, mūs ignorējot. Ceļš kāpumiem un kritumiem bagāts, tomēr asfalts labs, un ripojam veikli. Šķiet, ir arī neliels pavējš. Un ainavas, kas paveras pa labi un pa kreisi… Un vasaras vidus smaržas, kas virmo gaisā… Dievīgi! Drusku sajūsmu placina dunduri, tomēr entuziasms vēl turas.

Dursupē iestiprināmies ar saldējumu, atveldzējamies un turpinām ceļu, baudot apkārtnes ainavas.

Mūsu iecerētais piektdienas vakara galapunkts ir Rideļu ezers, kur rezervēta telšu vieta ar peldvietu. Neilgi aiz Balgales pagrieziena ceļa abas puses ieskauj priežu meži, kas gan lieliski smaržo, tomēr dod iespēju mūs ielenkt veselai dunduru un mušu armādai. Sākumā, izmisuma mākti, mēģinām izlīdzēties ar roku vicināšanu, matu purināšanu un purslāšanu; veiklākie kāpina tempu un secina, ka dunduri nevar attīstīt ātrumu virs 23 km/h. Galu galā tiek pieņemts lēmums izmēģināt līdzpaņemto „Autan”. Krampjainām un histēriskām kustībām nopūšam viens otru ar pretinsektu līdzekli un minamies tālāk ceļā. Šķiet, ka vienu brīdi dunduri apjūk, bet tad noorientējas un izbauda labo smaržu. Uz mums…

Tādā nedaudz histēriskā gaisotnē ielidojam Rideļu kafejnīcas „Cope” teritorijā. Pēc apsveicināšanās ar personālu un nakšņošanas vietas noskaidrošanas pieripojam pie ezera.

Rideļu ezers ir ļoti vecs, spokains, ar tīru, dzidru ūdeni un stāviem, mežainiem krastiem. Šeit ligzdo gulbji un pīles, zied baltās ūdens rozes, lēpes, un dzīvo zaļās vardes. Ezera platība ir 37 hektāri.

Ezers, protams, mūs nepieviļ – ūdens silts, ainavas fantastiskas. Un – dunduriem pievienojas arī odi. Taču lidojošie mošķi tikai pavisam nedaudz spēj mazināt mūsu prieku par (1) vasaras tveicē pievarētajiem 43 km, (2) kopābūšanu jaukā kompānijā un (3) vasaras vidus burvību visās tās izpausmēs – smaržās, skatos, skaņās...

Vakars kā jau vakars – pelde ezerā, nometnes iekārtošana, vakariņas un apkārtnes izpēte. Kafejnīcā notiek kaut kāds pasākums, līdz ar to mēs tiekam nodrošināti ar muzikālo fonu. Naktī, kas nepavisam nesatumst, muzikālo fonu nomaina putnu balsis un uz rīta pusi arī pērkona dārdi. Diemžēl - solo uzņem odi. Visa tā rezultātā neviens no mums tā arī pa īstam nav aizmidzis un izgulējies.

Sestdiena, 22.jūnijs

Dīvainā kārtā (ko var norakstīt uz Saulgriežu burvību) visi no rīta esam spirgti. Arī rīts ir burvīgs. Obligātā rīta darbību secība – brokastis, pelde (vai otrādi), nometnes novākšana, riteņu uztankošana un – aidā, uz kafejnīcu! Tā, protams, vēl ir slēgta, taču nepieciešamākais - spogulis un ūdens - mums tiek laipni piedāvāts.

Pa ceļam un pie reizes apskatām Rideļu dzirnavas (gan tikai no ārpuses). Šeit Rideļu dzirnavas bijušas jau sensenos laikos. 1863. gadā Engures ezeru savienoja ar jūras līci un ūdens līmenis ezerā nokritās apmēram par diviem metriem. Tad Grāfs Landsdorfs uzbūvējis šīs lielās dzirnavas. Cauri dzirnavām tek Kalnupe, kura ietek Engures ezerā. Agrāk visas dzirnavu mašīnas darbinājis ūdens rats. Dzirnavās bija vilnas kāršamās, dzijas vērpjamās un graudu maļamās mašīnas. Pirmā pasaules kara laikā dzirnavas nodegušas. 1924.gadā tās atjaunotas, un ūdens rata vietā ielikta turbīna un ģenerators. Pašreiz atjaunots vēsturisks ūdens rats ar graudu maļamo iekārtu, kurš apskatāms kā muzeja eksponāts.

Pa to laiku rīts jau iespaidīgi iesilis, tāpēc priecē doma, ka mūsu nākošais pieturpunkts ir jūra. Ripojam Engures virzienā. Ceļš līdzens, asfalts gluds, un dunduri vēl nav apjautuši savas potenciālās pusdienas. Skaisti un smaidīgi piebraucam pie P131 Rīga-Kolka, kur caur priedēm vīd jūra. Vēl pēdējie 150m pa jūrmalas meža smiltīm un – mirkstam jūrā vārda vistiešākajā nozīmē!

Atveldzējamies no ārpuses un iekšpuses, uzrīkojam nelielu jūras zāļu batāliju (starp citu, ar jūras zālēm var pikoties tāpat kā ar sniegu) un dodamies tālāk ceļā.

Mūsu nākošais pieturpunkts ir Bērziems, kur ceram arī iegādāties svaigi kūpinātas zivis.

Lai arī ceļš braukšanai labs, to sarežģī intensīvā satiksme. Latvija nav velosipēdistiem draudzīga zeme, un mūsu gadījumā tas kombinējas gan ar pirmsjāņu sindromu, gan ar kārtīga latvieša un lietuvieša vēlmi saulainu brīvdienu pavadīt pie jūras...

Jā, diemžēl arī dunduri ir mūs identificējuši…

Tā nu, dunduru dzīti, burtiski ielidojam Bērzciemā, bijušās kafejnīcas „Mazā kaija” teritorijā, kur jūras vējš neļauj dunduriem mūs terorizēt. Nojumē pie galdiņiem apjaušam, ka ŠAUSMĪGI GRIBAS ĒST! Ar sajūsmu tiek vilkta ārā no somām desa, kas iepriekšējā vakarā šādu sajūsmu netika baudījusi. Rupjmaize ar kečupu un neceptu Alpu desiņu – kā teiktu Mārtiņš Rītiņš, - kas var būt labāk par šo?

Ilgi neaizkavējamies, jo priekšā vēl tāls ceļš. Bērzciemā nopērkam divas kūpinātas doršas – nākamajai izsalkuma pauzei.

Apmēram vienu km no Bērzciema pa kreisi grants klājuma ceļš ved uz Engures ezeru un Engures ezera dabas parka Orhideju taku. Parks dibināts 1957.gadā kā ornitoloģiskais liegums, un 1998.gadā izveidots Engures ezera dabas parks. Tā kopplatība ir 18 000 hektāri. Savukārt Engures ezers ir lielākais Latvijas piejūras ezers, 6 km garš, maksimālais dziļums 2-3 metri. Vārds Engure cēlies no lībiešu vārda zutis, tā kā sanāk Zušu ezers, tiesa - pašreiz zuši tajā palikuši ļoti maz. Ezerā vērojama liela putnu sugu daudzveidība. Speciāli putnu vērošanai uzcelti vairāki putnu vērošanas torņi. Tā nu mēs nolemjam arī kādu daļu no aprakstītajiem jaukumiem apskatīt. Diemžēl kartē iezīmētais ceļš taisns ir tikai uz papīra, realitāte izrādās daudz skarbāka – ceļš ir viena vienīga granšaina redele, un svaigi nopirktās doršas visu ceļu (apmēram 2 km) mēģina izlēkt no mana velogroziņa.

Pie paša ezera ir skaista un sakārtota atpūtas vietiņa, no tās pa labi aiziet Orhideju taka. Patiesībā redzējām tikai divas orhideju sugas - naktsvijoles un dzegužkurpītes. Apskatāmie savvaļas zirgi un govis patvērumu no svelmes raduši uz ezera salām. Netraucējam tos un atgriežamies pa jau minēto redeli atpakaļ uz asfaltētās šosejas.

Turpinām ceļu uz Mērsragu. Uz Mērsraga kanāla tilta taisām fotopauzi. Mērsraga kanāls rakts 1842.–1843.gadā, un tas savieno Engures ezeru ar jūru. Tā garums ir apmēram četri km. 1842.gadā ar Krievijas cara valdības lēmumu tika pavēlēts rakt Mērsragā kanālu, ar domu pazemināt Engures ezera līmeni un iegūt lauksaimniecībā izmantojamu zemi. Kanāla rakšanai ievesti strādnieki no Krievijas, kuri šo kanālu izrakuši ar lāpstām.

Laiks vēl joprojām pieturas saulains, karstums – iespaidīgs. Pēc saldējuma un šķidruma pauzes pie Mērsraga bodes dodamies uz apskates objektiem. Pa ceļam uz Mērsraga bāku pavērojam aizsargājamu dabas objektu - piejūras pļavas. Tās ir sauszemes teritorija apmēram 51,0 hektāru platībā, kam raksturīga liela pļavu biotopu daudzveidība. Piejūras pļavas ir viens no retākajiem un apdraudētākajiem biotopiem Latvijā, tās iekļautas arī Eiropas Savienības Biotopu direktīvas pielikumā.

Turpat pa ceļam ir arī Mērsraga luterāņu baznīca. Tās sākumi meklējami jau 16.gs. Pašreizējā baznīca celta 1809.gadā, to pilnīgi pārbūvējot 1896.gadā. Viena no vecākajām koka baznīcām Latvijā. Lai gan baznīcā atrodas vairāki valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi (altārglezna “Kristus ar bērnu”, 1793.g., ērģeles, 19gs.II puse, lustra, 19.gs.beigas, u.c.), mums pietrūkst degsmes nokāpt no velosipēdiem un iet to visu apskatīt. Pieļaujam, ka sestdienas pēcpusdienā mūs tur arī nemaz neielaistu...

Beidzot nokļūstam Mērsraga zemesragā. Mērsraga zemesrags ir sauszemes izvirzījums Rīgas jūras līča rietumu piekrastē, apmēram divus km uz ziemeļiem no Mērsraga ciemata. Labajā pusē šaurā pludmale un zemūdens nogāze klāta ar akmeņiem. Turpat blakus atrodassmilšainā Mērsraga pludmale, kas ideāli piemērota vasaras atpūtai pie jūras. Mēs kā pirmo atklājam tieši akmeņaino daļu, kas stipri apdzēš mūsu vēlmi nopeldēties. Tik stipri apdzēš, ka arī smilšainā pludmale kārdinoša šķiet vairs tikai vienam no sešiem mūsu komandas locekļiem. Nogurums un saules apdedzinātās ķermeņa daļas liek par sevi manīt… Toties tiek piebeigtas jau tā beigtās doršas.

Zemesraga centrālais objekts ir Mērsraga bāka. Bāka celta pēc Rīgas biržas komitejas lūguma, jo akmeņainais sēklis apdraudot tos kuģus, kas kaut nedaudz novirzījušie no līnijas starp Kolkas uguns kuģi un Daugavas grīvu. Rīgas biržas komiteja segusi visus ar bākas uzstādīšanu saistītos izdevumus. Metāla tornis, laterna un optiskais aparāts ticis iegādāts Parīzē. Bāka iesvētīta 1875.gada 10.septembrī. Bākas uguns augstums ir 21,3 m.

Slinki aplūkojuši bāku, pilnīgi bez degsmes traušamies uz velosipēdiem, lai pievarētu atlikušos 18 km pa grants segumu līdz nakšņošanas vietai Ķūļciemā.

Grants segums ir tīri ciešams, un šajā ceļa posmā satiksme zaudējusi savu intensitāti, tomēr atlikušie transporta līdzekļi nodrošina mūs ar kārtīgu putekļu porciju.

„Ķūļciems vecos laikos saukts par Gala ciemu. Te bijis gals visiem ceļiem. Te patvērušies visi tie, kas citur nevarējuši vairs tverties. Tie bijuši vareni vīri, pa lielākai daļai tādi, kas kungiem kaut kā sariebuši. Te viņiem bijusi pašiem sava pasaule. Braukšus te nevarēts nemaz ietikt. Visapkārt bijuši purvi un muklāji." – tā rakstījis V. Veldre grāmatā "Dzīve pie jūras". Ķūlciems atrodas mežainajā piejūras zemienē, pieplacis pie Engures ezera rietumu krasta. No pagasta kopējās platības aptuveni piektā daļa atrodas Engures ezera dabas parka teritorijā.

Pa ceļam Krievragciemā taisām fotopauzi - tur ganās savvaļas govis un zirgi. Amizanti izskatās sprogainie savvaļas telēni - balts, melns un rūsgans. Arī viņus moka karstums un dunduri. Savukārt ērzelim iestājies auru laiks. Diemžēl sirdsķēvei ir kumeļš un, šķiet, sāp galva…

Apkārtnes ainavās dominē līdzenums – tās ir pļavas, kas veidojušās, ar Mērsraga kanāla palīdzību pazeminot Engures ezera līmeni. Vasaras spelte, miers un klusums visapkārt. Pat vienīgais suns, ko redzam, pilnīgi un galīgi mūs ignorē un pat nav piedabūjams uz mums paskatīties. Arī mums pašiem pietrūkst ieinteresētības un spēka nogriezties un mērot pāris km, lai apskatīt ezeru.

Tā nu beidzot nokļūstam Ķūļciemā. Mēģinot noorientēties starp veikalu un nakšņošanas vietu, nokļūstam ciema centrā, kur notiek Jāņu ielīgošanas pasākums. Dziesmas un danči paceļ noskaņojumu un liek ar jauniem spēkiem sturmēt veikalu un pieveikt atlikušo km līdz naktsmītnei.

Tā ir brīvdienu māja „Apsīši”, kur esam rezervējuši telts vietas. No reklāmām un rezervācijas mums jau zināms, ka šeit būs sastopami truši un dažādu sugu un šķirņu mājputni. Un tiešām – pa pagalmu ļekato viens trusis! Kā vēlāk izrādās – bēglis…

Telšu celšanai saimnieks mums atvēl visu pagalmu. Ar patiesu sajūsmu uzņemam iespēju nodušoties un atbrīvoties no putekļu, sviedru un pretodu līdzekļa glazūras. No eksotisko putnu dārza atskan pāva kliedzieni un dažādu toņkārtu gaiļu dziesmas. Pēc nometnes iekārtošanas un vakariņām lūdzam saimnieku izvadāt mūs nelielā ekskursijā. Tad nu mēs tiekam iepazīstināti ar (1) diviem suņiem, (2) zīdvistiņām, kohinhiniem un virkni vēl visādu vistveidīgu putnu, kuru nosaukumus grūti atcerēties, (3) pāviem un fazāniem, (4) daudz trušiem, (5) četriem ponijiem, (6) varen paklausīgu aitu baru un mīlīgu aunu un (7) baložiem… Ekskursija ieilgst, un vienlaicīgi ar dzīvnieku pasaules krāšņumu mūsu acis priecē krāsains saulriets rietumos un pilnmēness plācenis austrumos uz kāpjošas miglas fona… Fantastika! Kas var būt skaistāks par Latvijas vasaru?

Kad esam iepazinušies arī ar saimnieka savākto padomju laiku lietu kolekciju un stāstu par ēkas pielietojumu padomijas laikos, izturīgākie vēl aizraujas galda tenisa spēlē. Tomēr emociju gūzma un 63 nobrauktu km radīts nogurums pēc pusnakts mūs visus „nogāž” no kājām.

Svētdiena, Zāļu diena, 23.jūnijs

Naktī bijusi iespaidīga migla, un rīts ir spirgts un rasains. Labam miegam nav traucējušas ne putnu balsis, ne arī mazs četrkājains vandālis, kas apgāzis mūsu atkritumu maisu. Par vainīgo vēl aizvien ir divas versijas – rudais kaķis vai melnais trusis…

Nu ko, vācam kopā nometni, ieturamies un veicam Zāļu dienas rituālus – izpušķojam braucamrīkus un paņemam enerģiju no pagalmā augošā ozola.

Mūsu ceļš ved uz četru km attālo Dzedru jeb Mārtiņbaznīcu - vienu no jaunākajām Latvijas luterāņu baznīcām pirmskara Latvijā, iesvētītu 1940.gada 21.jūlijā. Mums paveicas, jo uz vietas sastopam draudzes vecāko, - tā nu mēs varam apskatīt nelielo baznīcu arī no iekšpuses un iegūt izsmeļošu informāciju par baznīcu, draudzi un reliģiskajām norisēm apkārtnē.

Tālāk ripojam gar Dzedrupi uz Laucienes pusi. Interesanti vērot koka tiltiņus pāri upei uz katru upes krastā esošo viensētu. Ceļš ved prom no Engures ezera, parādās pacēlumi un kritumi. Jau atkal karsts. Grants segums kopā ar ceļa garenprofila lūzumiem pamazām iznīcina svētku atblāzmu mūsu sejās, līdz beidzot ceļa labajā pusē mūs mīļi pārsteidz Pļavu ezers. Ārkārtīgi simpātisks ezers, kas patiesībā ir mākslīga ūdenskrātuve, ar sakoptu volejbola laukumu līdzās. Atvēsināmies, tomēr ilgi nekavējamies, un drīz jau atkal dodamies ceļā.

Drīz vien parādās civilizācijas pazīme – asfalts. Pauguri mijas ar ielejām; abās ceļa pusēs vērojamas brīnišķīgas Latvijas lauku ainavas – rudzupuķu zili labības lauki, tikko savālotas un stārķu pilnas siena pļavas, bērzu birzis un sakoptas lauku viensētas…

Cīnoties ar aizvien lielākiem pauguriem un kalniem, ap pusdienas laiku esam atkal nonākuši Laucienē. No paugura pirms mūsu sākumtikšanās vietas Laucienes „krustā” (P128 Talsi-Jūrmala un Stende-Mērsrags ceļu krustojumā) paveras ļoti laba panorāma uz Nurmuižas pili. Jāatzīmē, ka Lauciene ir bijušais muižas centrs un līdz 1939.gadam saukta par Nurmuižu. Vārds "nurme" lībiski nozīmē "lauki", "tīrums", no tā arī cēlies vārds Lauciene. 16.gadsimta otrajā pusē būvētā ordeņa saimniecības Nurmuižas pils savā laikā bijusi trešā lielākā privātmuiža Kurzemē ar 14 pakļautām pusmuižām. Pils teritorija ir slēgta, un mēs iekšā nelaužamies. Mūs šobrīd vairāk vilina Laucienes bodes saldējuma krājumi.

Patukšojuši veikala provianta krājumus, uzņēmuši enerģijas rezerves, pie bodes taisām grupas foto. Galu galā -mūsu kopīgais Saulgriežu velopārgājiens ir beidzies. Vēl tikai atvadu skūpsti un apmēram 20 km katrai grupai līdz savām mājām.

Mājās velosipēda spidometrs ziņo par kopējo nobraukumu 148 km. Un tad debesis pārklāj mākoņu sega, kas Līgo vakarā beidzot pārtop negaisā.

Redz, laikam jau Dievs un Puzikovs mūs tiešām ļoti mīl!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais