Holivudas sapnis - izsapņots

Ģirts Smelters 01.07.2013 3 min lasīšanai

Lai arī devāmies uz Losandželosu ar galveno domu satikt latviešus, bērnībā pie televizora pavadītais laiks rietumu kustīgo bilžu sabiedrībā darīja savu, un jau pēc pāris stundām kāda bulgāra sabiedrībā šķēlām Holivudas bulvāra asfaltētos viļņus. Kopš atklātībā nāca Austrālijas imigrācijas departamenta sazvērestība mūs neielaist savā cietumnieku valstī, bija skaidrs, ka eventuāli nokļūsim Amerikas rietumu krastā. Un jau labu laiku pirms vēl lidmašīnas biļetes ar uzrakstu „LAX” bija ieripojušas manā virtuālās pasaules pasta kastītē, par Kristapa absolūti mīļāko dziesmu kļuva „Bye, Bye Hollywood hills”. Skaidrs bija viens - lai cik fantastiska izrādīsies patiesība par iztēlē uzburto Holivudas idilli, kur pa ielām bērnu ratiņus stumda visas apbērnotās slavenības, neveikli slēpdamas savas botolīna acis aiz dārgām saulenēm, kur turīgas dāmas gados cenšas savaldzināt Aštons Kučers, kur jaunais Marks Valbergs kopā ar meiteni uz rollerslidām cenšas ielauzties vietējā porno industrijā, kur Parisa Hiltone dejo uz naktsklubu bāra letēm, kur uz sānielas basketbola laukuma Bleiks Grifins triec bumbu grozā lecot pāri Kobe Braiantam, mēs tur nepaliksim, pat ja tiks piedāvāts miljonu kontrakts.

Prelūdija ekskursijai pa Holivudu bija patiešām elpu aizraujoša – kopā ar vēl vismaz pus miljonu vietējo un ārzemnieku (bija garā nedēļas nogale dēļ Piemiņas dienas), siltajām drēbēm un bulgāru devāmies uz Grifita parka observatoriju. Kāpiens kalnā vēsā gaisa un lielā spiediena jostas apvidū ietekmē tika pieveikts ātri, un acis varējām priecēt ar gleznainu skatu pār Losandželosas pilsētu un Holivudu. Kaut kur blakus kalnā, ietinusies miglā stāvēja slavenā „Hollywood” zīme. Jau no skata, ko redzēju, vien sajutos stipri slavenāks. Tālāk nobrauciens lejā no kalna uz kino industrijas epicentru, kas atbildīga par lielu daļu maniem uzskatiem, vērtībām, pasaules uztveres rāmējumiem un noteikti - arī gaumi uz sievietēm. Šajā vietā labprāt iestarpinātu kāda psiholoģijas profesora lekciju par masu mediju un popkultūras ietekmi uz bērnu un pusaudžu psihes un uztveres veidošanos. Un tad kādu statistikas izvilkumu no pētījuma par to, cik ļoti rietumu kultūras propagandētie dzīves un skaistuma etaloni ir ietekmējuši mūsu domāšanu un standartus. Bet to labāk nemaz nezināt.

Kad beidzot nokļūstam uz Holivudas bulvāra, kaklā iesprūdis vesels sāpju kamols, mutē ir rūgtuma garša un mana sirds ir pievilta. Nē, ne jau draudzene mani pēkšņi ir pametusi. Holivuda izrādās nekas vairāk kā netīras, ar atkritumiem piemētātas ielas, mazas, nabadzīgas mājeles, ietves pilnas ar meksikāņiem, melnajiem un resniem amīšiem. Pat oskaru pasniegšanas teātris nav nekas vairāk kā parasts teātris, ar visai šaurām telpām un nobružātu sarkano paklāju. Un pati Kino Akadēmijas statujiņa aiz stūra veikalā andelējas par desmit zaļajiem gabalā. No bulvāra iecementēto zvaigžņu vārdiem zinu labi, ja katru piekto, un Čārliju Čaplinu tā arī neatrodam. Tā vietā apskatām pāris zvaigžņu kāju nospiedumus, un atklājās, ka vampīru mīlnieka Edvarda ir mazāks par manējo. Nav brīnums, ka Kristena Stjuarta ir tik neuzticīga. Holivudas sapnis ir izsapņots. Ja ne vizīte ātrajā ēstuvē braucot mājās, neesmu drošs, vai nākamajā rītā vispār gribētu pamosties. Vienmēr esmu ticējis pretrunīgajai aksiomai, ka ēdiens izglābs pasauli, bet burgers pazudinās Ameriku. Ieteikumu obligāti palutināt sevi ar „In-n- Out” (vispār ģeniāls nosaukums ēdināšanas iestādei, kas savā ziņā skan kā solījums), saņēmām jau Singapūrā. Atšķirībā no Holivudas, burgeru vieta pārsteidza ļoti patīkami – tikai trīs izvēles, zema cena, sastāvdaļas ir svaigas – šāda nosaukuma restorāni atrodami tikai Kalifornijā un tuvākajos štatos, kur pāris stundu laikā iespējams nogādāt sastāvdaļas, lai tās nebūtu jāsaldē. Pie kam, iespējams redzēt pilnīgi visu pagatavošanas procesu, sākot no svaigu kartupeļu mizošanas līdz gaļas cepšanai. Un lielākajā daļā Amerikas ātro ēdienu restorānos vienreiz samaksājot par dzērienu iespējams to dzert cik tik uziet. Arī šis noteikti pazudinās vareno hegemoniju.

Un tomēr, lai arī pēdējos gadus esmu nojautis, ka ne viss ko rāda pa maģisko kasti viesistabā, ir tik patiess, tik skaists vai tik liels, naivā bērna prātā biju sagaidījis no Holivudas ko patiesi grandiozu. Pie tam, visa Losandželosā pavadītā laika gaitā tā arī nevienu slavenību neizdevās ieraudzīt. Izņemot vienu. Ar kuru uz mūžīgiem laikiem atradīsimies televizora viņā pusē. Un lai cik ironiski tas nebūtu, arī pirmais Holivudas čeks iekrita mūsu kabatās pavisam negaidot jau pēc divām tur pavadītām nedēļām. Tāpēc visiem, kuri vēlas iekarot kameras otru pusi – iekarot Holivudu un kļūt par slavenību ir tiešām vienkārši! Šis, protams, bija joks, bet par to, kā kameru priekšā izgāja mums, lasiet jau drīz portālā „Kasjauns.lv” vai izdevumā „Privātā Dzīve”! (Arī joks – red. piezīme).