Paradīzes galvaspilsēta

  • 7 min lasīšanai
  • 105 foto
Vai bieži gadās, ka pastkartes un fotogrāfijas neatspoguļo īstenību? Skaisti, bet krāsas neīstas, izslavētās vietas ir nolaistas un nesajūsmina un neizraisa nekādu sajūsmu? Maldīviju ir tieši pretēji. Jebkura pastkarte, jebkura fotogrāfija vai videosižets nespēj attēlot to, cik ārkārtīgi skaista ir šī vieta. Tā ir izslavēta medusmēneša pavadīšanas vieta, bet patiesībā turp ir vērts aizbraukt ikvienam, kas vēlas izbaudīt patiesu mieru, divvientulībā vai lielākā kompānijā. Tāpat kā ātrās ēdināšanas iestādēm pretstata kustību Slow Food, atpūta Maldīvijā ir pretstats ceļojumam steigā ar mērķi apskatīt pēc iespējas vairāk. Maldīvija ļauj ieklausīties ūdens šalkoņā, vērot augļu sikspārņu – „lidojošo lapsu” aktivitāti palmās, sajust starp pirkstiem koraļļu smilšu gabaliņus un beidzot izlasīt tās pāris grāmatas, kuras jau tik sen stāv plauktā.
Maldīvija ir salu valsts Indijas okeānā, kas sastāv no divdesmit sešiem atoliem jeb salu grupām, kuras pilnībā vai daļēji ieskauj koraļļu rifs. Piecdesmit miljonus gadu atpakaļ, izvirstot vulkāniem, tektoniskajai aktivitātei samazinoties un granīta pamatnei atkal nogrimstot okeānā, uz tās sāka veidoties koraļļi. Tūkstošiem gadu koraļļi ir auguši, gājuši bojā, to vietā izauguši jauni, un uz kādreiz aktīvā vulkāna uzkrājušies to kalcinētie pārpalikumi, kas veido šīs mazās salu grupas. Uz nevienas no salām nav punkta, kas būtu augstāks par 2,4 m virs jūras līmeņa. Ko tas nozīmē Maldīvijai? Cunami gadījumā postījumi ir katastrofāli, kā to parādīja 2004. gada zemestrīce un tai sekojošie plūdi gan galvaspilsētā, gan pilnībā ūdens pārklātās salas. Tāpat arī Maldīvija ir viena no vietām, kas pazūd visātrāk, globālās sasilšanas dēļ ceļoties ūdens līmenim. Ne velti tūrisma aģentūras aicina apmeklēt Maldīviju, „kamēr to vēl var izdarīt”. Tā kādā jūlija dienā es un mīļotais cilvēks devāmies ceļā uz vietu, par kuras eksistenci zināju jau sen, bet tā šķita tik eksotiska, ka parastam mirstīgajam gandrīz neaizsniedzama. Nepilnas desmit stundas ceļā no Frankfurtes lidostas, lidojums gar pašu Irākas robežu virs Irānas, skaistā Dubaija zem kājām, un, visbeidzot, pa logu paveras skats uz daudzām mazām saliņām ar koši, koši zilu ūdeni visapkārt un galvaspilsētu Mali. Tik koši zilu, ka šķiet, ka pasaulē pēkšņi ir izmainījušās krāsas, jo tāda krāsu koncentrācija vienkārši nešķiet iespējama. Lidmašīnai nosēžoties, nedaudz saraujamies, jo skrejceļš ir tik īss – tkai 3,2 km garumā! Turpat ūdens un redzams, ka lidosta atrodas uz atsevišķas salas. Izkāpjot no lidmašīnas, pirmais, ko sajūtam, ir sutīgums. Ir karsti un ir ļoti, ļoti mitrs, šķiet, ka teju elpojam ūdeni. Seko pasu kontrole, kurā sieviete ar galvassegu cītīgi izšķirsta pasi un izpēta citu valstu iespiestos zīmogus, ieliek savu „employment prohibited”, un varam doties pēc bagāžas. Visa bagāža tiek skenēta. Citi ceļotāji raksta, ka nav atļauts vest alkoholu. Iespējams, ka visi mūsu reisā lidojošie to zināja, jo nevienam nekas nost netika ņemts. Maldīvijā visi pilsoņi ir musulmaņi, jo kopš 2008. gada spēkā ir likums, ka ne-musulmaņiem ir aizliegts būt par šīs valsts pilsoņiem. Pēc iziešanas no lidostas satiekam gidu, kurš mūs uzreiz iepazīstina ar viesnīcas pārstāvi. Mūsu somas tiek reģistrētas nākošajam lidojumam (tiek svērta arī rokas bagāža) un ar mazu autobusiņu dodamies uz Transmaldivian airlines lidostu, kas atrodas turpat blakus lielajai, nebeidzot priecāties par skaisto ūdens krāsu visapkārt. Lidostā nokļūstam Kuramathi Lounge, kas ir uzgaidāmā telpa tieši šīs salas apmeklētājiem. Mūs laipni cienā ar aukstiem dzērieniem, vēlāk tiek atnestas arī maizītes.Vērojam hidroplānus, kas tupat blakus paceļas gaisā, zivis, kas peld zem tiem, un rakstām sajūsminātas ziņas mājiniekiem par karalisko attieksmi. Stundu gaidām un, kad ir savākts pietiekošs viesu skaits, dodamies uz lidmašīnu. Visiem izsniedz ausu aizbāžņus, palīdz iekāpt lidmašīnā, un mēs varam doties ceļā!
Kuramathi ir 1,8 km gara sala un atrodas Rasdhoo atolā, kurā bez tās ir vēl četras salas. Atrodas tuvu Malei, aptuveni pēc 20 minūtēm mēs jau nosēžamies ūdenī, kur mūs jau gaida motorlaiva, un dodamies uz salu. Turpat blakus atrodas arī vietējo apdzīvota sala – Rasdhoo. Pludmalē ir vērojams acīmredzams kontrasts – kūrorta pludmale ir ideāli tīra, bez gružiem un jebkādiem atritumiem, taču Rasdhoo pludmalē kokos karājas maisiņi, pa zemi svaidās pudeles un visādas lupatas un redzami grausti. Vēlāk, klīstot pa salu un ieklīstot darbinieku apdzīvotajā sektorā, šajā pludmales daļā paveras līdzīgs skats. Atliek sev uzdot jautājumu, vai ir labi vai slikti, ka mēs te tādi tūristi esam un ko tas nodara ekosistēmai? Visur plakāti, – pasargāsim koraļļus, nekāpsim ar kājām, nemēslosim, bet vietējie acīmredzami piemēslo daudz un pamatīgi. Ja kādi tūristi kaut ko tomēr piemēslo, tas tiek acumirklī savākts, bet vietējo salās ne.... Personāla daudzums uz salas bija nepārspējams. Man šķiet, ka uz salas pilnīgi noteikti bija vairāk darbinieku nekā atpūtnieku. Zaļos kreklos ģērbti vīrieši nepārtraukti grāba lapas, kaut ko stādīja un zāģēja palmām sausās lapas, slaucīja mājiņu terases un bija citādi nodarbināti dažādos lauka darbos. Baltos kreklos un svārkos ģērbušies bija vai nu viesmīļi, vai mājiņu kārtotāji, kurus nepārtraukti uzraudzīja baltā kreklā un biksēs ģērbušies vīrieši. Maldīvija ir vieta, kur temperatūra tikpat kā nemainās. Cauru gadu tajā nav ne īpaši karstāks, ne aukstāks par 30°C, no janvāra līdz martam tajā ir sausā sezona un no maija līdz novembrim lietus sezona. Atbraucot jūlija vidū, pirmajā dienā mūs sagaida nomākušās debesis. Sabīstamies, ka varbūt tomēr brīdinājums par lietus sezonu bija jāņem nopietni, tomēr nelīst, un mēs dodamies novērtēt pludmali. Vēlāk atklājas, ka lietus sezona patiesībā ir vislabākais laiks, kad apmeklēt salu – nosauļoties tāpat pagūst, jo saule mijas ar mākoņiem, bet iespēja vērot negaisu un peldēties perfekti dzidrajā ūdenī ir neatkārtojama. Pirmajā naktī pamostamies un nesaprotam, kas notiek – pirmīt tik mierīgā ūdens šalkoņa aiz loga ir pārvērtusies bangās, pret mūsu mājiņas jumtu rīb smagas lāses. Mums bija iespēja novērot īstu tropu negaisu! Citās dienās pārliecinājāmies, ka negaisa laikā ūdens ir īpaši silts, lai gan ūdens temperatūra Maldīvijā nekad nenoslīd zem 25°C. Nemainīgi siltais ūdens ir iemesls ārkārtīgi bagātīgai zemūdens radību daudzveidībai – ne velti Maldīvija tiek uzskatīta par ūdenslīdēju meku, jo sastopami vairāk nekā 200 dažādi koraļļu veidi un tūkstošiem zivju. Maldīvijas zivis redzēs katrs, pat tie, kas nesnorkelē, pat neejot ūdenī! Stāvot uz steķiem var redzēt visdažādākās zivis, kas, ja ūdenī īpaši nelēkā, piepeld pavisam klāt. Mana pirmā pelde Maldīvās beidzās ar izbīli un kliedzienu – ūdenī ir haizivs! Ko darīt? Vēlāk recepcijā noskaidrojām, ka Maldīvijā nav bijis neviens haizivju uzbrukums kopš 1976.gada, jo haizivīm pietiek barības dabā. Izrādās, pasaulē katru gadu ir ap 100 haizivju uzbrukumiem, bet ir 20 reizes lielāka iespēja tikt samītam zem govs kājām, nekā aiziet bojā no haizivs uzbrukuma. Pirms brauciena uz Maldīviju, nekad nebiju mēģinājusi snorkelēt, turklāt, atzīšos, ar ūdeni esmu „uz jūs”, jo bērnībā teju noslīku, tāpēc sākotnēji biju skeptiska. Tomēr apmeklēju snorkelēšanas nodarbības instruktora pavadībā, kurš ne tikai iemācīja nebaidīties no ūdens un pareizi elpot, izmantojot masku un trubiņu, bet arī pastāstīja par koraļļu rifu pasauli, zivīm, kuras mēs varam sastapt, un kā saudzīgi izturēties pret rifiem. Tālāk sekoja neticamais – turpat, dažu metru attālumā no krasta, pilnīgi caurspīdīgā ūdenī peld tik krāsainas zivis, ka jebkurš fantāzijas lidojums nobāl. Punktainas, svītrainas, lielas, mazas, maskas palielinājumā tās šķiet turpat ar roku aizsniedzamas. No alām apkārtni vēro murēnas, turpat blakus peld haizivis, un tur, dziļumā, aiz rifa malas, ir vaļhaizivis un bruņurupuči, kurus gan jādodas apskatīt kārtīgā daivinga ekspedīcijā. Tā kā snorkelēju pirmo reizi dzīvē, par niršanu vēl nedomāju, kaut uz salas tā ir pieejama dažādos veidos gan bērniem, gan pieaugušajiem, arī visa veida apmācība. Četru dienu PADI kursi maksāja ap $600. Lai arī pieturos pie principa, ka nav vērts vienu vietu apmeklēt divreiz, es zinu, ka uz Maldīviju es noteikti atgriezīšos vēlreiz, kaut vai tāpēc, ka līdz tam laikam būšu iemācījusies nirt. Ja pirmajā dienā mēs satraucāmies par lietu un tas patiesi arī naktī atnāca, kā pamatīgs gāziens, ceļojuma beigās, kad lietus bija lijis trīsreiz, mēs par to priecājāmies. Pastaigas dārzā zem lietussarga, skatīties, kā lietus lāses pil no palmu lapu jumta, klausīties jūras šalkoņā – arī tas ir skaisti. Jo tikai svelme, tikai karstums, ir nogurdinoši, un patiesībā īstā sezona, kad braukt uz Maldīviju, ir tieši lietus – jo tad ir daudzveidība! Lai arī vislielākā daudzveidība ir vērojama zem ūdens, tomēr arī virs ūdens var pamanīt gana daudz dažādu augu un dzīvnieku. Mūsu ceļojuma laikā ziedēja dažāda veida koki un krūmi, redzējām cēlos hēronus, kuri gandrīz nemaz nebaidījās no cilvēkiem, un naktīs dzirdējam citus putnus.
Apskatījām daudzus jo daudzus augļu sikspārņus jeb lidojošās lapsas un manījām simtiem ķirzaku, gan krabjus, kurus ķer ūdensputni un met lejā pret akmeņiem, gan mazos hermītkrabjus, kuri apdzīvo tukšās gliemežvāku čaulas (tieši tāpēc gliemežvākus ir aizliegts vest prom no salas, jo pretējā gadījumā tiem nepietiek mītņu un tie par mājām sāk izmantot sasistu pudeļu kakliņus un citus atkritumus, kas peld jūrā). Vislabāk atmiņā man palika ikvakaru raju barošana katru vakaru. Rajas ir mani mīļākie dzīvnieki, esmu bijusi daudzos zoodārzos un parkos, kur var apskatīt šos majestātiskos dzīvniekus, šeit bija iespēja novērot tuvumā, kā katru vakaru tās sapulcējas ap vienu no moliem un gaida ikvakara zivju spaini, gatavas mesties krastā pēc sagriezto zivju kumosiem un kā tādi putekļsūcēji piesūkties barotāja hidrotērpam. Arī par rajām, kuras ir tuvas haizivju radinieces, ir daudz aizspriedumu un mītu, īpaši pēc bēdīgi slavenā gadījuma ar Stīvu Īrvinu, kuram rajas dzelonis iedūrās krūšukurvī un viņš aizgāja bojā. Rajas nekad neuzbrūk cilvēkiem neprovocētas, un visbiežāk nelaimes gadījumi notiek, kad tām nejauši uzkāpj. Seklajos Maldīvijas ūdeņos peldes vietās nemanīju nevienu raju, šķiet, tās uzradās tikai uz barošanas laiku un pārējā laikā nebija sastopamas. Maldīvijā nirstot iespējams arī sastapt vienas no lielākajām rajām pasaulē, Manta rajas, kuras es noteikti aplūkošu atgriežoties šajā salā kā pilntiesīgs daiveris. Kas tad ir Maldīvija? Salas, kur pabūt divatā. Kaut vai ar savām domām. Izstaigāties basām kājām pa asajām koraļļu smiltīm, sajust, kā ir iekāpt ūdenī un nav auksti, nemaz! Gulēt uz muguras un gaidīt, kamēr viļņi iznes krastā. Priecāties par ķirzakām, kuras nāk vakarā uz laternu gaismu, ņemt rokās hermītkrabjus un gaidīt, kamēr tie līdīs laukā no mājiņas. Lasīt gliemežvākus un tad izbērt tos turpat dārzā. Skatīties zvaigznēs, kuras neaizsedz pilsētas spožā gaisma. Sēdēt uz steķiem, dzert jasmīnu tēju un skatīties, kā pazūd saule, iedegas apgaismojums uz salas, kā zem steķiem peld zivis, un vērot viļņus. Pamosties naktī un dzirdēt, kā turpat šalc jūra. Gulēt masāžā, tikt izkausētam un saliktam atpakaļ kopā no maziem gabaliņiem. Atpūsties, izgulēties, pabūt prom no visiem uztraukumiem, mobilā telefona un kreņķiem. Maldīvija ir sala baudīšanai.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais