Apkārt zemeslodei, bet ne 80 dienās

Ģirts Smelters 27.06.2013 7 min lasīšanai

No 100latviesustasti.lv ceļojuma bloga - stāsti par maniem un Kristapa ceļojumiem.

Ir 1872. gada 21. decembra pievakare. Londona gatavojas ikgadējām Ziemassvētku svinībām. Taču kaut kur pilsētā kāds franču izcelsmes sulainis mežonīgā ātrumā steidzas pārsteigt savu saimnieku ar negaidītām ziņām – kāzas rīt notikt nevar.

Bez septiņpadsmit minūtēm deviņos vakarā Anglijas Bankas direktors kopā ar vēl diviem baņķieriem, inženieri un aldari nododas kāršu spēlei. Lai arī katram no džentlmeņiem rokās ir kārtis, neviens nevar novērst acis no pendeļpulksteņa pie sienas. Minūtes šiem vīriem šķiet garākas, kā jelkad agrāk. Telpā ir pilnīgs klusums, bet ik pa brīdim dzirdama pūļa murdoņa aiz sienas ārā. Ausis seko katrai pendeles kustībai, skaitot minūtes sešdesmitdaļas. Vēl tikai piecpadsmit sekundes. Desmit. Piecas. Naksnīgo Vestministeras gaisu pēkšņi pāršķeļ pūļa rēciens, klaigas un aplausi. Pēc nieka pāris sekundēm mierīgā balsī un ieturēti atskanēs slavenais „Džentlmeņi, šeit es esmu”.

2013. gada 26. maijs, dažas minūtes pāri astoņiem vakarā. Divi vēl joprojām nedaudz satraukti, bet jau atviegloti latviešu ceļotāji aizturētu elpu skrien pa slīdošo gājēju lentu uz Tokijas starptautiskās lidostas priekšpēdējo – astoņdesmit devīto termināli. Vēl tikai pāris soļus atpakaļ izredzes izkļūt no zemes, kas pirmā sveic rīta sauli, līdzinājās nullei. Tomēr jau kārtējo reizi izglābj cilvēka negaidīta laipnība un izpalīdzība – tik tiešām īstajā laikā un vietā. Šajās pārdesmit minūtēs adrenalīna līmenis pirmo reizi ceļojumā ir gandrīz tikpat augsts, cik tas bija atrodoties divi simti trīsdesmit trīs metrus virs zemes Makau pilsētā, īsi pirms lēciena ar gumiju.

Pēc desmit stundu lidojuma nosēžamies Losandželosas starptautiskajā lidostā. Gulēts ir maz, tāpēc vēlreiz pārrunājam dienas plānus – satikt akadēmiskās airēšanas treneri Ligitu, kurai vajadzētu mūs sagaidīt lidostā ar auto, tad noorganizēt nokļūšanu līdz naktsmājām, lai beidzot izgulētos un atgūtu spēkus. Taču iekšēji jūtu, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Prāts pēc pārlidojuma ir visai gurdens, tomēr garastāvoklis – jautrs. Sievietei, kas visu lidojuma laiku sēdējusi ar mani vienā rindā, uzdodu jautājumu – kas šodien ir par dienu? Saņēmis atbildi sāku skaļi smieties. Amerikā esam ieradušies dienu par ātru.

Kad svētdienas rītā pamodāmies, kā pirmās tika pārbaudītas sporta ziņas. Lai arī man bija vienalga, kurš no vācu klubiem uzvar, mazliet tomēr gribēju sarkanās mašīnas triumfu. Tas nepavisam nepadarīja mazāku rūgtumu par kaunpilno zaudējumu pusfinālā, taču nedaudz mierināja – vismaz manis jau ilgus gadus atbalstītā Barselona zaudēja nākamajiem čempioniem. Atšķirīgās laika zonas dēļ bijām spiesti futbola finālspēli vērot pavisam nepiemērotā laikā – ap pulksten četriem no rīta. Saprotamu iemeslu, kā arī vājā Arjena Robēna snieguma dēļ, devāmies pie miera jau pēc pirmā puslaika, vārtu guvumu tā arī nesagaidot. Liels bija mans pārsteigums uzzinot, ka tieši Robēns vēlāk ir bijis spēles uzvaras atslēga. Pie sevis muļķīgi nospriedu, ka laikam mana spēles vērošana šim futbolistam radījusi nevēlamu satraukumu, tāpēc viņš un visi Minhenes atbalstītāji var priecāties, ka jau pēc pirmajām spēles četrdesmit piecām minūtēm padevos miegam.

Laipnais namatēvs – kāds visai inovatīvs japāņu uzņēmējs, ar kuru iepriekšējā vakarā vairākas stundas bijām gremdējušies sarunās – bija negaidīti sagatavojis spēcinošas brokastis. Veseli ēduši, pateicāmies par viesmīlību un rūpēm, kā arī jauko kompāniju un devāmies uz vilcienu. Silta un saulaina, cilvēku drūzmas pilnām ielām, diena bija kā radīta, lai pamestu Japānu. Paveikuši pēdējos darbus Tokijā, nejauši satikuši kādu kanādieti no Londonas, kurš piedāvāja naktsmājas jebkad, kad būsim Apvienotās Karalistes galvaspilsētā, devāmies uz vilcienu. Pēdējās pāris dienas mani uz katra stūra bija sākusi vajāt sirdsapziņa par zaķīgo pārvietošanās veidu Tokijas sabiedriskajā transportā, precīzāk, par tā lielo apjomu. Tāpēc biju visai atvieglots, ka nāksies vēl tikai pēdējo reizi iespraukties vilcienā uz lidostu bez biļetes, lai pēc tam uzsāktu godīga pilsoņa dzīvi. Vilcienā tikām ierasti veikli, taču nedaudz bažas raisīja fakts, ka šis bānītis, atšķirībā no pārējiem, bija ātrvilciens, un tādos parasti ir kontrolieri. Taču nobraucām labu gabalu, pirms pie mums nemanāmi pieslīdēja oficiāli ģērbies japānis ar, par laimi, tradicionāli sliktu angļu valodu. Stundas brauciens uz lidostu diviem cilvēkiem maksātu trīsdesmit latus. Nevilcinājos, un, pirms kontrolieris ko paspējis bilst, prasīju divas biļetes līdz lidostai, pasniedzot savu kredītkarti. Savu rūdījumu bija iedevis laiks Itālijā, pie kam, zināju, ka manu bankas karti nekur Japānā neņem. Norēķināties nebija iespējams arī šeit, tāpēc saņēmām aizrādījumu un norādi, ka biļete jānopērk izkāpjot ārā, kas, protams, bija ārpus mūsu plāniem un finansiālajām iespējām.

Jau priecīgi nokļuvuši lidostā, devāmies ārā no vilciena un augšā uz termināli. Bet parasto, viegli apejamo vilciena stacijas vārtiņu vietā mūs gaidīja dubultie vārti, ar drošībniekiem pie katra no tiem. Lai izietu cauri, bija jāuzrāda biļete, kuras mums nebija. Pēc ilgas plānošanas kāpām atpakaļ vilcienā un devāmies uz minūtes attālumā esošo otru termināli. Taču tur sistēma līdzīga. Nolēmām riskēt un uz brīdi iedomājāmies, ka ceļojam ar savām draudzenēm. Tad nu vārtu sargātājiem tika likts priekšā scenārijs, kurā mūsu draudzenes izkāpušas vienu termināli ātrāk un izgājušas cauri biļešu kontrolei ar visām mūsu biļetēm. Nevaram viņas sazvanīt, jo telefoni šeit nedarbojas (kas tiešām bija taisnība), un ātri jāpaspēj uz lidmašīnu (kas arī nebija tālu no taisnības). Tāpēc gribējām godīgi iegādāties biļetes no viena termināļa uz otru, lai varam tikt ārā pa vārtiem. Dažu minūšu laikā laipnās vārtu kontroles meitenes mūsu situāciju atrisināja, paņemot no mums naudu un iegādājoties biļetes otrpus vārtiem esošajā biļešu automātā. Tā trīsdesmit latu vietā iztērējām mazliet vairāk kā vienu.

Pēc kārtīgas pusstundas jau stāvējām pie bagāžas nodošanas, lai uz lidojuma laiku atbrīvotos no savām mugursomām un iegūtu lidmašīnas biļetes. Amerikas vīzu mums nevajadzēja, jo bijām ieguvuši elektronisko ceļojumu atļauju. Tas nozīmēja, ka varam nepiespiestā atmosfērā doties uz ASV un uzturēties tur līdz pat deviņdesmit dienām, nestrādājot, nemācoties un ievērojot vēl virkni dažādu noteikumu. Viens no tādiem bija apstiprinātas izbraukšanas biļetes uzrādīšana ierodoties valstī. Šādas biļetes mums nebija, jo ir grūti ieplānot izbraukšanu, ja ceļo mūsu gaumē. Tāpēc paļāvāmies uz savām labajām attiecībām ar vispasaules muitniekiem (mums tiešām tādas ir). Bet to, ka aviolīnijas darbinieks šādu biļeti prasīs uzrādīt pirms lidojuma, mēs pat briesmīgākajos murgos nevarējām iedomāties. Tad nu pēc teikuma – jums ir divdesmit minūtes, lai nodrošinātu un uzrādītu biļeti ārā no ASV – izdzirdēšanas palikām nedaudz nervozi. Un fakts, ka Kanāda, Meksika vai Karību jūras valstis nav derīgs galamērķis, tikai vēl vairāk lika asinīs izdalīties adrenalīnam. Parādījās neliels izmisums un rokas drudžaini darbojās pa datora taustiņiem. Tad interneta savienojums nav atrodams, tad nav zināms, kur sākt meklēt biļetes, kuras varam atļauties, tad dators kļūst aizdomīgi lēns. Un aviolīnijas darbinieks – nepielūdzams, paziņodams, ka viņam zināmās lētākās avio biļetes maksā pieci simti dolāru no cilvēka. Tas viss tikai paaugstināja adrenalīnu.

Mēģinām atrast lētu autobusu uz Hondurasu, bet tas nav iespējams. Lētu lidmašīnas biļešu meklējumi nesekmīgi. Laiks, maita, sācis steigties aizdomīgi ātri, it kā gribētu mūs šoreiz iegāzt. Taču te pēkšņi, kā zibens no skaidrām debesīm, avio līnijas darbinieks atceras, ka lētākā biļete esot nevis pieci simti, bet gan piecdesmit dolāru – viņš tikai pārteicies. Akmens no sirds noveļas un aizveļas kaut kur prom. Nu jau viss atkarīgs tikai no datora ātruma un pirkstu veiklības. Laiks un Kristaps elpo pakausī, pie bankas maksājuma uzdevumu izpildes aizturot elpu. Apstrāde notiek ilgāk, kā parasti.

Uz brīdi jau liekas, ka nesaies. Bet beidzot ekrānā parādās lidojuma numurs, kas ātri tiek norakstīts, un nu jau izpalīdzīgā avio līnijas darbinieka vadīti tiekam cauri drošības kontrolei, pasu kontrolei un ļaujam kājām vaļu, drudžaini izkliedzot pateicības vārdus mūsu glābējam. Vēl pāris minūtes, un jau vakariņojam virs Klusā okeāna. Blakus apsēžas māmiņa ar zīdaini, kam tas ir pirmais lidojums. Neskatoties uz to, mazais ir pārsteidzoši kluss un drosmīgs, tomēr tā arī neaizmiegam.

Pēc lidmašīnas nosēšanās mūs piemeklē apgaismība, ka, lai arī izlidojuši svētdienas vakarā un ceļā pavadījuši desmit stundas, esam ielidojuši svētdienas pēcpusdienā. Pavirši izkalkulējot ielidošanas laiku, bijām rēķinājušies, ka diena, kurā nosēdīsimies, būs pirmdiena. Tomēr visai amizantā un ironiskā kārtā esam pieļāvuši tādu pašu kļūdu, kādu pirms vairāk kā 140 gadiem pieļāva Žila Verna stāsta galvenais varonis no Reformatoru kluba. Proti, ne Foga kungs, ne mēs neņēmām vērā, ka, šķērsojot Kluso okeānu, šķērsota tiek arī Starptautiskā Datuma Maiņas līnija. Un, ja to šķērso austrumu virzienā, tiek iegūta papildus diena. Turpretī, ja to šķērso rietumu virzienā, viena diena tiek zaudēta. Mums tas vis nenozīmēja vinnestu vairāk kā miljona sterliņu mārciņu apmērā. Tieši otrādi – visas sarunātās tikšanās bija nākamajā dienā. Bijām piedzīvojuši nedēļu ar divām svētdienām. Daudzi par to noteikti sapņo katru pirmdienas rītu, pirms modinātājs mehāniskajos pulksteņos vai viedtālruņos liek celties un līst laukā no gultas

Satraukumam pavisam nebijām noskaņoti, pie kam, priekšā bija mītiskā ASV muitas šķērsošana. Gandrīz katrs cilvēks, ar kuru bijām runājuši par iekļūšanu Amerikā, mūs bija biedējis ar baisiem stāstiem no savas pieredzes, kur gandrīz katrs iesaukts speciālā istabā, lai tiktu izprašņāts un nopratināts par saviem nolūkiem sakarā ar ‘lieliskākās valsts pasaulē’ apmeklējumu. Tad nu ar mazu nervozitāti gaidīju rindā, kad tikšu pasaukts. Tomēr viss notika kā parasti, un vienīgais jautājums ārpus oficiālās informācijas iegūšanas man tika uzdots par laulību šķiršanu Latvijā – nelaimīgais muitnieks tieši šobrīd bija nobriedis šķirties no savas raganas, bet šādā gadījumā negribi nāktos samierināties ar pus mantības atstāšanu bijušai sievai. Tad nu viņš apjautājās – kā likums šīs saistības kontrolē manā valstī. Kristaps caur savu galdiņu izslīdēja vēl ātrāk.

Atlika vien iziet ārā un ieelpot brīvības garšu ‘apsolītajā zemē’. Gaiss bija negaidīti vēss un sapratām, ka būs no somas apakšas jāatbrīvo kāds siltāks apģērba gabals. Jāatrisina bija tikai nakšņošanas situācija, kas laimīgā kārtā atrisinājās pati no sevis pēc aptuveni pus stundas – pie sevis mūs ielūdza kāds bulgārs, kurš Kalifornijā mitinās jau četrpadsmit gadus. Kad ieradāmies norunātājā satikšanās vietā, pie mums līgani piebrauca sarkans pēdējā gadsimta sākuma Pontiac Firebird modelis. Un tālāk, lai arī cik noguruši bijām, devāmies apskatīt Holivudu, noķerot arī elpu aizraujošu skatu pār naksnīgo pilsētu Losandž