pārgājiens, kas nenotika...

  • 5 min lasīšanai
Kā es gāju pārgājienā! Jau kādu laiku galvā perinājās doma, ka vajadzētu kādu laiciņu padzīvot ārpus pilsētas, ārpus ierasto cilvēku sabiedrības, ārpus visa kā cita. Nu principā padzīvot mežā. Tā kādu dienu, kad kārtējo reizi šo domu viļāju pa galvu, burvīgajā portālā draugiem.lv ģeogrāfu mafijas virtuālajā pulcēšanās telpā uzgāju ziņu aptuveni „vai kāds negrib pievienoties 4 dienu pārgājienā no Ainažiem līdz Valmierai”. Ideāli! Kāds lasa manas domas! (Pag! Bet varbūt tiešām caur datoru kāds to dara? Kā „1984”?) Tā nu pacilātas sajūtas vadīts aizsūtīju e-mailu jaunietim, kurš bija izteicis šo piedāvājumu. Jāsaka gan, ka ar operatīvu informācijas piegādi šis jaunietis neizcēlās, jo man vajadzēja vairākas reizes rakstīt e-pastus un īsziņas, kamēr viņš nolēma sniegt atbildes uz maniem jautājumiem. Daži jautājumi bija jāatkārto vairākkārtīgi... Kad pirmais prieka emociju vilnis bija noplacis, es sāku apdomāt uz ko es parakstos. Ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem doties mežā uz 4 dienām, kas reizēm izvēršas par diezgan nopietnu pārbaudījumu savstarpējo attiecību skolā pat cilvēkiem, kas ir pazīstami jau ilgāku laiku. Vienīgais nomierinājums man bija tas, ka tie cilvēki arī būs ģeogrāfi. (Tas gan vēlāk izrādījās viltus mierinājums, jo... nu bišķīt vēlāk). Mēģināju izvilināt no organizētāja kaut kādus tehniskus knifiņus, kas skar ēdienu un citus pārgājienā noderīgus jautājumus, bet īsti labi nesanāca. Nebija šis jaunietis noskaņots skaidrot man šāda veida jautājumus. Pēdējā vakarā pirms izbraukšanas ap plkst. 22iem sāku krāmēt somu. Pēdējā laikā man šī nodarbe izvēršas par to drēbju, kas pagadās pa rokai, samīcīšanu pa virsu guļammaisam. Man vajadzētu grāmatiņu „100 padomi, kā pareizi krāmēt somu pārgājienam” vai kaut ko tamlīdzīgu, jo parasti pusi no līdz paņemtajām lietām tā arī neizmantoju. Bet šoreiz vajadzēja tajā visā drēbju murskulī iemānīt arī telti. Nezinu kāds velns mani dīdīja, bet man pēkšņi radās doma, ka jāpārbauda, kādā stāvoklī ir mana telts. Brīdī, kad es viņu vilku ārā no maisiņa, es sapratu, ka gulēšana šinī teltī 3 naktis būs nopietns pārbaudījums manam organismam, jo telts smirdēja ne vairāk, ne mazāk kā pēc kartupeļu pagraba! Pēc Jāņiem biju aizmirsis viņu izžāvēt... Vēl viens bonuss bija tāds, ka telts priekšpuse izskatījās tā it kā būtu viegli dedzināta, bet cik atceros Jāņos ugunskurs bija patālu no manas telts?! Risinādams šīs x-failu līmeņa noslēpumainās lietas, es smagu roku ieliku telti somā. Visu laiku iekšā runāja mazs velniņš, kas gribēja pierunāt mani palikt mājās. Es viņu nogalināju, uzliku modinātāju uz 8:00 un gāju gulēt. Nākošajā rītā nebija laika pārdomāt galējā lēmuma pareizību. Uzcēlu savu mega-pārbāzto mugursomu plecos un braucu uz Rīgu. Iegājis veikalā, es nedaudz apjuku, jo nevarēju vienoties ar sevi cik daudz un kādu ēdienu pirkt, jo nekādus norādījumus „no augšas” nebiju saņēmis. Jau pašā sākumā izslēdzu variantus par sausajām zupiņām vai kartupeļu biezeņiem. Beigās nolēmu, ka vadīšos pēc kaut kur dzirdētas patiesības, ka ja katrs paņem līdzi tā lai pietiek pašam, tad beigās pietiks visiem. Viegla mēroga panika mani pārņēma, kad mēģināju visu to, ko biju nopircis, iebāzt mugursomā! Kādas 5 minūtes dažādi mēģinājis apmānīt Kosmosa Nezūdamības Likumu, tomēr somu izdevās aizdarīt. Taču mani sāka mākt bažas par somas dibena vēlēšanos turpināt kopdzīvi ar pārējo somas daļu. Bet nu vairs jau neko... Nopirku arī avīzi, ko lasīt autobusā (un ekstremālā situācijā arī iekurināt ugunskuru), aprunājos ar Madaru, ko satiku veikalā, izstāstīju par savu gaidāmo pasākumu un tad, kad viņa pateica, ka „baigi forši” ir tas, ko es darīšu, man arī sāka likties, ka viss būs baigi cool! Gaidot autobusu saņēmu zvanu no meitenes, kas arī bija paredzējusi doties šinī pārgājienā. Viņa vaicāja, vai manā teltī nebūtu vieta viņai un viņas māsai!?! Nu vieta jau tā kā būtu, bet tā smaka... Bet nu atteikt jau nevarēju, jo otra alternatīva viņām bija padomju laiku telts, kas sver apmēram uz pusi tik daudz cik cilvēks, tā kā teicu, ka būs viņām vieta. Tajā brīdī man atkal sāka likties, ka šeit kaut kas nav tīrs, jo kurš cilvēks vispār varētu iedomāties iet pārgājienā ņemot līdzi telti, kuru pats nevar panest?! Autobusa šoferītis atteicās taisīt vaļā bagāžas nodalījumu, tāpēc somu nācās likt uz trepēm pie autobusa vidējām durvīm. Taču apmēram Saulkrastos autobusā sakāpa milzums ar cilvēkiem, kas ļoti pārliecinoši izrādīja vēlmi kāpt pa šīm durvīm ārā. Es biju iesprostots starp logu un normāla izmēra tanti, tāpēc somas darbības nevarēju īsti labi koordinēt. Taču, kad apmēram 3. reizi pēc kārtas kāds vīrietis bija izcīnījis nevienlīdzīgu cīņu ar manu somu, sapratu, ka man pašam vajadzētu ar viņu cīnīties. Nu... ar somu ne ar vīrieti. Tā nu cēlos vien kājās un ņēmu somas grožus savās rokās. Par laimi viss lielais kvantums ar cilvēkiem ātri pazuda. Ieradies Ainažos, satiku jauniešus, ar kuriem tad man bija paredzēts doties piedzīvojumu meklējumos. Nu un pirmais iespaids bija maigi sakot nedaudz šokējošs. Pirmkārt, man nez kāpēc likās, ka organizētos pārgājienos dodas vismaz 10 cilvēki, taču viņi bija tikai 4 – 1 pusis un 3 meitenes. Visiem ap 17 gadiem. (Tātad mans mierinājums, ka tie ir ģeogrāfi bija bijis veltīgs. Vienīgi puisis bija kaut kāds JĢS uzvarētājs vai kaut kas tamlīdzīgs...) Otrkārt... Viņi izskatījās tā, it kā dotos uz skolu nevis uz mežu, jo viņiem visiem bija skolas mugursomas! Nu izņemot puisi, bet arī viņa somas izmērs neliecināja par pārgājiena ilgumu. Man uz brīdi palika neērti par savu milzonīgo somu. Taču katram no viņiem rokās bija vai nu telts vai guļammaiss, pie somas piekarinātas kurpes un citas ekstras, kas, manuprāt, nu nekādi nevar padarīt pārgājienu ērtāku. Bet nu negribējās uzreiz sākt mētāties ar gudrībām par somas kārtošanas pamatprincipiem, it sevišķi ņemot vērā to, kā es pats krāmēju savu somu. Aizgājām līdz jūrai, jo autobuss, kam mūs bija jāved uz pārgājiena starta vietu, nāca tikai pēc 2,5 stundām. Tur noskaidrojās, ka nevienam nav līdzi ar ne katla, ne ēdamtrauku! Tas bija šoks numur divi! Tātad uz mums 5 ēdiena pagatavošanai bija tikai mans 1 litra ietilpības mazais katliņš, kas vienlaicīgi kalpo arī par manu ēdambļodu!? Tajā brīdī man pārgāja vēlme jautāt vai kādam līdzi ir cirvis vai zāģis, vai arī, piemēram, plāksteri, nemaz nerunājot par kaut kādām zālēm. Un principā neizskatījās arī, ka ar ēdienu šie jaunieši būtu nodrošināti 4 dienām. Bet nu neko. Mierināju sevi ar domu, ka vismaz es izdzīvošu. Taču man mieru arī nedeva tas, kā viņi uzvedās. Meitenes visu laiku runāja par to, ka visi vīrieši ir cūkas, puisis izrādīja nenormālas greizsirdības pazīmes. Piemēram, veikalā, kad es pajautāju viņa draudzenei, vai nevajadzētu nopirkt desas vai ko nu tur, viņš pienāc un noteica: „Kurš tad te iepērkas? Ar mani laikam neviens neaprunāsies...” Vienkārši dievīgi... Nāca tas brīdis, kad vajadzēja kāpt autobusā. Kādas 20 minūtes pirms autobusa atiešanas, vienai no māsām zvanīja tēvs. Pirmo reizi dzirdēju, ka kāds ar vecākiem runā 3stāvīgiem lamu vārdiem... Cik nopratu, tad viņas bija aizgājušas šinī „pārgājienā” (kas man sāka atgādināt kaut kādu farsu) bez atļaujas. Viņām bija jābrauc mājās. Tā nu palikām mēs 3 – es, puisis un viņa draudzene. Burvīgi! Es gribētu zināt, kā viņš uzvestos, ja mēs ar to meiteni uz brīdi būtu palikuši divatā. Man liekas, ka risinātos kaut kas līdzīgs latīņamerikāņu seriālos redzētiem emociju izvirdumiem. Bet nu tajā brīdī, kad es sapratu, kas ir noticis, man bija par daudz. Es atvainojos (nezinu, kāpēc) viņiem abiem, pateicu, ka nekur neiešu un nopirku biļeti uz Rīgu. Viņi abi aizbrauca. Es ar abām māsām paliku gaidīt savu autobusu, jo kādu gabalu mums sanāca braukt kopā. Kad es autobusā viņām pavaicāju, vai viņām ir bijis kaut kas ēdams paņemts līdzi, viņas atbildēja, ka kaut kādi čipši, bet principā nav. Jo pa ceļam taču būšot veikali... Tajā brīdī es sapratu, ka viņām neiet šinī pārgājienā laikam ir labākais variants, jo šķiet viss tas pasākums būtu pilnīgā pakaļā! Jau pēc 10 minūtēm, ko mēs gājām līdz jūrai, viena no meitenēm sāka pīkstēt, ka viņai traucē pie somas piekarinātās botas, kas sitās pret dibenu. Tad kas būtu bijis, ja uznāktu lietus... Vai noticis kaut kas vēl foršāks ar traumu līdzdalību... Braucot uz Rīgu, sāku apvērt iespējamos vakara turpinājumus. Mājās braukt negribējās, tāpēc izlēmu braukt uz savu dzīvokli Iļģuciemā, kur tūlīt, tūlīt sākšu dzīvot. Izrādās, ka dzīvokļa īpašniece (Ilva) bija uzrīkojusi ballīti. Tā nu pārgājiena vietā sanāca kaut kas līdzīgs sālsmaizei. Savukārt nākošajā dienā aizbraucu uz Baltezeru uz atvadu ballīti meitenei, kura brauks mācīties uz Itāliju. Un tur, sēdēdams viens pats laivā ezera vidū un ķerot sauli, sapratu, ka neiet tajā pārgājienā ir bijis viens no maniem pareizākajiem lēmumiem pēdējās desmitgades laikā. Valters 22.08.05. PS. Zinu, ka nebija pārāk smieklīgi, bet šito gan man gribējās uzrakstīt. Taču vai es būšu guvis mācību un uz pārgājieniem ar nepazīstamiem cilvēkiem vairs neparakstīšos? Ha! Kā tautā saka – ņifiga!!:)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais