Lietuva - Latvija. Epopeja par lāpstu.

  • 3 min lasīšanai
Darbojošās personas: "Titānika" komanda : Es, Kristers, Zane, Agnese, Konrāds [daļēji] "Lielās Pelēkās Laivas" komanda : Monta, Normunds, Viljams Ādolfs, Guntis, Konrāds [daļēji] Vasara jau gandrīz pusē, bet es tikai liku divpadsmitās klases beigu eksāmenus un strādāju, līdz kādu dienu sapratu, ka ir pienācis laiks doties. Kad man ienāca prātā šī spīdošā ideja, nekavējos to paziņot savam mīļotajam vīrietim - viņam galu galā arī jāzin... Kā nu bija kā ne, pārrunu un ideju apmaiņas rezultāts bija laivošana. Laimīgas sakritības rezultātā arī drauga vecākiem bija līdzīga doma prātā, tad nu devāmies ceļā, apbruņojušies ar divām piepūšamajām laivām, četriem airiem, teltīm, guļammaisiem, pārtiku divām diennaktīm un arī plostošanas aprīkojumu. Pirmajā naktī gulējām pie Ventas Lietuvas pusē - diemžēl netālu no šosejas, tāpēc ilgi kārotā un gaidītā mežonīgo lauku romantika tā arī neiznāca - labi, ka šosejas dunoņu reizēm pārskanēja visnotaļ mežonīgs un laucinieciski romantisks pērkons [vai varbūt tie tomēr bija Līvi]... Rīts mūs sveica ar aprasinātu telti, labi, ka tikai no ārpuses. Mūsu superlabāko draudzeņu telti, kas šaurā lokā tiek dēvēta par Zivtiņtelti [un, ja es nemaldos, ir pabijusi Elbrusā] Lielais Rasinātājs nebija saudzējis, un tā bija slapja i no ārpuses, i no iekšpuses. Bet viņas teica gluži kā Karlsons "Bla bla bla - sīka vienība!" un varonīgi žāvēja slapjos guļammaisus rīta saulītē. Kad guļammaisi bija puslīdz apžuvuši un laivotāji, tas ir mēs, puslīdz apmierinājuši savu bada neprātu ar svaigi smērētām pastētmaizēm un tomātiem, bija pienācis laiks doties ceļā. Savācām mantas, piepūtām laivu... Starp citu, laiva tiek saukta par Titāniku, un ņemot vērā paredzēto tonnāžu [četri traki aptuveni sešdesmit kg sveroši jaunuļi ar visām mantām DIVIEM paredzētā laivā] man laikās, ka šoreiz Titāniks attaisnos savu daiļskanīgo nosaukumu [lasīt - nogrims upes dibenā, noies pa burbuli, kļūs par zivju barību un tamlīdzīgi]... Tā nenotika. Gandrīz nemaz. Pa burbuli nogāja gluži kas cits - viens no diviem airiem. Loģiski, ka airi mūsu laivā bija divi - viens Kristeram, kurš bija nolemts mūžīgām airēšanas mokām, otrs gāja no rokas rokā. Tiesa gan man, gan Agnesei, gan Zanei labāk patika redzēt airi ejam nekā nākam, bet redzēt airi noejam pa burbuli bija mazliet satraucoši. Šo sajūtu sapratīs jebkurš, kuram gadījusies necerētā veiksme nozaudēt airi upes vidū. Labi, ka Venta šajā posmā nav krāčaina, plūst mierīgi. No otras puses, pa tādu upi, it īpaši ar vienu airi, ir varen garlaicīga laivošana. Kulminācija mūsu piedzīvojumam bija strauji tuvojošās slūžas. Kristers varonīgi ar vienu airi vadīja laivu krasta virzienā un, meiteņu spiedzienu pavadīti, piestājām labajā krastā. Izkāpām, izkrāvām laivu un iznesām sausumā. Mums ar Agnesi ienāca prātā ģeniāla ideja aiziet pa slūžām līdz otram krastam [tur bija plats ceļš] un paskatīties, vai tik kaut kur nemētājas kāds gluži labs, nevienam nevajadzīgs airis lietošanas kārtībā. Airis bija ārkārtīga nepieciešamība, par airi mēs būtu atdevuši pēdējo jogurta konfekti, ja kāds būtu prasījis :D. Tā nu mēs gājām un mūsu galvās bija viena doma - AIRIS, AIRIS AIRIS... Pret slūžu kompleksu ieraudzījām atstutētu gluži labu un lietošanas kārtībā - LĀPSTU, LĀPSTU, LĀPSTU!!! Ja tā labi padomā - ar ko tad lāpsta sliktāka par airi - mērc ūdenī un lāpsto... Ar šo ideju devāmies atpakaļ uz otru krastu pie Kristera un Zanes un dalījāmies pārdomās. Lāpstai bija tikai viens trūkums - tā nebija nevienam nevajadzīga - no sarga būdiņas mūs modri uzmanīja lietuviškas braļugas spožās actiņas. Izstrādājām aģenta 007 cienīgu plāniņu - nesīsim laivu, iekrausim lāpstu un zibens ātrunā nosegsim ar jakām, kāpsim ūdenī un fiksi airēsim/lāpstosim prom... Plāniņš izgāzās, jo brālis kaimiņtautietis, nelabu nojauzdams, iznāca no sargbūdas un pavadīja mūs ar aizdomīgu skatienu. Nonesām laivu otrā pusē un nolēmām tik viegli nepadoties vis - lāpsta paliek LĀPSTA! Vairākas reizes lavījāmies tai pakaļ, bet mūsu pūles nevainagojās panākumiem - brālis lietuvietis nebija ar pirkstu taisīts un turpināja cītīgi maršēt pa teritoriju. Mēģinājām pat šķērsot slūžas no upes puses, izmantojot Maugļa cienīgas metodes, rāpjoties pāri nedrošām restēm un karājoties pie režģu kāpnēm. Viņš mūs pārsteidza un arī šis plāns ar blīkšķi izgāzās. Tēloti skumīgi īrāmies prom, bet tas bija viltus manevrs - patiesībā piestājām otrā krastā, un Kristers, mūsu lūgšanu pavadīts, devās misijā "LĀPSTA". Taču mūs vajāja neveiksmes, un viņš atgriezās pēc laba laika tukšām rokām. Esot saticis sargu un teicis, ka meklē meiteņu pazaudēto jaciņu. Tad ar cīņas saukli "vajag tikai rakt!" uz lūpām misijā devāmies mēs ar Zani... Mūsu neatlaidība atmaksājās un laivā atgriezāmies, sirdīm strauji pukstot un ar lāpstu padusē! Jā, zinu, aplaupīt brāļus lietuviešus nav labi, bet mums bija lāpsta! LĀPSTA!!! Jutāmies kā supervaroņi un, vai mirstot no laimes, īrāmies, tas ir, lāpstojām tālāk... Mūsu tālākie piedzīvojumi nespēj konkurēt ar šo, jo, galu galā, Kristers ieveļas ūdenī un saslapina bikses katrā laivu braucienā. Un ja ne viņš, tad kāds jau to izdara vienmēr. Un, ja pats neieveļas, tad kādas palīdzīgas rokas iemet. :D Vakars un nakts nometnē bija brīnišķīgi - iekūrām ugunskuru un bezmaz vai līdz rīta [Š]ausmai spēlējām ģitāru un dziedājām visas vecās un jaunās, un tik iemīļotās dziesmas... Tāda kopības sajūta, miers un beidzot arī sengaidītā lauku mežonīgā romantika... Mēs brauksim vēl.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais