Ceļojums laikā

19.06.2008
11 min lasīšanai
35 foto

Maroka – ceļojums laikā Dzīvojot savās ierastās pasaules robežās, kur valda rietumu civilizācija, es tikai teorētiski spēju iedomāties, kā tas ir dzīvot savādāk. Un te nu mēs ar draugiem izlēmām doties uz vietu, kur nevalda tehnoloģiju principi, kur cilvēks ir pats, kas viņš ir. Laika mašīna arī šajā sarežģītajā laikmetā, kad negribas pat iedomāties, kas notiktu, ja aptrūktos elektrība, nav vajadzīga. Pietiek vien ar lidmašīnas biļeti uz Maroku, un ceļojums laikā var sākties. Mūsu ceļojums sākās ar lidojumu uz Malagu, tad pārbraucām līdz Tarifai, un tad ar prāmi uz Tandžiru. Lai atvieglotu sev dzīvi, tad jau Malagas lidostā bijām pasūtījuši busiņu, kas mūs vēlā vakara stundā aizvedīs uz pārsimt kilometru attālo ostas pilsētu, lai jau rīta agrumā ar pirmo prāmi varētu doties pāri uz Maroku. Pārbrauciens it kā bija pagarš, taču tas palīdzēja palēnām ienirt arābu pasaulē. Tarifā mūs gaidīja pasūtītais auto, ar kuru tad visas 9 dienas pārvietojāmies pa valsti. Mūsu pirmās dienas maršruts bija Tandžira – Casablanca. Vēl neesam braukuši pat 15 minūtes, un mani jau aptur ceļu policija par ātruma pārsniegšanu. Jāatzīmē, ka vairumā vietās pilsētā atļautais braukšanas ātrums bija 40km/h. Tā kā izlikāmies, ka nekā, nekā nesaprotam franču valodā, ceļu policists pēc biezās dokumentus pakas apskates, secināja, ka tikko esam iebraukuši valstī, noīrējuši auto, un lika mūs mierā, tikai piekodināja, lai braucot lēnāk. Jāatzīmē, ka izlikšanās, ka neko nesaprotam franču valodā mūs izglāba vēl reizi, kad laikam atkal kaut ko bijām pārkāpuši. Policisti Marokā runā tikai franču valodā. Vienīgā pilsēta, kur policisti zināja angļu valodu, bija Essaquira – tūristu pilna pilsēta. Kopumā valstī ir patiešām daudz policistu uz ielām un ceļiem. Ik pa brīdim tiek veidots ceļa sašaurinājums, un tiek kontrolētas automašīnas. Tomēr vairumā gadījumu, ieraugot ārzemniekus, tiek pamāts, lai turpinām ceļu. Šie formās tērptie vīri ir noderīgi ik pa brīdim, ja ir sajūta, ka esam apmaldījušies, vai nevaram ko atrast. Galvenais ir zināt kaut nedaudz franču valodu, un tad jau saruna sanāks. Reizumis bez palīdzības iztikt ir grūti, jo pilsētās norādnes ir ļoti sliktas, vai arī to vispār nav. Diezgan bieži izbraukšanas no pilsētas, lai atrastu vajadzīgo šoseju tālāk ceļam, mums aizņēma līdz pat pusstundai – stundai. Kopumā ceļi Marokā ir normāli. Autobāņi ( atļautais ātrums 120km/h) ir patiešām labi, un uz tiem ir ļoti, ļoti maz mašīnas. Braucot pa tiem, mums radās sajūta, ka katra pilsēta ir kā maza valsts, un satiksme starp tām nav nepieciešama. Taču pārējie mazie un šaurie ceļi nav visai labā stāvoklī, un ir jārēķinās, ka pārvietošanās no punkta A uz punktu B aizņems vairāk laikā nekā Latvijā. Kalnu ceļi ir šauri, līkumoti, ne visai labas kvalitātes un, protams, neapgaismoti ar gājējiem, kas iet pa tiem arī nakts melnumā. Ir jābūt ļoti, ļoti uzmanīgiem, jo vietējie rūķīši var iznirt šofera acu priekšā ik mirkli. Pārvietošanās ar auto dabas mīļotājiem ir patiess baudījums, jo ainava kardināli mainās ik pa kādiem 100km, bet kalnos vēl biežāk. Kopumā ceļojuma laikā – 9 dienās mēs nobraucām 3000km. Casablanca Mūsu otro pietures punktu var raksturot kā pilsētu ar eiropeiskiem vaibstiem, pilnu franču arhitektūras paraugu. Casablanca ir pilsēta, kurā jau viss notiek pēc arābu likumiem, tomēr civilizācija vēl sit augstu vilni. Pēc nelielas maldīšanās skaistā privātmāju rajonā, kas līdzinās mūsu Mežaparkam, atrodam savu rezervēto viesu māju Daritrit ( www.daritrit.ma). Tajā mūs sagaida francūzis Žans Pjērs un viņa sieva. Ieejot namā, es kļuvu vai mēma no fantastiskā mājas iekārtojuma. Gluži vai kā 1000 un vienas pasakas stilā ar burvīgām istabām, divām terasēm, dzīvojamo istabu un pilnu ledusskapi ar vieglām uzkodām un atvēsinošiem dzērieniem. Mājā bez īpašniekiem vēl strādā 2 mājkalpotājas, kas rūpējas par tīrību un virtuvi. Te nu es sajutos kā mūsdienu princese. Patiešām iesaku šo vietu visiem Marokas apceļotājiem. Pilni sajūsmas par mūsu naktsmītni, mēs devāmies iekarot pilsētu, lai atkal atgrieztos un pavadītu vakaru uz terases ar glāzi laba atvēsināta baltvīna. Starp citu, par alkoholu runājot, ir ieteicams ar to apgādāties laicīgi un veidot nelielus krājumus. Tas ir pieejams tikai lielveikalos, kuru dažās pilsētās pat nav. Krogos alkohola nav, izņemot tūristu pilsētu Essaquira okeāna krastā. Par vislielāko Casablancas atrakciju mums izvērtās ceļš mājup no centra viesu namu. Pēc pilsētas apskates, iestājoties tumsai, mēs meklējam taxi, lai nokļūtu atpakaļ. Casablancā ir 2 veidu takši – grand un petit. Petit var uzņemt 3 cilvēkus( Fiat uno), Grand – parasti ir veci Mercedes, kas pārvadā pat 6 vai 7 cilvēkus. Cirks sākās tad, kad rādījām šoferiem adresi, kur mums ir jānokļūst. 4 takši noplātīja rokas, kaut ko nomurminot zem deguna. Tad talkā nāca kāds arābu vīrs, kurš teicās, ja nu taksists nezin, lai mēs braucot un paši viņu koriģējot. Diemžēl viss nebija tik gludi kā šķiet. Tā kā bijām 4 cilvēki, tad iesēdāmies 2 petit takšos, jo grand nekur nemanījām. Braucām it kā uz to pusi, no kuras atbraucām. Atcerējāmies, ka netālu no mūsu viesu nama bija Shell benzīna uzpildes stacija. Diemžēl pa ceļam sapratām, ka tādas Shell ir ļoti, ļoti daudz un visas tik līdzīgas...Kad jutām, ka vairs nav lāga, lecām ārā no mašīnas un nolēmām iet kājām. Te nu mūs glāba līdzpaņemtais GPS. Viesnīcas koordinātes bija „pieseivotas”, un, sekojot rādītājiem, pēc kādas stundas sasniedzām galamērķi. Izrādījās, ka bijām izkāpuši kādu kilometru pirms vajadzīgās vietas. Kopš šī brīža sapratām, ka bez GPS nekur. Vēl mums radās teorija, ka, iespējams, takšu vadītāji ir analfabēti, vai ne pārāk labi redz, ka nevarēja salasīt adresi, kur mums ir jānokļūst. Jāpiemin, ka analfabētisma līmenis Marokā ir visai augsts. Nākamais rīts Casablancā mūs sagaidīja ar smaržojošām 5 zvaigžņu viesnīcas cienīgām brokastīm, kādas mēs nepiedzīvojām nekur citur Marokā. Tā nu mēs apmierināti, labi izgulējušies un pilniem vēderiem turpinājām ceļu, ienirstot dziļāk Marokas vidienē. GPS Tā nu ir lieta, bez kuras uz Maroku nevar braukt, ja vēlaties ceļot paši bez gida vai grupas pavadības. GPS noder, lai izbrauktu no pilsētām, izietu no medīnām un vispār sajustos droši, ka nepazudīsim. Pirms brauciena, lasot Lonely Planet un citas grāmatas, es vēl pasmējos pa šo faktu, bet pēc brauciena, esmu pilnīgi pārliecināta par GPS nepieciešamību. Vēl ir jāatzīmē, ka Marokas un tās pilsētu kartes Jūs internetā neatradīsiet. To patiešām nav. Var atrast koordinātes, tās noseivot un vismaz orientēties pēc tām. Koordinātes internetā būs pieejamas tikai pašām lielākajām pilsētām. Marakeša 250km un mēs esam ar laika mašīnu atviesti dažus gadu simtus atpakaļ. Esam sasnieguši pašu piesārņotāko ( gaisa ziņā) Marokas pilsētu. Iebraukšana un viesnīcas atrašana ir vien kā vērta! Lai patiešām izbaudītu patieso Maroku, mēs viesnīcu bijām rezervējuši pašā Marakešas vecpilsētā ( medīnā). Pirmais un lielākais šoks, kas ir jāpārdzīvo medīnas tuvumā, ir vispārēja ceļu satiksmes noteikumu ignorēšana. Jau citās pilsētās bijām ievērojuši, ka kreisais pagrieziens no vidējās joslas bez rādītāja ieslēgšanas ir ikdienas parādība, tad te tam visam pievienojās zirgu un ēzeļu pajūgi, melns mākonis ar mopēdistiem, velosipēdisti, kā arī gājēji, kas iet, kad un kur grib. Galvenais regulētājmehānisms ir roku vēzēšana pa atvērtu logu un bļaušana, ja gribas kaut kur nokļūt vai pārvietoties pa joslām. Visumā pēc šī satiksmes piedzīvojuma un kopumā nobrauktiem 3000km pa šim 9 dienām, draugi ir gatavi man piešķirt īpašo šofera ordeni par māku un izturību. Tā kā medīnā iebraukt ar auto nevar, tad dodamies izlūkos atrast savu viesnīcu ar „Lonely Planet” grāmatu padusē. Protams, ka tikko izkāpjot no auto, mums jau „piesitas”gids, kas ir gatavs ne tikai aizvest uz viesnīcu, bet arī izvadāt pa pilsētu. No šiem pakalpojumiem atsakāmies, un turpinām ceļu paši savā nodabā. Sekojot kartēm, nonākam Marakešas lielajā tirgus laukumā, kur burtiski notiek ieniršana arābu pasaulē. Tur ir gan čūsku dīdītāji, gan tirgotāji, gan muzikanti, kas pelna galvenokārt ar ļaušanu sevi fotografēt. Turpinot sekot kartēm, ienirstam medīnas ļaužu pārpilnajās ieliņās cerībā, ka atradīsim viesnīcu. Pa to laiku ik uz soļa kāds pavaicā, kur mēs ejam, un, vai nevajag palīdzēt atrast vajadzīgo vietu. Šaurajām medīnas ieliņām nav nosaukumu, un arī karte izrādās ne visai precīza, jo tajā nav iespējams iezīmēt medīnas labirintus. Tomēr, pavaicājot ceļu kādā viesnīcā, mēs savu galamērķi esam sasnieguši. Un pirmais darbs ir „noseivot koordinātes”, lai vajadzības gadījumā tās izmantotu. Te nu atkal noder mūsu GPS, jo, ienirstot medīnas ieliņās, atpakaļceļu atrast ir visai neiespējami, bet ar GPS vismaz virziena pareizību var noteikt. Jāatzīmē, ka šī iekārta medīnas ieliņās nestrādā, jo ielas ir šauras, mūri augsti, un satelītus uztvert nevar. Ir jānonāk kādā plašākā laukumā, lai nodrošinātu sakarus ar kosmosu. Pēc dažu stundu garās klīšanas pa medīnas labirintiem esam iepazinušies ar vietējo tirgotāju piedāvāto „sortimentu” un sapratuši, ko no tā visa gribam paņemt līdzi kā suvenīrus. Te nu ierunājas arī mūsu vēderi, prasot savu. Sekojot „Lonely planet” ieteikumiem par kādu fantastisku restorānu, dodamies to meklēt. Pēc kartes izskatās, ka restorāns ir pāris ielu tālāk, bet nekā. Maldāmies jau vairāk kā pusstundu, mums ir „pielīmējušies” vairāki „gidi”, cenšoties uzminēt, kuru restorānu meklējam. Te nu ir jāatzīmē, ka pielīmēšanās ir visai burtiska, jo viņi staigāja mums līdzi kādas 15 minūtes ik uz soļa, neraugoties uz mūsu daudzkārtējiem tekstiem, ka paši tiksim galā. Tomēr pēc kāda ilgāka laika, sapratām, ka bez viņu palīdzības restorānu neatradīsim. Izejot daudzus labirintus, nonākam pie kārotā mērķa, kas diemžēl izrādās skaists, sakops augstas klases rietumu restorāns. Noskumuši par rezultātu, izdzeram tur pudeli vīna, un nolemjam, ka ir jāmeklē kaut kas vietējs, autentisks, jo neba jau braucām uz Maroku ēst rietumu stilā. Pēc laiciņa atradām vietējo ēstuvi, kur piepildām vēderus ar lokālo pārtiku, no kuras dažam labam no mums piemetās caureja uz vairākām dienām. Runājot par cenu līmeni vietējās ēstuvēs, tā ir 3-4 EUR par porciju. Šikākās vietās jārēķinās ar 6 – 7 EUR. Tā kā Marakeša mūsu plānos bija kā bāzes vieta tuvākām 3 dienām, domājām, ko darīt tālāk. Nacionālā tirgošanās kolorīta mums tā kā pietika ar vienu dienu pavadītu medīnā, mēs izlēmām doties nākamā dienā pie dabas apskatīt ūdenskritumu. Ūdenskritums Tas ir lielākais Marokā un atrodas 180km no Marakešas. Brauciens uz turieni izvēršas par patīkamu atpūtu pēc trokšņainās, uzbāzīgās un piesārņotās Marakešas. Es nebūt negribu teikt, ka mēs bēgām no uzbāzības, jo no tās Marokā nav iespējams aizbēgt, tomēr spēcīgais kolorīts prasīja atelpu. Tiklīdz ieradāmies savā galamērķi, mums atkal „pielipa” gids, kas vēlējās mūs izvadāt pa dabas takām. Viņš pat bija tik pacietīgs, ka sēdēja ārā uz lievenīša, kamēr mēs baudījām gardas pusdienas vietējā restorānā. Ūdenskritumam var pieiet no divām pusēm, ko savstarpēji savieno tiltiņš. Nokāpšanai izvēlējāmies bezceļu dabas takas. Arī tajās ik pa gabaliņam krūmos sēž „gidi”, kas gatavi ierādīt ērtāko nokāpšanas veidu. Lai gan tas ir viņu iztikas veids, es tur jutos kā realitātes šovā, kur ik uz soļa kāds mani vēro, kā tādu dzīvnieku krātiņā. Veiksmīgi nokāpuši, mēs atvelkam elpu, kur atkal mums kāds piedāvā pavizināties ar dīvainas konstrukcijas laivu, vai kaut ko uzzīmēt uz ķermeņa ar hennu. Tā kā diena bija padevusies karsta, veldzēšanās blakus ūdenskrituma šļakatām bija ļoti baudāma. Kāpšana augšup mūs patīkami pārsteidza, jo turp veda kāpnes. Kopumā, kāpiens lejā un augšā aizņēma kādu stundu. Patīkami izkustējušies un paēduši ļoti gardas pusdienas – tandūrā gatavotu vistas gaļas sautējumu, sākām savu mājupceļu atpakaļ uz Marakešu. Atlas studios Kurš gan negribētu pabūt vietējā Hollywood, ja tā ir te pat blakus. Nākamās dienas rītā sākām ceļu uz Quarzazate pilsētu, kas atrodas dažu simtu kilometru attālumā no Marakešas. Mūsu ceļš lielāko daļu veda cauri Atlasa kalniem. Mēs braucām aizvien augstāk un augstāk, šķiet jau sasniedzām mākoņus. Pa ceļam šķita, ka tūlīt sāks līt, bet ,tikuši virs mākoņiem, mēs iebraucām saules un karstuma zemē. Līdz šim Marokā bijām baudījuši tādu mērenu siltumu (ceļojums noritēja maija pašā sākumā), bet Hollywoodā varējām pat sauļoties, jo šķita, ka termometra stabiņš bija virs 30C. Šo pārsimt kilometru laikā mēs varējām vērot ļoti dažādas dabas ainavas. Atlas studios ir apjosta ar lielu sētu, kuru rotā dekorācijas no filmām. Šajā studijā tiek filmētas filmas, kurās nepieciešams autentiskums, kas atgādinātu Izraēlu, Ēģipti un līdzīgas valstis. Te ir uzņemts Gladiators, Asteriks, Pēdējā Jēzus kārdināšana, Aleksandrs Lielais. Tobrīd, kad mēs tur bijām, studija bija izmirusi, tikai dažas tūristu grupas gida pavadībā aplūkoja dekorācijas. Lai arī ceļš uz Atlas studios no Marakešas ir visai tāls, un atgriešanās sanāk jau tumsas laikā, kas ir visai bīstami, es uzskatu, kas tas ir tā vērts. Atkal cita Marokas puse, burvīga daba un iespaidi no filmu pasaules. Braucot pa ceļu un vērojot iezemiešu dzīvi, man neviļus radās doma, ka viņi iespējams, ir laimīgāki kā mēs, dzīvojot savās kleķu būdās bez ūdens un kanalizācijas, dienu pavados sēžot kraujas malā un ganot trīs aitas. Pilnīgs miers, un viņi pat nevar iedomāties, kas ir internets vai elektroniskie norēķini. Ceļa malās viņi pārdod, kā mēs to saucām – fossīlijas, iegūst dažus grašus un priecājas par to pašu. Tāda nesteidzīga un mierpilna ir Marokas kalnu un tuksneša apkaime. Tie, kam ir vairāk laika, pēc Atlas studios apmeklēšanas var doties tālāk uz tuksnesi, kas ir vēl nedaudz vairāk kā 100km attālumā. Mums diemžēl ceļojums bija par īsu, lai pabūtu arī tuksnesī. Tūrisma pilsēta Essaquira un pilnīgs miers pie okeāna Tas laikam būtu aplam, ceļot pa Maroku un neiegriezties pie okeāna. Essaquira ir patīkama pilsētiņa – pirmā, kur jūtams tūrisms un laika rats ir atgriezts jau atpakaļ mūsdienās. Pilsēta, kuras krogos var nopirkt alkoholu un uz ielas hašišu. Visai pilsētai ir viens vienojošais zilais motīvs, kas parādās gan māju krāsojumā, gan visur citur. Okeāna tuvums ir patiešām jaušams arī krogu ēdienkartēs, kur dominē zivis. Es pat teiktu paradīze jūras produktu cienītājiem. Neliela pilsēta, bet ar savu stilu. Mūsu plānotā apmešanās vieta ir 30km no Essaquiras vietā pie okeāna, kas saucas Sidi Kauki. Sidi Kauki ir paradīze zemes virsū. Neliels miestiņš, kurā ir kādi 5 viesu nami, 2 krogi un paradīze sērfotājiem. Ak jā, arī kamieļu izīrētāji te ir atrodami. Pilnīgs miers. Tikai tu pats un daba. Vējš, tas gan riktīgi pūta. Par sēdēšanu pie okeāna nevarēja būt ne runas – auksts un vējains, taču ļoti, ļoti patīkami vienalga. Šajā miestiņā viņi pārtiek no saules enerģijas. Istabā nav neviena elektrības kontakta vai lampu, un vakarā, kad satumst, var iedegt sveces. Tas nozīmē to, ka gulēt var iet jau pēc astoņiem, jo tad iestājas tumsa. Fēza Fēza ir senākā pilsēta, atrodas simboliski pašā Marokas sirdī. Fēzai kā jebkurai citai pilsētai ir jaunā un vecā daļa. Jaunās pilsētas galvenā iela ir gaumīgi veidota ar palmām un strūklakām. Tajā ir daudz beķereju, kurās var nopirkt gardus, jo gardus cepumus, kas labi noder kā suvenīrs, ko atvest mājās. Taču galvenais mūsu ceļamērķis ir senā Fēza. Ielas visai līdzīgas Marakešas medīnas šaurajām ieliņām. Tās tikai nedaudz atšķiras ar savām vēl senākām ēkām, kuras iekļautas UNESCO aizsargājamo pieminekļu statusā un tiek it kā remontētas. Fēzas medīna vijas kalnā un lejā, tādēļ ik pa brīdim ir jāsagatavojas, ka vajadzēs vairāk spēka, lai to apskatītu. Ienirstot ieliņas, atkal rodas sajūta, ka esi pāris gadsimtus atpakaļ, kur tirgū pārdod visu, arī dzīvas vistas, tītarus un trušus. Gaļas un zivju sadaļā deguns jātur riktīgi ciet. Fēza ir slavena arī ar saviem ādas izstrādājumiem. Pilsētā ir vairākas lielas darbnīcas, kas izgatavo tipiskās Marokas somiņas, makus, pufus un citas lietas. Goda lieta ir arī kādā no tām paviesoties. Starp citu, darnīcas atrast nemaz nav tik viegli, taču mums paveicās. Nokļuvām tādā vienā darbnīcā, kurā laipns pārdevējs no sākuma mūs uzveda uz jumta, no kura redzams, kā notiek ādu apstrādes process. Jāpiezīmē, ka viņš mums katram iedeva arī pa piparmētras zariņam, ko paostīt, jo smarža tur uz jumta ir visai specifiska. No jumta pavērās skats uz daudzajiem milzu toveriem, kuros tiek liktas ādas krāsoties. Ādu krāsošanai meistari izmanto tikai dabīgās vielas, augus, kas atrodami Marokā. Tādēļ arī somiņu toņi ir ierobežoti – tikai pamata krāsās. Pēc izsmeļošā stāstījuma, lejupceļš no jumta veda caur gatavo izstrādājumu zāli. Tad nu mēs meitenes, protams, nenoturējāmies kaut ko neiegādājoties. Somiņas ir interesantas. Otru tādu Rīgā diez vai atradīsi. To dizains ir īpatnējs, nav nekā kopīga ar pēdējām modes tendencēm. Arī ērtuma ziņā, tās nav īpašas, jo marokāņi lieki nepiepūlas iešūt, piemēram, kabatiņas. Tā nu mēs pēc pamatīgas kaulēšanās iznācām no darbnīcas ar divām somiņām un diviem maciņiem. Pirms tam, tiesa bijām redzējušas kā vietējā sūdupītē tiek mazgātas ādas pirms krāsošanas. Taču tas nemazināja prieku par mūsu jaunieguvumiem. Fēzas labirinti tika godam apstaigāti. Manas kājas bija noberztas tulznās un no noguruma jau krita nost. Jāatzīmē, ka izeju no šī labirinta mēs meklējam apmēram stundu. Proti, ieejot pie galvenajiem vārtiem „pieseivojām” koordinātes, un tad, kad gribējām iet ārā, virzījāmies uz to pašu pusi. Tikai pa pilsētas kalniem un lejām tas mums aizņēma vienu stundu. Senajā pilsētā netālu no galvenās ieejas ir vairāki eļļā vārīto cepumu tirgotāji. Mmmmm, tie ir ļoti, ļoti garšīgi. Noteikti vērts tos iegādāties. Rabata Rabata ir Marokas galvaspilsēta. Tā ir nedaudz modernāka kā citas, taču ne ar ko īpaši modernu gan tā neizceļas. Arī Rabatā ir vērts iegriezties uz vienu dienu, lai apskatītu zili balto pilsētu Chefchaouen ar andalūziešu dārzu, kā arī vēl daudzus interesantus senatnīgus objektus, kurām nav līdzvērtīgu citās Marokas pilsētās. Ceļojuma pēcgarša Burvīgs ceļojums, kas raisa pārdomas, cik daudz ir nepieciešams, lai izdzīvotu, un lai būtu laimīgs. Maroka noteikti ir baudāma nedaudz lēnāk kā mēs to varējām atļauties savās deviņās dienās. Domāju, ka vēlreiz turp nebraukšu, jo emocijas ir tik spilgtas un pozitīvas, ka vēlreiz to piedzīvot jau būtu dejavu. Labi, ka mūsu atpakaļceļš bija lēna ieniršana atkal caur Tandžiru un Malagu atpakaļ rietumu civilizācijā.

Ceļojums laikā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem