Vēja apsēstie

  • 9 min lasīšanai
Tā bija sniegota un vējaina decembra diena, kad, ejot pāri Vanšu tiltam, Andrejostas jahtklubā, nejauši pamanīju vientuļu jahtas mastu. Baltās viļņu galotnes Daugavā un asās vēja brāzmas sejā, atsauca atmiņā šīs vasaras neaizmirstamāko piedzīvojumu – piedalīšanos IMM 2005 – Starptautiskajā daudzkorpusu jahtu salidojumā, Rīgā. Atspoguļot to, ko piedzīvoju šajā dažu stundu ilgajā regatē, nav iespējams, jo tās ir emocijas, neaizmirstams pārdzīvojums un adrenalīna deva, bet vismaz centīšos radīt nojausmu par to, kas tur notika. Nu, tad paceļam buras... Agregāts, ar ko piedalījāmies: Katamarāns „ORION” – būvēts 1979. gadā, no jauna atdzimis 2003. gadā, garums – 11,5 m Kas bija tie trakie, kas piedalījās: Kārlis – „zickapteinis” – tas mums tāds goda kapteiņa tituls uz kuģa; Dzintars – kapteinis un īpašnieks; Roberts – „buru dīdītājs”; Sigita – stūrmane; Ilze – varone, uz katamarāna tikai otro reizi dzīvē; Un visbeidzot es, Māra – šovasar izcīnīju pirmā kapteiņa palīga vietu un stūrmaņa vietu. 23. jūlija debesis neko diži labu nesolīja, apmācies, vējš arī ne gluži tas, ko gribētos, bet caur mākoņiem tomēr kāds cerīgs saules stariņš izlauzās. Cerības, ka iepriekšējā vakara “grill party” būs konkurējošos burātājus kaut cik nogurdinājis, bija veltas – visi svaigi un friši, sacensību spara pilni! Skāde gan, kaut gan mūsu mērķis nebūt nebija iekļauties kaut kādā pirmajā trijniekā, bet galvenais bija finišēt, un finišēt ar veselu kuģi, vienā gabalā, nevis pa detaļām! Lai gan, kā redzams, mērķis nebūt nebija augsts, toties cīņa par to izvērtās vienkārši nežēlīga! Tā kā starts ir paredzēts 12.00. aiz jūras vārtiem, tad jau ap 10.00. sākās aktīva rosīšanās. Ir dīvaini redzēt Andrejostas jahtklubu piepildītu ar tik daudziem mastiem un svešzemju karogiem – somi, igauņi, zviedri, vācieši, dāņi un latvju bāleliņi - Wiki, Musson, Namejs, Orion, Tik un tā! Visiem jau tāpat skaidrs, ka trimarānu klasē uzvara būs somu monstram “Trou Noir”. Tas tiešām nav trimarāns, bet riktīga elles mašīna! Bet katamarānu klasē, aizdomas par uzvaru krīt uz pašmāju brīnumu vārdā Wiki, kaut gan ko var zināt, uz jūras jau visādi mēdz gadīties! Mūsu orionistu kompānija arī palēnām sāk salasīties. Nu ja, nu ja.....līdz ko viens iziet Daugavā, tā visiem uzreiz jāskrien pakaļ!!! Nu, vai tad mēs no citiem atpaliksim? Mēs ar sākam tūļāties no Andrejostas līcīša uz māmuliņas Daugavas pusi. Ehhhh....skaisti gan, Daugavā redzēt tik daudz baltu un krāsainu buru! Laivas, kā balti gulbji, grozās un dižojas pie Vanšu tilta. Tas viss saucas sekojoši – nākam sevi parādīt un uz citiem paskatīties! Visi palēnām sāk izrādīt savās štātes – kādas nu kuram tās buriņas – dažam tās nav tālu no augstāko tehnoloģijas robežas, bet citam arī pa ielāpam redzams. Orionam taču arī jāpadižojas ar savu vēl mirdzoši sniegbalto, jauno grotu (lielākā bura). Kas tad te?! Debesis kaut kā skaidrojas, pat pa zilam pleķītim var redzēt, saulīte arī tā kā parādās, rodas cerība, ka šis pasākums varētu izvērsties par vienu feinu burājumu! Saule, patīkams bakštags - ahtervējš (vējš no aizmugures) un milzum daudz skaistu jahtu apkārt, vienkārši idille! Robis, kā vienmēr, savā elementā: “Čajok bi!”. Un pēc brīža Sigita ar Ilzi mūs visus aplaimo ar karstas un kūpošas tējas krūzēm. Es gar stūri nedaudz paknakstos, bet kaut kā īsti nevedas tā stūrēšana šodien, bet varbūt vienkārši negribas. Robis atkal ķimerējas ar n-tajām burām. Mēs taču nevaram vienkārši ar spinci (liela un vēderaina bura), mums taču ir jāuzvelk visas “lupatas”, kas vien atrodas mūsu arsenālā! Kā tik tas viss netiek bakstīts un plivināts, piesiets un pievilkts, un drīz vien klājs izskatās pēc riktīga kaujas lauka ar neskaitāmiem galiem (virves). Nu ja, tas ir tipiski Roberta stilā, klāju padarīt tādu, kur pārvietoties nav iespējams! Ar visu daudzo katamarānistu un trimarānistu armādu esam aizplivinājušies līdz pat jūrai. Kaut kādi dīvaini drebuļi pārņēma ķermeni, kad pazuda pēdējais saules stars, un debesis saruka virs galvas. Pie moliem mēs pat nenojautām, ka mums priekšā tika pavērti vārti uz elli! Par laimi, mēs atradāmies vēl tikai elles priekškambarī. Sacensību distance arī neko labu nesola, jo ceļā uz Lielupes pieņemšanas boju, sanāk riktīgs purnenieks (vējš tieši pretī), tātad jāiet uz kreici, jeb kā Robis teica: “Iesim ciku caku!” Visi sāk pamazām drūzmēties uz startu, kas atrodas mums vēl īsti nesaprotamā vietā, bet kur visi, tur arī mēs. Jāmaina halze, bet mēs jau to normāli nevaram izdarīt!!!! Grozāmies un dīdāmies gar to tiesnešu kuģi. Nu nesanāk! Nu nevaram nomainīt halzi!!!! Uz klāja skan: “Stum, grūd, velc!”. Dīvainas pavēles, no malas izklausītos, ne? Uz tiesnešu kuģa atradās arī filmēšanas komanda, un mēs tā „skaisti” izblamējamies, tipiski orionistu stilā! Kaut kādiem mistiskiem spēkiem palīdzot, halzi tomēr nomainām, un kā nu gadījies, kā nē, atskan negaidītais starta blīkšķis! Startējam mēs, ja nemaldos, tad trešie vai ceturtie! Parādās neliels cerību stariņš, bet mieru, tikai mieru. Kas par burājumu! Ap 15 m/s un ciešs pievējš, kāda laime – šādu salikumu sapratīs tikai tas cilvēks, kas to ir izbaudījis uz savas ādas. Viļņošanās ar katru mirkli palielinās, un uz klāja sāk parādīties pirmās šļakatas, jūtu, ka parastais krekliņš jānomaina ar kādu siltāku apģērba gabalu. Man tā viļņošanās kaut kā sāk nepatikt, bišķi tā kā pa daudz sāk šūpot, un pretvemšanas zāles arī mājās, kaut kā man tā tīri vai neomulīgi... Jāatzīstas, ka esmu viens no tiem retajiem cilvēkiem, kurš ir kļuvis atkarīgs no jūras, vēja un burām, neskatoties uz jūrasslimību! Mencas man barot, vēl nu galīgi nav vēlēšanas – turās, turās, ir jāsaņemas, nevar taču visu ārzemju viesu priekšā šitā laist pār lūpu! Ieņemam kursu uz Lielupes pieņemšanas boju, spiežamies pie vēja cik nu cieši mēs varam, bet vienalga, stāvāk par tiem katamarāniem, kam ir šverti, mēs nevaram tikt. Namejs ar tepat, kaut kur pa aizmuguri mums ložņā. Kaut kas nav īsti lāga! Man tas, ar katru mirkli pieaugošais vējš, nepatīk! Nolemjam beigt tēlot varoņus un uzvelkam augšā foku (priekšējā bura), jo mūsu “genādijs” šim pasākumam ir gan par vecu, gan par lielu. Kārlis varonīgi uz klāja iznes visas glābšanas vestes, bet es nez kāpēc atsakos no tās (absolūti muļķīgi!!!). Glābšanas vestu iznešana uz klāja rada tādu dīvainu sajūtu, būs traki. Viļņi jau ir pieauguši līdz tādai stadijai, ka pārvietoties pa klāju un būt sausām kājām, vairs vienkārši fiziski nav iespējams! Es turos pie visa iespējamā, kas nekustas un ir kaut kur droši nostiprināts. Kājās nostāvēt ir praktiski neiespējami. Nevajadzēja man līst lejā korpusā, lai uzviltu ūdensdrošās bikses, jo tas manu nelabumu tikai pastiprināja un tagad kuņģa saturs ir pavirzījies vēl tuvāk Saulei un svaigajam jūras gaisam! Kuģa korpusi tiek mētāti kā tādas pagales! Purni uztriecas augšup kārtējā vilnī un tad ar tādu pašu sparu tiek mesti bezdibenī starp viļņiem. Lai kreicētu tādos apstākļos vajag ellīgi saliedētu komandu. Pāris halzes mums izdodas diezgan veiksmīgas! Nu gan vairs nav lāga! Jūtam, ka sāk celt ārā virsvēja korpusu, kas, tieši šīs konstrukcijas kuģiem, gadās ļoti reti! Visi draudzīgi salienam uz virsvēja korpusa un, gandrīz vai ar zobiem, turamies pie reliņiem! Ūdens masas gāžas par manu galvu, noturēties uz vietas un neaizlidot jūrā, ir vienkārši neiespējami! Es tā omulīgi paslēpos aiz Dzintara muguras, bet vienalga, tā jūra iemanās man aiz apkakles aizliet tieši tik daudz ūdens, lai viss kļūtu pretīgi slapjš. Pamanām, ka pie reliņiem piesietā bura ir atsējusies, un Robis varonīgi dodas uz foru, lai to kārtīgāk nostiprinātu. Tas bija absolūta pašnāvnieka gājiens (BEZ glābšanas vestes un jebkāda drošinājuma!!!). Te brīžiem Robja galva iznira no ūdens, te atkal pazuda zem ūdens vāliem. Tās bija riktīgas Poseidona skavas! Arī Dzintars dodas palīdzēt Robim, bet skats ir vienkārši šokējošs – divi džeki te pazūd zem viļņu vāliem, te atkal tiek izmesti gaisā! Šajās “rotaļās” ar Poseidonu, Robis, jūras un vēja dieviem, ziedoja savas jaunās saulesbrilles. Pēc gandrīz pusstundu ilgajām rotaļām ar viļņiem, Robis pēdējiem spēkiem, pa tīklu, atlien līdz klājam, lieki piebilst, ka absolūti izmircis. Sausas drēbes uz jūras ir zelta vērtē! Nezinu kādiem spēkiem piepalīdzot, bet esam veiksmīgi nokļuvuši līdz Lielupes pieņemšanas bojai, ko arī salīdzinoši veiksmīgi apņemam. Kur pazuda viļņošanās, kur pazuda vējš??? Ak, šīs ahtervēja priekšrocības... Beidzot uz klāja var nostāties ne pie kā nepieturoties. Jāizlien ārā no slapjajām drēbēm, jo vismaz līdz tiesnešu kuģim tās varēs pažāvēt. Dzintars neuzbāzīgi piedāvā man pīrādziņu un nez kāpēc, man nejauši prātā iešaujas dziesma - “Pīrādziņ, nāc ārā, nāc ārā!” Laipni atsakos, jo kamols vēl joprojām stāv rīkles galā! Kā, mēs tik ātri jau esam pie apņemamās bojas? Ak, Kungs, tas murgs tūlīt sāksies no jauna!!! Apņemam boju un atkal elle mūsu ceļā līdz pat Lielupes pieņemšanas bojai! Viļņi ir nedaudz pieplakuši, bet vienalga ir grūti noturēties kājās. Aprunājos ar Ilzi un redzu, ka tā ar baltiem pirkstu kauliņiem ir iekrampējusies soliņā. Acis arī tādas stiklainas, cilvēks no tā, kas notiek visapkārt, ir uz ģīboņa robežas! Visu laiku runāju ar viņu, berzēju rokas, mēģinot noturēt vēl pie apziņas. Dīvaini, bet tieši tad, kad vajag, visi sarunu temati nezin kāpēc pazūd. Kopējiem spēkiem, turam Ilzi pie dzīvības. Namejs dīvainā kārtā kaut kur ir pazudis, bet nejauši krasta pusē pamanām Mussonu un krasta apsardzes kuteri, kā arī kaut ko dīvainu un nenosakāmu oranžā krāsā. Izrādās, tas ir dāņu trimarāns Flyver’n, kas zaudējis mastu, un Mussona komanda to pašaizliedzīgi devusies glābt! Gods un cieņa viņiem! Bet mēs joprojām esam pamesti aurojošā vēja varai un viļņu vāliem. No Lielupes redzam tuvojamies baltu miglu, pirmā doma – lietus, tā tik vēl trūka!!! Pietiek, ka slapina no apakšas, bet nu slapinās arī no augšas. Mūsu pieņēmumi bija stipri maldīgi – tā bija vēja siena. Pietiek jau, ka pa labo bortu redzami zili melni mākoņi un zibeņi, bet nē – vajag arī vēl vēja sienu! Kaut ko tādu vēl nebiju piedzīvojusi, adrenalīna līmenis asinīs jau tā bija augsts, bet nu tas pārsniedza visas robežas! Jūtu, ka acis sāk spīdēt un sirds sāk dauzīties vienkārši nenormālā tempā. Sajūtas ir sirreālas, tādas, it kā vējš tevi saplosīs mazos gabaliņos un tu izgaisīsi, kā jūras putas. Kārlis pieņem lēmumu stāties pret vēju un pārlaist brāzmas, jo kuģis jau vienkārši brakšķ un krakšķ, un liekas, ka buras tūlīt plīsīs pa visām vīlēm. Atskan liktenīgie vārdi: „Stājamies pret vēju, kuģis to var neizturēt!” Sākam klanīties pret vēju, un brāzmas, par laimi ātri vien pāriet. Ilze man jautā: ”Vai šis kuģis var nogrimt? Kas notiks, ja mēs apgāzīsimies?” Mēs visi kolektīvi viņu apklusinām, bet iedomājieties, ko cilvēks pārdzīvoja šajos mirkļos, ja viņš tikai vienu reizi pirms šī brauciena ir bijis jūrā?! Lūk, kāpēc es Ilzi nosaucu par varoni, un Roberts joprojām viņu sauc par meiteni, ar baltajiem pirkstu kauliņiem. Nomocījuši gan sevi, gan kuģi, pēdējiem spēkiem apņemam Lielupes pieņemšanas boju pēdējo reizi! Ak, laime! Tagad tikai pēdējais gājiens uz Andrejostu. Tiek likvidēti pēdējie sausiņi uz klāja, un kā nu gadījies, kā nē, sasniedzam savu ātruma rekordu šovasar – 13 mezgli!!! Ahtervējš ir ļoti grūts vējš stūrēšanai, bet pateicīgs ātrumam. Kuģis uzsēžas uz kārtējās viļņa galotnes, un, tad nesas no tās, ar milzu ātrumu, lejup. Sigita, kas sēdēja pie stūres, brīžiem vienkārši aizlidoja pa gaisu, jo nostūrēt vienam cilvēkam, šajā gadījumā bija ļoti grūti. Izmisīgi meklējam finiša līniju, kurai bija jābūt starp tiesnešu kuģi un mūsu mīļo oranžo boju, bet neredzam nedz kuģi, nedz boju. Nav vairs neviena, neviena paša! Kaut kā iestājas tāda pamestības sajūta... Vai tad pēdējie, kas finišē arī nav cilvēki, un tie nav jāsagaida!? Bišku tā kā dusmas, jo šitā cīnījāmies, bet finiša nav! Pēc gandrīz piecu stundu ilga cīniņa nav vairs neviena... Daugavas ūdeņi jau liekas kā spogulis salīdzinājumā ar to, kas darījās jūrā! Un tā arī lēnā garā, mēs graciozi ienākam Andrejostas jahtklubā. Nu un, ka pēdējie, bet mēs savu cīņu izcīnījām, un tas ir pats galvenais! Uzzinām, ka trimarānu klasē, protams, pirmais ir somu monstrs, bet katamarānu klasē, gods un slava, mūsu pašmāju Wiki. Ķermeni pārņem konvulsīvi krampji un drebuļi un sasildīties nav iespējams, tās ir sekas nenormālajai adrenalīna devai, kas tika saņemta. Jūs prasīsiet, vai nebija bail? Uz jūras, lai arī cik tas dīvaini nebūtu, man nekad nav bail, jo baiļu vietā ir adrenalīns. Bailes uz jūras nedrīkst pieļaut, tās momentā rada haosu, kas ir pielīdzināms drošai nāvei! Esi tikai un vienīgi tu pats un tavs raksturs, tās ir lietas, no kurām ir atkarīga tava spēja izdzīvot. Ja nemācēsi sevi savaldīt un savākties, tad uz jūras tev nav ko darīt. Šis pasākums un burājums manā atmiņā uzkavēsies mūžīgi! Ir jau viegli, te, tagad, sēdēt siltā istabā un uz datora skricelēt šo rakstu, bet atceroties tos pārdzīvotos mirkļus, joprojām trīsas pārņem ķermeņi. Tie bija mūžības vērti mirkļi, sajūtas un emocijas , tas bija piedzīvojums ar lielo „P”. Tās bija izjūtas, kādēļ dzīvojam. Paldies, Orionam, par to, ka tu mūs visus, trakos un no vēja atkarīgos, nogādāji mājup sveikus un veselus! Paldies visai Oriona komandai, kas cīnījās ar vēju un viļņiem. Bet, uzminiet nu, Ilze, pēc šī burājuma, atkal grib doties jūrā! Secināt man atliek tikai vienu, viņa arī ir pieskaitāma tiem, kas ir atkarīgi no vēja. Ar jūru un vēju saslimst, tas ir dzīvesveids, tā ir neārstējama atkarība, kas ar gadiem nezūd, tā tikai pieaug.... Ne velti Viktors Igo ir teicis: “Pasaulē eksistē dzīvie, mirušie un jūrnieki.”


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais